starp misteru Marku Tvenu (Sanfrancisko) un viņa svētibu teoloģijas doktoru bīskapu Kondoru1 (Ņujorka), viņa svētibu Filipsu Bruksu (Filadelfija) un viņa svētibu doktoru Ķamingsu (Čikāga) sakarā ar Žēlsirdības katedrāles priekšnieka vakantās vietas aizpildīšanu
Jau sen ar dziļu interesi vēroju mēģinājumus pieaicināt iepriekš minētos cienījamos garīdzniekus — pareizāk sakot, kādu no viņiem — par dievvārdu turētājiem lieliskajā Sanfrancisko templī, kas nes Žēlsirdības katedrāles vārdu. Kad redzēju, ka visi baznīcas padomes pūliņi neved nekādā galā, uzskatīju par savu pienākumu iejaukties un, laižot darbā personisko ietekmi (lai kāda tā ari būtu!), atbalstīt šo cildeno pasākumu. To darīdams, necentos iztapt baznīcas padomei un nedzinos ne pēc kādiem savtīgiem mērķiem, par ko pietiekami skaidri liecina fakts, ka neskaitos Žēlsirdības katedrāles draudzes loceklis, nekad neesmu par iepriekš minēto jautājumu apspriedies ar baznīcas padomi, kā arī netiku pat ieminējies par savu vēlēšanos rakstīt garīdzniekiem. To, ko darīju, darīju no brīvas gribas, bez jebkādiem un jebkuriem lūgumiem; manu rīcību diktēja tīri altruistiski nodomi un simpātijas pret Žēlsirdības katedrāles draudzes locekļiem. Par saviem pakalpojumiem negaidu algas, man vajadzīga vienīgi tīra sirdsapziņa, mierīga pārliecība, ka esmu cik vien labi spēdams pildījis savu pienākumu.
M. T.
Starp mani un doktoru Kondoru notika šāda vēstu]u apmaiņa.
Mana vēstule viņa svētībai Kondoram:
Sanfrancisko 1865. gada martā
Dārgais doktor!
Cik zinu, Jūs esat telegrafējis Žēlsirdības katedrāles padomei, ka atsakāties braukt uz Sanfrancisko ieņemt katedrāles priekšnieka amatu, jo nepiekrītat Jums piedāvātajiem noteikumiem — 7000 dolāriem gadā; šajā sakarā nolēmu pats griezties pie Jums ar vēstuli. Paklusām teikšu (skaļi par to nav ko pļāpāt, lai neviens — ne čiku, ne grabu!): ņemiet savu cisumaisu un joziet šurp, es visu lieliski nokārtošu. Padome vienkārši mānījās; tā saprata, ka 7000 dolāru Jūs neapmierinās, bet domāja, ka Jūs noteiksiet savu cenu un ar Jums varēs padiņģēties. Tagad es pats ķeršos vērsim pie ragiem, pamatīgi sapurināšu visus cienīgtēvus, un rezultātā Jūs te pusgada laikā nopelnīsiet vairāk nekā Ņujorkā veselā gadā. Es zinu, kā to dara. Vietējā garīdzniecība un sevišķi viņa svētība doktors Vadsvorts un viņa svētība misters Stebinss no manis raustās: es rakstu viņu vietā sprediķus (tas, starp citu, publikai nav zināms, un es lūdzu to arī neizpaust!) un varu jebkurā brīdī pielauzt viņus visus prasīt algas piemaksu.
Jūs būsiet ar šo vietu apmierināts. Tā ir krietni pievilcīgāka par visām citām, kādas man pazīstamas. Pirmkārt, te paveras grandiozs darba lauks: grēcinieku ir, cik uziet. Pietiek izmest tīklu, un loms Jums nodrošināts; taisni brīnums — pats garlaicīgākais no garlaicīgajiem, pats nodrāztākais sprediķis liks at- kulties pie Jums ne mazāk par pusduci grēku nožēlnieku. Ticiet man, Jūs te gaida visai rosīga darbība, pie tam Jums pašam nemaz nebūs daudz jānopūlas. Minēšu šādu piemēru: reiz uzcepu bīskapijas baznīcas mācītājam galīgi murgainu, bezjēdzīgu sprediķi — diez vai Jūs tādu kādreiz būsiet dzirdējis, — un viņš uzreiz saķēra septiņpadsmit grēkagabalu. Tad es sprediķi maķenīt pārtaisīju, lai tas derētu metodistiem, un viņa svētība Tomass nozvejoja vēl vienpadsmit nogrēkojušos. Daudz nedomādams, pārgrozīju uz ātru roku atkal dažus sīkumus, un Stebinss tūlīt pievērsa pāris cilvēku savai — unitāriešu ticībai; tad nu es arī nepalaidos slinkumā, apstrādāju muldējumu vēlreiz, un doktors Vadsvorts izmantoja to tikpat veiksmīgi kā manus vislabākos sacerējumus šai žanrā. Tā sprediķis ceļoja no vienas baznīcas uz otru, ikreiz mainīdams ietērpu, lai atbilstu attiecīgajam reliģiskajam klimatam, kamēr beidzot apstaigāja visu pilsētu. Tā darbības laikā mēs par visiem kopā saķērām simt astoņpadsmit jo negantu grēcinieku, kas atradās tiešā ceļā uz elli.
Jūs tūlīt redzēsiet, ka darbs te ir viegls: viens no draudzes locekļiem paziņo, kāds korālis jādzied, otrs skaita lūgšanu, trešais lasa nodaļu no evaņģēlija, Jums atliek tikai nosprediķot un nomurmināt liturģiju, patiesību sakot, ne nomurmināt, bet nodziedāt. Te pieņemts stiept liturģiju pa katoļu modei; starp citu, tas izklausās jaukāk un patīkamāk par murmināšanu. No dziedāšanas nebaidieties: iemācieties kādu vienkāršu meldiņu — šai nodarbībai nav vajadzīga labāka dzirde un dziļāka muzikālā izglītība kā vien tāda, lai pie mums Ņujorkā nokliegtu: «Aploksnes ar līmi, divi duči par čet-riem cen-tiem!» Man patīk, ja liturģiju dzied. Kaut arī velkamais ir drusku vienmuļš, rezultāts kā par brīnumu — lielisks. Tā, piemēram, visi taču zina, ka Ķīpa cienīgtētiņam meldiņš iet pavisam greizi, un tomēr viņu nosūtīja uz Eiropu mācīties dziedāt. Tātad saku Jums vēlreiz: darba te nav gandrīz nekāda, sprediķi un liturģija — vairāk pienākumu Jums nebūs; un, runājot starp mums, doktor, ja Jūs pratīsiet izmantot populāru, pazīstamu dziesmiņu motīvus, tad varat būt gandrīz drošs, ka sacelsiet te sensāciju. Man šķiet, varu Jums to ar mierīgu prātu apsolīt. Ja mācēsiet ieviest liturģijas meldiņā patīkamu dažādību, tad nešaubos, ka tas pievērsīs Jums ticīgo uzmanību vairāk par daudziem citiem Jūsu talantiem.
Sprediķot te ir vienkāršāk par vienkāršu. Stiepiet tik šurp pilnu mucu savu veco, no modes izgājušo sprediķu — te viss ies no rokas.
Atrakstiet man, Kondor, pāris rindiņu; kaut arī neesmu ar Jums pazīstams, tikai dzirdējis, ko par Jums runā, tomēr Jūs esat man simpātisks. Par algu neraizējieties, es visu nokārtošu. Starp citu, baznīcas padome lai par mūsu saraksti neko nezina. Es, redziet, nepiederu pie katedrāles draudzes locekļiem, un padome var brīnīties, kāpēc izrādu tik naigu centību; taču, lieku roku uz sirds, pašlaik esmu pavisam brīvs, un tas man nav nekāds darbs, bet tīrā bauda. Gribu tikai vienu: lai Jūs saņemtu to, kas Jums pienākas. Un es to panākšu, lai tur vai kas! Izgrozīšu visu uz goda, esmu slīpēts zellis, zinu ik pēdējo caurumu,
kur ielīst, lai gan pēc skata to varbūt par mani nevarētu sacīt. Un, kaut arī nepiederu pie tā saukto izredzēto skaita, ļoti interesējos par šādām būšanām un netaisos stāvēt malā un vienaldzīgi noskatīties, kā cilvēki mēģina Jūs atvilināt šurp par nožēlojamiem 7000 dolāriem! Atbildēju padomei it kā Jūsu vārdā, ka Jūs pieprasāt ne mazāk par 18 000, jo savā pilsētā varat dabūt visus 25 000. Tāpat devu padomei mājienu, ka esmu sarunājis rakstīt Jums sprediķus, — domāju, ka tas radīs labu iespaidu, — te taču, zināt, katram sīkumam ir sava nozīme! Tātad posieties ceļā, nešaubos, ka viss būs labi. Kreklus varat pat nevest, man pietiks diviem. Neesmu skops, par to Jus varēsiet pārliecināties: es valkāšu Jūsu uzvalkus, un Jūs izmantojiet, lūdzu, manējos, dzīvosim kā brāļi. Ja man kāds iepatīkas, tad iepatīkas pa īstam, un es viņa dēļ esmu gatavs vai ugunī lēkt. Visi mani draugi Jūs iemīlēs un uzņems kā vecu paziņu. Es ikvienu no viņiem stādīšu Jums priekšā, un Jūs jutīsieties viņu vidū kā niere taukos. Uz viņiem var paļauties. Pietiks Jums parādīt uz kādu ar pirkstu: sak, re, kāds nesimpātisks ģīmis, un viņi vienā acumirklī aizžmiegs tam dziesmu.
Steidzieties pie mums, Jūsu svētība! Es jūs sagaidīšu un nogādāšu tiešā ceļā pie manis. Dzīvojiet manā pajumtē, cik sirds lien, neņemšu no Jums ne centa.
Marks Tvens.
Kondora atbilde:
Ņujorkā 1865. gada aprīli
Mans dārgais Mark!
273
Lai gan agrāk par Jums netiku dzirdējis, taču, saņemot Jusu laipno vēstuli, man šķita, ka esam pazīstami jau veselu mūžību. Cik labi Jūs izprotat mūs, tā kunga tīrumu arājus, kā jūtat līdzi mūsu cīņā par eksistenci! Lai Dievs Jūs svētī par Jusu šīszemes darbiem; Jūs gaida alga viņā saulē. Ļoti nožēloju, ka nevaru pie Jums aizbraukt; tagad saprotu, cik laimīgs var justies godīgs darba vīrs, ja dabū pastrādāt Sanfrancisko! Taču liktenis lēmis citādi, un es pienācīgā pazemībā tam pakļaujos. Netaisījos galīgi atteikties no Jūsu vietas, bet gribēju tikai, grēcīgā mēlē izsakoties, maķenīt uzsist sev cenu. Tādi centieni ir likumīgi un taisnīgi, jebšu runa neiet tikai par mani, bet arī par tiem, kuru dzīvība un labklājība atkarīga no manis. Varbūt Jūs atceraties, kā reiz atbildēju baznīcas padomei, kurai sakarā ar savu lielo ģimeni lūdzu paaugstināt algu, bet padome, atsaukdamās uz evaņģēliju, lūgumu noraidīja: sak, Dieva roka pati parūpēšoties
18 Vēstules no Zemes
par debesu lidoņiem, par jaunajiem vārnulēniem. Es uz to jautri un brīvi atteicu, ka attiecībā uz mazajiem kondorēniem tā nekur nav sacīts. Biju toreiz ļoti priecīgs par savu atjautību un ne reizi vien atcerējos to, kad bija bēdīgi ap sirdi un visa pasaule izskatījās skumja un drūma; labprāt atceros to pat tagad.
Kā jau teicu, nebūt negribēju, lai manu atteikšanos uzskata par galīgu, taču apstākļi izlēma manā vietā. Pirms kāda laika atsacījos no savas draudzes Baltimorā, kur man maksāja ļoti pieklājīgi, un devos uz Ņujorku — paskatīties, kā tur veicas ar baznīcas būšanām. Un, varat iedomāties, ceļš man pašķīrās krietni labāk, nekā biju gaidījis. Izmeklēju pašus daiļskanīgākos no saviem vecajiem sprediķiem, kurus visi sen bija aizmirsuši, un reizi nedēļā noskaitīju kādu no tiem šejienes Marijas Pasludināšanas baznīcā. Seno sprediķu gars atdzima un, ielijis ticīgo sirdīs, uzdzirkstīja kā vecs, labs vīns, kas ieplūdina nogurušajās miesās jaunus spēkus. Panākumi bija gluži neticami. Un, kad vēl piedevām pienāca aicinājums no Sanfrancisko, kas bija ārkārtīgi savlaicīgs, manas akcijas sakāpa pavisam augstu. Visi tūlīt novērtēja' manas pozitīvās īpašības. Kādas baznīcas draudzes pārstāvji piesolīja man 10 000 dolāru gadā, kā arī nolēma nopirkt man sv. Jura Lielmocekļa baznīcu pilsētas augšgalā vai uzcelt jaunu dievnamu — kā man labāk patikšot. Dārgais Mark, esmu vienojies ar viņiem par šiem noteikumiem, jebšu zinu, ka neviens no mazajiem putneļiem nekrīt zemē bez mūsu Tēva gribas; starp citu, lai notiktu kas notikdams, pats arī nepalikšu kaunā, kamēr vien kokvilnas cenas turēsies pašreizējā augstajā līmenī. Saprotiet, es pa druskai esmu saistīts ar kokvilnu, un tas ir viens no iemesliem, kāpēc neriskēju aizbraukt no Ņujorkas. Esmu ieguldījis kokvilnā mazu kapitāliņu; pasākums ir vēl jauns, un nepieciešama saimnieka acs.
Starp citu, laiks iet, Mark, ko darīsi — jābeidz rakstīt. «Paliec sveiks un, ja uz mužu, tad uz mūžu paliec sveiks!» Taču tādu draugu nekad neaizmirsīšu!
Jūsu sirsnīgā līdzdalība manās darīšanās; brīnišķīgā atjautība, kas mudināja Jūs aizrakstīt baznīcas padomei un likt tai atraisīt savu maku; ģeniālā apķērība, kas rosināja Jūs uzdot savas vēstules par manējām un, cenšoties noskaņot baznīcas padomi man par labu, pavēstīt, ka Jūs esat nolēmis manā vietā rakstīt sprediķus; karaliskā devība, kars skubināja Jūs piedāvāt man valkāt Jūsu kreklus un tāpat kopēji lietot pārējos drēbju gabalus, kuri katram no mums pieder; sirsnīgais solījums, ka Jūsu draugi mani iemīļos un izdarīs man tik bezgala vērtīgus
pakalpojumus; viesmīlīgais aicinājums apmesties Jūsu lieliskaja savrupmājā — tas viss izraisa manī vismaigākās jūtas un nepaliks bez atalgojuma, dārgo Mark! Aizlūgšu par Jums un savā pateicīgajā un aizkustinājuma pilnajā sirdī glabāšu Jūsu piemiņu mūžīgi mūžos.
Pieņemiet vēlreiz, talantīgais draugs, kvēlus pateicības vārdus un vislabākos novēlējumus no Jūsu pazemīgā kalpa —
viņa svētības doktora Ķondora.
Smuki uzrakstīts, vai ne?
Taču, kad bīskaps lieto neatļautus izteicienus un nekautrīgi atzīstas, ka veic zināmus pasākumus ar mērķi «uzsist sev cenu», vai tad viņš apbrīnojami veikli nenoveļ atbildību uz lēnprātīgā grēcinieka pleciem?
Un ir ar vecuma galā pieķēries muļķīgajam jokam par putnēniem! Ja viņš nebeigs to skandināt un sāks sevi šinī sakarā uzskatīt par nez cik lielu gudrinieku, tad drīz kādā jaukā reize var pieprasīt sev tādu algu, kas izputinās jebkuru baznīcu! Tomēr, ja jau viņam šis joks tā patīk un viņš patiešām uzskata to par gaužām asprātīgu, nekliedēšu viņa ilūzijas, nelaupīšu viņam prieku. Starp citu, tas man atgādina žurnāla «Harper's» redaktora rakstu, kurš iespiests pirms trim gadiem un kurā lūgts, lai lasītājs esot iecietīgs pret nožēlojamajiem skribentiem, kas nevienam nekaitīgā godkārē iedomājoties sevi par talantiem. Pašu gara ražojumi viņiem liekoties nepārspējami, saka redaktors un piebilst: vai nabaga Martins Farkvars Tapers, piemēram, nenēsājas ar savām seklībām kā kaķe ar bērnu, iedomādamies, ka tā ir dzeja?! Nu, redziet! Lai bīskaps tāpat auklējas ar savu paš- izcepto joku un iztēlojas to par īsta humora kvintesenci.
Taču interesanti zināt, kas tā par noslēpumainu sv. Jura Lielmocekļa baznīcu. Starp citu, bīskaps netaisās pilnīgi paļauties pat uz sv. Juri Lielmocekli un pakļaut riskam savu kondo- rēnu labklājību — viņš saprātīgi orientējas uz kokvilnu. Un laikam viņam taisnība. Kad pats nerūpēsies, arī dievs nepalīdzēs.
18*
Un kādas ir jūsu domas par vēstules noslēguma daļu? Vai jums neliekas, ka viņš šāvis pār strīpu, kā tādās reizēs grēcinieki mēdz sacīt? Vai tiešām jūs noticējāt, ka aiz tik skaļām frāzēm slēpjas īstas jūtas? Noticējāt, jā? Es gan tā kā šaubos: šitik spēcīgi epiteti liekas par stipru -— dažkārt samanu tajos tādu kā vieglu ironijas pieskaņu. Bet nez vai tomēr tā ir! Droši vien es patiešām esmu pieaudzis viņa sirdij. Ja turpretī es pārliecinātos, ka šis svētais satīriķis vingrina pie manis savu
275
asprātību, es viņam savu mūžu vairs nerakstītu. Viņš pavēsta, ka mani gaidot «alga viņā saulē», — tas nu gan man ir tikpat kā sunim zāle!
Tomēr viņš' sola par mani aizlūgt. Sāda palīdzība gan man vajadzīga kā ēst, un otru pateicīgāku grēcinieku par mani viņš diez vai atradīs. Acīm redzot, mani ierakstīs ailē «pārējie grēcinieki»; protama lieta, es neesmu labāks par jebkuru citu grēka- gabalu un nedrīkstu pretendēt uz īpašu uzmanību. Pirmām kārtām viņi aizlūdz par savu kongregāciju, darīdami to itin enerģiski; tad — ne vairs tik dedzīgi — par citām reliģijām; pēc tam par savas kongregācijas tuvākajiem radiniekiem; tad par tālākiem radiniekiem; tad par sabiedrību; tad par savu štatu; tad par valsts darbiniekiem; tad par Savienotajām Valstīm; tad par Ziemeļameriku; tad par visu Amerikas kontinentu; tad par Angliju, Īriju un Skotiju, Franciju, Vāciju un Itāliju, Krieviju, Prūsiju un Austriju; pēc tam par Norvēģiju, Zviedriju un Tim- buktu iedzīvotājiem; par Saturna, Jupitera un Ņūdžersijas iemītniekiem; lūgšanas beigu pusē piemin arī nēģerus, indiešus, turkus un ķīniešus; un, kad žēlastības straume jau galīgi izsīkst un kļūst sausa kā spainis, kurā bijuši pelni, viņi izpurina tā dibenam pieķērušos putekļus pār mums, nabaga «pārējiem grēciniekiem».
Tas nav sevišķi taisnīgi, vai ne? Visumā skaitīdamies prez- biteriānis, es piederu pie vienas no lielākajām prezbiteriāņu draudzēm, un tāpēc man dažkārt dievbijīgā izskatā, acis nolaidušam un rokas salikušam uz priekšējā sola, jāstāv baznīcā; kādu brīdi es sasprindzināti klausos, tad sāku mīņāties no vienas kājas uz otru, salieku rokas uz muguras, izslejos taisni un iztaisu svinīgu ģīmi; pēc tam sakrustoju rokas uz krūtīm, izstiepju kaklu un sāku skumīgi lūkoties uz priekšu; tad ņemos paslepus lūrēt uz mācītāju, pievēršu skatienu publikai, kļūstu izklaidīgs — un pēkšņi pieķeru sevi skaitām, cik baznīcā mež- ģiņu aubīšu un cik pliku pakaušu; ticis ar to galā, painteresējos, kāda klātesošo daļa sver tabaku un kāda moži uzklausa sprediķi; tad nododos laiskiem minējumiem, vai muša, kas dūkdama rāpo augšup pa stiklu un visu laiku krīt atkal lejā, kādreiz nokļūs pie mērķa; galu galā man apnīk āri tas, un es gremdējos grūtsirdīgā snaudā •— taču tieši šai mirklī garīdznieks sasniedz manu resoru, liek man atkal uztrūkties un vieš manī jaunas cerības, adresēdams kādu labu vārdu nelaimīgajiem «pārējiem grēciniekiem».
Citreiz mūs galīgi aizmirst, un mēs aizejam ar garu degunu;
tādos gadījumos atceros kādu mazu zēnu no vienkāršas ģimenes, kuram traki garšoja karsti apalīši; reiz pie viņiem atnāca viesis, un māte apsolīja atdot puikam visus apalīšus, kas paliks pāri no vakariņām, lai tikai viņš neiet pie galda un uzvedas klusu un priekšzīmīgi; puišelis tikmēr vēroja viesi, kā tas kāri loka iekšā apalīšus, kamēr klusā nojauta pārauga tuvas katastrofas jausmās un viņš sāka kliegt: «Va ta es to nezināju! Es jau no paša sākuma zināju, kā būs! Lai mani sit vai nost, ja viņš tagad negremo pēdējo apalīti!»
Es tomēr negaužos — tie ir reti gadījumi, kad indieši, turki un ķīnieši saņem par algu visus apalīšus un atstāj mūs, «pārējos grēciniekus», ar tukšu vēderu. Tiesa, bieži vien viņi gan pārāk ilgi kvern pie galda, un mēs krietni nogurstam, gaidot savu kārtu. Kā būtu, ja daiļrunību mazliet iegrožotu? Ja izlūgtos atsevišķu svētību tikai savai kongregācijai un savai draudzei un tad karsti aizlūgtu par visiem pārējiem, par visu pasaules telpu uzreiz? Vai labāk nebūtu ņemt par paraugu lūgšanas «Mūsu tēvs» vienkāršību, lakonismu, daiļumu un skaidrību? Bet es gan laikam esmu iebāzis degunu sfērās, kuras nepakļaujas manai jurisdikcijai.
Savas vēstules viņa svētībai Filipsam Bruksam Filadelfijā un viņa svētībai doktoram Kamingsam Čikāgā (kurās uzaicinu cienījamos džentlmeņus braukt šurp un ieņemt Žēlsirdības katedrāles priekšnieka amatu, kā arī apsolu visvisādu palīdzību) publicēšu nākamajā nedēļā līdz ar attiecīgo personu atbildēm.
Marks Tvens.
* * *
Pagājušajā nedēļā apsolīju publicēt šinī «Californian» numurā savu saraksti ar viņa svētību Bruksu, kas dzīvo Filadelfijā, un viņa svētību doktoru Kamingsu, kas dzīvo Čikāgā, taču tagad esmu spiests lūgt lasītājus mani no šā solījuma atbrīvot. Tikko.saņēmu telegrammas no abiem cienījamajiem mācītājiem, kurās apgalvots, ka, iespiežot viņu vēstules, es rīkotos netaktiski. Sie apgalvojumi pamatoti ar tik svarīgiem, pārliecinošiem un neapstrīdamiem argumentiem, ka, lai gan agrāk tas man nelikās netaktiski, tagad es atzīstu, ka publicēt šīs vēstules patiesi būtu neglīti. Nekādu sevišķu labumu tas nenestu, kamēr ļaunums būtu liels, jebšu vēstuļu nodošana atklātībai izraisītu publikā slimīgu ziņkāri par baznīcas kalpu privātajām darīšanām. Citēju vārdu pa vārdam abas telegrammas.
No viņa svētības Filipsa Bruksa:
Filadelfijā piektdienā, 12. maijā
Mister Mik Tvain![19] Stāsta, ka Jūs esot publicējis bīskapa Koridora vēstuli. Jūs taču pazudināsiet garīdzniecību! Neiedrošinieties iespiest manējo, nāciet jel pie prāta, atmetiet savu blēņošanos, netaisiet pekstiņus. Piedāvāju piecsimt dolāru.
Filipss Brukss
Kaut arī saprotu, ka mans pienākums ir saglabāt Bruksa vēstuli noslēpumā, tomēr man jāpavēsta publikas zināšanai, ka Brukss Filadelfijas baznīcā ieņemot vairāk naudas un tāpēc neuzskatot par iespējamu braukt šurp. Bez tam viņš spekulējot ar naftu.
M. T.
No viņa svētības doktora Kamingsa:
Čikāgā ceturtdienā, 11. maijā
Mister Maksvain! Vai tiešām jūs esat tik aptaurēts, ka publicējāt bīskapa Kondora vēstuli? Tā jau ir tīrā draņķība! Manējo neiespiediet, nedzeniet velnu, Maik. Esmu gatavs maksāt piecsimt vai sešsimt dolāru.
Ķamingss
Sapratu, ka darīt atklātībai zināmu doktora Kamingsa vēstuli būtu netaktiski, tomēr nav par |aunu atzīmēt, ka viņš tāpat pelnot vairāk un tāpēc negribot braukt uz Kaliforniju. Bez tam viņš Čikāgā spekulējot ar labību.
M. T.
Baidos, ka, iespiezdams bīskapa Kondora vēstuli, esmu pārsteidzies. Dziļi nožēloju padarīto. Tagad vairs nav ko gaidīt, ka viņš piesolīs man savu Svētību.