TrESAJĀ dienā ap pusdienlaiku noskaidrojās, ka viena no mušām aizmirsta krastā. Atpakaļbrauciens bija ilgs un grūts, jo karšu un kompasa nebija un krasta līnija bija izmainījusies līdz nepazīšanai, tāpēc ka ūdens, nepārtraukti celdamies, zemienēs pārplūdināja parastos orientierus un kalnu galotnēm piešķīra nepazīstamu izskatu. Taču pēc sešpadsmit dienu ilgiem, nopietniem un apzinīgiem meklējumiem mušu beidzot atrada un, slavas un pateicības himnām skanot, uzņēma uz kuģa, pie tam Noasa ģimene stāvēja ar 'kailām galvām, tā izrādot cieņu pret mušas dievišķīgo izcelšanos. Muša bija nogurusi un izmocījusies, kā arī maķenīt cietusi no laika apstākļiem, taču citādā ziņā vesela kā rutks. Cilvēki veselām ģimenēm gāja bojā aiz bada kailajās kalnu grēdās, turpretī mušai barības nebija trūcis, jo, rāpodama pa neskaitāmajiem līķiem, tā varēja pieēsties puvešu līdz kaklam. Tā nu providences roka izglāba svēto dzī- vībiņu.
Providences roka. Tieši tā. Jo muša nebūt neaizmirsās krastā nejauši. Nē, tas bija skaidrs dieva pirksts. Nejaušību vispār nav. Lai notiek kas notikdams, visam ir savs nolūks. Tas ir nolikts un paredzēts no laika gala uz mūžu mūžiem. Jau Radīšanas rītausmā tas Kungs paredzēja, ka Noass, uztraucies par milzīgo patentēto izrakteņu tuvošanos, ļausies panikai un priekšlaicīgi aizbrauks jūrā, neapveltīts ar kādu ārkārtīgi vērtīgu slimību. Visas pārējās slimības viņam būs, un viņš tās varēs iedalīt jaunām ļaužu ciltīm, kas uzradīsies pasaulē, bet vienas no pašām lieliskākajām trūks — trūks, proti, tīfa, kaites, kas sevišķi labvēlīgos apstākļos var pacientu, īsti nenomušījot, jauki izkropļot, tā ka viņš izveseļojas un dzīvo ilgu mūžu, pārvērties par aklu, kurlu, mēmu, vārgu idiotu. Mājas muša ir galvenā tīfa iznēsātāja, kas nelaimi transportē tik sekmīgi, ka ar savu lietpratību pārtrumpo visus pārējos šī posta sējējus. Tā nu muša pēc iepriekšēja likteņa lēmuma atpalika no šķirsta, lai atrastu tīfa slimnieka līķi, pabarotos no šīs maitas, sakasītu uz savām kājām mikrobus un pēc tam nodotu tos jaunapdzīvotajai pasaulei, kur tie pūlētos tālāk vaiga sviedros. Pateicoties šai mušai, gadsimtiem ritot, miljardiem gultu tika piebāztas ar slimniekiem, miljardiem kropļu grīļodamies klejoja pa pasauli un miljardiem kapsētu pildījās ar jauniem miroņu pulkiem.
Ir ļoti grūti saprast Bībeles dieva raksturu; tas ir gatavais pretrunu jūklis: te viņš ir mīksts kā māli, te ciets kā dzelzs;
vienu bridi viņa morāle izpaužas sīrupaini saldos abstraktos vārdos, otru — velnišķīgos konkrētos darbos; retie labsirdības uzplūdi noslīkst nepārtrauktajā dusmu straumē.
Tomēr, pienācīgi palauzījuši galvu, jūs atradīsiet šī rakstura atslēgu un galu galā to zināmā mērā izpratīsiet. Viņš apbrīnojami naivā, jocīgā un bērnišķīgā vaļsirdībā pats jums šo atslēgu ir pagādājis. Tā ir — skaudība!
Manuprāt, jūs būsiet mēmi aiz pārsteiguma. No manām iepriekšējām vēstulēm jums zināms, ka ļaudis uzskata skaudību par sliktu īpašību — par mazisku cilvēciņu pazīmi, par visu mazisko cilvēciņu īpašību, no kuras tomēr kaunas pat paši vismaziskākie: kad viņiem to piedēvē, viņi uzskata šādu apsūdzību par apvainojumu un, ņemdami palīgā viltu, cenšas to noliegt.
Skaudība. To neaizmirstiet un paturiet prātā. Tā ir atslēga. Ar tās palīdzību jūs turpmāk varēsiet dievu vismaz kaut cik saprast, kamēr bez tās viņu nesapratīs neviens. Kā jau teicu, viņš pats atklāti izstādījis šo nodevīgo atslēgu, lai visi to redzētu. Viņš vientiesīgi, vaļsirdīgi, bez mazākā apjukuma pavēsta: «Tev nebūs priekš citiem dieviem zemē mesties, nedz tiem kalpot, jo es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu stiprs un dusmīgs dievs.»
Redziet, citiem vārdiem sakot, tas nozīmē: «Es, tas Kungs, tavs Dievs, esmu mazisks dieviņš, sīkmanīgs dieviņš, kas apvainojas par visādiem niekiem.»
Sājos vārdos slēpjas brīdinājums: proti, viņš necieš domu, ka citam dievam varētu tikt kāda kripatiņa komplimentu, ar kuriem viņu svētdienās apber šī jocīgā ļaužu ciltiņa, — viņš grib tos visus dabūt sev, jo vērtē tos gaužām augstu. Viņam tie ir īsta bagātība, tikpat kā zulusam skārda nauda.
Bet pag, neesmu taisnīgs; parādu viņu nepareizā gaismā; aizspriedumi aizvilinājuši mani projām no patiesības. Viņš neapgalvo, ka pieprasa sev monopolu uz visām šīm lišķībām; viņš neteic, ka nebūtu ar mieru dalīties tajās ar saviem biedriem — citiem dieviem; viņš tikai saka: «Tev nebūs citus dievus turēt priekš manis.»
Tas ir pavisam kas cits, un man jāatzīst, ka tas nostāda viņu krietni labvēlīgākā gaismā. Dievu bija milzīgi daudz, meži, tā sacīt, čumēja un mudžēja no viņiem, un viņš tikai prasīja, lai tiktu ierindots vienā līmenī ar citiem — ne augstāk, bet arī nekādā ziņā zemāk. Viņš labprāt bija ar mieru, ka tie apaugļo zemes jaunavas, taču tikai ar tādiem noteikumiem, kādus varētu izmantot arī pats. Viņš gribēja, lai tiktu uzskatīts par līdzīgu citiem dieviem. Uz to nu viņš pastāvēja skaidri un gaiši: lai neviens cits dievs i nedomā stāvēt viņam priekšā. Lai soļo ar viņu vienā rindā, tikai ne procesijas priekšgalā, un viņš pats ari nepretendē uz pirmo vietu.
Vai jūs domājat, ka dievs spēja palikt pie šis godīgās un slavējamās nostājas? Nē. Pie slikta lēmuma viņš varēja turēties kaut vai veselu mūžību, bet labu aizmirsa jau pirmajā mēnesī. Drīz viņš aizmeta to krūmos un aukstasinīgi pasludināja sevi par vienīgo dievu visā pasaules telpā.
Kā jau sacīju, izskaidrojums tam visam ir greizsirdīga skaudība: šīm jūtām ir galvenā loma visā dieva vēsturē. Tās ir viņa gara dzīves kauli un miesa, viņa rakstura stūrakmens. Ikviens sīkums, kas kaut drusku aizskar šo viņa vārīgo vietu, liek viņam lēkt vai no ādas ārā un laupa domu skaidrību. Tikko uzrodas mazākās aizdomas, ka varbūt kāds tīko atņemt viņa dievišķības monopolu, šīs jūtas ir klāt kā sauktas. Bailes, ka Ādams un Ieva, nobaudījusi Atzīšanas Koka augli, kļūs «līdzīgi dieviem», sakairināja viņa skaudību līdz tādai pakāpei, ka viņam aptumšojās prāts un viņš ne tikvien nespēja vairs izturētiet taisnīgi un žēlsirdīgi pret abiem, bet cietsirdīgi un noziedzīgi ņēmās izgāzt dusmas pat arī uz abu nevainīgajiem pēctečiem.
No šī trieciena viņa prāts nav atguvies vēl šobaltdien; kopš tā brīža viņu nepārtraukti vajā atriebes lietuvēns, un viņš izšķiedis gandrīz visu savu iedzimto atjautību, izdomādams daždažādas ciešanas, likstas, pazemojumus un bēdas, lai ar to palīdzību saindētu Ādama pēcteču īsos mūža gadus. Atcerieties, kādas tik slimības viņš cilvēkiem nav izgudrojis! Tām nav ne gala, ne malas; neviena grāmata nespēj tās visas nosaukt. Un ikviena no šīm slimībām ir slazdi, kas uzglūn nevainīgajam upurim.
Cilvēks ir mašīna. Automātiska mašīna. Tā sastāv no tūkstošiem sarežģītu un trauslu mehānismu, kas nevainojami un pilnīgā harmonijā cits ar citu pilda savas funkcijas, klausot īpašiem vadības likumiem, pār kuriem pašam cilvēkam nav ne varas, ne teikšanas, ne kontroles. Katram no šiem tūkstošiem mehānismu Radītājs izdomājis ienaidnieku, kura uzdevums ir nedot tam mieru, to traucēt, vajāt, bojāt, mocīt sāpēs un bēdās un beidzot pilnīgi iznīcināt. Neviens no mehānismiem nav atstāts bez ievērības.
Sie ienaidnieki nenogurstoši vajā cilvēku no pat šūpuļa līdz kapam, nepazīstot atpūtas ne dienu, ne nakti. Pastāv vesela armija; regulāra armija; armija, kas ielenc; armija, kas uzbrūk;
modra, kareiviska, nežēlīga armija; armija, kas nepazīst pieļāvību un neielaižas ne uz kādu pamieru.
Tā pārvietojas vadiem, rotām, bataljoniem, pulkiem, brigādēm, divīzijām, korpusiem; dažreiz tā sakopo savus spēkus un dod cilvēcei koncentrētu triecienu. Tā ir Radītāja «Slavenā Armija», un viņš — tās Virspavēlnieks. Metot izaicinājumu saulei, tās kaujas ierindā plīvo šausmīgie karogi ar devīzēm «Katastrofa», «Slimības» un tā tālāk.
Slimības! Tās ir šīs armijas galvenais spēks, nenogurstošais spēks, postošais spēks. Tās sāk uzmākties zīdainim tūlīt pēc dzimšanas un apveltī viņu ar dažnedažādām kaitēm: gan garo kāsu, masalām, cūciņu, gan caureju, zobu sāpēm, skarla- tīnu, gan citām, kas specializējušās tieši bērnu nozarē. Tās vajā mazo, kamēr viņš kļūst par jaunieti, un apgādā to savukārt ar šim vecumam piemērotām sērgām. Tās neliekas mierā, kamēr iedzen viņu brieduma gados, tad vecumā un beidzot kapā.
Tagad, kad jūsu rīcībā ir visi šie fakti, mēģiniet uzminēt, kādā mīlīgā vārdā cilvēks visbiežāk dēvē virspavēlnieku. Es jums aiztaupīšu pūles, tikai, lūdzami, nesmejieties: «Mūsu Debesu Tēvs!»
Cilvēka loģikas ceļi ir gaužām neparasti. Kristietis balstās uz šādas skaidras premisas, pilnīgi noteiktas premisas, stingras un nepielūdzamas premisas: dievs ir visuzinošs un visuspēcigs.
Ja tā, tad nekas, kam jānotiek, nevar notikt bez viņa ziņas; nekas nenotiek bez viņa atļaujas; un tas, ko viņš nolemj novērst, nenotiek.
Tas ir pietiekami skaidrs, vai ne? Un tas padara Radītāju nepārprotami atbildīgu par visu, kas notiek pasaulē, vai ne?
Kristietis atzīst šo kursīvā rakstīto frāzi. Atzīst no visas sirds, pilns sajūsmas.
Bet tad, uzlicis Radītājam atbildību par visām iepriekš uzskaitītajām ciešanām, slimībām un nelaimēm, ko dieva spēkos gan būtu novērst, viedais kristietis mīlīgi un maigi sāk dēvēt viņu par «Mūsu Tēvu»!
Stāvoklis patiešām ir tāds, kā es jums stāstu. Cilvēks apveltī Radītāju ar visām īpašībām, no kurām sastāv velns, un tad secina, ka velns un tēvs ir viens un tas pats! Un tik un tā viņš liegsies līdz pēdējam, ka nešpetns prātā jukušais un svētdienas skolas direktors savā būtībā ir vienādi! Nu, ko jūs teiksiet par cilvēka saprātu? Tas ir, tai gadījumā, ja tāds, pēc jūsu domām, vispār pastāv.