I
Un ta nu dižais Misuri štats ir kritis! Vairaki no ta dēliem piebiedrojušies linčotājiem, un kauna traips apklājis mūs visus. Sīs dēlu saujiņas nopelnu pēc par mums tagad radies noteikts uzskats, mums pielīmēta etiķete: sākot no šās dienas, mēs visas pasaules ļaudīm uz mūžu mūžiem būsim — «linčotāji». Jo cilvēki vis neies ilgi galvu lauzīt — to viņi nav paraduši darīt, viņi paraduši secināt, pamatodamies uz vienu faktu. Viņi nesacīs: «Misurieši astoņdesmit gadus centušies iemantot cienījamu un godājamu pilsoņu reputāciju, un šie simt linčotāji kaut kur štata nomalē nav īsti misurieši: tie ir renegāti.» Nē, tāda veselīga doma viņiem prātā vis nenāks; viņi paņems pāris netipisku piemēru, izdarīs glītu secinājumu un teiks: «Misurieši ir linčotāji!» Ļaudis neprot domāt, viņiem nav ne loģikas, ne mēra izjūtas. Skaitļiem viņu acīs nav nozīmes; tie viņiem neko neizsaka un neiedveš arī saprātīgus spriedumus. Cilvēki ir spējīgi, piemēram, apgalvot, ka visu Ķīnu neapšaubāmi pievērsīšot kristīgajai ticībai, turklāt tas notikšot visai drīz, jo ik dienas deviņi ķīnieši ļaujoties kristīties; tā runādami, viņi nepievērš ne mazāko uzmanību faktam, ka Ķīnā ik mīļu dienu dzimst trīsdesmit trīs tūkstoši pagānu un ka šis apstāklis liek visai viņu argumentācijai saiet dēlī. Cilvēki sacīs: «Viņiem tur ir simt linčotāju, tātad misurieši ir linčotāji.» Visai būtiskais fakts, ka divarpus miljona misuriešu nepieder pie linčotāju skaita, viņu spriedumu nemainīs.
II
Ak, Misuri!
Traģēdija norisinājās netālu no Pīrssitijas, štata dienvidrietumu nomalē. Kādā svētdienā jauna baltā sieviete viena pati iznāca no baznīcas un drīz tika atrasta beigta. Jā, baznīcas tur ir; manā laikā ticība Dienvidos bija dziļāka un plašāk izplatīta nekā Ziemeļos; bez tam tā, šķiet, bija patiesīgāka un drosmīgāka — un, pēc manām domām, tāda palikusi arī tagad. Tātad jauno sievieti atrada beigtu. Un, kaut gan baznīcu un skolu tanī apgabalā netrūkst, tauta sadumpojās: nolinčoja trīs nēģerus (no tiem divus sirmgalvjus), nodedzināja piecas nēģeru būdiņas un aizdzina uz mežu trīsdesmit nēģeru ģimeņu.
Netaisos kavēties pie iemesliem, kas dzina cilvēkus izdarīt noziegumu, jo tiem ar notikumu nav nekāda sakara; gribu vaicāt sekojošo: vai slepkava pats var spriest tiesu? Jautājums ir gluži skaidrs un pareizs. Ja pierādīts, ka slepkava pārkāpis likuma prerogatīvu, atmaksādams par pašam nodarīto ļaunumu, — tad nav pat ko velti muti vārstīt: viņu neattaisnos i tūkstošiem iemeslu. Pīrssitijas iedzīvotājiem bija svarīgi iemesli — spriežot pēc dažiem sīkumiem, viņiem bija pats svarīgākais iemesls, bet par to nav runa; viņi nolēma paši spriest tiesu, kaut gan saskaņā ar vietējiem likumiem upuris tik un tā būtu pakārts, ja arī notikumiem ļautu ritēt parasto gaitu, jebšu šinī apgabalā ir maz nēģeru, turklāt tie neieņem augstus amatus un nav pietiekami spēcīgi, lai ietekmētu zvērinātos.
Kāpēc linčošana ar tās barbariskajiem atribūtiem kļuvusi dažos mūsu zemes stūros par iemīļotu paņēmienu, kā atriebt tā saucamo «parasto noziegumu»? Vai varbūt tāpēc, ka šis šausmīgais, pretīgais sods cilvēkiem šķiet uzskatāmāka mācība un iedarbīgāks iebiedēšanas līdzeklis nekā pakāršana cietuma pagalmā bez lieciniekiem un jebkāda trokšņa? Normāli ļaudis tā, protams, nedomā. Tam neticētu pat mazs bērns. Tas zina, ka viss neparastais, kas izraisa skaļas valodas, tūlīt atradīs atdari- nātājus, jo pasaulē ir pārāk daudz viegli ietekmējamu cilvēku, kurus vajag tikai mazliet uzkurināt, un viņi zaudēs pēdējās saprāta paliekas un sāks strādāt tādus brīnumus, kas citā reizē viņiem i sapņos nerādītos. Bērns zina: ja kāds nolēks no Brukli- nas tilta, tad atradīsies cilvēks, kas rīkosies pēc minētā parauga; ja kāds iedomāsies mucā laisties lejup pa Niagāras ūdenskritumu, tad gadīsies ļaudis, kas gribēs darīt tāpat; ja kāds Džeks Sprandugriezējs kļūs slavens ar sieviešu nogalināšanu tumšās šķērsielās — viņam arī būs savi sekotāji; ja kāds cilvēks izdarīs atentātu pret karali un avīzes izbazūnēs to pa visu pasauli, tad valdnieku slepkavu drīz būs, ka biezs. Pat mazam bērnam zināms, ka vajag tik kādam nēģerim izdarīt sensacionālu pārkāpumu, kurš beidzas ar slepkavību, kad tūlīt satrauksies daudzu citu nēģeru prāti, un pirmais noziegums izraisīs veselu rindu to traģēdiju, no kurām sabiedrība tik ļoti grib izvairīties; ka ikviens no šiem noziegumiem savukārt nesīs līdzi daudzus citus, un rezultātā nelaimes nevis mazināsies, bet gadu gadā tikai vairosies un vairosies; vārdu sakot, ka linčotāji paši ir savu sievu, meitu un māsu niknākie ienaidnieki. Bērns saprot arī, ka likumi, kurus mēs paši esam radījuši, pārvērš par atdarinātājiem ne vien atsevišķus cilvēkus, bet arī veselus ciematus un pilsētas, ka viens nolinčošanas gadījums, kas izraisījis plašas valodas, neizbēgami nesīs sev līdzi citas tādas pašas nežēlības visās malās un stūros un ka ar laiku šie noziegumi kļūs par māniju, par modi — modi, kas ar katru gadu vērsīsies plašumā, līdzīgi epidēmijai aptverot arvien jaunus štatus. Linča tiesa jau bija sasniegusi Kolorādo, Kaliforniju, Indiānu, un nu tā ielavījusies — Misuri! Pilnīgi iespējams, ka es pieredzēšu dienu, kad Jūnion- skvēra vidū Ņujorkā piecdesmit tūkstošu liela ļaužu pūļa priekšā sadedzinās nēģeri un tuvumā neatradīsies neviena likuma un kārtības sarga — ne šerifa, ne gubernatora, ne polismena, ne karavīra, ne garīdznieka.
«•Linčošanas gadījumu skaita pieaugums. 1900. gadā reģistrēts par astoņām linča tiesām vairāk nekā 1899. gadā, un šogad, acīm redzot, to skaits būs vēl augstāks nekā pērn. Gads pašlaik tik tikko pāri pusei, bet zināmi jau astoņdesmit astoņi nolinčošanas gadījumi, turpretī visā pagājušajā gadā to bija simt piecpadsmit. Sevišķi aktīvi šai ziņā ir četri dienvidu štati — Alabama, Džordžija, Luiziāna un Misisipi. Pērngad Alabamā nolinčoti astoņi cilvēki, Džordžijā — sešpadsmit, Luiziānā — divdesmit un Misisipi — divdesmit. Tātad vairāk par pusi nolinčošanas gadījumu notiek šajos štatos. Šogad Alabamā noturētas jau deviņas linča tiesas, Džordžijā — divpadsmit, Luiziānā — vienpadsmit, Misisipi — trīspadsmit, kā redzam, atkal vairāk par pusi no visās Savienotajās Valstīs noturēto linča tiesu kopskaita.» (Čikāgas «Tribune».)
Pilnīgi iespējams, ka linčošanas gadījumu pieaugums izskaidrojams ar ļaudīm raksturīgo tieksmi atdarināt — ar to un vēl ar visai izplatīto cilvēcisko vājību: bailēm, ka no tevis nesāk vairīties un rādīt ar pirkstu, jo tu nerīkojies tā kā citi. To sauc par Morālo Gļēvulību, un tā ir dominējošā rakstura īpašība 9999 cilvēkiem no katriem desmit tūkstošiem. Neapgalvoju, ka būtu izdarījis kādu atklājumu, — sirds dziļumos ikviens aprobežotākais stulbenis zina, ka tas tā ir. Vēsture nepieļaus, lai mēs šo mūsu svarīgāko rakstura īpašību aizmirstu vai atstātu bez ievērības. Vēsture uzstājīgi un diezgan dzēlīgi mums atgādina, ka kopš pasaules radīšanas visus dumpjus pret cilvēka zemis- kumu un apspiešanas kāri uzsācis vienīgais drosminieks no desmit tūkstošiem, turpretī pārējie rimti sēdējuši un gaidījuši, un pievienojušies kustībai gausi, nelabprāt un tikai tad, kad drosminieks un viņa domubiedri no citiem desmit tūkstošiem aizrāvuši pārējos sev līdzi. Abolicionisti to atceras. Klusībā sabiedriskā doma jau sen bija viņu pusē, taču ikviens baidījās to pavēstīt skaji, kamēr beidzot pēc kādas pazīmes nojauta, ka viņa kaimiņš slepenībā domā to pašu. Tad arī sacēlās lielais troksnis. Tā notiek vienmēr. Pienāks diena, kad tā notiks Ņujorkā un pat Pensilvānijā.
Uzskata — un runā, ka linčošana sagādājot cilvēkiem baudu, ka ļaudis priecājoties par iespēju pablenzt uz interesantu skatu. Taču tas nevar būt tiesa, pieredze liecina pretējo. Cilvēki, kuri dzīvo dienvidu štatos, veidoti no tādas pašas miesas un asinīm kā tie, kas dzīvo ziemeļos, bet lielum lielais vairums ziemeļnieku ir kārtīgi un sirsnīgi ļaudis, un tāda aina viņus dziļi un sāpīgi skumdinātu, un … viņi tomēr ietu to skatīties un izliktos, ka tā viņiem gaužām patīk, ja domātu, ka pretējā gadījumā sabiedrība viņus nosodīs. Tādi mēs esam — un tur nu nelīdz ne zāles, ne plāksteris. Citi dzīvnieki tādi nav, un tur mēs arī neko nevaram darīt. Viņiem nav Morālā Kritērija, mēs turpretī nevaram no tā ne vaļā tikt, ne arī to pārdot kaut vai par pusvelti. Morālais Kritērijs iečukst mums, kas ir labs … un kā izvairīties no labiem darbiem, ja tie nav populāri.
Kā jau sacīju, daži uzskata, ka pūlis, kas salasās linčot, gūst no šā skata baudu. Tas, protams, nav taisnība, tam nav iespējams ticēt. Pēdējā laikā sākuši atklāti apgalvot (jūs ne reizi vien to varat lasīt presē), ka līdz šim mēs neesot pareizi sapratuši, kāds impulss mudinot linčotājus; liktenīgajos brīžos viņos nerunājot vis atriebes jūtas, bet vienkārši zvēriskas alkas redzēt cilvēku ciešanas. Ja tā būtu, tad ļaužu barus, kas bija par lieciniekiem «Vindzoras» viesnīcas ugunsgrēkam, redzētās šausmas būtu iesvēlušas kvēlā sajūsmā. Bet vai viņi jūsmoja? Tādas domas nevienam nenāks i prātā, šādu apvainojumu neviens neuzdrīkstēsies izteikt skaļi. Daudzi riskēja ar savām dzīvībām, glābdami bērnus un pieaugušos no bojā ejas. Kāpēc viņi to darīja? Tāpēc, ka par tādu rīcību neviens viņiem nepārmestu. Nekas viņiem nelika šķēršļus ceļā un nesaistīja rokas — viņi varēja sekot savas sirds aicinājumam. Bet kāpēc tad šādā gadījumā gluži līdzīgi ļaudis, sapulcējušies Teksasā, Kolorādo, In- diānā, stāv un skatās, kā linčo, visādi izrādīdami, ka šī aina sagādā viņiem bezgalīgu baudu, lai gan patiesībā viņiem ap sirdi ir skumji un smagi? Kāpēc neviens no šā bara nepaceļ ne pirkstu, nebilst ne pušplēsta vārda par zīmi protestam? Man šķiet — tikai tāpēc, ka tāds cilvēks izrādītos mazākumā: katrs baidās, ka blakus stāvošais viņu nosodīs, parastajam cilvēkam tas ir briesmīgāk par ievainojumu vai nāvi. Vajag tikai apgabalā izplatīties baumām par gaidāmu linčošanu, kad ļaudis jau jūdz zirgus un līdz ar sievām un bērniem traucas jūdzēm tālu, lai noskatītos šai teātrī. Vai tiešām tādēļ, lai noskatītos? .. . Nē, viņi brauc aiz tā vienkāršā iemesla, ka baidās palikt mājās: ja nu pēkšņi kāds ievēro viņu prombūtni un izsakās par viņiem nosodoši! Tam, rau, patiešām var ticēt, jo mēs visi zinām, kā paši izturētos pret tādu ainu un kā rīkotos līdzīgos apstākļos. Mēs neesam ne krietnāki, ne dūšīgāki par citiem un labāk nemēģināsim to slēpt.
Kāds Savonarola spētu ar vienu skatienu savaldīt vai iz- trenkāt linčotāju pūli; to spēj arī Merils un Belots[17]. nav tāda pūļa, kas nedrebētu, ieraugot cilvēku, kurš pazīstams ar savu aukstasinību un vīrišķību. Bez tam linčotāju bars mēdz izklīst ar prieku, jo jūs neatradīsiet tajā i desmit cilvēku, kam labāk gribētos atrasties visur citur, tikai ne tur, un kas, protams, te arī neatrastos, ja vien viņiem pietiktu dūšas to nedarīt. Būdams vēl zēns, redzēju kādu drosminieku indīgi nolamājam sanākušo pūli un piespiežam to izklīst, kamēr vēlāk Nevadā biju aculiecinieks skatam, kā plaši pazīstams bandīts piespieda divsimt cilvēkiem sēdēt kā piekaltiem degošā mājā, kamēr viņam beidzot labpatika atļaut šiem nabadziņiem aiziet. Ja cilvēks nav zaķ- pastala, viņš var viens pats aplaupīt veselu pasažieru vilcienu, un, ja viņš ir tikai pa pusei zaķpastala, viņš var apturēt diližansu un aptīrīt visus braucējus.
Tātad iznāk, ka linčošanu iznīdēt var šādi: katrā sabiedriskā kopienā, kas aplipināta ar šo bacili, nometināt pa drosminiekam, kurš izvilktu dienas gaismā, pamudinātu un atbalstītu dziļu sašutumu pret linčošanu, jo nevaram šaubīties, ka šāds sašutums slēpjas ikviena cilvēka sirdī. Tad šīs kopienas atradīs atdarināšanai piemērotāku priekšmetu, jo tās sastāv no cilvēkiem, kuri, protams, spiesti kādu atdarināt. Bet kur tādus drosminiekus lai rod? Te jau ir tas āķis, jo uz zemeslodes labi ja atradīsies simti trīs tādu vīru. Ja vajadzētu cilvēkus, kam piemīt tikai fiziska drosme, tad uzdevums būtu viegli atrisināms — tādu ir, cik lien. Kad Hobsons teica, ka viņam vajadzīgi septiņi brīvprātīgie, kas dotos līdzi, patiesību sakot, drošā nāvē, tad atsaucās četri tūkstoši cilvēku, faktiski visa flote, jo ļaudis zināja, ka pasaule tādu rīcību atbalstītu. Turpretī, ja draugi un biedri, kuru atzinību matroži tik augstu vērtē, būtu Hobsona plānu izsmējuši un izsvilpuši, viņš nesavāktu i septiņus.
Nē, pamatīgi apsverot, mans projekts nekur neder. Kur ņemt gara drosminiekus? Mums nav materiāla, no kura izkaļ cilvēkus ar vīra dūšu, šai ziņā mēs esam nabagi. Mums ir tie divi šerifi Dienvidos, kas … bet ko tur runāt — tik un tā visai zemei ar viņiem nepietiks; lai labāk paliek savās vietās un rūpējas par pašu ziņā nodotajiem apgabaliem.
Ak, ja mums būtu vēl kaut trīs vai četri tāda kaluma šerifi! Vai tas palīdzētu? Domāju, ka jā. Mēs taču visi esam atdari- nātāji: varonīgo šerifu piemēram sekotu citi, kļūt par bezbailīgu šerifu būtu tikpat kā likums, un uz cilvēku, kam šādu īpašību trūktu, skatītos ar nosodījumu, no kura visi tā cenšas izvairīties; iesakņotos paraža, ka cilvēkam šai amatā jābūt drošsirdīgam, drosmes trūkumu pielīdzinātu negodam: tādā ceļā arī jauniesauktā bailes ar laiku nomij vīrišķība. Tad nebūs vairs linča tiesas, nebūs zvēriska pūļa un …
Tas viss ir ļoti labi, taču katram pasākumam vajadzīgi ierosinātāji, un kur mēs tos ķersim? Vai lai meklējam ar sludinājuma palīdzību? Labi, ieliksim sludinājumu.
Pagaidām tomēr uzmetīšu vēl citu plānu. Ņemsim un atsauksim amerikāņu misionārus no Ķīnas un ierosināsim, lai viņi ziedojas cīņai pret linča tiesām. Tā kā ikviens no Ķīnā strādājošajiem tūkstoš piecsimt vienpadsmit misionāriem gada laikā pievērš kristietībai divus ķīniešus, turpretī ik dienas pasaulē uzrodas trīsdesmit trīs tūkstoši pagānu[18], tad vajadzēs vairāk par miljonu gadu, lai atgriezto skaits atbilstu piedzimušo pagānu skaitam un lai Ķīnas «kristīšana» kļūtu saskatāma ar neapbruņotu aci. Tātad, ja varam piedāvāt mūsu misionāriem tikpat plašu darba lauku dzimtenē, turklāt šis pasākums prasīs mazāk izdevumu un būs pietiekami bīstams, kāpēc gan viņiem neatgriezties un neizmēģināt laimi savās mājās? Tas būtu taisnīgi un pareizi. Ķīniešus visi uzskata par brīnumjauku tautu — godīgu, kārtīgu, čaklu, labsirdīgu un tā tālāk. Tāpēc viņi jāliek mierā — viņi jau tā ir pietiekami labi. Bez tam taču katram jaunatgrieztajam draud briesmas: inficēšanās ar mūsu civilizāciju. Mums nekaitētu būt piesardzīgākiem. Nekaitētu labi apsvērt, pirms pakļaujam sevi tādam riskam — jo vajag tik padarīt Ķīnu par civilizētu zemi, kad atcivilizēt atpakaļ to vairs nevarēs. Mēs turpretī to nemaz neesam apdomājuši. Tāpēc jāpadomā, kamēr vēl nav par vēlu. Mūsu misionāriem atklāsies, ka Amerikā darba netrūkst ne vien 1511, bet pat 15 011 cilvēkiem. Lai izlasa šeit citēto telegrammu un izlemj, vai viņiem Ķīnā gadīsies kāds gardāks kumoss. Sī telegramma sūtīta no Teksasas:
«Nēģeri pievilka pie koka un uzrāva zarā. Viņam zem kājām sakrāva malkas un žagaru kaudzi un iededza lielu ugunskuru. Tad kāds piezīmēja, ka nevarot ļaut nēģerim tik ātri izlaist garu; melno nolaida zemē, un pāris cilvēku pa to laiku devās uz jūdzes divas atstato Deksteru, lai padabūtu petroleju. Ugunskuru aplēja ar petroleju, un uzsākto noveda līdz galam.»
No sirds lūdzam misionārus atgriezties un palīdzēt mums šinī nelaimē. To prasa viņu patriotiskais pienākums. Mūsu zeme pašlaik atrodas bēdīgākā stāvoklī nekā Ķīna; viņi ir mūsu tautas brāļi, un dzimtene šai grūto pārbaudījumu stundā karsti ilgojas pēc viņu palīdzības. Viņi zina, ko darīt, turpretī mūsu tauta to nezina. Viņi ir pieraduši pie ņirgām, apsmiekla, zākā- šanās un briesmām; mūsu pilsēta pie visa tā nav radusi. Viņi labi pazīst mokas, un tikai cilvēks, kas gatavs likt galvā mocekļa vainagu, spēj stāties pretī linčotāju pūlim, spēj to savaldīt un piespiest izklīst. Viņu spēkos ir glābt savu zemi; mēs lūgtin lūdzam viņus atgriezties un to izdarīt. Mēs aicinām viņus vēl un vēlreiz pārlasīt telegrammu no Teksasas, iztēloties šo ainu un ar prātu to pārdomāt, tad pareizināt ar 115, pieskaitīt 88, nostādīt šīs 203 dzīvās lāpas rindā — tā, lai ap katru paliktu 600 kvadrātpēdu brīvas telpas, kur novietoties 5000 skatītājiem, kristīgajiem amerikāņiem — vīriešiem, sievietēm un bērniem, jaunekļiem un jaunavām. Lai viņi lielāka efekta labad iztēlojas, ka viss notiek naktī nolaidenā līdzenumā, kas pamazām vijas kalnup, tā ka stabu rinda paceļas arvien augstāk un augstāk un acs spēj aptvert visu divdesmit četras jūdzes garo ugunskuru virkni, kurā liesmo cilvēku miesas. (Ja mēs izvietotu šos sārtus pilnīgi lēzenā vietā, tad nevarētu redzēt rindas galu, jo zemes virsmas izliekums apslēptu to mūsu skatieniem.) Un, kad nu viss būs gatavs un sabiezēs tumsa, un iestāsies mēms klusums, — nedrīkst dzirdēt ne skaņu, izņemot nakts vēsmas žēlās raudas un nelaimīgo upuru nomāktās elsas, — tad lai visi šie moku sārti, kas, aplieti ar petroleju, iestiepjas tālē, reizē uzliesmo un uguns kopā ar pirmsnāves ciešanu vaidiem lai ceļas tieši pret debesīm un sasniedz visuaugstā troni.
Skatītāju sapulcējies vairāk par miljonu, ugunskuru blāzma liek neskaidri iznirt no tumsas piectūkstoš baznīcu smailēm. Ai labais misionār, ai līdzjūtīgais misionār, atstāj Ķīnu, brauc mājās un atgriez šos kristiešus!
Manuprāt, vienīgie, kas varbūt var apturēt šī asiņainā neprāta epidēmiju, ir bezbailīgie cilvēki, kuri spēj drosmīgi stāties pretī pūlim; un, tā kā šie ļaudis top kaldināti tikai briesmu atmosfērā, rūdoties cīņā ar dažādiem draudiem, tad visdrīzāk viņus varēs sastapt to misionāru vidū, kuri pēdējos pāris gados svīzdami ņemas pa Ķīnu. Amerikā viņus gaida īsts līdums, te pietiks ko darīt vēl daudziem simtiem un tūkstošiem misionāru, un viņu rīcības joma kļūst jo dienas jo plašāka. Vai mēs tādus cilvēkus atradīsim? Var pamēģināt. Septiņdesmit piecu miljonu amerikāņu vidū taču jābūt vēl kādiem Meriliem un Belotiem, un saskaņā ar likumiem, kurus mēs paši esam radījuši, ikviens paraugs modinās patlaban vēl saldā miegā dusošos bruņiniekus, kas pieder pie viena un tā paša diženā ordeņa, un izbīdīs tos cīņas pirmajās rindās.