Kad desmit dienas pagāja, Parīzes universitāte pieņēma lēmumu par Divpadsmit Punktiem. Zannu atzina par vainīgu visos divpadsmit; viņai bija vai nu jāatsakās no saviem maldīgajiem uzskatiem un jānožēlo grēki, vai arī jāstājas laicīgās tiesas priekšā un jāsaņem sods.
Universitātes lēmums droši vien bija pieņemts jau pirms Divpadsmit Punktu piesūtīšanas, tomēr sprieduma formulējums prasīja divas nedēļas — no piektā līdz astoņpadsmitajam. Man šķiet, šo aizkavēšanos izraisīja divējādas grūtības.
1. Kas bija nelabie gari, kuri parādījās Zannai svēto izskatā?
2. Vai viņas svētie runāja tikai franciski?
Universitāte vienprātīgi atzina, ka ar Zannu runājuši elles izdzimumi, un to nu vajadzēja pierādīt. Tā arī augsti mācītie vīri darīja. Viņi noskaidroja, kas bijuši šie gari, un apsūdzības slēdzienā nosauca tos pat vārdos: Velials, Sātans un Begemots. Manī tas vienmēr viesis šaubas un neticību, kuras iemeslu es tūlīt paskaidrošu: ja Universitāte patiesi zinātu, ka Zanna redzējusi šos trīs un nevienu citu, tā noteikti palielītos, kā šīs ziņas iegūtas, un neaprobežotos vienīgi ar kailu apgalvojumu. Zannu taču spieda paskaidrot, kāpēc viņa neuzskata tos par velniem. Manuprāt, iepriekš minētā prasība būtu loģiska. Mācīto vīru nostāja man liekas nepamatota: viņi, proti, pavēstīja,
ka Zannai parādījušies velni eņģeļu izskatā; visiem zināms, ka velni tiešām var pieņemt šādu izskatu, un te nu Universitātei bija pilnīga taisnība. Taču tālāko pierādījumu gaitā tā iestiga pretrunās: tā apgalvoja, ka pati spējot izzināt tādu parādību dabu, taču noliedza, ka līdzīga spēja varētu piemist meitenei, kurai nebija mazāk prāta par jebkuru no Universitātes spīdekļiem.
Mācītajiem doktoriem vajadzēja pašiem redzēt šos garus, lai izzinātu, kas tie ir, un, ja tie bija piekrāpuši Zannu, vai tad tā nebija liecība, ka mācītie savukārt var kļūdīties, jebšu Zannas saprāts un spriedumspējas nekādā ziņā nebija vērtējami zemāk par viņējo.
Kas attiecas uz kādu citu iemeslu, kas varbūt varēja izraisīt grūtības un aizkavēšanos, tad es pieskaršos tam vienīgi garām ejot. Universitāte nolēma, ka Zanna zaimojusi dievu, apgalvodama, ka viņas svētie runājuši franciski un nevis angliski un aizstāvējuši frančus. Manuprāt, mācītos teologus mulsināja šāds jautājums: viņi bija izlēmuši, ka Balsis nākušas no Sātana un diviem tā amata brāļiem; taču viņi bija arī nolēmuši, ka šīs Balsis neesot aizstāvējušas franču intereses, citiem vārdiem sakot, tās aizstāvējušas angļus, un, ja angļus, tad tās jāuzskata nevis par velniem, bet par eņģeļiem. Citādi sanāk putra, bet Universitāte skaitījās visviedākais un mācītākais iestādījums pasaulē un savas reputācijas labad vēlējās rīkoties konsekventi. Re, kāpēc tā tik daudz dienu nopūlējās, mēģinādama saskaņot pirmo punktu, kas vēstīja, ka Balsis nākušas no nelabajiem gariem, ar desmito punktu, kas apgalvoja, ka tie bijuši eņģeļi. Taču no šiem mēģinājumiem nācās atteikties. Izeju atrast neizdevās. Tā nu arī palicis līdz šai dienai: pirmajā punktā Universitāte atzina Zannas garus par velniem, desmitajā — par eņģeļiem, un šīs nesaskaņas nekādi nav novēršamas.
Universitātes sūtņi nogādāja lēmumu Ruānā, atnesdami arī vēstuli Košonam, kurā bīskaps tika dāsni apveltīts ar uzslavām. Universitāte cildināja centību, ar kādu viņš pūlējies pierādīt tās sievietes vainu, «kura ar savu indi piesārņojusi visu Rietum- zemju ticīgo prātus», un par algu solīja viņam «goda kroni debesīs».
Un vairāk nekā? Kroni debesīs? Tas nu bija kas gaužām nedrošs — tikpat kā vekselis bez žiranta paraksta. Ne vārda par Ruānas arhibīskapiju, kuras dēļ Košons bija pazudinājis savu dvēseli. Kronis debesīs! Pēc visiem grūtajiem pūliņiem tas viņam droši vien izklausījās kā ņirgāšanās. Ko lai viņš debesīs darītu? Viņam taču tur neatrastos neviena paziņas.
19. maijā arhibīskapa pilī sapulcējās piecdesmit tiesnešu izlemt Žannas likteni. Daži bija par to, lai meiteni nekavējoties nodod laicīgajai tiesai, taču vairākums gribēja vēlreiz izmēģināt «lēnprātīgas pārliecināšanas» metodes.
Tāpēc 23. maijā šis pats tiesas sastāvs sapulcējās no jauna, un Žanna stājās tā priekšā. Ruānas kanoniķis Pjers Moriss griezās pie Žannas ar runu, kurā mēģināja pārliecināt meiteni glābt savu dzīvību un dvēseli, atsacīties no saviem maldiem un paklausīt Baznīcai. Runu viņš pabeidza ar baismīgiem draudiem: ja viņa stūrgalvīgi palikšot pie saviem ieskatiem, tad neglābjami tikšot pazudināta kā viņas dvēsele, tā, acīm redzot, arī miesa. Taču Žanna bija nelokāma. Viņa sacīja:
— Ja es būtu jau notiesāta un redzētu savā priekšā sārtu un bendi, kas gatavs to aizdedzināt, ja mani jau apņemtu liesmas — arī tad es teiktu vienīgi to, ko jau sacīju tiesā, un ar šiem vārdiem uz lūpām nomirtu.
Iestājās dziļš klusums, kas valdīja krietnu brīdi.