VĒSTULES NO ZEMES
Par šā darba likteni stāstīts mūsu krājuma pēcvārdā.
Pirmo vēstuli rakstnieks bija nosaucis par «Cilvēka radīšanu». Taču, tā kā pārējās vēstules ir ar to cieši saistītas, de Voto, kas sagatavoja darbu izdošanai ASV, virsrakstu atmeta. Viņš nosvītroja arī sešas rindas pirmās vēstules beigās, tā ka manuskriptā teksts apraujas teikuma vidū.
Dažas no pārējām vēstulēm Tvens bija atstājis nenumurētas, turpretī citām pielicis ļoti lielus numurus, līdz ar to parādīdams, ka saglabājusies tikai daļa no Sātana vēstulēm. Pašreizējā izdevumā vēstules numurētas pēc kārtas.
ĀDAMA DZIMTAS ARHĪVS
Sajā darbā Tvens izmanto interesantu literāru paņēmienu. Viņš uzdodas par «tulkotāju», kas it kā atradis adamītu valodā rakstītos Pirmās ģimenes dokumentus.
«Ādama dzimtas arhīvā» ietvertos fragmentus lielais satīriķis sarakstījis dažādos laikos. Tvena komentators de Voto redaktora piezīmēs «Vēstuļu no Zemes» amerikāņu izdevumā norāda, ka rakstnieks, kas vienā no nepublicētajiem darbiem dēvē sevi par «Ņūdžersijas arhibīskapu» un «Vēstures Tēvu», gan kā «filozofs», gan kā «vēsturnieks» ļoti interesējies par «Pirmās ģimenes privāto arhīvu». Tvena darbos trūkst norādījumu, kā šis «arhīvs» nokļuvis viņa rokās. Manuskripts palicis nepabeigts. Pēc pētnieku domām, tam vajadzējis būt zināmā mērā saistītam ar citu rokrakstu — «Otro grāmatu», kas līdz šim nav publicēta. Sai grāmatā, kuras darbība noris «tūkstoš gadus pēc Marka Tvena nāves», parādās temati, kuriem rakstnieks pievērsies sacerējumos, kas attiecas uz «920. gadu kopš pasaules radīšanas». Tādējādi var domāt, ka rakstnieks gribējis novilkt paralēles starp seno laikmetu un ASV vēlāko civilizāciju savā skatījumā.
Pašreizējā izdevumā «Arhīvs» papildināts ar «Ādama dienasgrāmatu» un «Ievas dienasgrāmatu», kuras publicētas agrāk.
FRAGMENTS NO IEVAS AUTOBIOGRĀFIJAS
20*
1893. gada martā Marks Tvens pabeidza savu «Ādama dienasgrāmatas» «tulkojumu». 1905. gadā viņš «pārtulkoja» «Ievas dienasgrāmatu» un ķērās pie «Ievas autobiogrāfijas».
307
De Voto raksta, ka «Autobiogrāfija» darījusi «tulkotājam» ne mazumu raižu. Pirmās ģimenes «dokumenti» izrādījušies gandrīz tikpat juceklīgi, cik Pirmā Mozus grāmata. Arī pats «Vēstures Tēvs», kā Tvens sevi dēvē, nevarējis izlemt, kurš no trim arhīvā «atrastajiem» aprakstiem, kas ietver dzīvi Ēdenē līdz grēkā krišanai, ir «īsts».
Sagatavojot «Autobiogrāfiju» izdošanai Amerikas Savienotajās Valstīs, daļu teksta izlaida. Starp citu, sastādītājs izlaidis stāstu par Ādama un Ievas iepazīšanās pirmajām dienām, jo tas runājot pretī «Dienasgrāmatām» un bez tam it kā esot «garlaicīgs un sentimentāls».
Par «Ievas autobiogrāfijas» «nepārtulkotajām» daļām Tvena arhīvā saglabājušās piezīmes, kas ļauj spriest, ko rakstnieks vēlējies parādīt nākamajās nodaļās. Viņa nodoms bijis aprakstīt, kā Ieva par visu varu grib izpētīt «brīnumdarītāja kulta» (t. i., reliģijas) ciklisko izcelšanos. «Vēstures Tēvam» savukārt vajadzējis nonākt pie secinājuma, ka tāda reliģija kā «kristīgā zinātne» ar savu izcelšanos liecina par sabiedrības trūdēšanu. Kad cilvēki sāk sludināt šādu reliģiju, civilizācija atrodas bezdibeņa malā un nepieciešami plūdi.
Visi šie teksti datēti ar 1905. un 1906. gadu.
lappuse no ievas autobiogrāfijas, 920. gads kopš pasaules radīšanas
Sajā fragmentā Tvens visskaidrāk novelk paralēles starp Ievas laikmetu un rakstnieka dzīves un darbības dienām. Desmitā gadsimta otrais gadu desmits kopš pasaules radīšanas «Vēstures Tēvam» stipri atgādināja XX gadsimta pirmo desmitu.
Fragmenta «tulkojums» veikts apmēram 1906. gadā.
pirmais fragments no metuzala dienasgrāmatas
Šīs dienasgrāmatas «tulkojums» attiecas uz laiku, kad Tvens pētīja Anglijas vēsturi, gatavodamies rakstīt «Princi un ubaga zēnu». Tieši tad rakstnieks «atklāja līdzību un atbilstību starp Tjūdoru Angliju un pirmsplūdu pasauli». Uz šās «līdzības» viņš velak pamatoja savu «Vispārējo vēstures likumu».
Tālāk Tvens gribēja parādīt analoģiju starp Ādama laikmetu un 20. gadsimta Ameriku. Bez tam viņš vēlējās izteikt savas domas par plūdiem, «par kuriem tik daudz pļāpā dievbijīgi stulbeņi, laiku pa laikam pravietodami to atkārtošanos».
Metuzāls šajā fragmentā kritizē sava laika sabiedrību. Viņš runā par apkārtējās vides muļķību, liekulību, nežēlību un satraukts domā par verdzības nodibināšanos. Tvena piezīmes, kas attiecas uz dienasgrāmatas «nepārtulkotajām» daļām, norādīts, ka šis nemiers tik strauji aug, ka galu galā Metuzāls jau grasās noliegt viņa tautas radīto reliģisko likumdošanas sistēmu. Reizē ar to Metuzāls daudz domā par praviešu pareģojumiem, ka pasaule pagrimstot un ejot pretī savai bojā ejai.
Pievērsdamies Metuzāla laikmetam, «Vēstures Tēvs» atklāj tajā daudz kopēja ar stāvokli ASV XIX gadsimta pēdējā ceturksnī. Saskaņā ar «Periodiskās atkārtošanās likumu» vēsture atkārtojas. Tvens uzskata, ka viņa laikā, tāpat kā Metuzāla laikmetā, diženā civilizācija sasniegusi tādu savas attīstības pakāpi, kad pārsvaru jau gūst apslēptie graujošie spēki. Tiem jānoved civilizācija līdz bojā ejai.
otrs fragments no metuzala dienasgramatas
Marks Tvens gatavojās «pārtulkot» Metuzāla «novērojumus» attiecībfi uz tālaika tikumiem un paražām. Taču drīz vien «tulkojums» tika atlikts sāņus. Publicēto fragmentu Tvens, acīm redzot, sarakstījis 1876.—1878. gada.
pasaule 920. gadā pēc tas radisanas
Sī nodaļa ir cieši saistīta ar iepriekšējo. Pasaule jau nobriedusi bojā ejai, un Noass taisa šķirstu. Tekstā garām ejot minēts kāds diktators, kuram, acīm redzot, vajadzēja būt lielai nozīmei tālākajos «Arhīva» «dokumentos». Diemžēl Tvens nepaspēja tos «pārtulkot». Domājams, ka diktatora uzrašanās iemesls ir «demokrātijas eksperimenta izgāšanās», kas it kā notikusi V gadsimtā un pieminēta Metuzāla dienasgrāmatā. No otras puses, kā atzīmi' de Voto, viņš ir «tiešs rūpniecības revolūcijas auglis», un šis notikums būtu attiecināms uz VIII gadsimtu. Tvens uzskatīja, ka zinātnes un tehnikas progress arī XX gadsimta sākumā novedīs pie civilizācijas bojā ejas.
Manuskripts laikam radies 1906. gadā.
divi fragmenti no aizliegtas grāmatas ar virsrakstu «skatiens vēsturē» vai «vēsturisks apskats»
Sājos fragmentos tiek vilkta paralēle starp demokrātijas krišanu Metuzāla laikā un «Vēstures Tēva» paredzēto demokrātijas krišanu XX gadsimta sākumā ASV.
Daudzpunktu katra fragmenta sākumā licis pats Tvens.
fragments no sema dienasgrāmatas 920. gadā kopš pasaules radisanas
Sis fragments ir pēdējais «tulkojums» no «Ādama dzimtas arhīva», ko Tvens «veicis» no adamītu valodas. Tas attiecas uz 1907. vai 1908. gadu. Fakti liecina, ka rakstnieks grasījies «tulkot» «Arhīvu» vēl tālāk, taču nav savu nodomu piepildījis.
reliģiski sprediķi un l0g5anas
Sajā nodaļā ietvertie darbi ir uzmetumi, kurus Tvens sarakstījis pēdējos mūža gados. Rakstnieka arhīvā saglabājies ne mazums tādu uzmetumu. Daži no tiem palikuši nepabeigti, citiem ir vairāki varianti.
Publicētajos uzmetumos lielais satīriķis asi kritizē reliģisko morāli, parāda, ka buržuāziskā sabiedrība, ko viņš dēvē par «zemākajiem dzīvniekiem» un «dievbijīgajiem liekuļiem», ir morāli pilnīgi degradējusies.
Fragments «Franči un komanči» ir viena no nodaļām, kas nav ietilpināta grāmatā «Pa Eiropu» (1879. g.).
vai pasaule radīta cilvēka dēļ?
Sis ir viens no filozofiskajiem uzmetumiem, kurus Marks Tvens rakstīja pēdējos mūža gados, strādādams pie grāmatām «Kas ir cilvēks?» un «Noslēpumainais svešinieks».
oficiāls ziņojums ilzi
Sarakstīts 1909. gadā.
kristīgā zinātne
Tvens savos aprakstos ne reizi vien atgriezies pie reliģiskās kustības «Kristīgā zinātne», kura plaši izplatījās ASV pagājušā gadsimta beigās. 1903. gadā viņš sagatavoja grāmatu par «Kristīgo zinātni», kurā bija ietilpināti visi agrākie apraksti. Grāmata nāca klajā 1907. gadā.
Rakstnieks atmasko «Kristīgās zinātnes» pamatlicēju Mēriju Beikeru- Ediju, kas spekulēja uz dažu psihisku slimību ārstēšanu ar iedvesmas palīdzību. Tvens dēvēja «zinātnieci» par «visu šarlatānu un liekuļu karalieni».
Neparasti straujais jaunās mācības piekritēju pieaugums izraisīja Tvenā bažas, ka līdz 1940. gadam «Kristīgā zinātne» būs kļuvusi par «vadošo spēku republikā», t. i., par valsts reliģiju, ka «trests («Kristīgā zinātne») … līdz tam laikam kļūs par visnekaunīgāko, līdzekļos neizvēlīgāko politiski reliģisko tirānu, kādu vien cilvēce pazinusi kopš pašiem svētītās civilizācijas ēras sākumiem».
Marka Tvena asajiem vārdiem pret šo reliģisko organizāciju bija liela nozīme tās atmaskošanā.
saruna ar gariem
Stāsts sarakstīts 1866. gadā. Rakstnieks tajā atmasko spiritismu, kas buržuāziskajās valstīs izplatījās pagājušā gadsimta beigās.
200. lpp. Universālisti — kādas reliģiskas kustības piekritēji, kuri par vissvarīgāko uzskata tikumiskā pienākuma pildīšanu.
Unitārieši — kāda protestantu mācības novirziena sekotāji.
201. lpp. Sezostrīss — seno ēģiptiešu valdnieks.
Stāsts «Saruna ar gariem» un turpmākie darbi tulkoti no krievu valodas, visi iepriekšējie darbi tulkoti no angļu valodas.
kapteiņa stormfilda ceļojums uz paradīzi
Sis stāsts pirmoreiz publicēts stipri saīsinātā veidā 1907. gadā, bet pilnībā laists klajā tikai 1952. gadā. Tas pieder pie visspilgtākajiem lielā satīriķa ateistiskajiem sacerējumiem.
Stāsta varonis Tvenam bija sevišķi mīļš. Tā vārdā viņš nosauca namu, kur pavadīja pēdējos mūža gadus.
Sai darbā rakstnieks spilgti satīriskā formā atmaskojis kristīgās mācības priekšstatus par aizkapa dzīvi, paradīzi un elli. Paradīze viņa tēlojumā maz atšķiras no laicīgās pasaules. Debesīs tāpat nav taisnības, vienlīdzības, brālībās! Baznīcas kalpu izdomātajā paradīzē nav vietas «taisnajiem», bel vislielākajiem grēciniekiem. Vai tādā gadījumā ir vērts tādai paradīzei ticēt?
Mūsu krājumā ievietoti stasta fragmenti.
mormoņi
Fragmentos, kas ņemti no grāmatas «Bez ceļasomām», Tvens apraksta, kā dzīvo viena no kristiešu sektām, kura izplatīta galvenokart ASV. Ļoti interesants ir mormoņu pārstrādātās bībeles iztirzājums, kā arī šās sektas vēstures un iekšējās dzīves apraksti.
no «piezīmju burtnīcām»
Sie fragmenti, ko apvieno kopējs virsraksts, ņemti no ievērojamā amerikāņu progresīvā vēsturnieka Filipa S. Fonera grāmatas «Marks Tvens — sociāls kritiķis». Sai darbā autors izmanto daudz nepublicētu materiālu, izvilkumu no Tvena sacerējumiem, kuri glabājas rakstnieka arhīvā Amerikas Savienotajās Valstīs. Seit publicētie fragmenti no lielā satīriķa «Piezīmju burtnīcām» uzrakstīti dažādā laikā. Tie nepārprotami raksturo Tvena attieksmi pret reliģiju, tās dogmām un morāli.
personiskas atmiņas par žannu d ārku
Zemnieku meitene Zanna d'Arka, kas XV gadsimtā vadīja franču tautas cīņu pret angļu iekarotājiem, piesaistījusi daudzu rakstnieku uzmanību. Savus darbus viņai veltījuši tādi izcili vārda mākslinieki kā Voltērs, Sillers, Anatols Franss, Bernards Sovs.
Žannas d'Arkas personība, viņas liktenis ieinteresēja arī Marku Tvenu. Rakstnieks strādāja pie romāna ar lielu aizrautību. «No visām grāmatām,» viņš vēlāk rakstīja, «es visvairāk mīlu «Zannu d'Arku»; tā ir pati labākā; es to skaidri zinu …»
Reliģiskajā literatūrā franču meitenes varoņdarbs tēlots kā brīnums, kas veikts pēc dieva norādījuma. Tvens, pievērsdamies Zannas personībai, redzēja pavisam ko citu. Romāna varone, kas uz mūžiem iegājusi Francijas vēsturē, nebūt nerīkojas pēc dieva gribas; viņu vada mīlestība uz cilvēkiem, uz savu tautu, patriotisms, nelokāmība un drosme.
Romānā par Zannu d'Arku Marks Tvens atmasko katoļu baznīcu, inkvizīciju, reliģijas kalpu asiņainās ļaundarības. Ar neparasti spēcīgu māksliniecisko izteiksmes līdzekļu palīdzību viņš attēlo vienu no visdrausmīgākajiem katoļu baznīcas kalpu noziegumiem.
bībeles pamācības un reliģiskā taktika
Sarakstīšanas gads nav zināms. Pirmo reizi darbs iespiests 1923. gadā. 258. lpp. Džons Hokinss (1532.—1595.) — angļu admirālis un vergu tirgotājs; trīsreiz devās ar kuģi uz Gvinejas krastiem, no kurienes aizveda nēģerus pārdošanai; vispirms viņam piešķīra ģerboni, vēlāk — bruņinieka titulu.
259. lpp. … nepilnvērtīgs kristietis… — Acīm redzot, rakstnieks te domājis Viljamu Vilberforsu (1759.—1831.), pec ticības evaņģēlistu, kas vadīja parlamentāro cīņu par vergu tirdzniecības atcelšanu.
260. lpp. Seilema — pilsēta Masačuzetas štatā, kas kļuva sevišķi slavena ar «raganu tiesām».
savienotās linča valstis
Pamflets sarakstīts 1901. gadā, pirmo reizi iespiests 1923. gadā. Iemesls tā sarakstīšanai bija rasistiskā terora uzliesmojums, krass linčošanas gadījumu skaita pieaugums ASV. Tvens kvēli atmasko rasismu un tā asiņainās zvērības, kas izvēršas amerikāņu «labklājības» valstī.
265. lpp. Savonarola (1542.—1598.) — itālietis, dominikāņu mūks, baznīcas un politisko tikumu atmaskotājs. Sadedzināts uz sārta kā ķeceris.
265. lpp. Hobsons Ričmonds Pīrsons — ASV flotes virsnieks, kas spāņu- amerikāņu kara laikā 1898. gadā nogremdēja ogļu kuģi «Merimaka» pie Santjago līča (Kuba) ieejas, cerēdams tā ieslēgt līcī spāņu floti.
SVARĪGA SARAKSTE
Sis spilgtais publicistiskais sacerējums sarakstīts 1865. gadā. Izdomātajā sarakstē ar Ņujorkas, Filadelfijas un Čikāgas garīdzniekiem par Sanfrancisko pilsētas žēlsirdības katedrāles priekšnieka vietas vakanci Tvens norauj masku garīdzniecībai.
«Svarīgajā sarakstē» rakstnieks zīmē izteiksmīgus portretus — tālaika amerikāņu «baznīcas biznesmeņus», kas iedzīvojas ar reliģijas palīdzību un pe|ņas apjomā pārtrumpo visveiksmīgākos biržas magnātus.
sātans aizliek labu vārdu
Sarakstīts 1905. gadā.
284. lpp. Rokfellers Džons D. (1839.—1937.) — naftas magnāts, kas nodibināja vienu no ASV lielākajām korporācijām — «Standard Oil».
284. lpp. «Sirdsapziņas nomierināšanas artavas» — nauda, kuru valsts kasei ziedo (parasti anonīmi) personas, kas pirms tam nelikumīgi piesavinājušās kādas naudas summas un izvairījušās no nodokļu maksāšanas.
noslēpumainais svešinieks
Sis Tvena darbs pirmo reizi publicēts 1916. gadā. Rakstnieka biogrāfi stāsta, ka iegansts tā sarakstīšanai bijusi «interesanta grāmatiņa», ko Tvens 1867. gadā atradis vienā no Ņujorkas bibliotēkām, proti, 1621. gadā izdotās Jaunās derības apokrifi. Apokrifos bijusi runa par daždažādiem brīnumiem, ko darījis Kristus. Šai grāmatā aprakstītie notikumi atdzīvināti «Noslēpumainajā svešiniekā», taču par galveno darbības personu kļuvis nevis Kristus, bet viņa pretstats Sātans, «protesta» gars. Darbības vieta pārcelta uz Austrijas ciematu Ezeldorfu, bet visi notikumi — uz viduslaikiem.
Stāstā sintezēti Marka Tvena novērojumi, kas gūti tālaika sabiedrības dzīvē. Darbs sarakstīts filozofiskas pasakas formā. Galvenajai darbības personai — Sātanam nav noteikta raksturojuma. Tam palicis vienigi cilvēka vārds — Filips Traums. Stāstā viņš figurē kā drosmīgs un taisnīgs atmaskotājs, un jau tas vien ir izaicinājums kristīgajai mācībai.
…Maija rītā bērnu vidū, kas saklausījušies nostāstus par gariem, raganām un vampīriem, parādās svešs, skaists zēns. Viņš apliecina apbrīnojamas spējas skaļi lasīt neizteiktas domas, izpildīt visu, ko vien viņa jaunie draugi vēlas, vienā mājienā pārvērst ūdeni par ledu. Uz jautājumu, kas viņš ir, nepazīstamais atbild, ka viņš esot eņģelis, un sāk veidot no māla maziņus dzīvus cilvēciņus. Pēc tam viņš nosauc savu vārdu — Sātans. Jaunajam Sātanam ir sešpadsmit tūkstošu gadu. Viņš ir apgrēcīgā Sātana brāļadēls un pieder pie ģimenes bezgrēcīgā nozarojuma. Sātans redzējis pasaules un cilvēka radīšanu, pazinis Samsonu un Cēzaru, zina, kāda ir paradīze un elle, prot izraisīt vētru, zemestrīci, māk radīt un nonāvēt dzīvas būtnes. Tvena Sātans liek sava ceļabiedra — zēna Teodora acu priekšā pavērties cietuma mūriem un parāda kameru, kurā spīdzina cilvēku. Bērnu pārņem šausmas — cik tas zvēriski! «Nē,» saka Sātans, «tas ir cilvēku roku darbs, jūs nedrīkstat apvainot zvērus, ļaunprātīgi piedēvēdami šo vārdu viņiem … Dzīvnieks nekad nerīkojas nežēlīgi; šī privilēģija pieder tiem, kas apveltīti ar morāli.»
Tvens ar Sātana muti pirmām kārtām atmasko privātīpašnieku nežēlību. Kā «cilvēku cietsirdības» paraugu viņš bērniem parāda modernu fabriku. Pusdzīvi aiz nespēka un smagā darba — vīrieši, sievietes un bērni — nogurušie, izmocītie un izsalkušie strādnieki karstumā un putekļu mākoņos tik tikko velk elpu. Norādīdams uz viņiem, Sātans iesaucas: «Un tā esot morāle? Privātīpašnieki ir bagāti un dievbijīgi, taču ar algu, ko viņi izsniedz šiem saviem nožēlojamajiem brāļiem un māsām, tik tikko pietiek, lai nabadziņi nenomirtu badā.» It kā redzēdams savā priekšā pilnīgi reālu darba apstākļu ainu ASV uzņēmumos XIX gadsimta beigās, Sātans saka: «Cauru gadu viņus, kā mazos, tā lielos, spiež strādāt pa četrpadsmit stundām dienā, no sešiem rītā līdz astoņiem vakarā. Turklāt no fabrikām līdz graustiem, kur strādnieki dzīvo, ir četras jūdzes ko iet tikai uz vienu galu vien; ik mīļu dienu, no gada gadā, lietū un dubļos, sniegā un putenī viņiem jāveic šis ceļš. Atpūtai un miegam viņiem atliek četras stundas diennaktī. Trīs ģimenes mīt vienā šaurā kambarītī drausmīgos netīrumos un smirdoņā, kur slimības un nāve viņus pļauj vāliem. Un ko gan viņi nogrēkojušies, ka lemti tādām nežēlīgām ciešanām? Neko, viņu vienīgā vaina ir tā, ka viņi piedzimuši pasaulē par cilvēkiem … Bet fabrikas īpašniekam taču piemīt Tikumiskās Jūtas, kurām pēc visas taisnības vajadzētu viņam palīdzēt atšķirt labu no ļauna — un redziet, kāds ir rezultāts. Cilvēki iedomājas, ka viņi ir labāki par suņiem. Ak, šai sugai trūkst jebkuras loģikas un saprāta! Un cik tā zemiska — cik drausmīgi zemiska!»
Pārcēlis savus ceļabiedrus uz Indiju, Sātans tur parāda brīnumu: no sēklas, kas tikko ierakta zemē, acumirklī izaug brīnišķīgs koks, kura zari līkst no banāniem, vīnogām, aprikoziem, bumbieriem, ķiršiem utt. Vēsts par brīnumu ātri izplatās ciematā. Cilvēki pilda grozus ar augļiem. Taču koka bagātības ir neizsmeļamas: uz zariem tūlīt izaug citi augļi, un grozi pildās no jauna. Bet tur jau arī parādās «svešzemnieks baltā uzvalkā un korķa platmalē» un nikni kliedz: «Taisieties, ka tiekat! Vācieties prom, suņi! Koks aug manā zemē un ir mans īpašums!» Sai svešzemniekā nav grūti pazīt mūsdienu kolonizatoru.
Kristiešu leģendas tēlo Sātanu kā «cilvēces ienaidnieku». Marks Tvens pārvērtis Sātanu par ekspluatatoru ienaidnieku un vajāto un ekspluatēto draugu. Sātana tēlā viņš apvieno savus priekšstatus par domu brīvību, spriedumu neatkarību, saprātu, daiļumu, izveicību un, galvenais, taisnīgumu. Un stāsta noslēgumā visu noliedzošais Sātans nolād netaisni iekārtoto cilvēku pasauli.
«Noslēpumainais svešinieks» ir darbs, ko diktējušas tās pašas domas un jūtas, kuras pirms nāves mudināja Tvenu sacīt: «Atrast Ameriku bija lieliski, taču vēl lieliskāk būtu to pazaudēt…»
«Noslēpumainajā svešiniekā» Marks Tvens pārsteidzoši pareizi pareģo savas dzimtenes nākotni: «… Lielum lielais vairums ļaužu — gan to, kas atrodas uz pirmatnējās attīstības pakāpes, gan civilizēto — savas sirds dziļumos ir labsirdīgi un negrib nevienam darīt sāpes; taču agresīvā, nežēlīgā mazākuma priekšā viņi neuzdrīkstas savus uzskatus aizstāvēt. Iedomājieties tikai: viens pēc savas dabas labsirdīgs radījums izspiego otru labsirdīgu radījumu, cenzdamies piespiest to padevīgi kalpot ļaunumam, kas ir pretīgs abiem … Paies īss laiks, un jūs ieraudzīsiet šādu pārsteidzošu ainu: oratorus aiztrieks no tribīnēm ar akmeņiem, un necilvēku bari metīsies žņaugt vārda brīvību, kaut gan dvēseles dzīlēs šie ļaudis, tāpat kā agrāk, piekritīs tiem, kurus apmētā ar akmeņiem, — tikai neiedrošināsies izteikt to skaļi. Pēc tam veselu nāciju, ieskaitot baznīcu un visu pārējo, apņems kara histērija; mežonīgi rēkdama, tā nolinčos jebkuru godīgu pilsoni, kas uzdrīkstēsies pavērt lūpas, un drīz visas mutes būs mēmas. Tad valsts darbinieki sāks izdomāt rupjus viltojumus, uzkraujot vainu to zemju tautām, pret kurām vērsts uzbrukums, un cilvēki labprāt ticēs šiem meliem, kas iemidzina sirdsapziņu, un cītīgi atkārtos tos, nevēlēdamies uzklausīt nekādus atspēkojumus. Un tā pamazām ikviens cilvēks pārliecinās sevi, ka izraisītais karš ir taisnīgs, un priecāsies, ka, ļāvies tik drausmīgam pašapmānam, tagad, paldies dievam, var mierīgi gulēt.»
Pašreizējā izdevumā ietverti stāsta «Noslēpumainais svešinieks» fragmenti.