Fragmenti
PīTERS, palūkojies man acīs un saņem dūšu. Debesīs es noskaidroju, ka ikviens kazarks sastāv no simt sešdesmit deviņām tādām pasaulēm kā mūsējā. Redz, kādu kravu viņi pārsvieda pār bortu. Krītot tā aizslaucīja pa tīro veselu kaudzi zvaigžņu, it kā tās būtu svecītes un kāds ņemtos un tās nopūstu. Kas attiecas uz skriešanās sacīkstēm, tad tās līdz ar šo arī beidzās. Atbrīvojusies no balasta, komēta aizdrāzās man garām tā, it kā es stāvētu uz enkura. Kapteinis, atnācis uz tās pakaļgalu, parādīja man garu degunu un nokliedza:
— Dzīvojiet vesels! Vai nevēlēsieties tagad nodot sveicienu saviem tuviniekiem Mūžīgajos Tropos?
Tad viņš piepogāja vaļā atgājušo bikšturu cilpu un devās projām, un pēc kādas trīsceturtdaļstundas komēta jau atkal, tik tikko saredzama, mirgoja tālē. Jā, Pīters, biju pieļāvis kļūdu — pats nelabais dīdīja mani brūķēt lielu muti! Laikam nemitēšos to nožēlot līdz mūža galam. Būtu es pievaldījis mēli, noskrietu šo debesu nekauņu kā nieku.
Taču esmu maķenīt novirzījies sānis; atgriezīšos pie sava stāsta. Tagad tev būs priekšstats par manu ātrumu. Atkārtoju vēlreiz, nolidojis tādā te veidā trīsdesmit gadu, sāku uztraukties. Neteikšu, ka nebūtu guvis no lidojuma nekādu patikšanu — nē, redzēju daudz jauna un interesanta, tomēr vienam, saproties, ir tā kā garlaicīgi. Un gribējās tak kaut kur pietauvoties. Nebiju jau tādēļ laidies ceļā, lai mūžīgi klaiņātu apkārt. Sākumā biju pat priecīgs, ka visa tā būšana ievelkas — jo biju pārliecināts, ka mani gaida itin pasilta vietiņa, bet beigu beigās man jau rādījās, ka labāk iet pie visiem… vārdu sakot, vienalga, kurp, nekā nīkt neziņā.
Bet reiz naktī… tur mūžam bija nakts, vienīgi tad ne, kad lidoju garām kādai zvaigznei, kas žilbinoši apspīdēja Visumu, — tādos brīžos, protama lieta, bija gaišs, bet pēc pāris minūtēm es gribot negribot pametu to aiz sevis un atkal uz veselu nedēļu ieniru tumsā. Zvaigznes nebūt neatrodas tik tuvu cita pie citas, kā mums šķiet… Tad… e… kur ta es paliku?… Ak jā… lidoju reiz naktī un pēkšņi ieraugu priekšā pie apvāršņa mirgojam garu uguņu rindu. Jo tuvāk tām pienāku, jo tās aug augumā un plešas plašumā, un drīz top līdzīgas milzu krāsnīm.
— Nupat gan beidzot esmu galā! — saku sev. — Un, kā jau varēja gaidīt, nebūt ne paradīzē!
Un paģībstu. Nezinu, cik ilgi biju gulējis nemaņā, — laikam gan ilgi, jo, kad atžirgu, tumsa bija izklīdusi, spīdēja saulīte un gaiss bija silts un smaržoja pēc traka. Manam skatienam pavērās, nudien, brīnum skaista aina. Tas, ko biju noturējis par krāsnīm, izrādījās mirdzošu dārgakmeņu vārti, kas slējās jūdzēm augstu; tie bija iedarināti tīra zelta sienā, kurai nebija ne gala, ne malas ne pa labi, ne pa kreisi. Uz vieniem tādiem vārtiem es tad arī tīri kā sadedzis laidos. Sai brīdī tikai ievēroju, ka debesis ir melnas no ļaužu miljoniem, kas visi jož uz to pašu vietu. Un ar kādu dūkoņu viņi nesās pa gaisu! Debesu telpa ņudzēt ņudzēja no ļaudīm kā skudru pūznis no skudrām; manuprāt, tur bija vairāki miljardi cilvēku.
Nolaidos lejā, un pūlis mani aizrāva līdz vārtiem. Kad pienāca mana kārta, galvenais klerks man itin lietišķi noprasīja]
— Nu, aši! No kurienes nākdams?
— No Sanfrancisko.
— Sanfran … Kā, kā?
— Sanfrancisko.
Viņš neizpratnē pakasīja aiz auss un tad vaicāja:
— Kas tas ir, planēta, vai?
Ir nu gan fantāzija, Pīters, nudien!
— Planēta? — es saku. — Nē, tā ir pilsēta. Turklāt tā ir visdiženākā, visbrīnišķīgākā …
— Pietiek! — viņš mani pārtrauc. — Te nav vietas garām runām. Ar pilsētām mēs nekrāmējamies. No kurienes jūs vispār esat?
— Ak, lūgtu piedošanu, — saku. — Pierakstiet: no Kalifor-
nijas.
Biju atkal iedzinis šo klerku strupceļā, Pīters. Viņa sejā pavīdēja izbrīns, un tad viņš asi un nikni uzbrēca:
— Es tādas planētas nezinu. Kas tas ir — zvaigznājs, vai?
— Ak kungs tētīt! — noelšos. — Kas tad tas par zvaigznāju? Tas ir štats!
— Ar štatiem mēs nenodarbojamies. Vai jūs beigu beigās pateiksiet, no kurienes jūs vispār, kopumā, nu, visā visumā esat? Vai tad jūs vēl arvien nesaprotat?
— Eče, nu apjēdzu gan, ko jūs gribat. Esmu no Amerikas, no Amerikas Savienotajām Valstīm.
Tici vai netici, Pīters, arī tas nelīdzēja. Lai mani pērkons nosper, ja meloju. Viņa ģīmis nepārmainījās ne par matu — tikpat kā mērķis pēc milicijas šaušanas sacīkstēm. Viņš pagriežas pret savu palīgu un jautā:
— Amerika? Kur tas ir? Kas tā tāda ir?
Palīgs viņam naski attrauc:
— Tāda spīdekļa nav.
— Spīdekļa? — es saku. — Ko jūs tur, jaunais cilvēk, muldat? Amerika nav spīdeklis. Tā ir zeme, kontinents. To atklāja Kolumbs. Par viņu tak jūs, cerams, būsiet dzirdējuši? Amerika, ser, Amerika . . .
— Turiet 'muti! — uzbrēca galvenais. — Prasu pēdējo reizi: no kurienes jūs esat ieradies?
— Nudien, nezinu, kā citādi lai jums paskaidroju, — saku. — Atliek tikai sabāzt visu vienā maisā un teikt, ka esmu no pasaules^
— Are, — viņš nopriecājās, — tas jau ir maķenīt tuvāk pie lietas. Un īpaši no kādas pasaules?
Tagad nu, Pīters, strupceļā iedzīts nebija vis viņš, bet es. Blenžu viņā, muti atplētis. Viņš atkal veras manī, rauc pieri un tad pēkšņi dusmās ierēcas:
— Nu, no kādas?
Bet es saku:
— Kā — no kādas? Skaidrs, ka no vienīgās.
— Vienīgās?! Pasauļu tak ir miljardiem! … Nākošais!
Tas nozīmēja, ka man jāatkāpjas sānis. Tā arī darīju, un
kāds gaišzils cilvēks ar septiņām galvām un vienu kāju ielēca manā vietā. Es devos pastaigāties. Tikai tagadiņ aptvēru, ka visi neskaitāmie radījumi, kas drūzmējās pie vārtiem, izskatās akurāt tādi kā gaišzilais cilvēks. Ņēmos meklēt pūlī kādu pazīstamu seju, bet nevienu neatradu. Pārliku savu stāvokli un galu galā sāniski iespraucos atpakaļ, juzdamies, tā sacīt, mazs un melns.
— Nu? — vaicā man galvenais klerks.
— Redziet, ser, — es pabailīgi iesāku, — nekādi nevaru apjēgt, no kādas īpašīgi pasaules esmu. Varbūt jūs paši apjautī- siet, ja teikšu, ka esmu no tās pasaules, kuru pestījis Kristus.
Dzirdot šo vārdu, viņš godbijīgi noliec galvu un lēnprātīgi saka:
— Kristus pestīto pasauļu ir tikpat daudz, cik debesīs vārtu, — neviens tās neiespēj saskaitīt. Kādā astronomiskā sistēmā atrodas jūsu pasaule? Tas mums varbūt palīdzēs.
— Tanī, kur ir Saule, Mēness un Marss … — viņš tikai noraidot purina galvu: nebija, eče, nekad dzirdējis tādus nosaukumus, — un Neptūns, un Urāns, un Jupiters …
— Pa, pa! Vienu mirklīti! Jupiters … Jupiters … Šķiet, pirms kādiem astoņsimt deviņsimt gadiem viens no turienes ieradās: cilvēki no tās sistēmas reti kad iet pa mūsu vārtiem.
Pēkšņi viņš ieurbjas ar skatienu manī tā, ka es nodomāju: «Nupat izdurs cauri,» — bet pēc tam, vārdus kā ar cirvi nocirz- dams, noprasa:
— Vai jūs lidojāt šurp taisnā ceļā no savas sistēmas?
— Jā, — es saku, bet maķenīt nosarkstu.
Viņš atkal bargi paveras manī.
— Nav tiesa, un te nav īstā vieta, kur melot. Jūs novirzījāties no kursa. Kā tas notika?
Es atkal nosarkstu un purpinu:
— Atvainojiet, ņemu savus vārdus atpakaļ un izlūdzos piedošanu. Vienreiz sadomāju pamēroties spēkiem ar komētu, bet tikai tā mazdrusciņ, mazdrusciņ . . .
— Tā, tā, — viņš norūc, bet balss viņam nebūt neskan saldi.
— Novirzījos tikai par vienu rumbu, — turpinu atzīšanos, — un atgriezos savā kursā tanī pašā mirklī, kad beidzās skriešanās.
— Nav svarīgi, tieši šī novirze bija visam cēlonis. Tā noveda jūs pie vārtiem, kas atrodas miljardiem jūdžu no tiem, pa kuriem jums patiesībā vajadzēja ieiet. Ja jūs būtu nokļuvis pie saviem vārtiem, tur zinātu visu par jūsu pasauli un nevajadzētu ķēpāties ar izprašņāšanu. Taču pacentīsimies jūs apkalpot.
Viņš pagriežas pret palīgu un jautā:
— Kādā sistēmā atrodas Jupiters?
— Neatceros, ser, — tas atsaka, — bet, šķiet, kaut kur Visumā, kādā vientulīgā kaktā, ir planēta, kas ietilpst vienā no mazajām, jaunajām sistēmām. Tūlīt palūkošos.
Viņiem tur karājas karte, apmēram tik liela kā Rodailendas štats, un viņš pievēla tai klāt gaisa balonu un uzlidoja augšup. Drīz viņš izgaisa skatienam, taču pēc kāda brīža atgriezās, uz ātru roku iekoda un aizlaidās atpakaļ. Vārdu sakot, to viņš atkārtoja divas dienas, pēc tam nolaidās lejā pie mums un sacīja, ka esot gan tā kā atradis uz kartes vajadzīgo saules sistēmu, tomēr negalvojot — varbūt tie esot mušu mēsli. Paņēmis mikroskopu, viņš atkal pacēlās gaisā. Par laimi viņa bažas izrādījās veltas: tā patiešām bija īstā sistēma. Viņš lika man pamatīgi aprakstīt mūsu planētu, uzrādīt tās attālumu no Saules un tad sacīja savam priekšniekam:
— Tagad es zinu, ser, par kādu planētu šis cilvēks runā. Tā ir atzīmēta kartē un saucas par Kārpu.
«Plāni tev, brālīt, klātos,» es nodomāju, «ja tu, ieradies uz šās planētas, nosauktu to par Kārpu!»
Tad viņi atļāva man ieiet un norādīja, ka no šā brīža mūžīgi mūžos es varot uzskatīt sevi par pestītu un nu vairs neju- tīšot nekādas raizes.
Pēc tam viņi novērsās un iedziļinājās savā darbā, it kā ar mani viss būtu galā, tā sakot, nokārtots uz to labāko.
Mani tas pārsteidza, taču neuzdrošinājos ierunāties pirmais
un par sevi atgādināt. Saproties, vienkārši nevarēju to darīt: cilvēki aizņemti līdz kaklam, un es lai nu lieku vēl noņemties ar sevi! Divas reizes nolēmu atmest visam ar roku un aiziet, bet tad iedomājos, cik muļķīgi izskatīšos savā mundierī pestīto dvēseļu vidū, un atkāpos atpakaļ vecajā vietā. Vairāki ierēdņi sāka izbrīnā blenzt manī, nesaprazdami, kālab es neeju projām. Tas nebija vairs ciešams. Saņēmu beidzot dūšu un pamāju galvenajam klerkam. Viņš man prasa:
— Ko, jūs vēl te? Kā jums trūkst?
Pieliku plaukstas kā tauri pie viņa auss un iečukstēju, lai neviens nedzird:
— Piedodiet, lūdzu, nedusmojieties, ka es itin kā iejaucos jūsu darīšanās, bet vai jūs neesat ko piemirsis?
Brīdi klusējis, viņš teica:
— Piemirsis? Nē, manuprāt, neko.
— Padomājiet tomēr, — es nelikos mierā.
Viņš padomāja.
— Nē, šķiet, neko. Kas tad ir?
— Palūkojieties uz mani, — es sacīju, — palūkojieties labi uzmanīgi!
Viņš palūkojās un vaicāja:
— Nu, kas ir?
— Kā — kas? Vai tad jūs neko neievērojat? Ja es tādā izskatā parādītos izredzēto vidū, vai tad es nepiesaistītu sev vispārēju uzmanību? Vai neliktos visiem dīvains?
— Es patiesi nesaprotu, kā jums trūkst, — viņš sacīja. — Kā jums vēl vajag?
— Nu, kā jūs tā varat jautāt? Man, draudziņ, nav ne kokles, ne vainaga, ne svētā oreola, ne dziesmu grāmatas, ne palmas zara, vārdu sakot, nevienas no tām lietām, kas te ikvienam nepieciešama.
Vai zini, Pīters, kā viņš apjuka? Tu tik samulsušu ģīmi savu mūžu neesi redzējis. Kādu brīdi nebildis ne vārda, viņš sacīja:
— Jūs tak esat un esat viens dīvains radījums, skaties, no kuras puses gribi. Pirmoreiz mūžā dzirdu par tādām lietām.
Vēros viņā, neticēdams savām ausīm.
— Piedodiet, — teicu, — neņemiet Jaunā, bet, nodzīvojis debesu valstībā, acīm redzot, itin solīdu laiku, jūs nu gan varējāt iemācīties šejienes paražas daudz labāk.
— Šejienes paražas! — viņš novilka. — Mīļais draugs, debesis ir milzīgas. Lielās valstīs mēdz būt daudz dažādu paražu. Un mazās arī, kā jūs, bez šaubām, esat pārliecinājušies pēc sa
vas pundurītes Kārpas parauga. Vai tiešām jums šķiet, ka es esmu spējīgs izpētīt visu neskaitāmo debesu valstību paražas? Man, par to domājot vien, galva reibst! Pazīstu to vietu paražas, kur dzīvo tautas, kam lemts iziet caur maniem vārtiem, un, varat ticēt, man pietiek, ja esmu spējis sabāzt galvā visu, ko dienu un nakti studēju nu jau trīsdesmit septiņus miljonus gadu. Bet iedomāties, ka var izpētīt visas bezgalīgās debesu telpas paražas, — nē, tur nu jābūt vienkārši trakam! Labprāt piekrītu, ka dīvainais tērps, par kuru jūs runājat, skaitās moderns tai paradīzes daļā, kur jums pēc taisnības būtu jābūt, bet pie mums neviens pat nepamanīs, ka jums tā trūkst.
«Nu, ja tā, tad labi!» es nodomāju, atsveicinājos no viņa un devos projām. Veselu dienu soļoju pa milzīgo kanceleju, cerēdams, ka nupat, nupat nonākšu līdz tās durvīm un iekļūšu paradīzē, bet nekā: telpa bija celta pēc debesu mērogiem — skaidrs, ka tā nevarēja būt maza. Beigās tā noguru, ka nespēju vairs pār lūpu pārspļaut; apsēdos atpūsties un sāku apturēt kaut kādus muļķīga izskata garāmgājējus, lūkodams no viņiem kaut ko izdibināt, taču tā arī neko neizdibināju, jo viņi nesaprata manu valodu un es — viņējo. Jutos neciešami vientuļš. Mani pārņēma tādas skumjas, tādas ilgas pēc mājām, ka simtreiz nožēloju, kādēļ esmu miris. Griezos, protams, atpakaļ. Nākamajā dienā ap pusdienlaiku nokļuvu vietā, no kuras biju laidies ceļā, piegāju pie reģistratūras un teicu galvenajam klerkam:
— Tagadiņ sāku apjēgt: lai būtu laimīgs, jādzīvo pašam savā paradīzē!
— Pilnīgi pareizi, — viņš saka. — Vai tiešām jūs domājat, ka viena un tā pati paradīze var apmierināt it visus cilvēkus bez izšķirības?
— Jāatzīstas, ka domāju gan; taču nule redzu, kas tas bijis muļķīgi. Kurp man jāiet, lai nokļūtu savā rajonā?
Viņš pasauca palīgu, kas viņdien bija pētījis karti, un tas parādīja man virzienu. Tencināju un grasījos jau kātot, bet viņš mani apturēja:
— Brītiņu uzgaidiet; līdz turienei ir daudzi miljoni jūdžu ko iet. Izejiet ārā un uzstājieties, rau, uz tā sarkanā paklāja; aizveriet acis, aizturiet elpu un vēlieties būt tur.
— Pazemīgi pateicos, — es sacīju. — Kam tad jūs mani ne- aizskapējāt tur tūlīt, tikko es ierados?
— Mums te jau tā rūpju gana; jums pašam vajadzēja padomāt un palūgt. Dzīvojiet sveiki! Droši vien savu tūkstoti mūžību jūs vairs mūsu pusē neredzēsim.
— Tādā gadījumā au revoir, — teicu.
Uzlēcu uz paklāja, aizturēju elpu, aizmiedzu acis un vēlējos nokļūt sava rajona reģistratūrā. Nākamajā mirklī izdzirdu pazīstamu balsi, kas lietišķi saukāja:
— Kokli un dziesmu grāmatu, pāri spārnu un trīsdesmitā numura oreolu kapteinim Elijam Stormfīldam no Sanfrancisko! Izrakstiet viņam caurlaidi, un lai iet iekšā.
Atvēru acis. Patiesi, biju uzminējis: tas izrādījās kāds Pai- jutas cilts indiānis, ar kuru biju iepazinies Tularas apgabalā, ārkārtīgi jauks puisis. Atcerējos, ka biju piedalījies viņa bērēs; ceremonijas laikā nelaiķi sadedzināja, un citi indiāņi notriepa sev seju ar pelniem un gaudoja kā meža kaķi. Mani ieraudzījis, viņš kļuva traki priecīgs, un, vari nešaubīties, arī man bija patīkami viņu sastapt un just, ka beidzot esmu nokļuvis īstajā paradīzē.
Cik tālu vien skatiens sniedza, visur rosīdamies šurp un turp skraidīja veseli klerku pūļi, ietērpdami tūkstošiem jenkiju, meksikāņu, angļu, arābu un veselu lērumu visādu citādu ļaužu. Saņēmis uzkabi, uzmaucu oreolu galvā un, ielūkojies spogulī, gandrīz palēcos aiz laimes līdz griestiem.
— Re, nu pavisam cita lieta, — sacīju. — Tagadiņ man viss ir, kā pieklājas! Rādiet, kur mākonis!
Pēc piecpadsmit minūtēm jau atrados veselu jūdzi no šās vietas ceļā uz mākoņu grēdu; gājām liels pūlis, droši vien savs miljons cilvēku. Daudzi no maniem ceļabiedriem mēģināja lidot, taču daži nokrita un sasitās. Spārnu plivināšana vispār nepadevās nevienam, tāpēc nolēmām iet kājām, kamēr iemācīsimies ar šīm ierīcēm apieties, kā nākas.
Mums pretī virzījās ļaudis, ka biezum biezs. Vieniem rokās nebija nekas cits kā tikai kokles; otriem — vienīgi dziesmu grāmatas; trešiem — galīgi nekas; un izskatījās viņi tādi dīvaini nožēlojami un nelaimīgi. Vienam puisim bija palicis tikai oreols, ko viņš nesa rokā; pēkšņi viņš pastiepj to man un saka:
— Lūdzu, brītiņu paturiet. — Un pazūd pūlī.
Devos tālāk. Kāda sieviete palūdza mani paņemt uz brītiņu viņas palmas zaru un arī pagaisa. Pēc tam pazīstama meitene uzticēja man savu kokli — un, velns parāvis, arī pamanījās aizlaisties ap stūri; tādā pašā garā tas turpinājās tālāk. Drīz biju apkrāvies mantām kā nastu nesējs ēzelis. Pēkšņi pie manis pienāk smaidīgs vecs džentlmenis un lūdz paturēt viņa lietas. Noslauku no sejas sviedrus un diezgan kodīgi nosaku:
— Cienītais, pazemīgi lūdzu mani atvainot, bet neesmu drēbju pakaramais!
Turpmākā ceļā redzēju veselām kaudzēm šīs mantas. Neuzkrītoši atbrīvojos arī no savas liekās nastas. Palūkojos apkārt un, zini, Pīters, redzēju, ka visi ļaužu tūkstoši, kas nāca reizē ar mani, ir apkrauti tāpat kā pirms brīža es pats. Pretimnākošie, saproties, griezās pie viņiem ar lūgumu paturēt lietas — tikai uz vienu mirklīti. Arī mani kompanjoni pameta visu uz ceļa, un mēs devāmies tālāk.
Kad līdz ar miljoniem citu cilvēku uzrausos uz mākoņa, jutos tīri kā svētlaimes kalngalos un teicu:
— Solījumi tātad nav vis kaisīti pa vējam. Biju jau sācis šaubīties, bet tagad man ir pilnīgi skaidrs, ka esmu paradīzē!
Pavicināju, pats sev laimi vēlēdams, palmas zaru, tad noskaņoju kokles stīgas un piebiedrojos orķestrim. Tu, Pīters, nemaz nevari iedomāties, kādu troksni mēs tur sacēlām! Skanēt skanēja vareni, pat šermuļi skrēja pār kauliem, tikai tā kā reizē spēlēja pārāk daudz dažādu meldiņu, izjuka kopējā saskaņa; bez tam tur bija sapulcējušās neskaitāmas indiāņu ciltis, un viņu kareivīgās klaigas laupīja mūzikai tās jaukumus. Pēc kāda laika metu trinkšķināšanai mieru un nospriedu atpūsties. Man blakus sēdēja kāds tīri simpātisks vecītis; ievēroju, ka viņš kopējā koncertā nepiedalās, un ņēmos viņu pierunāt spēlēt, taču vecais man paskaidroja, ka esot pēc dabas kautrs un neuzdrīkstoties uzstāties tādas lielas auditorijas priekšā. Vārds pa vārdam, un viņš man atzinās, ka nez kāda iemesla pēc nekad neesot īpaši mīlējis mūziku. Patiesību sakot, man pašam bija uzradu- sies līdzīga sajūta, tikai es neko neteicu. Nosēdējām ar viņu diezgan ilgi pilnīgā bezdarbībā, taču tādā vietā neviens nepievērsa tam uzmanību. Pagāja sešpadsmit vai septiņpadsmit stundu; pa šo laiku tiku gan spēlējis, gan pa druskai dziedājis (bet visu laiku vienu un to pašu meldiņu, jo citus nezināju), tomēr tad atliku kokli pie malas un sāku apvēdināties ar palmas zaru. Abi ar veco bieži jo bieži nopūtāmies. Beidzot viņš prasa:
— Vai ta jūs nezināt vēl kādu citu meldiņu bez šī, ko visu dienu lirināt?
— Nevienu, — atsaku.
— Bet vai ta jūs nevarētu kaut ko iemācīties?
— Nekādā ziņā, — paskaidroju. — Esmu jau mēģinājis, bet nekas nav sanācis.
— Pārāk ilgi būs jāatkārto viens un tas pats. Jūs tak zināt, ka priekšā vesela mūžība!
— Nekaisiet man brūcēs sāli, — es ievaidos, — man jau tā garastāvoklis samaitāts.
Ilgi klusējam, tad viņš iejautājas:
— Vai esat priecīgs, ka tikāt šurp?
— Vectētiņ, — atsaku, — būšu ar jums vaļsirdīgs. Tas nemaz neatgādina to priekšstatu par svētlaimi, kas man radās, kad gāju baznīcā.
— Ko jūs teiktu, ja mēs ņemtu kājas pār pleciem? — viņš ierosina. — Pusi dienas esam nostrādājuši — pietiek!
Es saku:
— Ar lielāko prieku. Vēl nekad savā mūžā neesmu tā ilgojies pēc sardzes maiņas kā pašreiz.
Tā nu mēs laidāmies lapās. Mūsu mākonim tuvojās miljoniem laimīgu cilvēku, dziedādami «oziannā», turpretī miljoniem citu devās projām, un izskats tiem, tici man, bija diezgan skābs. Uzņēmām kursu uz jaunatnācējiem, un es drīz palūdzu vienu no tiem paturēt manas lietas — tikai uz brītiņu — un atkal kļuvu par brīvu cilvēku, un jutos laimīgs līdz bezjēdzībai. Tieši šinī brīdī uzdūros vecajam Semam Bārtletam, kas jau sen miris, un mēs abi apstājāmies papļāpāt. Es viņam vaicāju:
— Saki, lūdzams, — vai tā būs mūžīgi? Vai tiešām nav paredzēta nekāda pārmaiņa?
Uz to viņš man atbildēja:
— Tūlīt tev visu uz ātru roku paskaidrošu. Kā bībeles tēlaino valodu, tā visas alegorijas cilvēki izprot burtiski — tāpēc, atnākuši šurp, pirmām kārtām pieprasa kokli, oreolu un tā tālāk. Ja viņu lūgumi skan pieklājīgi, nevienam ļauna nedara un ir izpildāmi, tad tie netop noraidīti. Viņiem bez vārda runas izsniedz visu ietērpu. Tad nu viņi arī kādu dieniņu sanāk kopā, padzied, paspēlē, bet vēlāk viņus vairs korī neredzēsi. Viņi paši nonāk pie secinājuma, ka tāda dzīve nebūt nav paradīziska, vismaz nav tāda, kādu normāls cilvēks var izciest kaut vai nedēļu, nezaudējis saprātu. Mūsu mākoņu valnis izvietots tā, ka pie vecajiem iemītniekiem troksnis no turienes nenonāk; tātad jauniņie var rāpties uz mākoņa, neviena netraucēdami, un uzrāpušies viņi, jāteic, tūdaļ top izdziedēti.
Iegaumē, ko teikšu, — viņš turpināja, — paradīze ir pilna svētlaimes un daiļuma, taču dzīve te kūsā kā nekur citur. Jau dienu pēc ierašanās neviens te vairs nestāv dīkā. Veselu mūžību dziedāt korāļus un vēcināt palmu zarus ir gaužām jauka nodarbošanās, kad par to gari un plaši stāsta no baznīcu kancelēm, bet patiesībā grūti izdomāt vēl muļķīgāku paņēmienu, kā šķiest dārgo laiku. Tā jau itin viegli varētu debesu iemītniekus pārvērst par čivinošu plānprātiņu baru. Baznīcā mūžīgo mieru iztēlo par svētlaimes kalngaliem. Bet pamēģini izbaudīt šo mūžīgo mieru uz savas muguras, un tu tūlīt jutīsi, ka laiks velkas tīri kā bruņurupucis. Tici man, Stormfīld, tāds cilvēks kā tu, kas visu mūžu bijis kustīgs kā ūdens zāle, nokļuvis debesīs, kur jāsēž ar klēpī saliktām rokām, pusgada laikā sajuktu prātā. Nē, paradīze nav vieta atpūtai; par to tu vari būt drošs.
Es viņam saku:
— Sem, būtu man kāds teicis to agrāk, es justos apbēdināts, turpretī tagad priecājos. Priecājos, ka esmu nokļuvis šeit.
Bet viņš jautā:
— Kaptein, tu gan laikam esi pamatīgi noguris?
Es saku:
— «Noguris», Sem, nav īstais vārds! Jūtos nodzīts kā pēdējais lopiņš!
— Kā nu ne! Skaidrs kā diena! Tu esi pelnījis ciešu miegu — un miegs tev taps dots. Tev ir tiesības uz labu ēstgribu — un tu pusdienosi ar baudu. Te, tāpat kā uz zemes, izpriecas jānopelna godīgā darbā. Nevar papriekš baudīt un tikai vēlāk iemantot uz to likumīgas tiesības. Taču paradīzē ir viena atšķirība: nodarbošanos tu vari izvēlēties pats, un, ja strādāsi pēc labākās sirdsapziņas, visi debesu spēki tev palīdzēs gūt sekmes. Ja cilvēks zemes dzīvē bijis kurpnieks, bet viņam ir dzejnieka dvēsele, tad te viņš nekādā ziņā nebūs spiests šūt zābakus.
— Tas nu reiz ir gudri un taisnīgi, — es teicu. — Daudz darba, bet tikai tāda, kas tev iet pie sirds; un nekādu moku, nekādu ciešanu . . .
— Nē, pa, pa, moku te arī ir daudz, tikai tās nedzen nāvē. Tāpat ciešanu ir papilnam, bet tās nav mūžīgas. Tev jāsaprot, laimes pašas par sevi nemaz nav, tā rodas tikai kā pretmets kaut kam nepatīkamam. Tas ir viss. Nav nekā tāda, kas pats par sevi būtu laime — laimi tu izjutīsi, vienīgi pretstatot to kam citam. Tikko tu pierodi un kontrasta spēks vājinās — laimei beigas un cilvēkam jau vajadzīgs kas jauns. Nu, bet debesīs ir daudz moku un ciešanu — tātad ir arī daudz kontrastu un līdz ar to neierobežota iespēja gūt laimi.
Es saku:
— Sem, pirmoreiz dzirdu par tādu ultrasaprātīgu paradīzi, taču tā tikpat maz atgādina to priekšstatu par paradīzi, kurš man potēts kopš bērnības, kā dzīva princese — savu vaska attēlu.
Pirmos mēnešus pavadīju, slamstīdamies pa debesu valstību, meklēdams jaunus draugus un apskatīdams apkārtni, un beidzot apmetos tīri patīkamā stūrītī atpūsties, pirms ķēros pie kāda darba. Taču arī te joprojām dibināju jaunas pazīšanās un vācu informāciju. Mēdzu ilgi pjāpāt ar vecu, plikpaurainu eņģeli, kuru sauca par Sendiju Makviljamsu. Viņš bija cēlies kaut kur no Ņūdžersijas. Mēs daudz bijām kopā. Siltā laikā pēc pusdienas, piemēram, atgujamies piekalnītē klinšu paēnā, sūcam pīpes un pārspriežam gan šo, gan to. Reiz es viņam vaicāju:
— Sendij, cik tev gadu?
— Septiņdesmit divi.
— Tā jau domāju. Un cik ilgi tu esi paradīzē?
— Ziemsvētkos paliks divdesmit septiņi.
— Un cik tev bija, kad tu uzbrauci debesīs?
— Tas ir, kā — cik? Protams, septiņdesmit divi.
— Va tu joko, vai?
— Kālab ta jokoju?
— Saproties, ja toreiz tev bija septiņdesmit divi, tad tagad taču tev ir deviņdesmit deviņi.
— Nekā tamlīdzīga! Esmu tikpat vecs kā tad, kad te ierados.
— Va tu re! — saku. — Pie viena, ka nepiemirstu — gribu tev ko jautāt. Apakšā uz zemes es vienmēr biju pārliecībā, ka paradīzē mēs visi būsim jauni, jautri un rosīgi.
— Nu, ja jau tev tā gribas, vari arī kļūt jauns. Vajag tik vēlēties.
— Kālab ta tev nebija tādas vēlēšanās?
— Bija. Visi to vēlas. Jādomā jau, ka tu arī to kādreiz izmēģināsi, tikai tev drīz apniks.
— Kāpēc?
— Tūlīt tev paskaidrošu. Tu, rau, visu laiku biji jūrnieks, bet vai esi mēģinājis kādreiz nodarboties arī ar ko citu?
— Jā. Kādu laiku turēju pārtikas preču bodīti zelta raktuvēs; taču šī šepte negāja man pie dūšas, traki garlaicīga — ne bangu, ne vētru, vārdu sakot, ne dzīve, bet nīkšana. Likos sev pa pusei dzīvs, pa pusei miris. Man turpretī gribējās būt vai nu pavisam dzīvam, vai pavisam mironim. Tāpēc knaši atkratījos no bodeles un atkal aizgāju jūrā.
— Nu, redz. Bodniekam tāda dzīve patīk, bet tev tā nebija pa prātam. Tāpēc ka tu nebiji pie tās pieradis. Nu, un es atkal nebiju pieradis būt jauns un nezināju, ko ar savu jaunību iesākt. Pārvērtos par skaistu, cirtainu zaļoksni ar tīri tādiem kā tauriņa spārniem! Gāju ar citiem puišiem zaļumos, uz dančiem un ballītēm, lūkoju lakstoties ar skuķiem un melst visādas blēņas, taču viss izrādījās velti, nejutos it nemaz savā ādā, teikšu pat vairāk — man tāda dzīve apriebās līdz kaklam. Man gribējās agri iet gulēt, agri celties, strādāt kādu darbu un, to pabeigušam, mierīgi pasēdēt, papīpēt un padomāt, nevis klenderēt riņķī kopā ar tukšpaurainu zeņķu un meiteņu varzu. Tu nemaz nevari iedomāties, kā es nomocījos, kamēr biju jauns.
— Cik ilgi ta tu biji jauns?
— Vairāk jau ne kā divas nedēļas. Ar to man bija atliku likām gana. Ak debestiņ, cik vientuļš es toreiz jutos! Saproties, pēc tam kad septiņdesmit divus gadus biju krājis pieredzi un zināšanas, visnopietnākie jautājumi, kas nodarbināja šo pienapuiku prātus, šķita man tikpat vienkārši kā ābece. Un, klausoties viņu strīdos, patiešām būtu varējis gardi pasmieties, ja tas nebūtu tik bēdīgi! Biju tā noilgojies pēc pierastās solīdās uzvedības un saprātīgām runām, ka sāku smērēties klāt večiem, bet tie mani savā pulkā nepieņēma. Viņu acīs es biju iznirelis, nekur nederīgs zīdainis, kam vēl slapjš aiz ausīm. Divu nedēļu man pilnīgi pietika. Ar neizsakāmu prieku pārvērtos atkal par plikpauri, ņēmos sūkt pīpi un koka vai klints paēnā ļauties sapņiem, kā dažkārt agrāk.
— Paklau, — es viņu pārtraucu, — vai tu gribi sacīt, ka tev mūžīgi būs septiņdesmit divi gadi?
— Nezinu, un tas man galīgi vienalga. Taču par vienu gan esmu drošs: divdesmit piecus gadus vecs neparko nekļūšu. Man tagad ir nesalīdzināmi daudz vairāk zināšanu nekā pirms divdesmit septiņiem gadiem, un uzzināt ko jaunu man sagādā prieku; turpretī savu augošo gadu nastu es nemaz nejūtu. Tas nozīmē, ka miesa man vārgāka nekļūst, vecāks, spēcīgāks un nobriedušāks top gars, un tas kalpo man labāk nekā agrāk.
Es vaicāju:
— Ja cilvēks ierodas te deviņdesmit gadu vecumā, vai tiešām viņš nepagriež pulksteņa rādītāju atpakaļ?
— Kā ne, noteikti. Sākumā viņš uzstāda rādītāju uz četrpadsmit gadiem. Pastaigājis drusku tādā izskatā, viņš jūtas kā pēdējais muļķis un pārbīda rādītāju uz divdesmit gadu vecumu — taču ar to arī nekas nav līdzēts; viņš izmēģina trīsdesmit, piecdesmit, astoņdesmit un beidzot deviņdesmit gadu vecumu — un pārliecinās, ka vislabāks un ērtāks viņam ir tas skaits, pie kura viņš visvairāk pieradis. Tiesa, ja viņa saprāts sācis niķoties, kad viņš zemes virsū sasniedza astoņdesmit gadu, tad viņš paliek pie šā skaitļa. Viņš izvēlas to gadskārtu, kad bijis apveltīts ar visasāko prātu, jo tieši tad dzīve viņam šķitusi patiesi jauka un gaume un paražas sasniegušas pilnību.
— Nu, bet, ja cilvēkam ir divdesmit pieci, vai viņš mūžam paliek šai vecumā, nemainoties pat ārējā izskatā?
— Ja viņš ir muļķis, tad jā. Ja turpretī viņš ir gudrs, uzņēmīgs un čakls, tad iegūtās zināšanas un pieredze pārveido viņa ieražas, domas un gaumi, viņu jau valdzina vecāku ļaužu sabiedrība, un viņš ļauj savai miesai novecot par tik gadiem, cik vajadzīgi, lai viņš jaunajā vidē justos kā mājās. Tā viņš arvien pilnveidojas un attiecīgi maina izskatu, kļūdams galu galā ārēji grumbains un plikpaurains, bet iekšēji — gudrs un vērīgs.
— Bet kā tad ar zīdaiņiem?
— Ar tiem tāpat. Kādi muļķīgi priekšstati mums par visu to bija zemes virsū! Spriedām, ka debesīs būsim mūžam jauni. Cik gadu mums īsti būs — par to mēs nerunājām un droši vien arī nedomājām, katrā ziņā visi par to nebija vienādos ieskatos. Kad man bija septiņi gadi, es laikam domāju, ka debesīs visiem būs divpadsmit; kad pārkāpu divpadsmit gadu slieksni, droši vien nolēmu, ka debesīs visiem būs astoņpadsmit vai divdesmit; sasniedzis četrdesmit, pagriezu savus ratus atpakaļ: atceros, toreiz tiku cerējis, ka paradīzē visiem būs trīsdesmit. Ne pieaugušais, ne bērns nekad neuzskata savu paša vecumu par vislabāko — katram gribas būt vai nu pāris gadu vecākam, vai maķenīt jaunākam, un ikviens apgalvo, ka visi paradīzes iemītnieki ir tieši tik veci, kā viņš savā prātā iedomājies. Ikviens turklāt grib, lai cilvēki debesu valstībā vienmēr paliktu šinī vecumā, nekustēdamies ne no vietas, un izjustu no tā apmierinājumu! Tu padomā tikai — paradīzē sastingt uz vietas! Iztēlojies, kas tā būtu par paradīzi, ja to apdzīvotu tikai septiņus gadus veci resgaļi, kas to vien darītu kā ripinātu ripas un spēlētos ar akmentiņiem! Vai arī lempīgi, kautri, sentimentāli deviņpadsmit gadu veci vasaraudži! Vai ari tikai spēcīgi, godkāri ļaudis, kas līdzīgi nelaimīgajiem galeru vergiem piekalti trīsdesmit gadu vecumam ar visiem tā trūkumiem! Pamēģini aptvert, cik drūma un vienmuļa būtu sabiedrība, kas sastāvētu no viena gada gājuma cilvēkiem ar vienādu izskatu, vienādām paražām, gaumi un jūtām! Padomā, tad jau zeme būtu daudz labāka par tādu paradīzi, jo tā čum un ņudz no dažādiem tipiem, sejām un vecumiem un šīs daudzveidīgās sabiedrības dzīves ritumu tik patīkami atsvaidzina neskaitāmo interešu sadursmes un cīņas!
— Paklau, Sendij, — es saku, — vai tu saproti, ko dari?
— Ko ta es, pēc tavām domām, daru?
— No vienas puses, tu apraksti paradīzi ka visai tīkamu vietiņu, no otras, izdari tai lāča pakalpojumu.
— Kālab ta tā?
— Redzi, kalab. Piemēra pēc ņemsim jaunu māti, kas pazaudējusi bērnu un …
— Cst! — Sendijs pacēla pirkstu. — Skaties!
Mums tuvojās kāda pusmūža sieviete sirmiem matiem. Viņa soļoja lēni, galvu nodūrusi, gurdi un nedzīvi nokārtiem spārniem; nabadzīte izskatījās bezgala nogurusi un raudāja. Asaru pilnām acīm viņa pagāja garām, mūs nemaz nepamanījusi. Un tad Sendijs klusā, maigā, līdzjūtības pilnā balsī sāka stāstīt:
— Viņa meklē savu bērnu! Nē, liekas, ir jau to atradusi. Ak kungs, kā viņa pārvērtusies! Tomēr es viņu tūdaļ pazinu, kaut arī nebiju redzējis veselus divdesmit septiņus gadus. Toreiz viņa bija jauna māte, gadus divdesmit divus, varbūt arī savus divdesmit četrus veca, ziedoša, skaista, piemīlīga — roze kas roze! Un ar visu sirdi un dvēseli pieķērusies savam bērnam, mazai, divus gadus vecai meitiņai. Bet meitiņa nomira, un māte aiz žēlabām sajuka, burtiski, sajuka prātāl Vienīgais mierinājums viņai bija doma, ka aizsaulē viņa sastapsies ar savu bērnu, «lai nekad vairs nešķirtos». Sos vārdus — «lai nekad vairs nešķirtos» viņa atkārtoja dienu un nakti, un no tiem viņai kļuva vieglāk ap sirdi; jā, tie darīja viņu pat līksmu. Kad es pirms divdesmit septiņiem gadiem gulēju uz nāves cisām, viņa mani lūdza pirmām kārtām atrast viņas meitenīti un pateikt tai, ka cerot drīz jo drīz nokļūt pie tās!
— Cik bēdīgs stāsts, Sendij!
Kādu_ brīdi Sendijs sēdēja klusēdams un, domās iegrimis, stīvi vērās uz zemi, bet tad skumji noteica:
— Un nu viņa beidzot ir klāt!
— Nu, un tad? Stāsti tālāk.
— Stormfīld, iespējams, ka viņa savu meitiņu nav atradusi, taču man personiski šķiet, ka tas ir noticis. Jā, drīzāk domājams, ka noticis. Esmu redzējis tādus gadījumus jau agrāk. Saproti, viņas atmiņā palikusi apaļa drostaliņa, kuru viņa kādreiz auklējusi. Bet viņas meita te nav gribējusi palikt par mazulīti, tā vēlējusies izaugt, un šī vēlēšanās piepildījusies. Divdesmit septiņos gados, kas aizritējuši kopš tā laika, viņa izstudējusi visnopietnākās zinātnes, kādas vien pastāv, un tagad joprojām mācās un mācās, un uzzina arvien vairāk un vairāk. Viņai nav dārgs nekas cits kā vienīgi zinātne. Viņai gribas tikai nodarboties ar to un apspriest grandiozas problēmas ar tādiem pašiem cilvēkiem kā viņa.
— Nu, un tad?
— Kā — tad? Vai ta tu, Stormfīld, nesaproti? Viņas mātei ir gan jēga par dzērvenēm, viņa prot šīs ogas lasīt, gatavot no tām ievārījumu un to pārdot, bet vairāk arī viņa nezina ne velna. Tagad viņa savai meitiņai nav piemērota, tāpat kā bruņurupucis nav piemērots paradīzes putnam. Nabaga māte: viņa sapņoja, ka varēs lolot savu mazulīti! Man šķiet, viņu piemeklējusi rūgta vilšanās.
— Bet kas tad notiks, Sendij, vai viņas tā arī paliks nelaimīgas, lai gan dzīvos te, paradīzē?
— Nē, viņas tuvināsies, pamazām pielāgosies viena otrai. Tikai tas notiks ne viena vai divu gadu laikā, bet pakāpeniski.