Fragmenti
Man ienāca prata doma parunat ar Satanu par viņa rīcību un piedabūt, lai viņš kļūst sirsnīgāks un labāks. Atgādināju viņam pastrādātos nedarbus un lūdzu turpmāk nerīkoties tik pārsteidzīgi un ne par šo, ne par to nepazudināt cilvēkus. Neapvainoju viņu sliktos nodomos, tikai piekodināju, lai viņš pirms katra soja apdomā, vai kāds no tā necietīs. Jo, ja viņš beigs rīkoties vieglprātīgi un uz zila gaisa, tad būs mazāk nelaimes. Sātans ne druskas neapvainojās par manu vaļsirdību, bet varēja redzēt, ka esmu viņu pārsteidzis un uzjautrinājis. Viņš sacīja:
— Kāpēc tu domā, ka es rīkojos uz zila gaisa? Es tā nedaru nekad ar ne. Tu gribi, lai es pavilcinos un apdomāju, kurp mans solis novedīs. Man tas nav vajadzīgs. Es vienmēr skaidri zinu, kurp tas novedīs.
— Kāpēc ta tu tā daries, Sātan?
— Atļauj man tev atbildēt un, ja vari, pacenties saprast. Tu un tev līdzīgie esat vienīgās sava veida būtnes. Katrs cilvēks ir mašīna ciešanām un mašīna priekam. Šie abi mehānismi apvienoti sarežģītā atbilstības sistēmā un darbojas uz savstarpēja sakara pamata. Līdzko pirmais mehānisms reģistrē apmierinājumu, otrais jau gatavo jums sāpes un nelaimi — veselu rindu nelaimju. Vairākumam cilvēku dzīves ceļš ievirzās tā, ka prieku un bēdu kausi sver vienādi. Turpretī tur, kur šāda līdzsvara nav, dominē nelaime. Laime pārsvarā nav nekad. Gadās cilvēki, kas ierīkoti tā, ka visu viņu dzīvi vada ciešanu mehānisms. Tāds cilvēks no pat dzimšanas līdz nāves stundai neredz laimi kā savas ausis. Ik sīkums izraisa viņā ciešanas, viss, ko viņš dara, sagādā sāpes. Tu droši vien esi tādus cilvēkus sastapis? Dzīvība tiem ir velte, ko dāvājis kļūmīgs liktenis. Dažkārt par vienu vienīgu stundu baudas cilvēks maksā ar ilgiem gadiem ciešanu — tā viņš ierīkots. Vai tad tu to nezini? Vai tev vajadzīgi piemēri? Tūlīt tev tos minēšu. Kas turpretī attiecas uz jūsu ciemata iedzīvotājiem, tad tie manās acīs vienkārši neeksistē. Droši vien tu to būsi ievērojis?
Negribēju būt ass un teicu, ka jā — ka man tiešām radies tāds iespaids.
— Tātad atkārtoju vēlreiz, viņi man neeksistē. Un tas ir pilnīgi dabiski. Starp viņiem un mani ir pārāk liela starpība. Sāksim ar to, ka viņiem trūkst saprāta.
— Trūkst saprāta?
— Jā, viņi nav apveltīti ne ar vienu īpašību, kas atgādinātu saprātu. Kādreiz iepazīstināšu tevi ar to, ko cilvēks sauc par savu saprātu, analizēšu šo haosu, un tu redzēsi, ka man taisnība. Man ar cilvēkiem nav nekā kopēja, ne mazākā saskares punkta. Viņu pārdzīvojumi ir tikpat sīkumaini un bezsaturīgi kā viņu nekaunīgās pretenzijas un godkāre. Visa viņu muļķīgā un aplamā dzīve nav nekas cits kā sīks smiekliņš, nopūta, dziestoša uguntiņa. Jūtu viņiem vispār nav, ja neskaita Tikumiskās jūtas. Tūlīt es tev paskaidrošu savu domu ar piemēru. Te, rau, ir sarkans zirneklītis, tas nav lielāks par kniepadatas galviņu. Kā tu domā, vai zilonis var interesēties par viņu, raizēties, vai šis zirneklītis ir laimīgs vai nelaimīgs, bagāts vai nabags, vai līgava viņu mīl, vai viņa mātīte ir vesela, vai viņš gūst panākumus sabiedrībā, vai spēj tikt galā ar saviem ienaidniekiem, vai draugi neatstāj viņu nelaimē, vai attaisnojas viņa cerības taisīt karjeru, vai viņš veiksmīgi darbojas politikas laukā un vai savu galu sagaida ģimenes klēpī vai, vientuļš un visu nicināts, iet bojā svešatnē? Zilonim nekad nevar būt tuvas šīs intereses, tās viņam vienkārši neeksistē, viņš nemaz nav spējīgs sarauk- ties līdz to niecīgajiem izmēriem. Cilvēks man ir tas pats, kas sarkanais zirneklis zilonim. Zilonim nav nekāda naida pret zirnekli, viņš ar pūlēm to spēj saskatīt. Man nav nekāda naida pret cilvēkiem. Zilonim zirneklis ir vienaldzīgs. Man ir vienaldzīgi cilvēki. Zilonis neies sevi apgrūtināt, kaitēdams zirneklim, — gluži pretēji, ja viņš to ieraudzīs, viņš varbūt tam pat palīdzēs, protams, tā starp citu, neatraudamies no saviem darbiem. Es tāpat bieži esmu cilvēkiem palīdzējis un nekad necenšos tiem kaitēt. Zilonis dzīvo simt gadu, sarkanais zirneklītis — vienu dienu. Starpību starp viņu fizisko spēku, gara spējām un jūtu cildenumu var izsacīt laikam gan tikai ar astronomisku skaitļu palīdzību. Piebildīšu, ka atstatums starp mani un cilvēkiem kā šinī, tā arī visādā citādā ziņā ir neizmērojami lielāks par atstatumu, kas šķir ziloni no niecīgā zirneklīša.
Cilvēka saprātam trūkst izveicības. Ar grūtībām, kā akmeni pret kalnu veldams, tas salīdzina elementārus faktus, lai varētu no tiem ko secināt, — un, kādi ir šie secinājumi, par to labāk nerunāt. Mans saprāts rada! Padomā, ko tas nozīmē! Mans saprāts rada vienā acumirklī, rada visu, ko vien vēlas, rada no nekā. Rada gan cietu ķermeni, gan šķidrumu, gan krāsu — jebko, kas man ienāk prātā, visu, kas man iegribas, — rada no nekā, no tā, ko sauc par domas lidojumu. Cilvēks atklāj zīda šķiedru, tad izgudro mašīnu, kas no tā vērpj diegu, pēc tam izdomā rakstu un nedēļām ilgi pūlas, izšujot to ar zīda diegu uz auduma. Man pietiek visu reizē iztēloties domās, un gobelēns atrodas jau manā priekšā, es esmu to radījis.
Es domās modinu dzīvei poēmu, mūzikas sacerējumu, šaha partiju — kas vien man tīk — un līdz ar to esmu tos radījis! Mans saprāts ir nemirstīgas būtnes saprāts, tas nepazīst šķēršļu. Mans skatiens iespiežas visur, es redzu tumsā, un klints man šķiet caurspīdīga. Man nav jāpārlapo grāmata, es aptveru tās saturu vienā acu uzmetienā cauri vākam; pat pēc vesela miljona gadu es atcerēšos to no galvas un zināšu, kurā lappusē kas rakstīts. Es redzu, ko domā ik cilvēks, putns, zivs un kukainis; dabā nekas nepaliek man apslēpts. Es nolasu zinātnieka domas un vienā mirklī aptveru visu, ko viņš uzrakstījis sešdesmit gados. Viņš to var kādreiz aizmirst un aizmirsīs, es turpretī atcerēšos mūžīgi.
Patlaban es lasu tavas domas un redzu, ka tu esi mani sapratis. Ko tālāk? Pieļausim, ka zināmos apstākļos zilonim izdevies saskatīt zirneklīti un viņš sajūt pret to simpātijas. Iemīlēt sīko radībiņu zilonis, protams, nespēj: mīlēt var savas sugas, sev līdzīgu būtni. Eņģeļa mīla ir cildena, dievišķīga, — cilvēks pat nespēj aptuveni to iztēloties. Eņģelis var mīlēt eņģeli. Cilvēks, ko iemīlēs eņģelis, vienā mirklī sabirzis pelnos. Mcs nejūtam mīlu pret cilvēkiem, mēs izturamies pret viņiem ar iecietības pilnu vienaldzību, un dažkārt viņi rosina mūsu sirdī simpātijas. Tu man patīc, man patīk tavi draugi; man patīk Pītera tēvs. Jūsu dēļ es esmu labvēlīgs pret jūsu ciemata iedzīvotājiem.
Viņš pamanīja, ka esmu viņa pēdējos vārdus uzņēmis kā izsmieklu, un nolēma tos paskaidrot.
— Es daru jūsu ciemata iedzīvotājiem labu, kaut gan pirmajā acu uzmetienā var likties, ka es kaitēju. Cilvēki neprot atšķirt, kas viņiem nāk par labu un kas — par ļaunu. Viņi to neapjēdz, jo nezina nākotni. Tas, ko es daru jūsu ciemata iedzīvotāju labā, nesīs bagātus augļus; daļu no šiem augļiem jūs nobaudīsiet paši, citi domāti nākamajām paaudzēm. Neviens nekad neuzzinās, ka es esmu ievirzījis šo ļaužu dzīves ritumu cita gultnē, bet tā ir taisnība. Ir kāda spēle, tu ne reizi vien esi to spēlējis ar saviem draugiem. Jūs nostādāt ķieģeļus netālu citu no cita. Jūs pagrūžat pirmo ķieģeli; tas uzkrīt virsū blakus esošajam un apgāž to, šis savukārt liek novelties nākamajam un tā tālāk, un tā tālāk, kamēr visi ķieģeļi guļ zemē. Tā iekārtots arī ļaužu mūžs. Zīdaiņa vecumā cilvēks pagrūž pirmo akmeni. Tālāk viss notiek saskaņā ar dzīves dzelzs likumu. Ja tu spētu ieskatīties nākotnē, kā spēju es, tu, tāpat kā es, redzētu, kas turpmāk notiks. Pirmais grūdiens noteic kārtību, kurā noritēs cilvēka mūžs. Nekādu negaidītu notikumu tajā nebūs, jebšu katrs nākamais grūdiens ir atkarīgs no iepriekšējā. Tas, kam piemīt šāda redzes spēja, atskārtis cilvēka mūža gaitu no šūpuļa līdz kapam.
— Vai tad cilvēka dzīvi nevada dievs?
— Nē, to jau iepriekš nosaka vide un apstākļi. Cilvēka pirmais solis izraisa otro un tā tālāk. Iedomāsimies uz brīdi, ka no kāda dzīves ceļa izkrīt viens no tādiem neizbēgamiem soļiem — pats nenozīmīgākais. Cilvēkam noteiktā dienā, noteiktā stundā, noteiktā minūtē un sekundē — varbūt runa ir par sekundes daļu — vajadzēja iet uz aku pēc ūdens, bet viņš neaizgāja. Sākot no šā mirkļa, viņa dzīves ceļam spēji jāmainās. Tagad tas līdz pašam galam ritēs citā virzienā — ne tajā, ko bija noteicis viņa pirmais solis, bet gluži atšķirīgā. Ja viņš būtu aizgājis uz aku pēc ūdens, tad uzkāptu varbūt tronī. Viņš neaizgāja — un nu viņu gaida trūkums un nabadzība. Ņemsim Kolumbu. Ja viņš, piemēram, bērnībā būtu izlaidis kaut sīku, nenozīmīgu locekli no notikumu rindas, kuru bija ievadījis un noteicis viņa pirmais solis, tad viss viņa mūžs būtu iekārtojies citādi. Viņš kļūtu par kāda itāliešu ciematiņa garīdznieku, nomirtu, neviena nepazīts, un Ameriku atklātu tikai pēc divsimt gadiem. Es to skaidri zinu. Nebūtu Kolumbs spēris kaut vienu no viņam nolemto soļu miljarda, viņa liktenis izveidotos citādi. Es aplūkoju miljardu dzīves ceļu, kādus Kolumbs būtu varējis iet, un tikai vienā vienīgā no tiem paredzēta Amerikas atklāšanā. Cilvēki nesaprot, ka ikviens solis, lai tas būtu liels vai mazs, ir vienādi svarīgs viņu dzīves ceļam. Ja jums bijis lemts noķert mušu un jūs to arī esat darījis, tad tas var izrādīties jūsu tālākajam liktenim tikpat svarīgi kā, teiksim …
— Kā iekarot valsti?
— Jā, tieši tā. Praktiski, protams, cilvēka spēkos nav atteikties no soļa, ko tam lemts spert, tā nekad nenotiek. Kad viņam šķiet, ka viņš lemj, kā rīkoties — vai darīt tā vai citādi, tad šīs svārstības savukārt ir kāds loceklis tanī pašā ķēdē un lēmums, ko cilvēks pieņem, — iepriekš paredzēts. Cilvēks nevar savu ķēdi pārraut. Tāda iespēja izslēgta. Teikšu vēl vairāk, ja viņš sāk lolot šādu nodomu, tad arī šis nodoms ir tās pašas ķēdes loceklis — tam noteiktā brīdī jāuzrodas kā zināmas rīcības sekām, kuru cēlonis meklējams viņa bērnībā.
Aina, kuru manā acu priekšā uzbūra Sātans, mani nomāca.
— Cilvēks ir notiesāts uz mūža ieslodzījumu, — es skumji teicu, — un nespēj izrauties brīvībā.
— Jā, viņš nespēj atbrīvoties no pirmā — bērnībā spertā soļa sekām. Taču manos spēkos ir viņu atsvabināt.
Pavēros Sātanā kā vaicājot.
— Dažu jūsu ciemata iedzīvotāju likteni esmu jau pārveidojis.
Pagāja vairākas dienas, un Sātans ieradās atkal. Mēs vienmēr gaidījām viņu ar nepacietību: viņam klātesot, dzīve bija jautrāka. Viņš pienāca pie mums mežā, mūsu pirmās satikšanās vietā. Būdami izpriecu kāri kā visi zēni, mēs lūdzām viņu mums kaut ko parādīt.
— Lai iet! — viņš teica. — Parādīšu jums cilvēku cilts vēsturi — to, ko jūs saucat par civilizācijas augšupeju. Vai gribat?
Teicām, ka gribam.
Sātana zibenīgais domas lidojums pārvērta apkārtējo mežu par Ēdeni. Ābels ziedoja uz altāra upuri dievam. Parādījās
Kains ar rungu rokās. Viņš pagāja garām, acīm redzot, mūs neievērodams, un noteikti būtu uzminis man uz kājas, ja es to laikus nepamanītos atraut atpaka|. Tad viņš uzrunāja brāli nesaprotamā valodā. Balss viņam kļuva arvien nekaunīgāka un draudošāka. Zinādami, kam tūlīt jānotiek, mes novērsāmies, taču dzirdējām smagos sitienus un pēc tam kliedzienus un vaidus. Iestājās klusums. Kad atkal pavērāmies uz to pusi, mirstošais Ābels gulēja asins peļķē, bet Kains, nocietināts savā atriebības kārē, stāvēja, pārliecies pār viņu.
Parādība izgaisa, un tai pa pēdām garā rindā sekoja mums nepazīstami kari, slepkavības un nāves sodi. Tad ieraudzījām plūdus. Šķirsts traucās pāri vētras kultajām bangām. Cauri lietum un miglai pie apvāršņa vīdēja augsti kalni. Sātans teica:
— Izrādījās, ka civilizācijas sākums nav izdevies. Tūlīt eksperimentu atkārtos otrreiz.
Mūsu acu priekšā iznira jauna aina. Ieraudzījām Noasu, salda vīna pilnu. Tad Sātans parādīja mums Sodomas un Go- moras nešķīstību. Notikumu ar Latu viņš nosauca par «mēģinājumu atrast uz pasaules kaut divus trīs kārtīgus cilvēkus». Pēc tam mūsu skatienam atklājās Lats ar meitām alā.
Tālāk sekoja seno jūdu kari. Jūdi slaktēja uzvarētos un iznīcināja viņu lopus. Dzīvas atstāja tikai jaunās meitenes, kuras kļuva par uzvarētāju laupījumu.
Mēs redzējām, kā Jaele ielavījās teltī un iedzina naglu guļošajam viesim deniņos. Tas notika turpat mums blakus; asinis, kas izšļācās no brūces, sīkās, sarkanās strūkliņās tecēja mums gar kājām, un, ja vien mums būtu iegribējies, mēs varējām tām pieskarties ar pirkstiem.
Gar acīm paslīdēja ēģiptiešu, grieķu un romiešu kari, visu zemi sārtoja asiņu straumes. Romieši ar viltu apkrāpa kartā- giešus; mēs redzējām, cik šausmīgi šo vīrišķīgo tautu apkāva. Cēzars ielauzās Britānijā. «Barbari, kas tur dzīvoja, nedarīja viņam nekā ļauna, bet viņš gribēja iekarot zemi un civilizēt pirmiedzīvotāju atraitnes un bāriņus,» Sātans mums paskaidroja.
Dzima kristietība. Darbība tika pārcelta uz Eiropu. Mēs redzējām, kā gadsimtiem ilgi kristīgā ticība un civilizācija soļoja rokrokā, «atstādamas aiz sevis badu, iznīcību, nāvi un citas progresa pazīmes», — kā teica Sātans.
Kari, kari, atkal kari un vēlreiz kari visā Eiropā, visā pasaulē.
Kā sacīja Sātans, tos veda gan atsevišķu dinastiju interešu vārdā, gan atkal lai apspiestu kādu tautu, kas bija vājāka par citām. «Ne reizes,» viņš piebilda, «iekarotājs nedevās karā, cildena mērķa mudināts. Tādus karus jūs cilvēces vēsturē neatradīsiet.»
— Nu, re, — noslēgumā sacīja Sātans, — nu jūs kopā ar mani apskatījāt cilvēku cilts progresu līdz pat mūsu dienām. Kas teiks, ka tas nespēj radīt izbrīnu? Tagad mēs ieskatīsimies nākotnē.
Viņš parādīja mums kaujas, kurās tika lietoti vēl drausmīgāki iznīcināšanas ieroči un kurās nomaitāja daudz daudz lielāku skaitu dzīvību.
— Varat pārliecināties, — viņš sacīja, — ka cilvēces attīstības gaita neapstājas. Kains nosita brāli ar milnu. Senie jūdi slepkavoja ar zobeniem un metamajiem šķēpiem. Grieķi un romieši izgudroja bruņas un kaujas ierindu un nodibināja kara vešanas mākslu. Kristieši atklāja pulveri un šaujamos ieročus. Pēc diviem trim gadsimtiem viņi pilnveidos savus nāvi nesošos slepkavības ieročus nesalīdzināmi vairāk, un visa pasaule būs spiesta atzīt, ka bez kristīgās civilizācijas palīga karš uz visiem laikiem būtu palicis bērna autiņos.
Te Sātans sāka, vēderu turēdams, smiet bezjūtīgus smieklus un ņirgāties par cilvēku cilti, kaut arī labi zināja, cik sāpīgi šie vārdi aizskar mūsu patmīlību. Tik nejauki spēj uzvesties vienīgi eņģelis. Eņģeļiem ciešanas ir balta lapa, viņi tās pazīst tikai vārda pēc.
Kā es, tā Zeps ne reizi vien esam centušies piesardzīgi un delikāti paskaidrot Sātanam, cik nepareizas ir viņa domas par cilvēci. Parasti viņš par atbildi klusēja, kā ūdeni mutē ieņēmis, un mēs uzskatījām viņa klusu ciešanu par piekrišanu. Tāpēc šīs Sātana runas mums nozīmēja stipru triecienu. Mūsu pārliecināšanas mēģinājumi, acīm redzot, nebija viņu necik ietekmējuši. Jutāmies vīlušies un sarūgtināti kā misionāri, kuru sprediķi nav krituši auglīgā augsnē. Starp citu, savas jūtas mēs viņam neizrādījām, saprazdami, ka patlaban nav īstais brīdis.
Sātans smējās savus cietsirdīgos smieklus, kamēr pagura. Tad viņš teica:
— Vai tas nav izcils sasniegums? Pēdējo piecu vai sešu tūkstošu gadu laikā radušās, uzplaukušas un guvušas vispārēju atzinību ne mazāk par piecām sešām civilizācijām. Sinī periodā tās nogājušas no skatuves un izgaisušas nebūtībā, un neviena no tām tā arī nav pratusi izgudrot sava diženuma cienīgu, vienkāršu un saprātīgu paņēmienu, kā nogalināt cilvēkus. Kas iedrošināsies tām pārmest, ka tās par maz pulējušās? Slepkavošana bijusi cilvēces mīļākā nodarbošanās jau kopš dienām, kad tā gulēja vēl šūpulī, — tomēr vienīgi kristīgā ticība panākusi kaut cik vērā liekamus rezultātus. Aizritēs divi trīs gadsimti, un neviens vairs nevarēs noliegt, ka kristieši ir visizveicīgākie slepkavas, un tad pagāni dosies pie viņiem mācībā, protams, ne jau lai kristītos, bet lai iegūtu ieročus. Turks un ķīnietis nopirks no viņiem šaujamos rīkus, lai būtu ar ko nogalināt misionārus un jaunatgrieztos kristiešus.
Te Sātans atkal atsāka savu izrādi, un mēs redzējām, kā garām paiet daudzu zemju tautas: gigantiska procesija, kas iemiesoja sevī divus trīs gadsimtus no cilvēces vēstures; mūsu acīm pavērās neskaitāmu ļaužu pūļi, kas, saķērušies dzelžainā tvērienā uz dzīvību un nāvi, slīka asins okeānos un smaka melnajā miglā, kur pa brīžam uzzibsnīja tikai karogi un gaisā uzšāvās sarkanās lielgabalu uguns mēles. Šāviņu dārdi un ievainoto karavīru pirmsnāves vaimanas neapklusa ne mirkli.
— Kāda tam visam jēga? — atkal izplūzdams savos ļaunajos smieklos, vaicāja Sātans. — Galīgi nekāda. Cilvēce ikreiz atgriežas savā izejas punktā. Jau krietnu miljonu gadu jūs drūmā vienmuļībā vairojaties un drūmā vienmuļībā cits citu iznīcināt. Kādēļ? Neviens gudrais nespēs uz manu jautājumu atbildēt. Kas no visa tā gūst labumu? Tikai saujiņa dižciltīgo un mazvērtīgie viltus monarhi, kas jūs nicina un uzskata, ka jūsu pieskāriens viņus aptraipa, un kas aizcērt durvis jūsu deguna priekšā, ja jūs pie tām klauvējat. Viņu labā jūs pūlaties vaiga sviedros kā vergi, viņu labā jūs cīnāties un mirstat (un ar to lepojaties, kur patiesībā jums vajadzētu uzskatīt sevi par apkaunotiem). Pats fakts, ka šādi ļaudis pastāv, ir trieciens jūsu pašcieņai, kaut arī jums ir bailes to atzīt. Viņi nav nekas vairāk par diedelniekiem, kam jūs dodat žēlastības maizi, taču šie diedelnieki noskatās uz jums kā labdari uz nožēlojamiem ubagiem. Viņi runā ar jums kā kungi ar vergiem un par atbildi dzird verga valodu, kādā nabaga beztiesīgie uzrunā savus pavēlniekus. Jūs nepagurstat klanīties viņu priekšā, kaut gan dvēseles dzīlēs — ja jums vispār dvēsele vēl saglabājusies — jūs sevi par to nicināt. Pirmais cilvēks bija liekulis un gļēvulis un šo liekulību un gļēvumu novēlēja pūrā saviem pēctečiem. Tas, lūk, ir tas raugs, no kura uzrūgusi jūsu civilizācija. Tāpēc uzdzersim, lai tā plauktu arī turpmāk! Uzdzersim, lai tā neiznīktu! Uzdzersim, lai…