Gaidās pagāja vēl desmit dienas. Parīzes universitātē, šai visu gudrību un viedības citadelē, ievērojami teologi joprojām pļāpāja un spriedelēja par «Divpadsmit nepatiesiem apvainojumiem».
Sais desmit dienās man bija maz darba un es lielāko tiesu kopā ar Noelu klaiņāju pa pilsētu. Taču pastaigas mūs neiepriecināja — mēs bijām pārāk nomākti. Pār Zannu arvien vairāk sabiezēja draudīgi mākoņi. Mēs neviļus salīdzinājām savus likteņus ar viņējo; brīvību un saules gaismu — ar viņas cietuma važām un tumsu; mūsu draudzīgo kopību — ar viņas vientulību; visu, kas darīja mūsu dzīvi skaistu, — ar viņas smagajiem zaudējumiem. Viņai, kas bija pieradusi pie brīvības, tagad vajadzēja no tās atteikties; viņai, kas bija uzaugusi zem zilajām debesīm, tagad dienu un nakti vajadzēja smakt dzelzs krātiņā kā zvēram. Viņa mīlēja gaismu — nu viņu turēja tumsā, kur tikko varēja atšķirt apkārtējos priekšmetus. Viņa bija radusi pie bezgalīgas skaņu dažādības, pie rosīgas dzīves līksmās mūzikas — nu viņa dzirdēja tikai vienmuļos sargu soļus. Viņai patika runāties ar draugiem — tagad viņai nebija kam vārdu bilst. Viņai patika pasmieties — tagad viņas smiekli bija apklusuši. Viņa bija dzimusi draudzībai, līksmam un mundram darbam, darbībai un rosmei — te turpretī bija tikai žņaudzoša smeldze, nogurdinoša bezdarbība, baigs klusums un nebeidzams smagu un bezcerīgu domu loks, kas vārdzināja smadzenes un plosīja sirdi. Jā, tas nozīmēja nāvi, dzīvam esot. Bija arī vēl citas mocības. Cietējai sievietei nepieciešama viņas māsu līdzjūtība un aizgādnība, nepieciešamas tās maigās rūpes, ko sieviete var gaidīt tikai no sievietes. Taču Zanna visos šajos ilgajos drūmā ieslodzījuma mēnešos nebija redzējusi savā tuvumā nevienu sievieti. Kā viņu būtu iepriecējis kādas savas māsas vaigs!
Tas jums jāiztēlojas, ja gribat izprast Zannu d'Arku visā viņas diženumā. Tad jūs aptversiet, no kādas elles viņa ik dienas nedēļām un mēnešiem ilgi izgāja, lai viena pati mērotos spēkiem ar Francijas asākajiem prātiem, sagrautu viņu smalki jo smalki izdomātos plānus, viņu bezgala ļaunprātīgos izgudrojumus, atklātu visus viņu rūpīgi maskētos slazdus un lamatas, viestu apjukumu viņu rindās, atsistu viņu uzbrukumus un izietu kā uzvarētāja no visām kaujām — nelokāma savā ticībā, nesatricināmi pārliecināta par savu ideālu, nebaidīdamās spīdzināšanas, nebaidīdamās sārta un atbildēdama visiem, kas viņai draudēja ar elles mokām: «Lai nāk kas nākdams — es palieku pie sava un no tā neatkāpšos.»
Jā, ja gribat saprast Zannu visā viņas dvēseles cildenumā, visā viņas gudrības dziļumā un prāta skaidrībā, palūkojieties uz viņu tagad, kad viņa pilnīgi viena izcīna pēdējo ilgo kauju ne tikai ar Francijas asākajiem prātiem un plašāko erudīciju, bet arī ar pašu neģēlīgāko krāpšanu, pašu zemiskāko nodevību un visbriesmīgāko cietsirdību, kas vien jebkādā kristīgajā vai pagānu zemē iespējama.