Esmu nelaimīgs upuris savai nolādētajai paražai uzbāzties visiem ar nelūgtiem pakalpojumiem! Neviens man neprasīja, lai palīdzu Žēlsirdības katedrāles padomei atrast priekšnieku; muļķīgas sajūsmas uzplūdā pats iepinos šai padarīšanā un piesaucu pār savu galvu nelaimi! Tos mācītājus, kurus gribēju savervēt, tik un tā nesavervēju, toties pār mani kā no pilnības raga sāka birt lēto provinces pātarnieku piedāvājumi, tā ka es pats nobaidījos, kādu putru esmu ievārījis. Bīstos, ka esmu izlaidis no pudeles garu, kuru man vairs neizdosies iedabūt tur atpakaļ. Paraugam pietiks nocitēt vienu no 48 vēstulēm, ko saņēmu no dažādiem nostūriem, lai kļūtu skaidrs, kādu interesi izraisījusi iepriekš publicētā sarakste.
No viņa svētības mistera Brauna:
Siseņu pils, 1865.
Brāli Tven! Jūtu, ka beidzot man radusies izdevība kaut daļēji atmaksāt par neskaitāmajiem labumiem, kuri lijuši — kā zelta lietus lijuši pār manu necienīgo galvu. Ja palīdzēsiet man dabūt vietu Žēlsirdības katedrālē, es tūlīt došu savu piekrišanu, būdams mierā ar jebkuru algu; kaut gan, tā rīkojoties, atsacīšos no daudziem laicīgajiem labumiem un nodarīšu neaprakstāmas bēdas savai mīlošajai draudzei, tomēr mana dvēsele dzird aicinājumu, un man, tā kunga pazemīgajam kalpam, neklājas tam pretoties. (Traips, ko Jūs redzat šai vietā, ir manas asaras pēdas!) Dziļi skumstu, domādams, ka būšu spiests pamest sirsnīgi iemīļoto ganāmpulku; piedodiet šo sentimentalitāti, mans draugs, taču esmu ilgus gadus kā īstens gans rūpējies par savām avīm, tās audzinājis, sniedzis garīgo barību un cirpis — ak, kā es tās esmu cirpis! Nespēju turpināt — asaras aizžņaudz man kaklu. Bet no Žēlsirdības katedrāles ņemšu mazāk par jebkuru citu amerikāņu garīdznieku, ja tik Jūs šo vietiņu man izgādāsiet. Paraugam nosūtu Jums savus sprediķus — daži ir uzrakstīti īpaši šim nolūkam, daži paņemti no grāmatas, bet izrediģēti …
Jūsu pazemīgais kalps T. Sentmetjū Brauns.
Visi viņi lūdz vietu Žēlsirdības katedrālē. Visi priecāsies, ja saņems 7000 dolāru gadā. Visi gatavi upurēt laicīgos labumus, saraut sirdij visdārgākās saites un pamest ierastos pavardus, lai cīnītos par svēto ticību mūsu lieliskajā dievnamā. Visi viņi ir pārliecināti, ka varēs nest vairāk labuma un godam kalpot savam valdniekam, ja saņems atļauju paplašināt darba lauku. Visiem nav ne mazāko šaubu, ka viņu dvēseles vairs nespēj ilgāk dzīvot tādā noslēgtībā. Un visi laužas šurp kā traki, lai pa īstam parādītu savas spējas. Taču visbriesmīgākais ir tas, ka viņi nebāžas vis virsū Žēlsirdības katedrāles padomei, kam pēc visiem likumiem vajadzētu būt viņu upurjēram, bet saindē ar savām muļķībām manu dzīvi: savus sprediķus sūta man, brauc šurp un ierodas taisnā ceļā pie manis, nokrauj savu bagāžu manā priekšnamā, ar varu okupē manu guļamistabu un, citus sānis nogrūzdami, sēžas pie mana galda! Kāda velna pēc viņi lien pie manis? Kāda man tur daļa? Es taču tanī baznīcā pat kāju nesperu un mācītājus pieņemt darbā varu tikpat daudz, cik Al- žīras bejs! Kaut jel viņi beigtu mani mocīt! Esmu iekūlies šinī ķezā aiz neuzmanības, nemaz nepadomādams, ko daru, un, ja man izdosies laimīgi izķepuroties ārā, es savu mūžu vairs nemaisīšos tādās padarīšanās, goda vārds, nemaisīšos!
Man ir vairāki kalpotāji, bet viņi visi ir nomocīti līdz pēdējam. Mana saimniece var kuru katru brīdi sabuntoties. Vakar viņa man pavēstīja: «Drīz es laikam kādu no tiem cienīgtēviem iztriekšu laukā!» Un tā arī notiks. Man tomēr žēl. Kā nežēlosi mācītāju, ja redzi, ka viņu «iztriec» no tavas mājas? Bet ko darīt? Sai ziņā man nav nekādas teikšanas. Sākšu aizstāvēt — iztrieks vēl mani pašu!
Garīgie tēvi, kas pie manis viesojas, ir veselīgi puiši. Ēstgriba viņiem lieliska. Nekādus sevišķus gardumus viņi sev neprasa. Ar ceptiem cāļiem ir pilnīgi mierā. Taču viņu klātbūtne mani uztrauc: Misisipi apgabalā uzskata, ka tvaikonim, uz kura klāja vienā reizē atrodas vairāk par diviem pasažieriem no garīdznieku kārtas, draudot briesmas. Tādā gadījumā ducis manu viesu var vēl izraisīt zemestrīci! Saskaņā ar ticējumu trīs mācītāji var uzsēdināt kuģi uz sēkļa, četri — nogremdēt, bet pieci plus vēl sirma ķēve — uzspridzināt gaisā. Būtu man zirgu stallī sirma ķēve, es laistos lapās no pilsētas, i atpakaļ neatskatījies!
Marks Tvens.