Pienāca aprīlis. Zanna bija slima. Viņa saslima 29. martā,, nākamajā dienā pēc trešās «tiesas sēdes» beigām; kad norisa nupat aprakstītā aina cietumā, viņa jutās bezgala slikti. Mēģinājums izmantot viņas slimību atbilda tieši Košona dabai.
Izanalizēsim dažus punktus no jaunā apsūdzības dokumenta,, kuru var dēvēt par «Divpadsmit nepatiesiem apvainojumiem».
Pirmajā punktā sacīts: Zanna esot apgalvojusi, ka viņai nodrošināts dvēseles glābiņš. Nekad viņa nekā tāda nav teikusi. Tur sacīts arī, ka viņa liegusies paklausīt Baznīcai. Arī tie ir meli. Viņa bija ar mieru, lai Ruānas tribunāls tiesā visus viņas darbus, izņemot tos, kurus viņa veikusi pēc dieva pavēles, pildīdama sev uzlikto misiju, — tos viņa nebija ar mieru nodot nekam citam kā vienīgi dieva tiesai. Viņa atteicās atzīt par Baznīcu Košonu un viņa padevīgos kalpus, taču bija gatava stāties pāvesta vai Bāzeles koncila priekšā.
Vienā no Divpadsmit Punktiem bija apgalvots: viņa pati atzinusies, ka draudējusi ar nāvi tiem, kas nav viņai pakļāvušies. Tie ir salti meli. Vēl citā punktā bija sacīts: viņa esot centusies iedvest pārliecību, ka ik soli spērusi pēc dieva pavēles; patiesībā viņa teica — «visus soļus, kas nesa svētību», šo labojumu, kā jūs atcerēsieties, viņa izdarīja pati.
Kādā citā punktā bija minēts, ka viņa nosaukusi sevi par nemaldīgu. Nekad viņa sevi tā nav dēvējusi.
Nākamais punkts pasludināja, ka viņa grēkojusi, nēsādama vīriešu uzvalku. Ja tā ir, tad nav jāaizmirst, ka autoritatīvas garīgas personas — Reimsas arhibīskaps un viss Puatjē tribunāls — bija viņai to atļāvušas.
Desmitais punkts vainoja viņu par to, ka viņa klaji runājusi par sv. Katrīnas un sv. Margaritas simpātijām pret frančiem un apgalvojusi, ka šīs svētās runājušas nevis angliski, bet franciski.
Sos Divpadsmit Punktus vajadzēja aprobēt Parīzes universitātes mācītajiem teologiem. 4. aprīlī pret vakaru tie bija pārrakstīti un gatavi. Te Manšons spēra vēl vienu drosmīgu soli: viņš pierakstīja uz malām, ka daudzi no Divpadsmit Punktiem piedēvē Zannai pilnīgi pretējus vārdus, nekā viņa runājusi īstenībā. Parīzes universitāte par tādiem sīkumiem nepamirkšķināja ne aci; tie nebūtu ietekmējuši teologu lēmumu un modinājuši viņos līdzcietību arī tad, ja viņi spētu to just — taču universitāte bija klaji atteikusies no šādas sentimentalitātes, lai izpildītu savu politisko uzdevumu; ar visu to nav noliedzams, ka krietnais Manšons rīkojās cildeni.
Otrā dienā, 5. aprīlī, dokumentu nosūtīja uz Parīzi. Tanī dienā Ruānā valdīja satraukums, galvenās ielas pildīja nemiera gumdītu ļaužu bari, un visi alkani gaidīja jaunas vēstis: klīda baumas, ka Zanna d'Arka guļot uz nāves cisām. Neskaitāmās tiesas sēdes bija viņu patiešām izmocījušas, un viņa sasirga. Angļu partijas barveži satraucās ne pa jokam: ja nu pēkšņi
Zanna nomirst, nesagaidījusi baznīcas nosodījumu, un gulstas kapā neaptraipīta? Tautas mīla un žēlums pārvērtīs viņas ciešanas un nāvi par mocekļa ērkšķu vainagu, un, guļot kapā, viņa kļūs Francijā vēl varenāks spēks, nekā dzīva būdama.
Grāfs Varviks un angļu kardināls Vinčesters atsteidzās uz pili un aizsūtīja pēc dziedniekiem. Varviks bija skarbs un rupjš cilvēks, kas nepazina līdzjūtības. Slimā meitene, važās iekalta, gulēja dzelzs būrī — tāds skats, šķiet, gan varētu atturēt no cietsirdīgiem vārdiem, taču Varviks viņas klātbūtnē skaļi sacīja dziedniekiem:
— Pieraugiet, ka ārstējat viņu pēc visiem likumiem. Anglijas karalis nebūt nevēlas, lai viņa mirst parastā nāvē. Viņš šo raganu vērtē augstu, jo maksājis par to dārgu cenu, un neļaus tai nomirt citādi kā uz sārta. Viņa jāizārstē, lai tur vai velns par mazu zēnu paliek.
Dziednieki vaicāja Zannai, no kā viņa saslimusi. Meitene atbildēja, ka Bovē bīskaps atsūtījis viņai zivis un laikam no tām viņai kļuvis slikti.
Tad Zans d'Estivē sāka viņu rupjiem vārdiem lamāt. Viņš bija nospriedis, ka Zanna apvaino bīskapu noindēšanas mēģinājumā, un tas viņam bija nepatīkami. D'Estivē bija viens no visiztapīgākajiem Košona sulaiņiem un neparko negribēja pieļaut, ka Žanna kaitē viņa kungam angļu priekšniecības acīs, kura varēja ar Košonu izrēķināties un katrā ziņā būtu to darījusi, ja rastos aizdomas, ka viņš ar indes palīdzību grib izpestīt Žannu no sārta un tādējādi nolaupīt angļiem visus labumus, ko tie cerēja gūt, atpirkdami Zannu no Burgundijas hercoga.
Žannai bija stiprs drudzis, un ārsti ierosināja nolaist asinis. Varviks teica:
— Tikai esiet uzmanīgi. Sī sieviete ir rūdīta blēde! Tā vien skaties, ka nepieliek sev roku.
Viņš baidījās, ka Žanna, gribēdama izbēgt no sārta, noraus apsaitēs un noasiņos. Dziednieki tomēr nolaida asinis, un meitenei kļuva vieglāk.
Taču ne uz ilgu laiku. Žans d'Estivē nekādi nevarēja rimties — tik ļoti viņu urdīja sūdzība par noindēšanu, ko viņš bija saklausījis Zannas vārdos. Vakarā viņš atkal ieradās pie meitenes un tikām ņēmās draudēt, kamēr drudzis atjaunojās agrākajā spēkā.
Kad to uzzināja Varviks, viņš dusmās zaudēja vai sajēgu; atkal laupījums var izslīdēt no rokām un turklāt kāda muļķa pārmērīgo pūliņu pēc. Varviks apbēra d'Estivē ar izmeklētiem lamu vārdiem (kompetenti ļaudis mēdz teikt, ka tos drīzāk raksturojot spēks nekā izsmalcinātība), un tas vairs nekur nejaucās.
Žanna vārga ilgāk par divām nedēļām; beidzot viņai kļuva vieglāk. Viņa joprojām bija ļoti nespēcīga, tomēr zināma porcija tincināšanas vairs neapdraudēja viņas dzīvību.
Par tincināšanu Košons tūlīt parūpējās. Viņš sasauca dažus no saviem teologiem un atkal ieradās pie Žannas cietumā. Mēs ar Manšonu arī devāmies turp, lai rakstītu protokolu, tas ir, lai piezīmētu visu, kas Košonam varētu noderēt, un pārējo noklusētu.
Redzot Žannu, es nodrebēju. No viņas bija atlikusi vienīgi ēna! Man bija grūti ticēt, ka šī vārgā, nevarīgi salīkusi meitenīte ar skumjo seju ir tā pati Žanna d'Arka, kas, pilna kvēles un iedvesmas, neskaitāmas reizes bija manu acu priekšā auļojusi zem nāvējošu ložu lietus karaspēka priekšgalā …
Tagad, skatoties uz viņu, man sažņaudzās sirds.
Taču Košons palika ciets kā akmens. Viņš atkal noskaitīja vienu no savām liekulības un viltības pilnajām runām, teikdams Zannai, ka dažas meitenes liecības graujot reliģijas pamatus; redzēdams, ka viņa galīgi nepazīstot svētos rakstus, tas atvedis šurp gudrus un līdzcietīgus ļaudis, kas labprāt viņu pamācīšot, ja vien viņa to vēlēšoties. Košons sacīja tā:
— Mēs esam Baznīcas kalpi un saskaņā ar savu pienākumu, kā arī iekšējas dziņas mudināti, sagatavojušies darīt tavā labā visu, kas vien ir mūsu spēkos; mēs rūpējamies par tavas dvēseles un tavas miesas glābiņu tāpat, kā būtu rūpējušies par saviem vistuvākajiem vai sevi pašu. To darīdami, mēs tikai sekojam svētās Baznīcas piemēram, jo tā allaž ar atplestām rokām uzņem noklīdušās avis, kam labpatīk atgriezties.
Žanna tencināja viņu par šiem vārdiem un sacīja:
— Esmu slima un, kā redzams, drīz atvadīšos no pasaules. Ja dievs gribēs, lai nomirstu šeit, lūdzu atļaut man izsūdzēt grēkus un iet pie komūnijas, kā arī apglabāt mani svētītā zemē.
Košons noprata, ka nu viņam gadījusies pa rokai izdevība: miesās novārgusi, Zanna baidās, ka nomirs, grēkus neizsūdzē- jusi, un būs lemta elles mocībām. Tātad nu varēs vieglāk salauzt viņas nepakļāvīgo garu. Viņš atkal ierunājās:
— Ja gribi iet pie komūnijas, tev kā visiem krietniem katoļiem jāpakļaujas Baznīcai.
Viņš nepacietīgi gaidīja atbildi, taču tā parādīja, ka Zanna vēl arvien nepadodas. Viņa novērsās no Košona un gurdi izdvesa:
— Man vairāk nav ko sacīt.
Košons stipri saskaitās; viņš draudīgi pacēla balsi un teica: jo tuvāk Zanna esot nāvei, jo vairāk viņai jācenšoties izpirkt savus grēkus; ja viņa negribot paklausīt Baznīcai, tad viņas lūgums no jauna topot noraidīts. Zanna sacīja:
— Ja nomiršu cietumā, lūdzu mani apglabāt svētītā zemē; ja turpretī jūs manu lūgumu nevēlēsieties izpildīt, es nododu sevi sava Pestītāja rokās.
Tā tas turpinājās vēl kādu brīdi, un tad Košons atkal bargi pieprasīja, lai viņa nodod visus savus darbus Baznīcas tiesas ziņā. Bīskapa trakais niknums un draudi neko nepanāca. Zan- nas miesas bija kļuvušas vājas, taču gars palicis tas pats vecais Zannas d'Arkas gars. Tas deva viņai spēkus drosmīgai atbildei, ko šie ļaudis jau ne reizi vien bija dzirdējuši un kas viņu ausīm šķita tik nīstama.
— Lai nāk kas nākdams, es neteikšu un nedarīšu neko citu kā to, ko jau sacīju tiesā.
Cienījamie baznīcas kalpi, cits citu nomainīdami, mocīja nabadzīti ar spriedelējumiem, argumentiem un citātiem no svētajiem rakstiem un, to darot, visu laiku turēja viņas priekšā komūniju kā vilinājumu alkstošajai dvēselei, mēģinādami tā viņu uzpirkt: lai nodod savu misiju Baznīcas tiesai, citiem vārdiem — viņu tiesai. It kā viņi patiešām pārstāvētu Baznīcu! Taču viņu vārdi atsitās kā pret mūri. Būtu pajautājuši man, es to varētu pateikt jau iepriekš. Bet man jau nejautāja — es biju pārāk nenozīmīgs cilvēciņš.
Sarunas beigās viņi lika atskanēt briesmīgiem draudiem — draudiem, kas ticīgu katoli grūž izmisuma bezdibenī:
— Baznīca pavēl tev pakļauties. Ja tu neklausīsi, tā novērsīsies no tevis kā no neticīgās.
Būt izslēgtai no Baznīcas! No tās augstākās varas, kas tur savās rokās cilvēces likteņus; kuras varenība sniedzas pari pašu tālāko, debesīs mirdzošo zvaigznāju robežām; kura valda pār miljoniem dzīvajo un miljardiem to, kas šķīstīšanas kalna drebēdami gaida vai nu uz grēku izpirkšanu, vai mūžīgu pazušanu! Ja tā pievērš tev laipnu vaigu — tavā priekša atveras debesu vārti; bet vajag tai tikai sadusmoties — un tu tapsi nogrūsts nedziestošajās elles liesmās; tās vara un spēks aizēno zemes valdnieku spēku, tāpat kā viņu varenums spej satriekt pīšļos nožēlojamu ciematiņu. Ja no tevis noversies tavs karalis — tev jāmirst, un tie nav joki; bet ja tevi atgrūž Roma, pamet Baznīca? Salīdzinājumā ar to nāve ir nieks, jebšu Romas dusmas notiesā tevi uz mūžīgu dzīvi — bet kādu dzīvil
Savā iztēlē jau redzēju ugunssārtos viļņus, kas skalojās bezgalīgajā liesmu jūrā; redzēju, kā, veltīgi cīnīdamās ar bangām, tajās grimst pazudināto dvēseļu melnās ēnas. Es zināju, ka Zanna domās skatīja šo pašu ainu, un nešaubījos, ka viņa būs spiesta padoties; es pat gribēju, lai viņa to dara — šie ļaudis taču bija spējīgi savus draudus izpildīt un nolemt viņu mūžīgajām mokām — jā, viņi patiešām bija spējīgi izdarīt šādu nelietību.
Tomēr gaidīt un cerēt uz tādu rīcību bija muļķība. Jo Zanna d'Arka nepavisam nebija līdzīga citiem. Uzticība principam, uzticība patiesībai, uzticība savam vārdam — tas viss bija viņai jau asinīs, tā bija viņas neatņemama daļa. Viņa nespēja pārveidot savu dabu un atkāpties no savas pārliecības. Viņa bija uzticības un nelokāmības iemiesojums. Kam viņa ticēja, pie tā turējās līdz galam, un viņas uzskatus nespēja iedragāt pat elle.