NoāSS sāka vākt kopā dzīvniekus. Viņam vajadzēja dabūt pa vienam pārim visu dzīvās pasaules radījumu, kas staigāja, līda pa zemi, peldēja vai lidoja. Par to, cik ilgs laiks pagāja, kamēr tos sadabūja, un cik daudz tas maksāja, mēs varam izteikt vienīgi minējumus, jo šie sīkumi nekur nav fiksēti. Kad Simahs gatavojās ievest savu dēlu imperatoriskās Romas sabiedrībā, viņš sūtīja kalpus uz Āziju, Āfriku un visvisādām citām vietām sameklēt tur meža zvērus cirka izrādēm. Lai dzīvniekus savāktu un nogādātu Roma, kalpiem vajadzēja trīs gadus. Un runa taču bija, kā jus varat noprast, tikai par četrkājainajiem un aligatoriem viņi neveda ne putnus, ne čūskas, ne vardes, ne tārpus, ne utis, ne žurkas, ne blusas, ne erces, ne kāpurus, ne zirnekļus, ne mušas, ne moskītus — neko, izņemot pašus vienkāršākos un primitīvākos četrkājainos un aligatorus un arī no četrkājainajiem tikai tos, kas bija piemeroti cīņām arēnā. Tomēr, pat lai savāktu šos vien, vajadzēja, kā jau teicu, trīs gadus, un dzīvnieku pirkšanas un pārvadāšanas izdevumi kopā ar kalpu algām sasniedza četrus miljonus piecsimt tūkstošus dolāru.
Cik dzīvnieku tur bija? Nav zināms. Katrā ziņā mazāk par pieciem tūkstošiem, jo šis ir vislielākais dzīvnieku skaits, kāds jebkad vests uz Romu izrāžu sarīkošanai, un šo kolekciju savāca nevis Simahs, bet Tits. Taču salīdzinājumā ar Noasa līgumā paredzēto tā bija tīrā bērnu spēle. Viņam bija jāsavāc ne vien 146 000 putnu, zvēru un saldūdens dzīvnieku sugu, bet arī pāri par diviem miljoniem kukaiņu.
Saķert tūkstošiem šo būtņu sugu nav tik vienkārši, un, ja Noass nebūtu padevies un atmetis visam ar roku, viņš vēl šobaltdien meklētu tos svīzdams, kā sacīts trešajā Mozus grāmatā. Taču es nebūt negribu teikt, ka viņš neizdarīja galīgi nekā. Nebūt ne. Viņš saķēra tik daudz radījumu, cik sagāja šķirstā, un pēc tam tvarstīšanu izbeidza.
Ja Noass būtu zinājis visas prasības jau sākumā, viņš saprastu, ka neiztiks bez veselas šķirstu flotiles. Taču ne viņam, ne arī viņa Šefam par dzīvnieku sugu skaitu nebija ne jausmas. Tāpēc Noass nepaņēma šķirstā ne ķenguru, ne oposumu, ne indeszobi ķirzaku, ne pīļknābi un palika vēl bez daudzām citām gaužām nepieciešamām dabas balvām, kuras mīlošais Radītājs bija sagādājis cilvēkam un vēlāk aizmirsis, jo tie jau sen bija aizklīduši uz otru pasaules malu, kuru viņš nekad nebija redzējis un par kuru viņam nebija ne mazākās sajēgas. Tā nu tie visi gandrīz vai apslīka.
Viņus izglāba nejaušs gadījums. Ūdens bija par maz, lai aiztecētu uz otru pasaules malu. Tā tik tikko pietika, lai applūdinātu mazu mazītiņu zemeslodes stūrīti, — visa pārējā virsma tai laikā nemaz nebija pazīstama; pastāvēja uzskats, ka tādas vispār nav.
Tomēr iemesls, kas noteikti, nesatricināmi un galīgi lika Noasam aprobežoties ar savāktajām sugām (praktiskiem mērķiem to pilnīgi pietika) un pārējām ļaut iznīkt, bija viens no pēdējo dienu notikumiem: proti, ieradās kāds stipri satraukts svešinieks un atnesa šausmīgas vēstis. Viņš stāstīja, ka bijis apmeties kalnu un ieleju vidū sešsimt jūdzes no Noasa dzīves vietas un tur redzējis dīvainu skatu: stāvēdams kraujā, kas slejas pār plašu ieleju, viņš ieraudzījis, kā pa to uz viņa pusi veļas melna, bangaina nepazīstamu kustoņu jūra. Drīz šīs milzīgās, riebīgās, viļņojošās gaļas masas grūstīdamās, kaudamās, sliedamās stāvus, griezīgi kaukdamas, sprauslādamas pagājušas viņam garām. Tur bijuši sliņķi ziloņa lielumā, vardes tik lielas kā govis, neticami milzīgais megaterijs ar savu harēmu, zauri, zauri un vēlreiz zauri, kārta pēc kārtas, dzimta pēc dzimtas, suga pēc sugas, pa simt pēdām garumā, pa trīsdesmit augstumā un divkārt nikni; viens no tiem ne no šā, ne no tā tik stipri iesitis ar asti pilnīgi miermīlīgajam bikasimentālam, ka tas uzlidojis trīssimt pēdu augstumā, nopūzdamies nokritis pie stāstītāja kājām un izlaidis garu. Svešinieks teica, ka šie milži saklausījuši par šķirstu un nā'kot šurp, proti, glābties no ūdens plūdiem. Un nenākot vis pāriem, bet visi, jo nezinot — tā vīrs teica, — ka pasažierus ielaižot tikai pa diviem no katras sugas, turklāt arī par šo nolikumu nenieka nebēdātu, vai nu tos pieņemšot šķirstā, vai ari tie parunāšot ar kapteini kādu biezāku vārdu. Stāstītājs piebilda, ka šķirstā neietilpšot pat puse no šī bara; bez tam tie nākot izsalkuši un apēdīšot visus krājumus — zvērnīcu un Noasa ģimeni ieskaitot.
Bībeles vēstījumā visi šie fakti noslēpti. Tur jūs neatradīsiet i ne mazāko mājienu, ka tā bijis. Notikums ņemts un notušēts. Nav pieminēti pat šo milžu vārdi. Tas liecina, ka, tāpat kā visur citur, ļaudis arī bībelēs lieliski prot noklusēt savu neapzinī- gumu, kura dēļ nav pildījuši kādu līguma noteikumu. Tagad, kad kravas pārvadāšana izmaksā tik dārgi un transporta tā trūkst, šie varenie kustoņi taču būtu cilvēkam ļoti noderīgi, tomēr tie ir uz visiem laikiem viņam zuduši. Un zuduši Noasa vainas dēļ. Visi viņi noslīkuši, daži turklāt jau pirms astoņiem miljoniem gadu.
Vārdu sakot, svešinieks pabeidza savu stāstāmo, un Noass saprata, ka viņam jālasās lapās pirms briesmoņu ierašanās. Viņš arī būtu aizbraucis uz karstām pēdām, bet tapsētājiem un mēbeļniekiem, kas iekārtoja viesistabu mušai, vēl bija šis tas jānogludina, un šinī sakarā Noass zaudēja vienu dienu. Otra diena pagāja, uzdabūjot mušas uz klāja — to, proti, salasījās sešdesmit astoņi miljardi, turklāt Dievība baidījās, ka arī ar šo skaitu nepietikšot. Vēl trešā diena aizritēja, iekraujot četrdesmit tonnu augstākā labuma atkritumu mušu uzturam.
Tad Noass beidzot aizbrauca — un tieši īstajā laikā, jo šķirsts vēl nebija pagaisis aiz apvāršņa, kad krastā parādījās briesmoņi, un viņu vaimanas salējās ar tiem sāpju kliedzieniem, ko izdvesa neskaitāmi raudoši tēvi, mātes un pārbiedēti bērniņi, kas, lietum gāžot, mēģināja ķerties pie viļņu apšļākta- jām klintīm un raidīja kvēlas lūgšanas Visutaisnīgajai, Visu- piedodošajai un Visužēlsirdīgajai Būtnei, kura neatsaucās ne uz vienu viņu lūgšanu jau kopš tā brīža, kad šīs klintis graudiņu pa graudiņam veidojās no smiltīm, un neatsauksies, kamēr gadu tūkstoši tās atkal pārvērtīs par smiltīm.