PēC minūtēm četrdesmit sasniedzām staciju, kur mums bija jāmaina zirgi, un nokļuvām uz vakariņām pie mormoņu «atriebības eņģeļa». Cik man zināms, «atriebības eņģeļi» ir «mūsdienu svētie», kā sevi dēvē tie mormoņi, kuriem viņu baznīca uzticējusi pienākumu nerimtīgi rūpēties par nevēlamu pilsoņu nogādāšanu pie malas. Esmu ļoti daudz dzirdējis par šiem bargajiem «eņģeļiem» un viņu tumšajiem, asiņainajiem darbiem, tāpēc devos uz vakariņu rīkotāja mormoņa māju, drebēdams aiz bailēm. Bet — ak vai! — mūsu romantiskajām ilūzijām par spīti viņš izrādījās vienkārši bļaurīgs, vulgārs nekauņa ar bezgala rupju muti! Varbūt viņš bija pietiekami asinskārs un pilnīgi attaisnoja savu «atriebēja» titulu, tomēr vai ir pieļaujams, ka eņģelī, kaut arī atriebējā, nav ne druskas cildenuma? Vai var samierināties ar eņģeli, kas staigā netīrā kreklā un nevalkā bikšturus? Vai var cienīt eņģeli, kas zviedz kā zirgs un lielās kā jūras pirāts?
Tur bija arī citas nepieklājīgas personas — mūsu saimnieka ticības brāļi. Viņu vidū ar džentlmeņa ārieni un izturēšanos izcēlās tikai viens — Hibera K- Kimbela dēls, garš, slaids, gadu trīsdesmit vecs cilvēks. Pa istabu vienā laidā steidzīgi šaudījās krietns skaits nevīžīgi ģērbtu sieviešu, kas iznēsāja kafijkannas, sagrieztu maizi un citus vakariņu atribūtus. Mums sacīja, ka tās esot saimnieka sievas — ja ari ne visas, tad vismaz daļa no tām. Tā, protams, ari bija, jo, būdamas kalpones, viņas taču nepieļautu sevi apliet ar tādu lamu un rupjību straumi, kaut ari to plūdinātu pār savām lūpām pats debesu eņģelis, kur nu vēl šāds elles izdzimums.
Tāda bija mūsu pirmā sastapšanās ar šo «savdabīgo» Rietumu «institūtu», un, jāatzīstas, mums tas lāgā nepatika. Necenzdamies pārāk sīki ar to iepazīties, mēs naski devāmies uz «mūsdienu svēto» mājokli, praviešu citadeli, Amerikas vienīgās absolūtās monarhijas metropoli — Sāļā Ezera Pilsētu. Naktij satumstot, atradām patvērumu viesnīcā «Sāļais ezers» un izsaiņojām lietas …
Uzturējāmies Soltleiksitijā tikai divas dienas un tāpēc nepaspējām pienācīgi izpētīt daudzsievības sistēmu, savākt attiecīgus faktiskus datus un izdarīt nepieciešamos secinājumus, lai pēc tam lieku reizi pievērstu šim jautājumam visas nācijas uzmanību. Man ļoti gribējās to izdarīt. Ar visu pašpārliecināta jaunekļa kvēli alku pa galvu pa kaklu mesties cīņā un gūt diženu uzvaru — alku līdz tam brīdim, kamēr ieraudzīju mormoņu sievietes. Tad es atmaigu. Sirds izrādījās gudrāka par prātu. Tā pildījās ar līdzjūtību pret šīm kroplajām, lācīgajām, nožēlojami neglītajām būtnēm, un, aizgriezies sānis, lai slēptu augstsirdīgās asaras, kas ieriesās man acīs, es sev teicu: «Nē! Vīrietis, kas ņem vienu no viņām sev par sievu, izrāda kristīgu žēlsirdību un pelnījis nevis bargu nosodījumu, bet visas cilvēces sirsnīgu uzslavu; tāpēc tas, kas ņem par sievām veselas sešdesmit, veic tik diženu, nesavtīgu un pašaizliedzīgu darbu, ka pasaules tautām jāatsedz galva viņa priekšā un godbijīgā klusu ciešanā dziļi jāpaklanās.»1