PĀRMAIŅAS, kurām bijusi pakļauta civilizācija un nacionālais raksturs, vienmēr notikušas ar visaktīvāko reliģijas līdzdalību. Tā bijis kopš visas cilvēces vēstures sākuma un būs, bez šaubām, mūžīgi mūžos. Vismaz līdz tam laikam, kamēr cilvēks lēnas evolūcijas ceļā pārvērtīsies par kaut ko patiesi daiļu un cildenu; taču šim procesam vajadzēs vēl miljardiem gadu.
Kristīgā bībele savā būtībā ir aptieka. Tās zāļošanas un no- zāļošanas līdzekļu sortiments paliek nemainīgs, mainās vienīgi to lietošanas metodes. Astoņpadsmit gadsimtu gaitā šīs pārmaiņas bijušas tikko samanāmas. Metode palikusi tā pati alopā- tiskā — alopātiska visrupjākajā un nežēlīgākajā veidā. Truls un neizglītots eskulaps dienu un nakti vaiga sviedros bāza savam pacientam mutē neticami milzīgas devas visriebīgāko zāļu, ko vien var atrast aptiekas noliktavās. Viņš laida tam asinis, lika bankas, deva vemšanas un caurejas līdzekļus, izraisīja sie- kalošanos un ne reizes neļāva sirdzējam izveseļoties no slimības un atgūt dabas dotos spēkus. Tādā garīgas traumas stāvoklī viņš turēja to astoņpadsmit gadsimtus, un visu šo laiku pacientam nebija nevienas gaišas dienas. Kas attiecas uz medikamentu
krājumu, tad tas vienmēr sastāvēja pa pusei no postīgām vai novārdzinošām indēm, pa pusei no mierinošiem, dziedinošiem balzamiem. Starp citu, garīgais eskulaps, balstoties uz daudzgadīgu praksi, allaž izpalīdzējās tikai ar pirmajām un rezultātā spēja pacientam vienīgi kaitēt. To viņš arī darīja.
Nesen, jau mūsu gadsimtā, ārstniecības metodes ievērojami mainījās. Tiesa, tas notika gan galvenokārt jeb, pareizāk sakot, vienīgi Anglijā un Savienotajās Valstīs. Citās zemēs mūsdienu pacients vai nu lieto viduslaiku līdzekļus, tāpat kā agrāk, vai arī iztiek pavisam bez ārsta.
Zemēs, kur runā angļu mēlē, mūsu gadsimtā novērojamās pārmaiņas izraisīja pacienta dumpis pret dziedniecības metodēm; eskulaps vismaz šīs pārmaiņas nebija paredzējis. Slimais nolēma ārstēties pats, un eskulaps konstatēja, ka pacientu skaits katastrofiski krītas. Lai nepaliktu bez darba, viņš nolēma pārveidot savu metodi, darīdams to pakāpeniski, ļoti nelabprāt un tikai tais gadījumos, kad apstākļi spieda. Pirmām kārtām viņš vairs neizsniedza elles liesmu un mūžīga lāsta devu ik dienas, bet parakstīja to slimajam tikai ik pārdienām. Pēc tam šīs zāles tika lietotas arvien retāk un retāk. Kad nu eskulaps bija aprobežojies ar svētdienām un nolēmis, ka tālāk vairs nav jāpiekāpjas, uzradās homeopāts, piespieda eskulapu vispār atsacīties no elles un mūžīgā lāsta un ieveda to vietā kristīgu mīlestību, mierinājumu un priecinājumu, žēlsirdību un līdzjūtību. So līdzekļu baznīcas aptiekā allaž bija papilnam, un to zeltītie uzraksti īpaši dūrās acīs starp pretīgajiem caurejas līdzekļiem, vemšanas zālēm un indēm, kas bija sarindotas uz gariem plauktiem blakus iepriekš minētajiem balzamiem. Nebija jau arī farmaceitu vaina, ka tie netika lietoti, — tādas vienkārši bija ārstēšanas metodes. Baznīcas eskulaps, kas dzīvoja pirms piecdesmit gadiem, uzlūkoja visus savus astoņpadsmit gadsimtu laikā dzīvojušos priekštečus par pūšļotājiem; mūsdienu baznīcas eskulapa acīs viņa priekštecis, kas dzīvojis pirms piecdesmit gadiem, ir tāds pats pūšļotājs. Par ko reiz kļūs pašreizējais baznīcas eskulaps tāda cilvēka acīs, kurš pats sev būs garīgais ārsts? Evolūcija bija jau reāla tais laikos, kad Zeme, Saule un visas Saules sistēmas planētas meteoru putekļu dūmakas izskatā lidoja pa gaisu, un, ja vien tā neapstāsies un neizrādīsies par tukšu izdomu, tad ir skaidrs kā diena, kāds liktenis sagatavots pašreizējam baznīcas eskulapam. Metodes, kuras izmanto baznīcas kalpi, ir visai interesantas, un to vēsture — saistoša. Romas baznīcai vienmēr bija savi vergi, kurus tā pirka un pārdeva, sankcionēdama un veicinādama vergu tirdzniecību. Ilgu laiku pēc tam, kad dažas kristīgās tautas savus vergus atbrīvoja, baznīca joprojām paturēja tos savā īpašumā. Bet vai gan var šaubīties, ka baznīca nemaz citādi nevarēja rīkoties — baznīcas kalpi taču visu to darīja saskaņā ar tā kunga gribu, būdami turklāt viņa vienīgie pārstāvji zemes virsū, kā arī vienīgie pilntiesīgie un nemaldīgie bībeles tulkotāji. Pastāvēja svētie raksti, kurus varēja tulkot tikai tā un ne citādi; baznīcai mūžam bija taisnība; tā taču rīkojās, kā tai lika bībele. Pārliecināta par savu taisnību, baznīca daudzu gadsimtu gaitā ne reizi nepacēla balsi pret verdzību. Šodien mēs beidzot dzirdam, ka Romas pāyests pasludinājis vergu tirdzniecību par grēku un pat sūta uz Āfriku sevišķu ekspedīciju, lai apturētu jaunu vergu ķeršanu. Tātad dogmas palikušas tās pašas, mainījusies tikai taktika. Kāpēc? Tāpēc, ka cilvēce nolēmusi palabot bībeli. Pati baznīca to nekad nedara, taču tanī pašā laikā nekad nepalaiž garām izdevību ielavīties notikumu rindas astes galā un piedēvēt sev cita nopelnus. Tieši tā šī gudriniece rīkojas tagad.
Kristīgā Anglija 250 gadus atzina un atbalstīja verdzību, un tās svētie tēvi vienā mierā nolūkojās šai ainā, brīžam aktīvi piedalīdamies vergu tirdzniecībā, brīžam palikdami malā. Var, protams, apgalvot, ka mērķi, pēc kuriem Anglija dzinās, tirgodamās ar vergiem, bija kristīgi mērķi un ka šim glītajam darbiņam piemita tīri kristīgs raksturs. Anglija vairāk par jebkuru citu valsti vaiga sviedros pūlējās vergu tirdzniecību pēc ilga sastinguma atkal atdzīvināt, un galu galā šis cienījamais amats kļuva gandrīz vai par tādu kā kristiešu monopolu, citiem vārdiem sakot, atradās vienīgi kristīgo zemju rokās. Angļu parlamenti vergu tirdzniecību atbalstīja un protežēja. Diviem angļu karaļiem piederēja vergu tirdzniecības sabiedrību pajas. Anglijas pirmais profesionālais vergu mednieks, Džons Hokinss, kura piemiņu godā vēl šobaltdien, savas otrās ekspedīcijas laikā veica tik plaša vēriena postīšanas darbus, tik sekmīgi uzbruka iezemiešu ciematiem, nodedzinādams tos līdz pamatam, tik veiksmīgi kropļoja, iznīcināja, ķēra un pārdeva verdzībā miermīlīgos iedzīvotājus, ka Anglijas karaliene, mēma aiz sajūsmas, piešķīra viņam bruņinieka titulu — to pašu titulu, ar ko senos laikos tika apbalvoti viscildenākie cilvēki, kuri bija veikuši varoņdarbus kristīgajai ticībai par slavu. Jaunizceptais bruņinieks īsti angliskā vaļsirdībā un parupjā vientiesībā lika attēlot savā ģerbonī ceļos nokritušu, važās sakaltu nēģeru vergu. Sera Džona darbība bija patiesi kristīgs izgudrojums, un veselu tūkstošgades ceturksni šis asiņainais un briesmīgais monopols palika kristiešu rokās. Ar tā palīdzību sagrāva mītnes, izšķīra ģimenes, aizdzenot vīriešus un sievietes katru uz savu pusi, sadragāja neskaitāmas cilvēku sirdis — un visu to darīja tikai tāpēc, lai kristīgās nācijas varētu dzīvot labklājībā un pārticībā, lai būtu iespējams celt kristīgās baznīcas un lai lēnprātīgā un žēlsirdīgā Pestītāja sprediķi izplatītos pa visu zemeslodi. Lai gan iepriekš neviens to nenojauta, tagad ir skaidrs, ka sera Džona kuģa nosaukums slēpa sevī pravietojumu. Jo šis kuģis saucās par «Jēzu».
Tomēr pienāca diena, kurā kāds nepilnvērtīgs angļu kristietis sacēlās pret verdzību. Interesants ir fakts, ka kristietis, kurš saceļas pret iesīkstējušu ļaunumu, gandrīz vienmēr ir nepilnvērtīgs; viņš pieder pie kādas nenozīmīgas, visu nicinātas sektas. Iedegās nikna cīņa, taču beigu beigās no vergu tirdzniecības bija jāatsakās. Bībeles pamācības palika, mainījās taktika.
Tālākais norisinājās kā parasti. Kāds anglis, kas apmeklēja mūsu zemi, — viens no tiem, kuri allaž redz skabargu cita acī, — svētās šausmās par mūsu verdzību izstiepa savas dievbijīgās rociņas pret debesīm. Viņa bēdas nebija aprakstāmas, vārdos paudās bezgalīgs rūgtums un nicība. Tiesa, viņš gan apraudāja taisni mūsu vergus, kuru skaits nesniedzās pāri par pusotru miljonu, turpretī viņa Anglijai tās aizjūras īpašumos joprojām bija divpadsmit miljoni vergu; tomēr tas nebūt neapvaldīja viņa brēcienus, neapturēja asaru straumes, nemīkstināja nosodījuma bardzību. Viņš bija gluži kurls un akls pret faktu, ka ikreiz, kad mūsu senči centās atcelt verdzību, tieši Anglija lika viņiem visādus šķēršļus ceļā un satrieca mūsu plānus: tas viss taču bija jau sen pagājis un nepelnīja pat, ka to piemin.
Beidzot tomēr arī mēs pievērsāmies citai ticībai un sākām pacelt balsi pret verdzību. Visur atradās ļaudis ar mīkstām sirdīm, jebkurā mūsu zemes stūrī ar labu gribu varēja manīt kaut vai mikroskopisku mājienu, ka pieaug žēlums pret vergu. Ikvienā stūrītī — izņemot baznīcu. Tiesa, galu galā nenocietās arī tā. Baznīca nekad nerīkojas citādi. Sākumā tā cīnās nikni un neatlaidīgi, bet vēlāk darās tāpat kā vienmēr — mēģina saķert kaut notikumu asti un vilkties tai līdzi. Verdzība sabruka. Raksti, kas to attaisno, palika, mainījās vienīgi taktika. Vairāk nekas.
Ilgus gadsimtus pastāvējušas raganas. Tā vismaz apgalvo bībele. Un tieši tā pavēl raganas iznīcināt. Tāpēc baznīca, kas 800 gadus bija šo pienākumu pildījusi gausi un nelabprāt, beidzot ķērās pie savas svētās misijas īstenošanas no visas tiesas — ar karātavu, spīdzināšanas rīku un liesmojošu sārtu palīdzību. Deviņu gadsimtu laikā baznīca, diendienā pūlēdamās melnās miesās, iemeta cietumos, nodeva spīdzinātāju rokās, pakāra un sadedzināja veselas raganu armijas, šķīstīdama ar viņu grēcīgajām asinīm visu kristīgo pasauli, kamēr tā spīdēja un laistījās.
Taču pilnīgi negaidot izplatījās vēsts, ka nekādu raganu neesot un nekad arī neesot bijis. Saproti nu, vai smieties vai raudāt. Kas atklāja, ka raganu nav? Varbūt baznīcas kalpi? Nē, tie savu mūžu nav izdarījuši nekādus atklājumus. Sālemā garīdznieks ar aizkustinošu stūrgalvību joprojām turējās pie svētajiem rakstiem, kas aicina iznīdēt raganas, — turējās pie tiem pat pēc tam, kad draudzes locekļi, nolēmuši šoreiz aizmirst bībeli, ar asarām acīs nožēloja noziegumus un nežēlības, kuras bijuši spiesti izdarīt. Garīdznieks alka pēc jaunām asinīm, jauniem atmaskojumiem, jaunām nežēlībām, taču viņa roku apturēja — apturēja tieši tie draudzes locekļi, kam svētais gars nebija apgaismojis prātu. Skotijā kāds garīdznieks nogalināja raganu jau pēc tam, kad tiesa bija atzinusi to par nevainīgu. Un, kad līdzcietīgākā laicīgā vara ierosināja izsvītrot no likumu krājuma pretīgos punktus, kas vērsti pret raganām, uz karstām pēdām bija klāt melnsvārči un ar saviem lūgumiem, asarām un lāstiem pūlējās piespiest pilsoņus tā nedarīt.
Raganu nav. Taču bībele, kas atzīst to esamību, paliek. Mainījusies vienīgi taktika. Nav nekādu elles uguņu, tomēr bībele joprojām biedē ar tām. Pirmais grēks izrādījies pasaciņa, bet bībele vēl arvien apgalvo, ka tas pastāv. Vairāk par divsimt pantu, kuri paredz nāves sodu, pazuduši no likumu krājuma, taču bībele, kas tos radījusi, paliek.
Vai gan nav jāpievērš uzmanība faktam, ka no visas bībeles izteicienu gūzmas, kam pieskārusies cilvēka rokas vadītā spalva, ne reizi nav izsvītrots labais un derīgais? Bet, ja tā, tad var cerēt, ka, izglītībai izplatoties arvien tālāk, cilvēks galu galā spēs uzlikt savas reliģiskās taktikas galvā kaut ko līdzīgu godprātības oreolam.