Tā nu pienāca brīdis, kad es nolēmu pārdot savu dvēseli Sātanam. Tērauda akciju kurss bija krities, tāds pats liktenis piemeklēja citas akcijas, kā ziepju burbuļi šķīda visdrošākie pasākumi. Tā kā man pašam vēl piemita šāda tāda vērtība, vajadzēja to uz karstām pēdām laist apgrozībā un iesist kaut jel kādu kapitālu. Daudz netūļādamies, aizsūtīju vēstuli vietējam māklerim misteram N., sīki aprakstīdams piedāvājamo preci, kā arī stāvokli, kādā tā atradās; nekavējoties tika norunāta sastapšanās ar Sātanu, un mākleris varēja cerēt uz 2,5% komisijas naudas, bet tikai tad, ja darījums notiktu.
Domās iegrimis, sēdēju tumsā un gaidīju parādāmies Sātanu. Valdīja nāves klusums. Taču tad no tālienes atlidoja
dobjas, zemas zvanu skaņas, kas vēstīja pusnakti, — bum-m, bum-m, un es piecēlos, lai saņemtu viesi, klusībā sagatavojies izdzirdēt apdullinošu troksni un saost sēra smaku, kurai, pēc manām domām, bija jāpavada viņa ierašanās. Taču ne no trokšņa, ne smakas nebija ne vēsts. Pa aizvērtajām durvīm nemanāmi ieslīdēja mūslaiku Sātans, uz mata tāds, kādu esam to paraduši redzēt uz skatuves, — garš, slaids, atsperīgs, tērpies pieguļošā triko, ar zobenu pie sāniem, īsu, platu apmetni uz pleciem, eleganti ielocītā cepurē ar nokarenu spalvu, gudru seju un smalku, mefistofelisku smīnu uz lūpām.
Viņš nebūt nekvēloja gaišās liesmās un nebija sarkans, nebūt ne! Spožs kā nokaitēts metāls, mezdams spokaini zaļganu atblāzmu, viņš atgādināja līdz baltkvēlei sakarsētu lāpu, kolonu vai obelisku; no viņa izstaroja sudrabains mirdzums, kādā atviz tropu jūras viļņu ziba, kad, augstu pacēlies skaidrajās debesīs, zalgo mēness.
Sātans pagodināja mani ar savu parasto, tik pazīstamo un pieklājīgo sveicienu: uzlicis kreiso roku uz zobena roktura, viņš ar labo pacēla cepuri un slaidā žestā aprakstīja savā priekšā pusloku. Apsēdāmies. Ak, cik skaists viņš bija savā brīnišķīgajā zaigā, kā viņam piestāvēja jaunā nokrāsa! Viņa izstarotā gaisma apmirdzēja manu seju, kur viņš droši vien lasīja sajūsmu, nepamirkšķinādams šai sakarā tomēr ne aci, — laikam jau sen bija pieradis pie iespaida, kādu atstāja uz kristiešiem, ar kuriem ielaidās šādos darījumos.
. . . Pusstundu pavadījām pie karsta punša glāzēm, triekdami par laiku; es pa brīžam izmetu makšķeri, viņš uz maniem jautājumiem atbildēja apmēram šādi: «Nē, tādu cenu laikam gan nevarēšu maksāt»; mana kautrība pamazām zuda, sāku jau pilnīgi valdīt pār sevi un iedrošinājos pat mazliet remdināt mokpilno ziņkāri. It kā starp citu izteicu izbrīnu, ka viņš nepavisam neatbilst mūsu priekšstatam par velnu, un pavaicāju, no kā viņš taisīts. Sātans neapvainojās un bez kādas klīrēšanās vaļsirdīgi atbildēja:
— No rādija.
— Va re ko! Nu, tad ir skaidrs! — es iesaucos. Patiesi, nekad nebiju redzējis gaismu, kas būtu tik patīkama acīm. Nedzīvo, auksto elektrības spīdumu nemaz nav vērts ar to salīdzināt. — Bet tas nozīmē, ka jūsu augstība sver apmēram . .. apmēram …
— Mans garums ir sešas pēdas un viena colla, tā ka, būdams taisīts no miesas un asinīm, es svērtu divsimt piecpadsmit mārciņu. Taču rādijs, tāpat kā citi metāli, ir smags — un šinī sakarā es sveru drusku vairāk par deviņsimt mārciņām.
Ieurbos viņā ar kāru skatienu: kāda bagātība! Kas par milzīgiem rādija krājumiem! Deviņsimt mārciņu — teiksim, trīs miljoni par mārciņu — tas būtu .. . tas būtu … Un pēkšņi manās sakarsušajās smadzenēs dzima viltīgs nodoms!
Tomēr Sātans jautri iesmējās:
— Redzu jūsu plānu! Nolaupīt pašu Sātanu, nodibināt akciju sabiedrību, izlaist akcijas par desmit miljardiem dolāru — summu, kas trīs reizes pārsniedz pamatkapitāla vērtību, applūdināt ar tām visu pasauli. Cik svaiga un oriģināla doma!
Mani vaigi tā kvēloja, ka sudrabainais mirdzums ap mums pārvērtās aveņsārtā dūmakā, kāda rieta stundā tin Florences kupolus un torņus, pildīdama skatītāja sirdi ar reibinošu līksmi. Sātans iežēlojās par mani un sāka runāt nopietni un sirsnīgi, liedams manā sirdī dziedinošu balzamu, tā ka es pamazām nomierinājos un pateicos par parādīto augstsirdību. Uz to viņš atsacīja:
— Jūsu labie vārdi nav teikti vējā. Par laipnību es atmaksāju ar laipnību. Vai jūs ar zināt, ka pa visiem ilgajiem gadsimtiem, kamēr uzturu veikala attiecības ar nabaga nelaimīgo ļaužu cilti, pirmo reizi sastopu cilvēku, kam pietiek prāta apjēgt, no kādas vērtīgas vielas esmu taisīts?
Bikli nodūru acis, taču iekšķīgi vai gavilēju aiz laimes.
— Jā, jūs pirmais to sapratāt, — turpināja Sātans. — Viduslaikos es arvien pirku kristīgo dvēseles par pasakainām cenām: pa nakti cēlu tiltus un katedrāles — un gandrīz vienmēr, kad ielaidos darījumos ar kādu garīdznieku kārtas personu, tiku apmuļķots — to atzīst arī vēsture; taču laiku pa laikam es gan atspēlējos pie godīgajiem lajiem — to atzīstu es pats. Tomēr tā arī neviens nekad nesaprata, kā var pa īstam iedzīvoties bagātībā. Jūs esat pirmais.
Es atkal piepildīju viņa kausu un piedāvāju vēl vienu cigāru. Šoreiz Sātans zināja, ar ko tam darīšana. Viņš ilgi apskatīja pīpējamo un tad ievaicājās:
— Cik šie te maksā?
— Divi centi gabalā. Bet, ja pērk visu kārbu, iznāk lētāk.
Viņš joprojām pētīja cigāru un, acīm redzot, kaut ko apsvērdams, klusi murmināja:
— Tumšs, čaukstošs, kraukšķīgs, neregulāras formas, rievains kā koka miza; sausās lapas vietām sačokurojušās — visuma atgadina apsvilušos adas apavus, kuri svetdienas rītos rēgojas ellē pie katra numura durvīm.
Atcerējies dzimto sētu, Sātans nopūtās, brītiņu cieta klusu un tad pieklājīgi palūdza:
— Esiet tik laipni, pastāstiet par šo āķīgo ierīci ko tuvāk.
— Tas ir kāda ievērojama itāliešu valsts darbinieka — Ka- millo Kavura izgudrojums. Reiz, darbā iegrimis, viņš aizpīpēja cigāru, nolika to sānis un aizmirsa. Cigārs iekrita tintes peļķītē un samirka. To pamanījis, Kavurs aiznesa cigāru pie krāsns izžāvēt. Aizpīpējis no jauna, viņš tūlīt sajuta, ka smēķis garšo savādāk. Tad viņš …
— Bet vai viņš tika sacījis, kā tas garšoja iepriekš?
— Šķiet, nē. Taču tam nav nozīmes — viņš izsauca valsts galveno ķīmiķi un lika noskaidrot, no kurienes radusies jaunā piegarša. Ķīmiķis veica nepieciešamos pētniecības darbus un nonāca pie atziņas, ka īpatnējo garšu cigāram piešķirot dzelzs vitriols un etiķis, no kuriem, kā zināms, sastāv ikviena tinte. Gādādams par savas zemes finansēm, Kavurs lika uzsākt jaunas cigāru šķirnes ražošanu. Kopš tā laika šo šķirni nelaiž pārdošanā, iekāms neapstrādā tintes fabrikā, un šī apstrāde apbrīnojami iedarbojas kā uz tinti, tā cigāriem. Tāda, jūsu augstība, ir «Kavura» šķirnes izcelšanās vēsture, un es stāstu skaidru patiesību, nenieka neizdomādams.
Sātans dāvanu pieņēma, pieskārās ar rādītāja pirkstu cigāra galam, no kā tas iekvēlojās un sāka kūpēt — taču pīpēt elles lielskungs nepīpēja, acīm redzot, bija pārdomājis; nolicis torpēdu uz galda, viņš izsmalcinātā pieklājībā uzrunāja mani, sacīdams:
— Ar jūsu atļauju pataupīšu to Voltērain.
Jutos neizsakāmi iepriecēts un glaimots: lai kaut šis sīkums saista mani ar diženo cilvēku, lai mans vārds nonāk līdz viņa ausīm kaut šāda nesvarīga iemesla pēc (ka tikšu pieminēts, nemaz nešaubījos). Naski padabūju vēl pussimtu tādu cigāru, lai Sātanam būtu ko pacienāt citus diženus nelaiķus — Gēti, Homēru, Sokrātu, Konfūciju, taču Sātans manu balvu atraidīja, paskaidrodams, ka pret šiem cilvēkiem viņam nekāds zobs neesot. Pēc tam viņš atkal gremdējās atmiņās par sen pagājušiem laikiem un pēc brīža sacīja:
— Toreiz neviens i pa ausu galam nebija dzirdējis par rādiju. Un, ja arī dzirdētu, kāds no tā būtu labums? Divdesmit miljonu gadu cilvēce nezināja par rādiju ne «bī», ne «bē», kamēr
pāris gadu pirms jūsu dzimšanas atnāca deviņpadsmitais gadsimts — tvaika un mašīnu gadsimts, kas iezvanīja jaunu ēru. Deviņpadsmitais gadsimts bija lielisks, taču salīdzinājumā ar divdesmitā sensācijām tā brīnumi šķitīs bērnu spēle.
Pavaicāju, kāpēc viņš tā domā, un Sātans man paskaidroja:
— Lieta tā, ka enerģija bija ļoti dārga, bet viss — gan tvaikoņi, gan lokomotīves, — viss bez izņēmuma kustas vienīgi ar enerģijas palīdzību. Ogles — te tas suns aprakts! Jāiegūst tās, citādi nav ne tvaika, ne elektrības; tomēr, lietojot šādu kurināmo, rodas arī milzīgi zaudējumi: ogles sadedzina, un tās izkūp gaisā. Citādi ir ar rādiju! Ar manām deviņsimt mārciņām var sasildīt visu pasauli, likt tai mazgāties gaismas jūrā, apgādāt ar enerģiju visus kuģus, visas darba mašīnas, visus dzelzceļus — neiztērējot turklāt pat ne piecas mārciņas rādija! Un tad…
— Dargais ciltstev! Te bus mana dvesele, ņemiet to ciet, dibināsim akciju sabiedrību!
Taču Sātans noprasīja, cik man gadu, un, uzzinājis, ka sešdesmit astoņi, pieklājīgi atstāja manu priekšlikumu bez ievērības, droši vien nevēlēdamies izmantot savas acīm redzamās priekšrocības. Pēc tam viņš atkal ņēmās slavināt rādiju: tajā apslēptais siltums spējot diennakts laikā izkausēt ledus gabalu, kas divdesmit četras reizes pārsniedzot paša rādija svaru, pie tam tas ne druskas nesamazinoties; lai pamēģinot uz mirkli ienest šinī istabā mārciņu rādija, un telpā viss pārogļošoties, tikpat kā elles liesmu skarts, un no cilvēka palikšot pāri saujiņa pelnu. Tādā garā Sātans turpināja vēl labu brīdi, taču beidzot es viņu pārtraucu:
— Bet, jūsu augstība, jūs — tātad deviņsimt mārciņu rādija — esat patlaban šeit, šinī istabā, tomēr tajā nemaz nav karsts, gluži otrādi, te valda vispatīkamākā temperatūra. Esmu neizpratnē.
— Ē-ē, redziet, — viņš šaubīdamies uzsāka, — tas ir noslēpums, kaut gan, starp citu, es varētu jums to atklāt, jo šie urķi, šie neciešami bezkaunīgie ķīmiķi tik un tā agri vai vēlu to izošņās. Jūs droši vien zināt, ko Kirī kundze rakstījusi par rādiju, zināt, ka viņa vaiga sviedros pūlas atklāt tā brīnumainos noslēpumus, noraut tiem citam pēc cita masku. Viņa saka: «Vielas, kuru sastāvā ietilpst rādijs, pašas no sevis izstaro gaismu,» — ievērojiet, nekādas ogles gaismas ieguvei nav vajadzīgas; viņa saka: «Stikla traukā, kur atrodas rādijs, automātiski uzlādējas elektrība,» — pievērsiet uzmanību, ka elektrības ražošanai
netiek izmantotas ne ogles, ne ūdens; viņa teic: «Rādijam piemīt lieliska īpašība spontāni atbrīvot neaprobežotu siltuma daudzumu,» — kā redzat, visas pasaules mašīnu iedarbināšanai nav nepieciešams ne mazākais ogļu puteklītis. Meklējot radioaktīvās vielas, Kirī kundze pārsijājusi veselus urāna rūdas kalnus, notvērusi trīs rādija savienojumus un devusi tiem vārdus: vienu vielu, kas koncentrējas bismuta savienojumos, viņa nosauca par poloniju; otra, līdzīga bārijam, dabūja rādija vārdu, turpretī trešo dēvē par aktīniju. Kirī kundze saka: «Tagad jāatdala polo- nijs no bismuta, tas ir visgrūtākais uzdevums, mēs to cenšamies atrisināt jau ilgus gadus.» Ilgus gadus, padomājiet tikai — ilgus gadus! Jā, tā strādā viņi visi, šie velna apsēstie, šie zinātnes ļaudis — urķējas un rakņājas, elsdami un pūzdami aiz piepūles. Būtu manā saimniecībā bariņš tādu zeltraču! Ko tad būtu iespējams ietaupīt! Padomājiet, ilgus gadus! Tādi vis neatkāpjas. Pacietība, ticība, cerības, neatlaidība — šīs īpašības piemīt viņiem visiem kā vienam, visai viņu brālībai, Kolumbam un citiem. Ieguvusi rādiju, šī sieviete atklāja uz jūsu planētas jaunu ēru, krietni pavairoja jūsu bagātības un nostājās līdz ar to blakus Kolumbam un citiem tādiem pašiem kā viņš. Viņa spraudusi sev mērķi atdalīt poloniju no bismuta; kā jūs domājat, ko viņa, to veikusi, panāks?
— Nav ne mazākā priekšstata, jūsu augstība.
— Viņa vēl vairāk nostiprinās cilvēka varenību, tā priekšā pavērsies neaprobežotas iespējas. Tūlīt paskaidrošu jums savu domu, jebšu ne jūs, nedz arī pati Kirī kundze nespējat iztēloties, cik bezgala grandiozs ir viņas gaidāmais atklājums!
— Klausos ar abām ausīm, jūsu augstība!
— Polonijs tīrā veidā, atbrīvots no bismuta, ir vienīgā viela, kas spēj apvaldīt rādiju, iegrožot tā postošos spēkus, padarīt tos rāmus, turēt paklausībā un piespiest kalpot cilvēkam. Pataustiet manu ādu. Nu, ko jūs par to teiksiet?
— Maiga, zīdaina, caurspīdīga, smalka tikpat kā želatīna plēvīte, ļoti skaista, jūsu augstība!
— Tas jau, redziet, arī ir tas polonijs. Viss pārējais manī ir no rādija. Ja es nometīšu virsējo pārklāju, liesmu un dūmu apņemtā zemē pārvērtīsies pelnos, un no mēness paliks pāri tikai plēnes, kas izkaisīsies pasaules telpā.
Šausmas stindzināja man mēli, un es drebēju pie visām miesām.
— Tagad jums visam jābūt skaidram, — viņš turpinaja.
— Manas iekšas dedzina uguns, es neaprakstāmi ciešu, un man lemts tā ciest mūžīgi, taču jums un jūsu zemei nav ko baidīties, jūs droši sarga polonijs. Siltums ir spēks un enerģija, taču labumu tas nes tikai tad, ja proti to radīt un regulēt. Patlaban jums vēl nav varas pār rādiju, bet, tikko polonijs iedos jums rokās zvēru dīdītāja pātagu, rādijs k|ūs rāms un mierīgs. Es varu atbrīvot sevī ieslegto enerģiju gan lielās, gan mazās devās, kā vien man iešaujas prātā. Ja gribu, varu iedarbināt dāmu pulksteņa mehānismu, ja vēlos — iznicināt veselu pasauli. Vai atceraties, kā, pieskardamies ar pirkstu, aizdedzināju šo nešķīsto cigāru?
To es atcerējos.
— Padomājiet, cik niecīga šoreiz bija atbrīvotās enerģijas drusciņa! Jūs, protams, zināt, ka pasaulē viss sastāv no ņiprām, kustīgām molekulām, viss bez izņēmuma — gan mēbeles, akmeņi un dzelzs, gan zirgi un cilvēki, vārdu sakot, viss pastāvošais.
— Jā, to es zinu.
— Ka molekulas savā starpā atšķiras ar svaru un apjomu, bet neviena no tām nav tik liela, lai varētu tikt saskatīta mikroskopā?
— Jā, arī to esmu dzirdējis.
— Bet vai zināt, ka molekulas sastāv no tūkstošiem brīvu, mūžam kustīgu, sīku daļiņu, ko dēvē par atomiem?
— Jā, zinu.
— Un ka līdz pēdējam laikam par sīkāko zinātnei pazīstamo atomu uzskatīja ūdeņraža atomu, kas ir tūkstoš reižu mazāks par atomiem, no kuriem uzbūvētas citu vielu molekulas?
— Zinu.
— Tad nu, redziet, rādija atoma pozitīvi lādētais kodols ir piectūkstoš reižu mazāks par ūdeņraža atomu. So neaprakstāmi mazo nieku sauc par elektronu. Manas ilggadīgās simpātijas pret jums un jūsu cienījamajiem senčiem ir tik lielas, ka atklāšu jums noslēpumu, ko līdz šim vēl nav izdibinājis neviens zinātnieks, proti, jāņtārpiņu noslēpumu. Tad nu klausieties: šo vabolīšu mirdzumu rada viens vienīgs elektrons, kas ieslēgts polo- nija atomā.
— Sir, jūtos satriekts. Visas pasaules zinātnieki būtu jums neizsakāmi pateicīgi par tik vērtīgām ziņām, viņi taču svīzdami ņemas ap šo atklājumu jau vairāk par diviem gadsimtiem. Kas
to varētu iedomāties! Jautrās uguntiņas, kuras dara vasaras nakti tik skaistu, ir vienkārši elektroni, piectūkstoš reižu mazāki par acij neredzamo atomu!
— Un ņemiet vērā, — Sātans turpināja, — tas ir vienīgais gadījums, kad rādijs eksistē tīrā veidā, bez jebkādiem piemaisījumiem, un kad arī polonijs ir tikpat skaidrs, jo tieši abu līdzās pastāvēšana jau izraisa tik brīnišķīgu un patīkamu efektu. Iedomājieties, ka polonija aizsargkārta pārplīstu: tad rādija dzirksts uzliesmotu, turklāt uzliesmotu tikai vienu reizi, un jāņtārpiņš izkūpētu dūmos. Vai jums šis vecais hektogrāfs ir ļoti tuvu pie sirds?
— Nē, jūsu augstība, ne visai, tas nav mans.
— Tādā gadījumā es jūsu acu priekšā to iznīcināšu. Es aizdedzināju to jūsu, nu, kā viņu … Kavuru, izlietodams tikai vienu elektronu enerģijas, tieši tik daudz, cik satur jāņtārpiņš. Tagad atbrīvošu divdesmit tūkstošu elektronu lielu enerģiju.
Mans viesis pieskārās ar roku masīvajam hektogrāfam, un tas eksplodēja līdzīgi lielgabala lodei, tā ka no tā nepalika ne smakas. Trīs minūtes istabu pildīja biezs rožainu dzirksteļu mākonis, kurā kā neskaidrs plankums vīdēja Sātana stāvs; tad mākonis izklīda un telpu atkal pielēja spožā un maigā mēness gaisma. Sātans sacīja:
— Nu, vai pārliecinājāties? Divdesmit tūkstošos jāņtārpiņu ieslēgtā rādija pietiek, lai uz mūžu mūžiem iedarbinātu automobiļa motoru. Zaudējumu turklāt nav nekādu, šī degviela nekad neizsīkst… Mēs savās mājās izmantojam tikai rādiju, — viņš nevērīgi piebilda.
Tas mani pārsteidza un, protama lieta, ieinteresēja: apakšzemes valstībā taču atradās krietns skaits manu radinieku un labu paziņu. Līdz šim biju uzskatījis (tā man bērnībā iegalvoja), ka par degvielu tur izmanto ogles un sēru. Sātans nolasīja manu domu un teica:
— Ogles un sērs — pēc leģendas tā gan iznāk. Taču šajā ziņā visi alojas. Sliktākajā gadījumā jau varētu iztikt arī ar oglēm un sēru, tomēr šim kurināmajam piemīt daudz būtisku trūkumu: tas ir netīrs, degot nemaz neizdala tik daudz siltuma, tāpēc svētdienās bija pilnīgi neiespējami uzturēt vajadzīgo temperatūru; un kur lai arī ķer tik daudz ogļu un sēra — visas pasaules krājumu nepietiks pat pusei mūžības. Ja nebūtu rādija, nebūtu arī kārtīgas pekles.
— Kāpēc?
— Dvēseles vajadzētu ietērpt kādā citā vielā, un tās acumirklī sadegtu, tādējādi izsprukdamas no mūžīgajām mokām. Tās neķēptu ne stundu. Kas tur ko nesaprast?
— tagad, pēc jūsu paskaidrojumiem, es saprotu. Es, redziet, nez kāpēc vienmēr biju iedomājies, ka grēcinieki ļauj elles liesmām savu īsto miesu — tā viņi attēloti Siksta kapelas freskās un grāmatu attēlos.
— Jā, mūsu grēcinieki izskatās tieši tādi, kā dzīvi esot, bet miesas viņiem nav, ar miesu būtu noticis tas pats, kas ar jūsu hektogrāfu: dārdiens, liesmas, dzirksteļu kūlis — un tukšums; tad jau nebūtu nekādas jēgas sūtīt viņus uz elli ciest mūžīgas mokas. Ticiet man — rādijs ir ideāls materiāls.
— Jā, tagad man viss kļuvis skaidrs, — es teicu, gaidāmo neērtību jausmās saraudamies čokurā. — Jums taisnība, sir.
— Tā tik vēl trūka, ja tā nebūtu! Man taču ir kolosāla pieredze. Vispār — ko tur runāt, pārliecināsieties pats savām acīm, kad tur nokļūsiet.
Viņš droši vien domāja, ka es vai plīstu aiz ziņkāres, jo bijām vēl maz pazīstami. Brīdi Sātans sēdēja, domās iegrimis, un tad noteica:
— Esmu nolēmis palīdzēt jums kļūt bagātam.
No šiem vārdiem man kļuva priecīgāk ap sirdi. Pateicos viņam un saspicēju ausis, lai nepalaistu garām ne vārda.
— Jūs varbūt zināt, kur Jaunzēlandē atrod izmirušā putna — moas kaulus? To tur ir vesels kalns, kas slejas divdesmit pēdu augstumā — tūkstošiem un vēlreiz tūkstošiem skeletu. Un vai zināt, kur atrod ledus laikmeta iemītnieka — mamuta ilkņus? Netālu no Ļenas grīvas, tur uz pāris akru liela laukuma to ir tik daudz, ka skaitīdams nesaskaitīsi; jau piecus gadsimtus ķīniešu karavānas ved tik un ved projām dārgo kravu. Un vai esat dzirdējis par fosfāta iegulām savas zemes dienvidos? To varenie slāņi stiepjas jūdzēm tālu un nav nekas cits kā milzīga gigantisku dzīvnieku kapsēta; šo dzīvnieku zemes virsū vairs nav, un uz jūsu planētas te šur, te tur var atrast viņu kapsētas. No kurienes cēlies šo dzīvnieku instinkts, kas, nāvei tuvojoties, dzen viņus visus iet izlaist garu vienā vietā? Tas ir lielais dabas noslēpums, un pat zinātne neiespēj to atklāt. Taču fakti paliek fakti, tālab uzklausiet mani tālāk. Jau daudzus miljonus gadu pastāv jāņtārpiņu kapsēta.
Pilns rožainu cerību klausījos, muti atplētis. Sātans pamāja, lai es to aizveru, un turpināja:
— Sī kapsēta atrodas vienā no sniegotajiem Kordiljeru atzarojumiem kausveida ieplakā, kura ir apmēram tik liela kā puse šās istabas. Un šis kauss ir līdz malām pilns ar — kā jūs domājat, ar ko? Ar vistīrāko jāņtārpiņu rādiju, elles dvaku un dvingu. Gadu tūkstošiem ilgi jāņtārpiņu bari ik dienas lido turp, lai sagaidītu šai kausā nāvi, un katrs jāņtārpiņš nes sev līdzi nodevu — savu vienīgo nemirstības puteklīti, tīra rādija elektronu. Tur uzkrātās enerģijas pietiek, lai pārlietu ar gaismu visu pasauli un līdz gadsimta beigām apgādātu tās dzinējus un transportu ar kurināmo. Visas zemes naudas nebūs diezgan, lai nopirktu šos dārgumus. Tātad jūs esat mans un rādijs — jūsu. Kad Kirī kundze iegūs tīru poloniju, pagatavojiet no tā sev apģērbu un sperieties prom pēc savas mantas!
Un viņš izgaisa, atstādams mani tumsā un apraudams manu pateicības runu pusvārdā. Rādija kausu es atradīšu pēc atblāzmas, kas rotāsies debesīs; tas notiks itin drīz: kad ģeniālā sieviete Francijā atdalīs poloniju no bismuta, es iegūšu neaizstājamo vielu savā rīcībā. Pārdodamas akcijas. Griezties pie Marka Tvena.