Tā nu Pirmais Pārītis aizgāja no Paradīzes dārza, nesdams līdzi lāstu — mūžīgu lāstu. Viņi zaudēja visus priekus, kurus bija pazinuši līdz «Grēkā krišanai», tomēr bija bagāti, jo ieguva kaut ko tādu, kas atsvēra visus pārējos, — proti, viņi iepazina Augstāko Mākslu.
Abi cītīgi to piekopa un bija laimīgi. Dievība pavēlēja viņiem tā darīt, un šoreiz viņi paklausīja. Tomēr labi, ka aizliegums bija atcelts, jebšu viņi tik un tā būtu piekopuši to arī tad, ja to aizliegtu tūkstotis Dievību.
Uz rezultātiem nebija jāgaida. Tos sauca Kains un Ābels. Viņiem uzradās māsas, ar kurām abi zināja, kā rīkoties. Tas noveda pie jauniem rezultātiem: Kains un Ābels deva dzīvību vairākiem brālēniem un māsīcām. Tie savukārt radīja pulciņu otrās pakāpes brālēnu un māsīcu. Turpmāk ievērot radniecību kļuva grūti, un mēģinājumus ieviest šai jautājumā skaidrību pārtrauca.
Tā nu dievam par prieku Zemes iedzīvotāju skaits no gadsimta gadsimtā vairojas visai produktīvi, jo tanīs laimīgajos laikos abu dzimumu pārstāvji vel spēja piekopt Augstāko Mākslu pat tajā vecumā, kad viņiem pēc visiem likumiem vajadzēja jau savus astoņsimt gadus trūdēt kapā. Vājais dzimums, maigais dzimums toreiz, bez šaubām, sasniedza savu krāšņāko plauksmi, jo spēja savaldzināt pat dievus. īstus dievus. Viņi nokāpa no debesīm un apbrīnojami jauki pavadīja laiku ar kvēles pilnajām, jaunajām puķītēm. To vēstī bībele.
Ar šo ārzemju viesu palīdzību Zemes iedzīvotāju skaits pieauga arvien vairāk un vairāk, kamēr sasniedza jau dažus miljonus. Taču Dievība jutās vīlusies. Viņam nepatika cilvēku morāle, kas dažā ziņā patiešām nebija labāka par viņa paša morāli. Vispār tā nepatīkami precīzi atdarināja viņa morāli. Ļaudis izrīkojās gaužām nelāgi, un, nezinādams, kā tos labot, dievs viedi nosprieda, ka tie jāiznīcina. Tā nu bija vienīgā īsteni apgaismotā un vērtīgā doma, ko dieva bībele viņam piedēvē, un tā būtu uz mūžiem nostiprinājusi viņa labo slavu, ja vien viņš būtu spējis pie tās turēties un īstenot to dzīvē. Bet viņš taču vienmēr svārstījās — nelokāmība viņam piemīt tikai reklāmās — un tā arī šis labais nodoms izputēja. Dievs lepojās ar cilvēku; cilvēks bija viņa brīnišķīgākais izgudrojums, viņa mīlulis (tūlīt pēc mājas mušas), un viņš nespēja no tā uz mūžu mūžiem šķirties; tā nu galu galā viņš nolēma vienu paraugu izglābt, bet visus pārējos noslīcināt.
Sis fakts raksturo dievu spilgtāk par spilgtu. Viņš visus šos neliešus radīja un viens pats bija atbildīgs par viņu uzvedību. Neviens atsevišķs cilvēks nāvi nebija pelnījis, kaut gan iznīcināt viņus visus, protams, būtu bijis prātīgi, jo lielākais noziegums jau bija pati viņu radīšana, un dot viņiem iespēju vairoties arī turpmāk nenozīmēja neko citu kā padarīt šo noziegumu vēl smagāku. Tai pašā laikā tomēr pieļaut izņēmumu mīluļiem bija gan negodīgi, gan arī netaisni — noslīcināt vajadzēja vai nu visus līdz pēdējam, vai vispār nevienu.
Bet nē, tas viņam nebija pa prātam; viņam gaužām gribējās atstāt pusduci vaislai. Ka arī jaunā cilvēce kļūs tikpat draņķīga, viņš nespēja paredzēt, jo Visuredzošs ir tikai paša reklāmās.
Dievs izvēlējās glābšanai Noasu un tā ģimeni un visus pārējos cilvēkus sataisījās nomaitāt. Viņš izgatavoja šķirsta projektu, un Noass to realizēja. Ne dievs, ne Noass agrāk tādas ierīces nebija būvējuši un neko no tām nesajēdza, tā ka varēja sagaidīt patiešām ko sevišķu. Cerības nepievīla. Noass bija zemkopis un, zinādams gan, kādam nolūkam šķirsts vajadzīgs, tomēr nepavisam nespēja novērtēt, vai paredzētie apmēri atbilst visām uzstādītajām prasībām (protams, tie neatbilda), un uzskatīja par labāku ar saviem padomiem neuzbāzties. Dievība nezināja, ka šķirsts ir par mazu, un darbojās tikai tālāk uz labu laimi bez kādiem precīziem mērījumiem. Beigu beigās kuģis iznāca tik šaurs, ka nebija ko domāt ietilpināt tur visu nepieciešamo, un pasaule vēl šobaltdien dabū no tā ciest.
Noass uztaisīja šķirstu. Viņš -centās būvēt to, cik labi vien varēja, taču daudz ko no paša būtiskākā pameta neuztaisītu. Šķirstam nebija ne stūres, ne buru, ne kompasa, ne sūkņu, ne jūras karšu, ne lotauklu, ne enkura, ne kuģa žurnāla, ne apgaismojuma, ne ventilācijas; kas attiecas uz -kravas telpām — tās taču bija pašas galvenās, — tad, jo mazāk par tām runās, jo labāk. Pēc plāna šķirstam bija jāmētājas pa jūru vienpadsmit mēnešus, tātad vajadzēja nodrošināties ar tādu saldūdens daudzumu, cik ietilptu divos šādos braucamrīkos, taču papildu šķirsts netika pagādāts. Palu ūdeni izmantot nevarēja: bija paredzēts, ka puse no tā būs sāļa, un tādu žurgu nevar dzert ne cilvēki, ne sauszemes dzīvnieki.
Jebšu jāglābj bija ne vien cilvēka modelis, bet arī pārējo dzīvnieku sērijveida ražošanas modeļi. Jo, redziet, kad Ādams Paradīzes dārzā apēda ābolu un iemācījās augļoties un vairoties, citi dzīvnieki, noskatīdamies no viņa, arī apguva šo Mākslu. Viņi rīkojās ļoti gudri, ļoti veikli, jo tā izdabūja no ābola visu, kas tajā bija derīgs, augli nenogaršodami un tāpēc neap- lipdami ar postīgajām Tikumiskajām Jūtām, kuras ir ikvienas netikumības cēlonis.