Fragmenti
V
'ŽjANNA d'Arka, gados vēl tīrais bērns, neizglītota, lasīt un rakstīt nepratēja lauku meitene, nevienam nepazīstama, bez kādiem sakariem atrada savu diženo zemi, važās iekaltu, bezspēcīgi guļam zem sveša papēža; valsts kase bija tukša, karavīri izklīduši, prāti notrulinājušies, drosme ilgajos svešzemju jūga un brāļu karu gados pagaisusi no sirdīm, iebiedētais karalis, paļāvies liktenim, grasījās bēgt pār robežu. Zanna uzlika rokas uz šo nācijas liki — un tas atdzīvojās, piecēlās un devās viņai pa pēdām. Viņa veda frančus no uzvaras uz uzvaru, izmainīja Simtgadu kara gaitu, deva iznicinošu triecienu angļu varenībai un gāja bojā, pelnīti saukdamās FRANCIJAS ATBRĪVOTĀJAS vārdā, kurā to godina vēl šobaltdien.
Un, algas vietā Francijas karalis, kuru viņa bija nosēdinājusi troni, vienaldzīgi noskatījās, kā franču melnsvārči sagrāba cēlo meiteni — visnevainīgāko, visdaiļāko un visbrīnišķīgāko būtni, kāda jebkad dzīvojusi pasaulē, — un dzīvu sadedzināja sārtā.