Kur vēl citur dzirdami tik saistoši nostāsti par nepakļāvīgo pagānu nomaitāšanu? Grūti iztēloties kaut ko omulīgāku par jauko vakaru, kuru pavadījām Soltleiksitijā kādā pagāna nešķīstības perēklī, pīpes sūkdami un klausīdamies nostāstus, kā
1 īsu vēsturisku apskatu par mormoņiem un piezīmes par «Slaktiņu Kalnu pļavā» sk. pielikumos A un B. (M. T.)
Bertons jāšus zirgā iedrāzies neaizsargātu ļautiņu pūli, kuri lūguši žēlastību, un ar savu pistoli apšāvis sievietes un vīriešus gluži kā suņus. Un kā Bils Hikmens, «eņģelis atriebējs», nokniebis Draunu un Arnoldu par to, ka tie ar tiesas starpniecību pieprasījuši, lai viņš atmaksā parādu. Un kā Porters Rokvels strādājis savus briesmu darbus. Un kā neapdomīgi cilvēki, ieradušies Jutā, dažkārt nosodoši izsakās vai nu par Brigemu Jungu, vai daudzsievību, vai arī par kādu citu tikpat svētu iestādījumu un jau nākamajā rītā top atrasti guļam zemē kādā nomaļā šķērsieliņā un pacietīgi gaidām, kad atbrauks līķrati. Ne mazāk interesanti ir klausīties pagānu pārrunas par daudzsievību; no tām var uzzināt, kā dažs labs resnvēderis vepris, draudzes vecākais vai bīskaps, apprecējis jaunu meiču — un bijis gluži apmierināts, tad apprecējis savas sievas māsu — un arī bijis apmierināts, apprecējis otru māsu — tāpat bijis apmierināts, apprecējis trešo ar to pašu rezultātu, pēc tam apprecējis visu četru māti — un arī bijis apmierināts, vispēcāk apņēmis sievastēvu, vectēvu un vecvectēvu un, kad viņam vēl nebijis gana, nācis par jaunu un prasījis vēl. Un kā nereti ņipra vienpadsmit gadu veca skuķe kļūst par mīļoto sievu, bet viņas pašas cienījamā vecmāmiņa abu kopējā laulātā drauga acīs galīgi zaudē savu vērtību un top aizsūtīta gulēt virtuvē. Uzzinājām arī iemeslu, kāpēc mormoņu sievietes cieš tādu nejēdzīgu stāvokli, kad māte un meitas kā tārpi ložņā pa vienu un to pašu puvekļu pilno netiklības migu, kur jauna skuķe var pacelties augstāk un kļūt noteicēja par pašas māti: saskaņā ar mormoņu ticību, jo vairāk cilvēkam sievu un jo vairāk bērnu viņš izaudzina, jo augstāka vieta viņiem visiem sagatavota nākamajā dzīvē; iespējams gan, ka šī vieta nebūs tik augsta, cik karsta, taču par to viņi nebilst ne pušplēsta vārda.
Spriežot pēc mūsu draugu pagānu vārdiem, Brigema Junga harēmā ietilpst no divdesmit līdz trīsdesmit sievu. Vairākas no viņām esot sasniegušas sirmu vecumu un no aktīvā karadienesta atvaļinātas, taču dzīvojot savā vistu kūtī jeb «Lauvu namā» (kā šo vietu nez kāpēc sauc), baudīdamas visas ērtības un lieliski apgādātas. Kopā ar katru sievu dzīvojot tās bērni, kuru pavisam sanākot piecdesmit gabalu. Kad bērni netrokšņojot, mājās valdot klusums un kārtība. Visi nama iemītnieki ēdot vienā istabā, un šāds mielasts spilgti ilustrējot, cik mierīgu laimi var baudīt ģimenes klēpī. Nevienam no mums nebija gadījies pusdienot pie mistera Junga, bet kāds pagāns, uzvārdā Džonsons, apgalvoja, ka viņam reiz bijusi patīkamā izdevība
brokastot «Lauvu namā». Viņš Joti tēlaini aprakstīja mums «rīta pārbaudi» un citas iepriekšējās ceremonijas, kā arī asiņaino kauju, kas iedegusies, kad galdā uzliktas griķu pankūkas. Taču šis stāsts neapšaubāmi bija pārspīlēts. Ja tam var ticēt, tad misters Jungs atkārtojis dažus stiprus vārdiņus, kuru autors bijis kāds no viņa «divgadniekiem», un ar manāmu lepnumu piebildis, ka jau labu laiku apgādājot ar šāda veida materiālu kādu žurnālu, kas iznākot austrumu štatos; viņš arī gribējis parādīt misteram Džonsonam, kuram jāpateicas par pēdējo veiksmīgo asprātību, bet nekādi nevarējis to atrast. Viņš ilgi lūkojies bērnu sejās, taču bez panākumiem. Galu galā viņš novērsies un nopūzdamies sacījis: «Domāju, ka pazīšu šo palaidni, bet nē, nepazinu.»
Pēc tam, Džonsons stāstīja, misters Jungs teicis, ka dzīve esot sērīga, gaužām sērīga būšana, «jo ikreiz, kad cilvēks ņem jaunu dzīvesbiedreni, viņa prieku aptumšo kādas iepriekšējās sievas pagalam nepatīkamās bēres». Džonsons stāstīja arī, ka tikmēr, kamēr viņi ar misteru Jungu tā mīlīgi pļāpājuši, ienākusi viena no viņa laulenēm un lūgusi jaunu piespraudi, jo, kā viņai izdevies uzzināt, viņš uzdāvinājis piespraudi sestajam numuram, bet lai necerot, ka varēšot darīt tādas kliedzošas netaisnības un iziet cauri bez skandāla. Misters Jungs atgādinājis viņai, ka nepiederīgas personas klātbūtnē jābūt savaldīgākai. Misis Junga atteikusi, ka nepiederīgā persona taču varot aizvākties, ja tai nepatīkot viņu namā pieņemtā kārtība. Misters Jungs apsolījis viņai piespraudi, un viņa aizgājusi. Taču pēc mirkļa ieradusies cita misis Junga un arī pieprasījusi jaunu piespraudi. Misters Jungs grasījies viņu kaunināt, bet misis Junga aprāvusi vīru jau pusvārdā. Viņa teikusi, ka sestā dabūjusi piespraudi, vienpadsmitai tā apsolīta, un lai nemēģinot izlocīties, viņa savas tiesības zinot. Misters Jungs apsolījis, un viņa aizgājusi. Vēl pēc brīža ieradušās atkal trīs laulenes, un pār mistera Junga galvu sācis brāzties asaru, pārmetumu un neatlaidīgu lūgumu viesulis. Viņas, sak, jau visu zinot — ir par sesto, ir vienpadsmito, ir četrpadsmito numuru. Misters Jungs apsolījis uzdāvāt vēl trīs piespraudes. Nepaspējušas šīs aiziet, kad istabā iegruvušas citas deviņas laulenes, un ap pravieti un viņa viesi sākusi trakot jauna vētra. Apsolītas vēl deviņas piespraudes, un kareivīgās sievas atgriezušās savos apartamentos. Tad dīkdamas, kaukdamas, zobus griezdamas, ieradušās vēl vienpadsmit. Un atkal miers ticis pirkts par piespraudēm.
— Te nu jums ir uzskatāms piemērs, — teicis misters Jungs. — Paši redzat, kas iznāk. Varat spriest, kāda man dzīve. Cilvēks nespēj vienmēr rīkoties saprātīgi. Uz mirkli aizmirsies, spēru pārsteidzīgu soli: uzdāvāju piespraudi savai mīļotajai sestajai — piedodiet, ka dēvēju viņu šādi, viņas īstais vārds man izskrējis no prāta. Piespraude maksāja tikai divdesmit piecus dolārus, tas ir, tāda bija tās oficiālā cena, bet man tak vajadzēja nojaust, ka beigu beigās tā maksās man daudz dārgāk. Jūsu acu priekšā tās cena pieauga līdz sešsimt piecdesmit dolāriem, un — ak vai! — ar to vēl nav galā! Jo manas sievas ir izkaisītas pa visu Jutu. Man ir desmitiem tādu sievu, kuru numurus — par vārdiem nemaz nerunājot — es varu atcerēties, tikai ielūkojies ģimenes bībelē. Tās atrodamas visu manu īpašumu kalnos un lejās. Un, ņemiet vērā, viņas visas kā viena saklaušinās par šo nelaimīgo piespraudi un visas no pirmās līdz pēdējai drīzāk nomirs, bet neatkāpsies. Sestā numura piespraude nemaksās man vis divdesmit piecus, bet divarpus tūkstošu dolāru. Turklāt šīs bezkauņas sāks dāvanas salīdzināt, un, ja izrādīsies, ka vienai tā ir maķenīt labāka par citām, viņas metīs man tās atpakaļ un mīļā ģimenes miera labad es būšu spiests pasūtīt jaunu sēriju. Jūs, ser, laikam pat nemanījāt, ka visu laiku, kamēr bijāt pie maniem bērneļiem, kalpi modri uzmanīja ikvienu jūsu kustību. Pamēģiniet tik iedot vienam no nebēdņiem naudas gabalu, ledeni vai citu kādu sīkumu: jūs tūlīt izvadīs pa durvīm — ja vien to izdosies izdarīt, kamēr jūs nebūsiet izlaidis dāvanu no rokām. Pretējā gadījumā jūs būsiet spiests uz mata tāpat apdāvināt visus manus bērnus — un no pieredzes zinu, cik tas svarīgi, tādā reizē es pats parūpētos, lai neviens nepaliek bešā. Reiz kāds džentlmenis uzdāvināja vienam no maniem bērniem kaula svilpīti — īstu sātana izgudrojumu, kas iedveš man neaprakstāmas šausmas, un, ja jums, ser, mājās būtu gandrīz vai simt bērnu, jums klātos tāpat. Taču, kas padarīts, tas padarīts, un ļaundaris pats bija pazudis. Zināju, kas mani gaida, un alku atriebes. Izsūtīju eņģeļu atriebēju vienību, un viņi dzinās vainīgajam pakaļ pa Nevadas kalnu kraujām, bet tā arī atgriezās ar tukšām rokām …
… Jums, ser, nav nekāda priekšstata, kas ir ģimenes dzīve. Esmu bagāts, un visi to zina. Esmu devīgs, un visi to izmanto. Man ir stipri attīstīts tēva instinkts, un visus atradeņus cenšas uzbāzt man. Ikviena sieviete, kas vēl savam bērnam labu, lauza galvu, kā izkārtot, lai viņas dārgums nokļūtu manā namā. Iedomājieties,- ser, reiz te ieradās sieviete ar bērnu, kam bija tāda
savāda, it kā nedzīva ādas krāsa (tāpat kā mātei), un zvērēja, ka bērns esot mans un ka viņa esot mana sieva, ka es esot tad un tad tur un tur viņu apprecējis, bet viņa esot aizmirsusi savu numuru un es, protams, neatceroties viņas vārdu. Viņa lūdza, lai es pievēršot uzmanību līdzībai starp bērnu un mani, un patiešām — mazais it kā atgādināja mani, kas šinī apgabalā gadās bieži; vārdu sakot, es to iebāzu bērnistabā, un sieviete aizgāja. Un ko jūs domājat? Ak Orsona Haida ēna! Kad bērnam nomazgāja balto krāsojumu, tas izrādījās sarkanādainais! Nē, sakiet, ko gribat, jums nav ne mazākā priekšstata, kas ir ģimenes dzīve. Tā ir suņa dzīve, ser, taisni suņa dzīve. Par naudas taupīšanu nav pat ko sapņot. Mēģināju ievest vienu kāzu kleitu visiem gadījumiem. Nekas nesanāca. Vispirms tevi apprecina ar radījumu, kas atgādina ar katūnu aptītu maiksti, pēc tam tu apņem mucu uz divām kājām, un nu kleita jāpielāpa ar pārplīsuša gaisa balona paliekām. Redz, kā. Un veļas mazgātājas rēķins (piedodiet, bet nespēju valdīt asaras) — deviņsimt astoņdesmit četri apģērbu gabali nedēļā! Nē, ser, tādā saimniecībā kā manējā ekonomija ir pilnīgi neiespējama. Cik šūpuļu vien nevajag — padomājiet tikai! Un cērmju dzenamo zāļu! Un sīrupa pret vēdergraizēm! Un riņķīšu, kad sāk nākt zobi! Un «tētes pulksteņu» zīdaiņu izklaidēšanai! Un suku un lupatiņu mēbeļu tīrīšanai! Un sērkociņu, ko sarīties, un stikla šķembu, ko sagriezties! Ar summām, kas jāizdod tikai par stiklu, droši vien pietiktu visas jūsu ģimenes uzturēšanai, ser. Lai kā badinos, lai cik sašaurinu izdevumus, eju kalnup ne ātrāk kā gliemezis, lai gan iespēju straujam uzplaukumam man būtu vai cik. Teikšu jums vaļsirdīgi, ser, bija laiks, kad plēsu sev matus, iedomājoties, ka tūkstošiem dolāru liels kapitāls guļ nedzīvs septiņdesmit divās gultās, kur naktīs šņāc septiņdesmit divas sievas, un ka tas nenes nekādus augļus, ko tam, dabiski, pienāktos darīt; tā nu ņēmu un visas šīs mēbeles pārdevu, pārdevu ar zaudējumiem, ser, un uztaisīju vienu septiņas pēdas garu un deviņdesmit sešas pēdas platu gultu. Taču tā bija kļūda. Nespēju aizvērt ne acu. Tā vien šķita, ka visas septiņdesmit divas sievietes taktī krāc. Ausis plīsa pušu. Un cik tas bija bīstami! Drebēju aiz bailēm kā apses lapa. Viņas visas reizē ievilka elpu, un es savām acīm redzēju, ka sienas ieliecas uz iekšpusi, turpretī pie katras izelpas tās izspiedās uz āru, un es dzirdēju, kā brīkšķ sijas un uz jumta grab dakstiņi. Mīļais draugs, pieņemiet sirmgalvja padomu, neap- kraujieties ar lielu ģimeni — ticiet man, nav nekādas jēgas to darīt. Tikai mazā ģimenē, šaurā, mājīgā lokā, jūs radīsiet omu
lību un to dvēseles mieru, kas ir visvērtīgākais un cildenākais no visiem labumiem, kuri sagatavoti jums šai pasaulē un kuru zaudējumu jums neatlīdzinās ne bagātība, ne slava, ne vara, ne diženums. Ticiet man, ar desmit — nu, pats lielākais, vienpadsmit sievām jums pietiks atliku likām, šo robežu nepārkāpiet.
Nezinu, kāpēc, bet šis Džonsons man neiedvesa sevišķu uzticību. Tomēr klausīties viņā bija interesanti. Un šaubos, vai mums būtu izdevies smelt visas šīs vērtīgās ziņas no kāda cita avota. Viņš vismaz patīkami atšķīrās no nerunīgajiem mormoņiem.