TūLĪT pirmajā svētdienā devos uz baznīcu, bet otrdien saņēmu rēķinu: man bija jāiemaksā divdesmit marku baznīcas atbalstīšanai. Pietiek. Turēties pie reliģijas par tādu cenu nevaru atļauties. Sai zemē dvēseles glābiņš domāts bagātajiem.
Bobs Ingersols pastāstīja par kādu prezbiteriāņu svēto, kas, dodamies ekskursijā no paradīzes uz elli, nopircis biļetes turp un atpakaļceļam; kad viņš pēc tam gribējis atceļa biļeti kādam noandelēt, neviens pircējs nav atradies.
Džaipurā atkārtoju dažus sera Džona Leboka eksperimentus ar skudrām un ieguvu tādus pašus rezultātus. Pēc tam izdarīju pats savus mēģinājumus. Tie liecināja, ka skudras labi orientējas garīgo interešu sfērā. Uzcēlu četrus mazus dievnami- ņus: musulmāņu mošeju, indiešu pagodu, ebreju sinagogu un kristiešu katedrāli — un nostatīju tās blakus. Pēc tam iezīmēju piecpadsmit skudras ar sarkano krāsu un palaidu brīvībā. Tās skraidīja šurp un turp, skatījās uz dievnamiem, bet iekšā nelīda. Izlaidu vēl piecpadsmit skudras, iezīmējis ar zilo krāsu. Tās uzvedās tāpat kā viņu sarkanās māsas. Apzeltīju un izlaidu pastaigāties vēl piecpadsmit skudras. Iznākums bija tāds pats. Visas četrdesmit piecas skudras rosījās, nepalikdamas ne brīdi mierā, pietecēja gan visiem dievnamiem klāt, taču iekšā nevienā negāja. Uzskatīju par pierādītu, ka manis izvēlētajām skudrām nav stingras reliģiskas pārliecības; tas bija nepieciešams priekšnoteikums nākamajam eksperimentam, kam bija jābūt vēl nozīmīgākam.
Noklāju pie katra dievnama ieejas baltu papīriņu. Mošejas priekšā uz papīriņa uzliku ķites piciņu, indiešu pagodas priekšā — mazliet darvas, sinagogas priekšā nopilināju terpentīnu un katedrāles priekšā novietoju cukura gabaliņu. Tagad izlaidu sarkanās skudras. Tās noniecināja ķiti, darvu, terpentīnu un, kā man šķita, patiesu jūtu mudinātas, kāri metās uz cukuru. Atbrīvoju zilās; tās precīzi atkārtoja sarkano rīcību. Uz mata tāpat darījās arī it visas zeltītās. Tas viesa manī nesatricināmu pārliecību, ka, nostādītas brīvas izvēles priekšā, skudras, kas nepieturas pie noteiktas ticības, no visām reliģijām dod priekšroku Kristus mācībai.
Lai eksperimentu pārbaudītu, ieslēdzu skudras kārbiņā un pārvietoju ķiti uz katedrāli, turpretī cukuru noliku mošejas priekšā. Izlaidu visas skudras reizē, un tās barā metās uz katedrāli. Biju aizkustināts līdz sirds dziļumiem un devos uz blakus istabu, lai šo lielisko mēģinājumu iemūžinātu uz papīra. Atgriezies redzēju, ka visas skudras atkritušas no kristīgās ticības un pārgājušas muhamedānismā. Sapratu, ka esmu secinājis pārsteidzīgi. Man kļuva rūgti un neveikli ap dūšu. Nebūdams jau vairs tik cieši pārliecināts, nolēmu novest eksperimentu līdz galam. Noliku cukuru vispirms trešajā, tad ceturtajā dievnamā. Ko es konstatēju? Kurā dievnamā novietoju cukuru, turp ari traucās skudras. Tādā ceļā nonācu pie neapgāžama secinājuma, ka ticības ziņā skudras ir galīgs pretstats cilvēkam. Cilvēks iet uz to dievnamu, kur viņam māca īsteno ticību. Skudra turpretī uz to, kur dod cukuru.
Ja man uzdotu radīt dievu, es tam piešķirtu dažas rakstura īpašības, kuru trūkst pašreizējam (bībeles) dievam.
Viņš nediedelētu no cilvēka uzslavas un glaimus un būtu pietiekami augstsirdīgs, lai nemēģinātu gūt tos ar varu. Viņam nedrīkstētu būt mazāk pašcieņas kā jebkuram kārtīgam cilvēkam.
Viņš nebūtu sīkmanīgs tirgonis. Viņš neuzpirktu lišķīgus cildinājumus. Viņš neizstādītu pārdošanai zemes priekus un mūžīgu svētlaimi, likdams maksāt par šo preci ar lūgšanām. Es iedvestu viņam šīs pašcieņas jūtas, kas raksturīgas visiem krietniem ļaudīm.
Viņš vērtētu augstu vienīgi tādu mīlestību pret sevi, kas rodas pati kā atbilde uz reāliem labumiem, un nicinātu to, kuru pēc norunas maksā par abstraktas labvēlības parādīšanu. Sirsnīga nožēla ļautu grēkam gaist kā nebijušam, un no cilvēka, kurš nožēlotu līdz pašām dvēseles dzīlēm, neviens negaidītu un
neprasītu, lai viņš savus lūgumus pēc piedošanas izsaka skaji.
Viņa bībelē nebūtu nāves grēka. Viņš atzītu sevi kā par paša grēka, tā arī par grēkošanas veidu un līdzekļu autoru un izgudrotāju. Viņš uzliktu visu atbildības smagumu par nodarītajiem grēkiem uz tā pleciem, kas šais nelietībās tiešām vainojams, un atzītu sevi par galveno un vienīgo grēcinieku.
Viņš nebūtu skaudīgs un sīkumains. Pat cilvēki nicina sevī šo īpašību.
Viņš nebūtu lielīgs.
Viņš slēptu, ka jūsmo pats par sevi. Viņš saprastu, ka, ieņemot tik augstu amatu, pašam sevi slavēt nav glīti. Viņš nepazītu atriebes jūtas un tāpēc neteiktu atriebīgas runas.
Nebūtu nekādas elles — izņemot to, kurā mēs dzīvojam no šūpuļa līdz kapam. Nebūtu nekādas paradīzes — vismaz tās, kas aprakstīta visu reliģiju bībelēs.
Viņš ziedotu daļu savas mūžības pārdomām par to, kāpēc radījis cilvēku nelaimīgu, ja tikpat labi būtu varējis darīt to laimīgu. Pārējā laikā viņš papildinātu savas zināšanas astronomijā.
1898. Jau ilgus gadsimtus sātans ieņem visai ievērojamu vietu: viņš ir garīgais vadonis četrām piektdaļām no cilvēces un politiskais vadonis visai cilvēku ciltij, tāpēc nevar noliegt, ka viņam piemīt pirmšķirīgas organizatora spējas. Visi mūsu politiķi un romiešu pāvesti viņam blakus ir tīrie knišļi, kas jāapskata ar mikroskopa palīdzību.
Viņam nav neviena algota palīga, turpretī pretinieku — vesels miljons.
Vieni klanās tituliem, otri — varoņiem, trešie — spēkam, ceturtie — dievam, un aiz šā iemesla cits ar citu strīdas, taču visi kā viens klanās naudai.
Dievam trūkst rakstura stingrības un nelokāmas pārliecības. Viņam vajadzētu būt vai nu katolim, vai prezbiteriānim, vai vienalga kam citam — nevis pūlēties sēdēt reizē uz visiem krēsliem.
Lādēsimies, kamēr vēl laiks, paradīzē mums tikpat to neļaus.
Cilvēks tika iztaisīts pedejā radīšanas diena, kad dievs jau bija noguris.
Kad lasām bībeli, vairāk brīnāmies par dieva zināšanu trūkumu nekā par viņa viszinību.
Ja cilvēku būtu radījis cilvēks, viņš gan kaunētos par sava darba augļiem.
Dievs ir negants Vecajā derībā un valdzinošs Jaunajā — tikpat kā doktors Džekils un misters Haids kādā zināmā svētulīgā romānā.
Nekas tā nepārsteidz kā brīnums — varbūt vienīgi naivitāte„ ar kuru tam tic.
Tikai mirušiem ir vārda brīvība.
Tikai mirušiem ļauts sacīt patiesību.
Amerikā, tāpat kā visur, vārda brīvība ir mirušajiem.
Cilvēkam nav nevienu tiesību, kas nebūtu vardarbības rezultāts.
Nav tadu tiesību, kas būtu nesatricināmas. Ar kārtējās vardarbības palīdzību tās vienmēr var iznīcināt; tātad cilvēkam nav nevienu tiesību, kas būtu nesagraujamas kā klints.
Dievs ir vardarbība (viņš ir viltīgs, nepastāvīgs, ļauns).
(PAR TICĪBU UN DIEVU)
PrEZBITERIĀNI, baptistu, metodistu, katoli, muhamedāni, budistu vai mormoni, — viņš rakstīja pēc daudziem gadiem, — nebūt nerada sprieduma spēja, viņus rada vide.
Par vienīgo reālo dievu es uzskatu Esamību, kas radījusi un vada šo diženo visumu .. . Tās patiesā būtība skaidri un nepārprotami izklāstīta īstenajā Bībelē — Dabā un tās vēsturē.
«Nesaprotu, kā cilvēks, kam piemīt humora izjūta, var būt ticīgs, tad viņam apzinīgi jāaizsedz sava saprāta acis un ar varu jātur tās ciet.»
«Es ticu visvarenajam dievam.
Es neticu, ka viņš jebkad ar kāda starpniecību būtu sūtījis vēsti cilvēcei, nedz ka viņš to būtu sludinājis pats ar savu muti, nedz arī ka viņš jebkad un jebkur būtu iemiesojies mirstīgo acīm saredzamā tēlā.
Es ticu, ka Veco un Jauno derību radījis un uzrakstījis cilvēks un ka neviena tās rinda nav dieva apstiprināta, kur nu vēl viņa diktēta.
Es uzskatu, ka dieva labums, taisnīgums un žēlsirdība izpaužas viņa radītajās būtnēs un lietās; es redzu, ka šīs īpašības izpaužas attiecībā uz mani šinī dzīvē; tāpēc es loģiski secinu, ka tās izpaudīsies attiecībā uz mani arī aizkapa dzīvē, ja tāda vispār pastāv.
Es neticu providencei. Es ticu, ka visumu vada stingri un nemainīgi likumi. Ja mēra laikā viena cilvēka ģimene iet bojā, bet otra paliek dzīva, tad tas notiek saskaņā ar kādu likumu, dievs tādos sīkumos neiejaucas un nepalīdz vienam, otru tai pašā laikā nosodīdams.
Es nesaprotu, kā mūžīgās mokas aizkapa dzīvē var kalpot labdarīgam mērķim, un tāpēc tām neticu. Varbūt tiešām ir saprātīgi sodīt cilvēku, lai viņš kļūst labāks; varbūt ir arī saprātīgi viņu galīgi iznīcināt, ja izrādās, ka viņš nespēj kļūt labāks; bet mūžīgi cepināt viņu tikai tāpēc, lai varētu tīksmināties, kā viņš lokās uz pannas, ir nenoliedzami nesaprātīgi: tāda aina galu galā apniktu pat ebreju izdomātajam nešpetnajam dievam.
Varbūt aizkapa dzīve pastāv, bet varbūt arī ne. Sis jautājums man ir galīgi vienaldzīgs. Ja man lemts dzīvot vēlreiz, tad taču nu noteikti kādos saprātīgākos nolūkos, nevis tikai tādēļ, lai veselu mūžību kūņotos pa ugunsjūru par sodu tam, ka esmu pārkāpis juceklīgos un pretrunīgos likumus, kurus (bez pārliecinošiem pierādījumiem) uzskata par dieva iestādītiem. Ja turpretī nāvei seko pilnīga iznīcība, tad es to vairs neapzināšos un šinī sakarā man no tā nav ne silts, ne auksts.
Es ticu, ka cilvēku sabiedrības morāles likumu saknes meklējamas šīs sabiedrības pieredzē. Lai cilvēks saprastu, ka slepkavība, zādzība un citas līdzīgas izrīcības kaitē kā pašam darītājam, tā arī sabiedrībai, kas no tām cieš, nebija vajadzīga dieva nokāpšana zemes virsū.
Ja es pārkāpju šos morāles likumus, tad neredzu, kāpēc es līdz ar to aizskaru dievu, — ko gan viņam nozīmē tāds sīkums kā mani apvainojumi? Tikpat veiksmīgi es varētu mēģināt notraipīt kādu planētu, apmētādams to ar dubļiem. Man šķiet, ka
mani noziegumi un pārkāpumi kaitē vienīgi man un citiem cilvēkiem. Dievam no tā, ka es pakļaušos likumiem, labāk nekļūs — planēta arī nepriecājas, ja es neapmētāju to ar dubļiem. (To visu lasot, jāpatur prātā, ka saskaņā ar manu dziļāko pārliecību šos likumus man devis tikai cilvēks un nebūt ne dievs.) Tādēļ es nesaprotu, kāda velna pēc aizkapa dzīvē mani vai nu jānosoda, vai jāatalgo par to, ko esmu darījis šeit uz zemes.»
«Zalcburgā 1897. gada 24. septembrī. Spriežot pēc traki nepatīkamās zvanu bimbināšanas, varētu domāt, ka šī pilsētiņa ar 27 600 iedzīvotāju sastāv galvenokārt no baznīcām. Nauda iemieso sevī darbu, sviedrus, nogurumu. Re nu, ko tautai izmaksājušas visas šīs nekam nederīgās baznīcas un ko joprojām izmaksā nekam nederīgo garīdznieku un mūku uzturēšana…» — «Garīdzniecība un baznīca atrauj tautai tās likumīgo tiesu, izplatīdama gara tumsību, māņticību un verdzisku pazemību, bet pēc tam pielīdzina sevi dievam, jo esot, rau, veikusi cildenu darbu (proti, izdalījusi druskas, neizvelkot tās vis no savām mantu lādēm, bet no pašrocīgi aplaupīto nabaga ļaužu kabatām).»