Visi ir dzirdējuši par mormoņu bībeli, taču bez «izredzētajiem» tikai retais to redzējis un, ja arī redzējis, tad diez vai papūlējies izlasīt. Es vienu eksemplāru izvedu no Soltleiksiti- jas. Manuprāt, šī bībele ir tikpat reta, cik dīvaina: tā sola rādīt nez kādus brīnumus, bet patiesībā ir bezgala šļaugana un miegaina! Grūti iedomāties vēl pliekanāku mistrojumu — tā ir hloroforms, ne grāmata. Ja to sarakstījis Džozefs Smits, tad viņš izdarījis tieši brīnumu — kaut vai tanī ziņā, ka, to sacerēdams, nav aizmidzis. Ja turpretī, kā teika stāsta, viņš tikai to pārtulkojis no noslēpumainu rakstu zīmju klātām, senām vara plāksnītēm, kuras viņš saskaņā ar savu apgalvojumu atradis zem akmens kādā vientuļā nostūrī, tad šis tulkojums tā paša iepriekš minētā iemesla dēļ ari ir brīnums.
Cik varu spriest, mormoņu bībele nav nekas cits kā vienīgi sājš izdomājums, sabrūvēts pēc Vecās derības parauga un papildināts ar garlaicīgu evaņģēlija pārstāstījumu. Autors pūlējies piešķirt saviem vārdiem un izteicieniem to neparasto, senatnīgo skanējumu, kas raksturo bībeles tekstu, kurš pārtulkots angļu valodā pēc karaļa Jēkaba pavēles; rezultātā iznācis jauktenis — te mūslaiku spriganā valoda, te senā vienkāršība un svinīgums. Otrais paveids skan smagi un māksloti, pirmais šķiet dabisks, taču blakus arhaiskajai runai — aplams un smieklīgs. Kad autors jūt, ka nupat sācis izteikties pārāk moderni (un tas notiek uz katra soļa), viņš iesprauž kādu bībeles izteicienu, piemēram, «un notikās, ka», «viņa dusmība iedegās», kā ari citus
šiem līdzīgus, un tālāk viss iet atkal kā smērēts. Viņa iemīļotais izteiciens ir «un notikās, ka». Ja tā nebūtu, visa bībele neiznāktu biezākā par mazu brošūriņu.
Priekšējā lapā rakstīts:
Mormoņu grāmata: atskaite, kas ar Mormoņa roku rakstīta uz bauslības galdiņiem. No Nefija cilts bauslības galdiņiem.
Tālabad šī iraid saīsināta Nefija cilts, kā arīdzan lamanitāniešu vēsture; rakstīta dēj lamanitāniešiem, kuri Izraēla nama atliekas iraid; kā arīdzan dēļ jūdiem un paganiem; uzrakstīta baušļu veidā, kā arīdzan pravietojumu un at- klasmju garā. Uzrakstīta un aizzieģelēta, un apslēpta pie Dieva, lai neietu zudība un lai ar Dieva speķu un žēlastību atklātos tagadējā tulkojumā; aizzieģelēta ar Moronija roku un apslēpta pie Dieva, lai pienācīgā laikā caur pagāniem atklatos tagadējā tulkojumā ar tā Kunga žēlastību. Kā arīdzan īss Evera grāmatas pārstāstījums, kas iraid tā pati hronika par Jareda cilti, kura izkaisījas pa visu zemes vaigu, kad Dievs samaisīja valodas, tāpēc ka ļaudis cēla torni, tīkodami uzrāpties debesīs.
«Ar žēlastību» ir glīts izteiciens. Jauks ir ari «tālabad», lai gan kāpēc īsteni «tālabad»? Varētu izteikties vienkāršāk — tiesa, tad nebūtu tā kā bībelē.
Pirmajā lappusē lasām:
triju aculiecinieku liecība
Lai zināms top visām tautām, paaudzēm, valodām un ļaudīm, līdz kuru ausīm šis darbs nonāks, ka mēs ar Dieva Tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību esam skatījuši bauslības galdiņus ar šo atskaiti, kura ir tā pati Nefija cilts, kā arīdzan lamanitāniešu — viņu brāļu vēsture, kā arīdzan stāsts par Jareda cilti, kas nākusi no torņa, par kuru jau bija runa; un mēs arīdzan zinām, ka bauslības galdiņos iegrieztais pārtulkots ar tā Kunga spēku un žēlastību, jebšu viņa balss atskanēja līdz mums; tālabad mēs patiesi zinām, ka šī nav nekāda melkulība. Un mēs arīdzan liecinām, ka redzējām to, kas iegriezts bauslības galdiņos, un ka tas mums parādījās ar Dieva spēku, nevis ar cilvēka. Un mēs apstiprinām, būdami pie vesela saprāta, ka Dieva eņģelis nokāpa no debesim un atnesa un nolika mūsu acu priekšā, lai mēs taptu redzīgi un skatītu bauslības galdiņus un to, kas tajos iegriezts; un mēs zinām, ka ar Dieva tēva un mūsu Kunga Jēzus Kristus žēlastību tos skatījām un apliecinām, ka tā ir svēta patiesība; un mēs brīnojamies; bet, par cik Dieva balss mums lika šo sludināt, mēs, būdami paklausīgi Dieva vēlējumam, šo arī liecinām. Un mēs zinām, ka, būdami uzticīgi iekš Kristus, mēs šķīstīsim savas drānas no visu ļaužu asinīm un nevainīgi stāsimies Kristus troņa priekšā un mūžīgi paliksim pie viņa debesīs. Lai slava Tēvam, Dēlam un Svētajam Garam, mūsu vienīgajam Dievam. Amen.
OLIVERS KAUDERIJS, DEVIDS VITMERS, MARTINS HARISS
Ir cilvēki, kuriem vajadzīgs nez cik pierādījumu, kamēr tie rod sevī spēkus kaut drusku kam noticēt; es turpretī, kad cilvēks man apgalvo, ka «skatījis rakstu zīmes uz bauslības galdiņiem» un skatījis nevis tāpat vien, bet eņģeļa klātbūtnē, kurš bijis šī fakta liecinieks un droši vien paņēmis no skatītāja attiecīgu parakstu, — es tūlīt jūtu, ka esmu jau gandrīz noticējis bez vārda runas, kaut arī nebūtu šo cilvēku ne acīs redzējis, ne dzirdējis un tāpat nezinātu, ne kā sauc eņģeli, ne pie kādas tautības tas pieder.
Tālāk lasām:
kā arīdzan astoņu aculiecinieku liecības
Lai zināms top visām tautām, paaudzēm, valodām un ļaudīm, līdz kuru ausīm šis darbs nonāks, ka Džozefs Smits, Jaunākais, šī darba tulkotājs, ir parādījis mums bauslības galdiņus, par kuriem bija runa un kuri izskatās pēc zelta; un visas lappuses — no pat pirmās līdz pēdējai, kuras pārtulkojis nupat pieminētais Smits, esam aptaustījuši ar savām rokām; un esam redzējuši arīdzan izgrieztās rakstu zīmes, un tās visas izskatās pēc sena un reti mākslīga roku darba. Un mēs apstiprinām, būdami pie vesela saprāta, ka augšminētais Smits tos mums parādījis, jebšu mēs tos redzējām un pārspriedām, cik tie varētu svērt, un patiesi zinām, ka iepriekš minētais Smits nule aprādītos bauslības galdiņus pie sevis tur. Un mēs pasludinām atklātībā mūsu vārdus, apliecinot pasaules priekšā, ko esam skatījuši; un, Dievs — mūsu liecinieks, mēs nemelojam.
KRISTIĀNS VITMERS, DZEIKOBS VITMERS, PITERS VITMERS, JAUNĀKAIS, DŽONS VITMERS, HAIREMS PEIDZS, DZOZEFS SMITS, VECĀKAIS, HAIREMS SMITS, SEMJUELS G. SMITS
Un, kad es, jau gandrīz noticējis bez vārda runas, uzduros astoņiem aculieciniekiem, kuri man pavēsta (kaut arī ne sevišķi pareizā valodā), ka viņi lappuses ne vien redzējuši, bet pat «aptaustījuši», tad man ar to pietiek. Zem šās liecības varētu parak- stities kaut vai visa Vitmeru cilts, ari tad mana ticība nespētu kļūt vel dziļākā un nesatricināmāka.
Mormoņu bībelē ietilpst piecpadsmit «grāmatas», proti: Jēkaba, Enosa, Arama, Omnija, Mosijas, Zeniva, Almas, Hela- mana, Evera, Moronija grāmata, divas Mormoņa un trīs Nefija grāmatas. ' ^
Pirmā Nefija grāmata satur plaģiātu — no Vecās derības norakstītu stāstu par Lehija bērnu iziešanu no Jeruzalemes; tālāk aprakstīts, kā viņi astoņus gadus klaiņājuši pa tuksnesi kāda nepazīstama, ar pārdabisku spēku apveltīta cilvēka — Nefija vadībā. Galu galā viņi sasnieguši «labklājības valstību» un apmetušies pie jūras. «Kad nu pagāja daudzas dienas» — teikts, tiesa gan, bībeles stilā, taču visai nenoteikti, — Nefijs saņēmis pavēli no augšas uzbūvēt kuģi un «pārvest ļaudis pār jūru». Viņš uztaisījis Noasa šķirsta parodiju, rīkodamies tomēr saskaņā ar priekšrakstiem. Kuģi viņš uzcēlis vienā dienā, un viņa brāļi stāvējuši turpat netālu un, smiedamies ir par viņa darbu, ir par viņu pašu, sacījuši: «Mūsu brālis ir muļķis, jebšu domā, ka varēs uzbūvēt kuģi.» Nenogaidījusi koku izžūstam, visa cilts — vai tauta — otrā rītā devusies jūras braucienā. Un tad nu tapis atsegts mazs stūrītis no cilvēka īstās dabas (Nefijs par to no tīras sirds, ar bībelisku atklātību pavēsta) — viņi taču sarīkojuši dzīres! Viņi,
kā arīdzan viņu sievas ļāvās jautrībai, uzsāka dejas, dziedāja un gauži palaidās mutē; patiesi, kā es saku, palaidās mutē kā pēdējie nešķīsteņi.
Nefijs mēģinājis šīs nejēdzības apturēt, bet dzīrotāji viņu sasējuši, un izlaidīgā līksmība turpinājusies. Taču palūkojiet, kā pravietis Nefijs ar neredzamu spēku palīdzību viņus apmuļķojis:
Un, raugi, kad nu viņi mani sasēja, ka es pat locekļus kustināt nevarēju, tad kompass, ko man bija devis tas Kungs, pārstāja darboties, kālabad viņi nezināja, kurp kuģi stūrēt; un sacēlās vētra, un jūra briesmīgi viļņojās, un mūs aiznesa pa ūdeņiem atpakaļ — un tā trīs dienas; un viņi varen nobijās, baiļodamies, ka būs jānoslīkst jūrā; taču manas saites viņi neatraisīja. Un ceturtajā dienā vējš, kas dzina mūs atpakaļ, tapa varen spēcīgs.
Un notikās, ka mūs par matu gandrīz aprija jūras dzelme.
Tad viņi Nefiju atraisījuši.
Un notikās, ka tad, kad viņi atraisīja manas saites, es paņēmu kompasu, un tas sāka strādāt, kā biju vēlējies. Un es raidīju lūgšanas Dievam; un, kad es tās raidīju, vētra tūdaļ norima un iestājās dziļš klusums.
Kompass, acīm redzot, nostādījis šos senos jūras braucējus daudz izdevīgākā stāvoklī par Noasu.
Viņi stūrējuši uz «Apsolīto zemi» (cita vārda viņi tai nav izgudrojuši) un laimīgi to arī sasnieguši.
Daudzsievība ir mormoņu reliģijas dogmats, kas radies jaunākos laikos: to ievedis Brigems Jungs jau pēc Džozefa Smita nāves. Līdz tam daudzsievība skaitījusies «nelietība». Palasieties mormoņu bībelē rindkopu no kādas nodaļas otrajā Jēkaba grāmatā:
Un tā saka tas Kungs: šī tauta ir nelikumībās iestigusi; tā nesaprot svētos rakstus, jebšu meklē attaisnojumu saviem maldu ceļiem, atsaukdamās uz ķēniņu Dāvidu un viņa dēlu Zālamanu; patiesi, Dāvidam un Zālamanam bija daudz sievu un lieko sievu, un tā bija nešķīstība manā priekšā — saka tas Kungs; tālabad — saka tas Kungs — es ar spēcīgu roku izvedu šo tautu no Jeruzalemes zemes, lai izaudzētu taisnīgu zaru no Jāzepa gurna augļiem Tālabad es, Dievs tas Kungs, necietīšu, ka šī tauta darītu tāpat kā agrāk.
Tomēr plāns neizdevās — vismaz attiecībā uz mūslaiku mormoņiem ne, — jebšu Brigems to «cieš». Palasiet vēl rindkopu no tās pašas nodaļas.
Un es jums, lamanitānieši, saku: jūsu brāļi, kurus jūs nīstat par viņu netiklību un par vātīm, ar ko klāta viņu miesa, ir taisnāki par jums — jebšu viņi nav aizmirsuši Dieva vēlējumu, kas vēstīts viņu tēviem, lai viņiem nebutu vairāk sievu par vienu un lai viņiem nebūtu arīdzan lieko sievu.
Sekojošais fragments (no devītās Nefija grāmatas) sniedz ziņas, kas nez vai daudziem ir pazīstamas.
Un notikās, ka Jēzus uzbrauca debesīs un pūlis izklīda, un ikviens ņēma savu sievu un bērnus un gāja mājās.
Un notikās, ka no rīta, kad pūlis salasījās atkal kopā, parādījās Nefijs un viņa brālis, kuru viņš bija uzcēlis no miroņiem un kura vārds ir Timotejs, kā arīdzan tā dēls, kura vārds ir Jona, un Matonijs, un Matonija, tā brālis, un Kumens, un Kumenonhi, un Jeremija, un Semnons, un Jona, un Cedeķija un Esaija; šie ir to mācekļu vārdi, kurus Jēzus bija izraudzījis.
Lai lasītājs varētu pārliecināties, cik efektīgi un gleznaini (pēc mormoņu apustuļa apgalvojuma) noritējis viens no aizkustinošākajiem notikumiem Pestītāja mūžā (acīm redzot, neviens cits, izņemot viņus, to nav pamanījis), citēšu fragmentu no tās pašas Nefija grāmatas:
Un notikās, ka Jēzus tos uzrunāja un pavēlēja tiem piecelties. Un tie piecēlās no zemes, un viņš tiem sacīja: svētīti lai jūs esat jūsu ticības labad. Un, rau, es esmu prieka pārpilns. Un, sacījis tiem šos vārdus, viņš nobirdināja asaras, un viss pūlis liecina, ka viņš ņēmis bērnus un citu pēc cita svētījis, un raidījis par tiem lūgšanas Tēvam. Un, brīdi lūdzies, viņš atkal nobirdinājis asaras un uzrunājis pūli, tam teikdams: raugiet šos bērniņus. Un ļaudis uz tiem raudzījušies un pacēluši skatienus uz debesīm un redzējuši, ka debesis ir vaļā un eņģeļi itm kā caur liesmām kāpj no tām taisni zemē; un eņģeļi nokapa zemē un nostājās ap bērniem, un tiem riņķī bija liesmas; un eņģeļi tiem kalpoja, un ļaužu pūlis to dzirdēja un redzēja, un liecināja; un tie zina, ka šī liecība ir patiesa, jebšu tie visi dzirdēja un redzēja, darīdami to katrs par sevi; un skaitā to bija ap divi tūkstoši pieci simti; un bija tur kā vīri un sievas, tā arīdzan bērni.
Un kas cits tad tur īsteni vēl varēja būt?
Evera grāmata ir grūti izprotama putra ar «vēsturisku» saturu; lielāko tiesu tajā stāstīts par aplenkumiem un kaujām starp tautām, par kurām lasītājs droši vien nekad nav dzirdējis un kuras apdzīvojušas zemes, ko ģeogrāfija nemaz nepiemin. Tur bijis valdnieks ar zīmīgu vārdu Koriantumrs, un viņš karojis ar Saredu un Libu, un Sizu, un ar daudziem citiem «Gešlonas līdzenumā» un «Gilgalas ielejā», un «Akišas tuksnesī», un «Mo- rāņu zemē», un «Agošas ārēs», un «Ogafā», un «Ramā», un «Korihoras valstī», un uz «Komnora kalna», un pie «Riplian- kuma ūdeņiem» un tā tālāk, un tā joprojām. «Un notikās tā», ka pēc daudziem cīniņiem Koriantumrs rezumējis savus zaudējumus, un izrādījies, ka «bija nokauti divi miljoni spēka pilnu karavīru, kā arīdzan viņu sievu un bērnu» — kopā no pieciem līdz sešiem miljoniem, — «un Koriantumram palika skumīgi ap sirdi». Jau sen bija laiks! Tad viņš aizrakstījis Sizam, ierosinādams pārtraukt karadarbību un tautas glābšanas labad atdot savu valsti. Sizs bijis ar mieru, tikai uzstādījis vienu noteikumu: lai Koriantumrs papriekš ierodas pie viņa un ļauj sev nocirst galvu; taču Koriantumrs tādu noteikumu nav pieņēmis. Karš kādu laiku trakojis ar jaunu spēku, bet tad abas puses četrus gadus pulcējušas karaspēku izšķirīgajai sadursmei, pēc tam arī tiešām sekojusi kauja, acīm redzot, visievērojamākā no visām vēsturē pazīstamajām — izņēmums varbūt ir Kilkenijas kaķu plūkšanās, kas daļēji atgādina iepriekš minēto batāliju. Palasieties militāro sagatavošanās darbu un pašas kaujas aprakstu.
7. Un tad tie sapulcināja ļaudis no visām pasaules malām, ikvienu, kas nebija nokauts, izņemot Everu. Un notikās, ka Evers redzēja visu, ko ļaudis darīja, un viņš redzēja, ka tie, kas bija par Koriantumru, piebiedrojās Kori- antumra karapulkiem; un visi, kas bija par Sizu, piebiedrojās Siza karapulkiem; un tā nu četrus gadus viņi vāca kopā ļaudis, lai savāktu visus no visas pasaules un stiprinātu savu varenību, cik vien tas būtu viņu spēkos. Un tad tie visi salasījās kopā, ikviens tai karapulkā, kurā karoja, līdz ar sievām un bērniem; un visi vīri, sievas un bērni bija apbruņoti ar kara ieročiem, vairogiem, lacītēm un bruņucepurēm un ģērbušies kara drānās, un tie izgāja viens pret otru cīņā, un kāvās visu dienu, taču neuzvarēja. Un, kad pienāca nakts, tie raidīja pret debesīm lielas raudas un gaudas par savas tautas kritušajiem karavīriem, un tik milzīgs bija šo vaidu, brēcienu un bļāvienu spēks, ka tīri vai gaiss plīsa pušu. Un, kad uzausa rīts, tie atkal devās kaujā, un šī diena bija diža un drausmīga; taču tie neuzvarēja, un, kad atkal iestājās nakts, to klaigas, auri un žēlabas par savas tautas kritušajiem karavīriem atkal plēstin plēsa pušu gaisu:
8. Un notikās, ka Koriantumrs otrreiz aizrakstīja Sizam, lūgdams viņu vairāk neiet kaujā, bet ņemt valsti un žēlot ļaužu dzīvības. Bet Dieva Gars ]aužu sirdis bija atstājis un Sātans tur iemitis, jebšu tie bija atdoti savas cietsirdības un sava akluma varā un lemti nomaitāšanai; un tālabad tie atkal gāja kaujā. Un cīnījās visu to dienu, un, kad pienāca nakts, tie aizmiga uz saviem zobiņiem, un no rīta atkal gāja kaujā un cīnījās līdz naktij; un, kad satumsa nakts, tie bija apreibuši no naida, kā cilvēks reibst no vīna; un atkal tie aizmiga uz saviem zobiņiem un otrā rītā no jauna ņēmās kauties, un pret vakaru visi krita no zobiņa; un atlika no viņiem divdesmit septiņi no Korian- tumra ļaudīm un trīsdesmit divi no Siza ļaudīm.
9. Un notikās, ka tie ēda un gulēja, un taisījās otrā rītā nomirt. Un tie bija zaļokšņi vīri un stipri savu muskuļu spēkā. Un tie kāvās trīs stundas un, zaudējuši daudz asiņu, palika pavisam nespēcīgi. Un, kad Koriantumra karavīri atkal atspirga, tie ņēma kājas pār pleciem, bet, kad piecēlās Sizs līdz ar saviem karapulkiem, tas dusmās zvērēja, ka vai nu nomaitāšot Koriantumru, vai arīdzan pats kritīšot no zobiņa; un viņš tā vajāja aizbēgušos, ka pret rītu tos panāca un tie atkal kāvās. Un notikās, ka tad, kad tie visi, izņemot Koriantumru un Sizu, krita, tad Sizam nemaz nebija spēka, jebšu tas bija zaudējis daudz asiņu. Un tad Koriantumrs, atbalstījies uz sava zobiņa, mazliet atpūtās un nocirta Sizam galvu. Un, kad viņš bija nocirtis Sizam galvu, Sizs pacēlās uz rokām, nokrita un, ievilcis plaušās gaisu, nomira. Un tad Koriantumrs nogāzās gar zemi beigts. Un Dievs uzrunāja Everu, teikdams: ej. Un tas gāja un ieraudzīja, ka tā Kunga vārdi piepildījušies; un viņš pabeidza savu hroniku; un es neesmu uzrakstījis pat simto daļu no tās.
Žēl, žēl, ka Smits uzrakstījis tik maz un, piebāzdams iepriekšējās nodaļas ar bezgala garlaicīgām, pliekanām blēņām, aprāvis savu stāstījumu tieši tur, kur tas varbūt varēja kļūt saistošs.
Mormoņu bībele ir muļķīga grāmata un to lasīt — apnicīga nodarbošanās, tomēr tās pamācībās neslēpjas nekas kaitīgs. Pret tajā izklāstīto morāles kodeksu nav ko iebilst: tas «nošpikots» no Jaunās derības — pat neatsaucoties uz šo avotu.