BEIDZAMAJĀ «Independent» numurā cienīgtēvs Tolmedžs no Bruklinas izsakās par smakām šādi:
«Man ir draugs, krietns kristietis; ja viņš sēž baznīcā pirmajā solā un tanī brīdī pa pakaļdurvīm ienāk kāds strādnieks, viņš tūlīt to sajūt. Pārmest manam draugam pārāk asu ožas spēju būtu tikpat nesaprātīgi, cik pērt pointeru par to, ka viņš samana smakas labāk par muļķa sētas suni. Ja ikviena baznīca kļūtu pieejama visiem un ikdienišķie cilvēki pilnīgi sajauktos ar neikdienišķajiem, tad pusei kristīgās pasaules mūžam nāktu vēmiens. Un, ja jums ir padomā šādējādi nogalēt baznīcu ar nelabām smakām, tad es nevēlos nākt nekādos sakaros ar jūsu evaņģēlija sludināšanu.»
Mums ir pamats domāt, ka arī strādnieku cilvēki tiks paradīzē; tāpat tur nokļūs krietns skaits nēģeru, eskimosu, Uguns- zemes iedzīvotāju, arābu, daži indiāņi un varbūt pat spāņi un portugāļi. Dievs ir spējīgs uz jebko. Visi šie ļaudis būs mums blakus paradīzē. Bet — ak vai! — baudīdami viņu sabiedrību, mēs zaudēsim doktora Tolmedža sabiedrību. Un tas nozīmē, ka mums būs jāatsakās no cilvēka, kurš spētu piešķirt debesīm vairāk īstena «smalkuma» nekā jebkurš cits mirstīgais, ko Bruk- lina varētu ziedot tik cēlam mērķim. Un vispār — kas būs mūžīgā svētlaime bez doktora? Protams, svētlaime tā būs, to mēs jau tā labi zinām, bet vai tā bez viņa būs distinguevai tā būs recherche2 ? Svēto Mateju ar basām kājām, svēto Jeremiju ar kailu galvu, rupjā paltrakā līdz papēžiem, svēto Sebastjānu tikpat kā pliku — tos jau nu mēs redzēsim un varēsim ap šo skatu acis pamielot, bet mums taču trūks frakas un zamša cimdu, un vai tādā gadījumā mēs ar rūgtu nožēlu nenovērsīsimies no Austrumu viesiem un neteiksim viņiem: «Viss jau ir labi un jauki, bet jums vajadzētu kaut ar acu kaktiņu palūkoties uz Tolmedžu no Bruklinas! …» Baidos, ka aizsaulē mums nebūs arī «krietnā kristieša», mistera Tolmedža drauga. Patiesi, ja viņš tur sēdētu, dieva troņa slavas apspīdēts, un vārtsargs tobrīd ielaistu, teiksim, Bendžeminu Franklinu vai kādu citu darba vīru, šis «draugs» ar viņam piemītošajām spožajām iedzimtajām spējām (kas ārkārtīgi pastiprināsies, atbrīvojoties no miesas važām) samanīs viņu, tiklīdz kaut drusku paošņās gaisu, tūlīt pacels cepuri un pateiks sveiki.
Pēc visām pazīmēm spriežot, cien. Tolmedžs veidots no tās pašas mīklas kā viņa priekšteči draudžu ganīšanas jomā; un tomēr uzreiz manāms, ka starp viņu un Pestītāja pirmajiem mācekļiem jābūt kaut kādai atšķirībai. Varbūt svarīgs ir apstāklis, ka tagad, deviņpadsmitajā gadsimtā, doktoram Tolme- džam ir priekšrocības, kādas Pāvilam, Pēterim un citiem nebija un nevarēja būt. Viņiem trūka spoža lakojuma, smalku manieru un pārākuma sajūtas, un tas neviļus duras acīs. Viņi dziedināja visnožēlojamākos nabagus un ik dienas saskārās ar cilvēkiem, kas smirdēja jau pa gabalu. Ja šo piezīmju varonis būtu kāds no pirmajiem izredzētajiem — viens no divpadsmit apustuļiem, viņš neparko negribētu pievienoties pārējiem, jo nespētu panest zivju smaku, kas vēdīja no dažiem viņa biedriem, kuri bija atnākuši no Galilejas jūras krastiem. Viņš būtu nolicis pilnvaras, pauzdams savu sašutumu gandrīz tādos pašos izteicienos, kādi lietoti iepriekš minētajā fragmentā. «Skolotāj,» viņš sacītu, «ja tev ir padomā šādējādi nogalēt baznīcu ar nelabām smakām,
1 Izsmalcināts. (Franc.)
2 Neparasts, vienreizīgs. (Franc.) tad es nevēlos nākt nekādos sakaros ar evaņģēlija sludināšanu.» Viņš ir skolnieks, kas laikus brīdina savu skolotāju; nelaime tikai, ka viņš to dara nevis pirmajā, bet deviņpadsmitajā gadsimtā.
Interesanti, vai mistera Tolmedža baznīcā ir koris? Un, ja ir, vai tam kādreiz gadās krist tik zemu, ka būtu jādzied korālis, kas satur rupju atgādinājumu par strādniekiem un amatniekiem:
Ai namdara dēls! Jel pieņem So darbu, ko nesu tev.
Un vēl — vai iespējams, ka nepilnu divu desmitu gadsimtu laikā dižais un varonīgais kristiešu gars, kas nicināja pat sārtu, krustu un cirvi, ir tik nožēlojami izlutis, ka liecas un lūst no nelabām smakām? Nespējam tam ticēt par spīti cienījamā doktora un viņa drauga piemēram.