LlELA amerikāņu satīriķa Marka Tvena (1835.—1910.) daiļrade padomju lasītāju vidu ir ļoti populāra. Mēs pazīstam Tvenu kā talantīgu romānu rakstnieku, asprātīgu stāstītāju, aprakstnieku, kas savos sacerējumos atspoguļo tālaika Amerikas īstenību un pakļauj nesaudzīgai kritikai buržuāziskās sabiedrības tikumus un paražas.
Daudz mazāk Tvens mums pazīstams kā reliģijas kritiķis. Tas izskaidrojams ar apstākli, ka daudzi rakstnieka ateistiskie darbi ilgu laiku palika nepublicēti un daļa no tiem ieraudzīja dienas gaismu tikai pēdējos gados, īstenībā Marks Tvens tomēr ir tāda cilvēka paraugs, kurš par spīti visiem tuvinieku un paziņu mēģinājumiem «iztaisīt no viņa kristieti», par spīti apkārtējai videi, kurā nebūt nebija viegli un vienkārši paust ateistiskas idejas, kļuva par cilvēku, kas kaismīgi kritizēja reliģiju visos tās paveidos. No Tvena biogrāfiskajiem materiāliem, kas publicēti pēc rakstnieka nāves, mēs uzzinām daudz jauna par viņa attieksmi pret reliģiju.
Lai saprastu, kāpēc Tvens daudzus no saviem antireliģiskajiem darbiem novēlēja publicēt tikai pēc nāves, jāiztēlojas apstākļi, kādos viņš dzīvoja un strādāja.
Rakstnieka bērnība aizritēja mazā amerikāņu pilsētiņā Hanibalā. Tajā valdīja protestantu paražas. Vide, kurā Tvens auga, prasīja, lai bērnos ieaudzina reliģiskos tikumus, lai ikviens stingri ievēro kristīgos baušļus un bez ierunām atsakās no visa, ko baznīca uzskatīja par ļaunumu. Tas viss viesa Tvenā apnikumu un riebumu, kas «līdzīgi rēgiem slēpās viņa apziņas dzīlēs». Puritāniskās bailes no dieva cieši turēja Hanibalu savā varā: ikviena bērnišķīga nerātnība te izraisīja aizdomas, bausli «tev būs svētu dienu svētīt» nedrīkstēja pārkāpt nekādos apstākļos. Bērniem, kas to neievēroja, proti, spēlēja sestdienās bumbu, devās uz upi makšķerēt utt., draudēja ar briesmīgiem sodiem. Svētdienas skolas audzēkņiem bija jāzina no galvas bībeles teksti. Tvens rakstīja, ka piecpadsmit gadu vecumā bijis izlasījis visu bībeli.
Ģimenē nākamais rakstnieks guva citādu audzināšanu. Viņa tēvs Džons Klemenss nebija reliģiozs cilvēks. Viņš piederēja pie «brīvdomātājiem», «nekad negāja baznīcā, nekad nerunāja par reliģiju». Marka Tvena nākamos uzskatus dziļi ietekmēja viņa tēvocis Džons Kvorlzs, kas atklāti uzstājās pret kalvinistisko mācību par predestināciju. Priekšzīmīga kristiete nebija arī Tvena māte. Viņa ne pārāk cītīgi apmeklēja baznīcu, «ne arī bieži lasīja bībeli».
Tā visa rezultātā Marks Tvens 1853. gadā aizbrauca no Hanibalas, sirdī
1 Sastadītāja pēcvārds un komentāri.
dziji nīzdams «melnsvārčus». Sis naids kļuva vēl stiprāks, kad pēc nedaudziem gadiem nākamais rakstnieks — toreiz kāda laikraksta korespondents — ieradās Eiropā un nokļuva Itālijā, «pašā pāvesta valstības sirdī, kur valdīja laimīga, bezrūpīga, pašapmierināta tumsonība, māņticība, trulums, gara nabadzība, dīkdienība un bezgalīgs, stulbs bezmērķīgums». Novērodams Itālijas darba tautu, kas vilka nožēlojamu pusbada dzīvi, rakstnieks uzlika bagātībā slīgstošajai katoļu baznīcai atbildību par zemē valdošo nabadzību.
Marka Tvena ceļš uz ateismu nebija gluds un vienkāršs. Apšaubīdams reliģiju jau agrā jaunībā, viņš tomēr vēl ilgi ticēja kristīgas morāles derīgumam. Viņš aicināja baznīcu atbrīvot kristīgo ticību no neīstā spožuma, pašapmāna, liekulības un divkosības. Tvens pūlējās pārliecināt ļaudis atteikties no tradicionālās ticības un radīt jaunu — tādu, kas veicinātu civilizācijas attīstību. Uz pilnīgu atsacīšanos no reliģijas viņu veda garas un grūtas cīņas ceļš.
1870. gadā Tvens apprecēja Olīviju Lengdoni. Olīvija bija dziļi reliģioza sieviete, kas centās padarīt savu vīru par «priekšzīmīgu kristieti». Tvens negribēja sievu sarūgtināt un apsolīja tai darīt visu iespējamo. Taču tas bija grūti: «ticības apskaidrība» kā nenāca, tā nenāca. «Grūti garā būt kristietim,» viņš rakstīja vienā no savām vēstulēm.
Olīvijas pūles pārvērst vīru par pārliecinātu kristieti deva pavisam citus rezultātus. Tvens vēl un vēlreiz pārlasīja bībeli un secināja, ka «šī grāmata ir trakoti interesanta. Tajā ir brīnišķi dzejiskas vietas, pāris tīri labu fābulu, vairākas asiņainas vēsturiskas hronikas, dažas derīgas pamācības, bezgala daudz piedauzību un vesels lērums melu.»
«Minētā bībele galvenokārt sastādīta no citu — senāku bībeļu fragmentiem, kas nodzīvojušas savu mūžu un pārvērtušās pīšļos. Tādējādi tai nepārprotami trūkst jebkuras oriģinalitātes.» Tā Marks Tvens secina «Vēstulēs no Zemes». «Vēstulēs» Tvens bez aplinkiem un vaļsirdīgi izsaka savas domas par šo «vissvētāko no svētajām» kristīgās ticības grāmatām. Viņš atklāj bī- beles pretrunas, neskaitāmās aplamības, ko atradis tās lappusēs, un naivos priekšstatus par pasaules radīšanu. Rakstnieks balstās uz tālaika zinātnes atklājumiem un zinātnieku pētījumiem, kuri apgāž reliģiskās dogmas. «Pasaule, ko atklājusi zinātne, ir pārāk liela bībeles klejotāju tautu dievam,» Tvens rakstīja. Savos darbos viņš bieži atsaucas uz zinātnes atklājumiem, vēsturnieku, astronomu, arheologu, biologu, ģeologu utt. pētījumiem. Pietiek palasīt spilgto pamfletu «Vai pasaule radīta cilvēka dēļ?», kurā rakstnieks dzēlīgi kritizē teologu apgalvojumus par dabas lietderību. Tvens pēc savas gaumes attēlo dzīvības rašanos uz zemes, likdams šīs ainas pamatos evolucio- nisma idejas, ko izvirzīja Darvins un tālāk attīstīja viņa sekotāji. Pakavēdamies pie arhaiskā un kembrija perioda, kā arī pie paleozoiskās ēras, rakstnieks atmasko buržuāziskā zinātnieka Vollesa izdomas, ar kuru palīdzību tas centās ievazāt zinātnē bībeles mītu par pasaules dievišķīgo izcelšanos.
Tvens izmanto zinātnes faktus arī citos darbos, kuros apgāž reliģiskos priekšstatus. Viņa reliģijas kritika ir kritika no saprāta pozīcijām, no zināšanu pozīcijām. Savu bībeles kritiku rakstnieks ietērpj spilgti satīriskā formā. Viņš izsmej teologus, kas sludina bībeles uzskatus, un sirsnīgi jūt līdzi kristiešiem, kuri šīm aplamībām tic.
Taču rakstnieka ģimenes apstākļi izveidojās tā, ka viņam nebija iespējams paust savas domas atklāti. Nevēlēdamies sabojāt attiecības ar sievu, draugiem un izdevējiem, viņš reiz sacīja: «Lai to iespiež pēc manas nāves.» Tā nu Tvena «zaimu pilnos» darbus uz ilgiem gadiem apslēpa seifs.
Arēji Marks Tvens it kā dzīvo krietna kristieša dzīvi. Viņš kopā ar ģimeni apmeklē baznīcu, pirms pusdienām skaita lūgšanas, vakaros klausās lūgšanas un bībeles lasīšanu. Tas viss rakstnieku nomāc. Un viņš neslēpdamies paziņo: «Es k|ūstu par liekuli. Es neticu bībelei. Mans saprāts to nepieņem. Es nespēju te vairs sēdēt un klausīties, uzskatot šīs pasakas par svēto dieva vārdu.»
Tvens tā arī nekļuva par «priekšzīmīgu kristieti». Viņš palika vienaldzīgs pret reliģiju. 1873. gadā viņš runā par sevi kā par «dziļi un pilnīgi neticīgu cilvēku». Pēc pieciem gadiem viņš atzīstas kādam no saviem draugiem: «Es ne druskas neticu jūsu reliģijai. Ja mana izturēšanās kādreiz devusi ieganstu domāt citādi, tad tā bijusi tikai izlikšanās. Ir gadījušies brīži, kad man gandrīz šķitis, ka esmu kļuvis ticīgs, taču tie ātri pagājuši.»
Vienā no nepublicētajiem «Piezīmju burtnīcu» fragmentiem, kas attiecas uz 1887. gadu, Tvens norāda, ka viņa pārliecība palikusi tāda pati, kāda bijusi jau 1860. gadā, kad viņš rakstīja brālim: «Nezinu, kā cilvēks, kam piemīt humora izjūta, var būt ticīgs, tad viņam apzināti jāaizsedz sava saprāta acis un ar varu jātur tās ciet.» Apmēram tanī pašā laikā lielais satīriķis izklāsta savu ticības apliecību (242.—244. Ipp.).
Kā «Piezīmju burtnīcām», tā «Autobiogrāfijai», kas līdz šim vēl nav pilnībā publicētas, ir ārkārtīgi liela nozīme, lai izprastu, kādi uzskati piemituši rakstniekam, kurš visu mūžu nav varējis atklāti paust savas domas par reliģiju. «Radīdams «Autobiogrāfiju»,» viņš rakstīja, «es visu laiku paturu prātā, ka runāju no kapa, jo nomiršu, pirms šī grāmata ieraudzīs dienas gaismu. Taču no kapa es runāju labprātāk nekā dzīvo valodā, un iemesls tam ir tas, ka varu to darīt brīvi…»
Tvens novēlēja publicēt atsevišķas «Autobiogrāfijas» daļas pēc 50, 100, 500 gadiem. Izteicienus par Kristus eksistences pierādījumu trūkumu, par riebumu pret dievu un reliģiju, par pašu dievu kā atriebīgu, asiņainu un negantu būtni un tiem līdzīgus viņš aizliedza «kādam rādīt acīs līdz pat 2406. gadam».
1905. gadā Tvens uzrakstīja stāstu «Kara lūgšana». Arī to drīkstēja publicēt tikai pēc rakstnieka nāves, jo šai stāstā bija pausta patiesība par reliģisko morāli, patiesība, ko «šai saulē var runāt tikai mirušais».
Stāstu «Kapteiņa Stormfīlda ceļojums» Tvens iesāka 1866.—1867. gadā. Taču gandrīz 20 gadus nevienam no tuviniekiem par šo darbu nebija nekas zināms. «Reiz vakarā,» rakstīja Tvena meita Sjūzena, «kad mēs bibliotēkā sarunājāmies, tēvs man sacīja, ka domājot sarakstīt kādu grāmatu un pēc tam esot ar mieru neko vairs nerakstīt un likties kapā. Pēc tam viņš pavēstīja, ka esot jau uzrakstījis šo to tādu, ko pats nemaz neesot gaidījis, un ka šī grāmata — vienīgā, pie kuras viņš strādājis ar sevišķu patiku, — esot ieslēgta lejā seifā un netikšot publicēta.» Sis ieraksts izdarīts 1886. gadā.
Stāsts stipri saīsinātā veidā nāca klajā 1907. gadā; pilnībā to publicēja tikai 1952. gadā. Rakstnieks tajā skar vienu no galvenajām kristīgās ticības dogmām — ticību aizkapa dzīvei, ellei un paradīzei.
Markam Tvenam pat kapā neļāva runāt par reliģiju. Testamenta izpildītāji un rakstnieka meita Klāra Klemensa (Gabriloviča), sagatavojot «Autobiogrāfiju» izdošanai, izmeta no tās veselas nodaļas. Izdodamo darbu tekstus laboja, kā iepatikās. Tā Amerikas Savienotajās Valstīs gatavoja iespiešanai «Vēstules no Zemes».
Tvena arhīvos glabājas ne mazums sacerējumu, kuri līdz šim nav publicēti un par kuriem mēs zinām no nenozīmīgiem fragmentiem un personu liecībām, kas iepazinušās ar rakstnieka arhīviem. To vidū ir pamflets «Grandiozā starptautiskā procesija», par kuru mēs varam spriest tikai pēc neliela
izvilkuma. Par tā atmaskojošo spēku liecina procesijas dalībnieka — «kristiānisma» apraksts. «Tā ir monumentālā būtne asinīm piemirkušās, plīvojošās drānās. Tās galvu vainago zelta ērkšķu kronis, kam uzdurtas to patriotu galvas, kuri atdevuši dzīvību par dzimteni: te redzami gan būri, gan «boli seri», gan filipīnieši. Vienā rokā kristiānisms tur lingu, otrā — atvērtu evan ģēliju, kurā lasāms: «Palīdzi savam iuvākam … » No abām pusēm kristiānismu balsta slepkavība un liekulība. Tā karogā lasāma devīze: «Mīli sava tuvākā īpašumu kā sevi pašu!» Emblēma ir melns vimpelis.»
Marka Tvena reliģijas kritika bija nesaraujami saistīta ar rakstniek,i sociāli politiskajiem uzskatiem, kuros viņš atmaskoja imperiālismu un t.i iekarošanas politiku, rasismu un nēģeru linčošanu, koloniālismu un kristīgos misionārus. Sevišķi spēcīgs šis atmaskojums ir tādos lielā satlriķa pamfletos kā «Savienotās Linča Valstis», «Cilvēkam, kurš staigā tumsībā», «Maniem kritiķiem misionāriem» u. c.
Amerikāņu literatūrzinātnieks Foners, kam bija iespēja iepazīties ar rakstnieka arhīvu, ziņoja, ka tajā atrodas Tvena «garās» vēstules garīdzniekam Tvičelam, kas rakstītas šā gadsimta sākumā. (Sk. F. Foners. Marks Tvens — sociāls kritiķis. IL, Maskavā, 1961.) Spriežot pēc «Vēstulēm no Zemes» un citiem darbiem, reliģijas un baznīcas, reliģiskās morāles un kristiānisma ticības mācības kritika šai laikā viņa sacerējumos guva īpaši asu raksturu. Tvena ateisms kļuva par dziļu, apzinātu pasaules uzskatu, reliģijas kritika cieši saistījās ar tās sociālās nozīmes atklāsmi. Tas viss izraisīja neslēptu nemieru un bailes garīdzniekā Tvičelā, kurš gan neraizējās par rakstnieka «glābšanu» no pēcnāves mokām ellē, bet uztraucās tikai par vienu: lai Tvena domas neuzzinātu sabiedrība. Viņš lūdza rakstnieku atvieglot sirdi vēstulēs.
Ari «Vēstules no Zemes» piemeklēja neparasts liktenis, pirms tās publicēja.
Pēc Tvena nāves rakstnieka arhīvos bija palikuši daudzi sacerējumi, kuri satlriķa dzīves laikā netika izdoti. Vairāku gadu desmitu laikā Tvena daiļrades pētnieki, kas nodarbojās ar viņa literārā mantojuma sakārtošanu, publicēja dažus no šiem darbiem, taču liels skaits aprakstu, uzmetumu un piezīmju vēl joprojām paliek plašam lasītāju lokam nepazīstami.
Tikai trīs gadu desmitus pēc Tvena nāves amerikāņu literatūras zinātnieks, Marka Tvena biogrāfs un daiļrades pētnieks de Voto sagatavoja izdošanai trīs sējumus rakstnieka nepublicēto darbu, atšķirojis tos no atstātajiem manuskriptiem, kas ietver daudzus tūkstošus lappušu. Tomēr rakstnieka meita Klāra, kurai saskaņā ar testamentu pieder pēdējais vārds Marka Tvena darbu publicēšanā, kategoriski atteicās dot atļauju krājumā «Vēstules no Zemes» ietilpināto darbu publikācijai. Kā ziņoja laikraksti, Klāru Klemensu, dziļi reliģiozu sievieti, iepazīstoties ar «Vēstulēm», pārņēmušas šausmas, jo Tvens šinī darbā ar visu savu satīriķim piemītošo dedzīgumu un asprātību pakļauj nesaudzīgai kritikai reliģisko morāli, atmasko kristīgo teologu svētulību, ar kādu tie sludina «dieva baušļus», atklāj Vecās un Jaunās derības pamācību liekulī- gumu. «Vēstules no Zemes», pavēstīja Klāra Klemensa, parādot viņas tēva idejiskās pozīcijas izkropļotā veidā.
Viņas piekrišanu grāmatas «Vēstules no Zemes» izdošanai saņēma tikai 1962. gadā. Tā paša gada septembrī Amerikas Savienotajās Valstīs grāmatu laida klajā. Amerikāņu izdevumā tā sastāv no virknes satīrisku sacerējumu un fragmentu un dalās divās daļās: pirmā ietver «Vēstules no Zemes», «Ādama dzimtas arhīvu» un «Vēstuli no debesīm», kur izsmietas bībeles leģendas un parādīts, ka tās ir aplamas un runā pretī veselajam saprātam. Grāmatas otrā daļā sakopoti dažādi materiāli ar raibu tematiku, kuri atlasīti no nepublicētajiem manuskriptiem. Vairākumā no tiem arī kritizēta reliģija, reliģiskā morāle, baznīcas mācības. Daži no šiem darbiem bijuši publicēti jau iepriekš. Grāmatā ievietoto sacerējumu mazākā daļa — «Kaķa stāsts», «No Anglijas ceļojuma piezīmju burtnīcas», «Kupera prozas stils», «Incidents ar Gorkiju», «Burleska par labo toni», «Par Zemi», «Zolā», «Lielā tumsība» — nav ievietota mūsu krājumā.
Tā kā padomju lasītājam jādod iespēja gūt pilnīgāku priekšstatu par Marka Tvena attieksmi pret reliģiju, nekā to iespējams iemantot no amerikāņu izdotās grāmatas «Vēstules no Zemes», mūsu krājumā ietverti arī citi rakstnieka antireliģiskie raksti un fragmenti.
Krājums nebūt neaptver visus lielā satīriķa ateistiskos darbus. Taču arī tie stāsti, pamfleti un apraksti, ar kuriem lasītājs iepazīsies, ļauj spriest par rakstnieka uzskatiem un viņa attieksmi pret reliģiju.