Noass ar savu ģimeni izglābās — lai gan, kads viņiem no tā bija labums, ir cits jautājums. Es šo aizrādījumu izsaku tāpēc, ka vēl nav atradies neviens saprātīgs sešdesmit gadu vecs cilvēks, kas būtu ar mieru vēlreiz nodzīvot savu mūžu. Vai ari kāda cita mūžu. Tātad Noass ar savu ģimeni izglābās, taču jutās ārkārtīgi slikti, jo bija pilni ar mikrobiem. Pilni līdz kaklam, pieņēmušies miesās, resni un uzpūtušies kā gaisa baloni. Tā bija gaužām nepatīkama sajūta, bet, ko lai dara, vajadzēja taču izglābt pietiekamu skaitu mikrobu, lai nodrošinātu nākamās cilvēku ciltis ar nāvi nesējām slimībām, bet uz šķirsta klāja atradās tikai astoņas personas, kas slimības dīgļiem varēja kalpot par patvērumu. Mikrobi bija šķirsta vērtīgākā krava, pret kuru Radītājs izrādīja vismaigākās rūpes un dziļu dievināšanu. Tos vajadzēja labi barot un nodrošināt ar visām ērtībām. Šķirstā atradās gan tīfa un holeras, gan trakumsērgas un stinguma krampju, gan diloņa un melnā mēra mikrobi, gan vēl simtiem tamlīdzīgu dižciltīgu, sevišķi vērtīgu radījumu un brīnum jauku būtņu (tās pauda maigā tēva mīlestību pret cilvēku un bija viņa svētītās balvas bērniem), un tos visus vajadzēja grezni iekārtot un bagāti pacienāt; tos novietoja visērtākajās telpās, kādas vien izdevās sameklēt Noasa un viņa ģimenes iekšās: plaušās, sirdī, smadzenēs, nierēs, asinīs, zarnās. īpaši elegants kūrorts skaitījās resnā zarna. Tur pulcējās neskaitāmi miljardi mikrobu, kas darbojās, barojās, draiskojās un dziedāja slavas un pateicības korāļus; nakts klusumā varēja dzirdēt šo dziesmu liegās atbalsis. Resnā zarna, tā sacīt, bija mikrobu paradīze. Stāvgrūdām pilna ar mikrobiem tā kļuva cieta kā gāzes caurules līkums. Mikrobi ar šo veikumu lepojās. Savā galvenajā korāli viņi piemin to ar lielu apmierinājumu:
Nāc, aizcietējum, esi sveikts,
Nu svētlaimei nav gals!
«Lai Radītājs ir augsti teikts,»
Skan cilvēkzarnu balss.
Šķirsta neērtības bija daudzas un dažādas. Noasam un viņa ģimenes locekļiem vajadzēja dzīvot pašā zvēru gūzmā, elpot viņu drausmīgo smirdoņu, cauru dienu klausīties pērkondim- došo rēkoņu un spiedzienus, kamēr aizkrīt ausis, nemaz nerunājot par papildu neērtībām, kādas bija jāpiedzīvo dāmām, kas nevareja pat galvu pagriezt, neredzēdamas, kā tūkstošiem
dažādu radījumu augļojas un vairojas. Un tad vēl mušas! Tās veseliem mākoņiem šaudījās apkārt un nedeva mieru Noasam un viņa ģimenei visu mīļu dienu. No rīta tās pamodās agrāk par visiem citiem, bet naktī devās pie miera pēdējās. Taču sist un kropļot tās nedrīkstēja, jo tās bija svētas, to izcelšanās — dievišķīga un Radītājs tās uzskatīja par savas sirds lolojumu, saviem dārgajiem acuraugiem.
Ar laiku pārējiem dzīvniekiem bija paredzēts gan vienā, gan otrā vietā izkāpt no šķirsta un izklīst pa visu zemeslodi: tīģerus gaidīja Indija, lauvas un ziloņus — kailie tuksneši un dziļie džungļu biezokņi; putnus — bezgalīgās debesu tāles; kukaiņus — viens vai otrs klimatisks apgabals atkarībā no viņu gaumes un prasībām. Bet muša? Tai nav tautības; visas pasaules zemes tai ir dzimtās mājas, visa zemeslode — tās īpašums, visi dzīvie radījumi — tās upuri, un visiem viņiem tā ir krusts un nāve.
Turpretī cilvēkam tā ir dieva sūtne, viņa pilnvarotais vēstnieks, Radītāja personiskā pārstāve. Mušas kā apsēstas bariem dūc pār zīdaiņa šūpuli, rāpo pa viņa miegā salipušajiem plakstiņiem, dzeļ, kaitina viņu un laupa viņam miegu, bet nogurušajai mātei — pēdējos spēkus, kurus tā izšķiež ilgajos nomoda brīžos, cenzdamās aizsargāt savu bērnu no šīm uzmācīgajām Ēģiptes mocībām. Muša vārdzina vājinieku mājās, slimnīcā un pat uz nāves cisām, kad viņš dveš pēdējo elpas vilcienu. Tā nedod cilvēkam mieru ēdienu reizēs, vispirms uzmeklēdama ļaudis, kas sirgst ar kādu pretīgu vai nedziedināmu slimību, ložņādama pa viņu vātīm, sakrādama uz ķepām miljoniem nāvi nesēju mikrobu, bet pēc tam atlaižas uz vesela cilvēka galdu, nomet šos nešķīsteņus uz sviesta un tīfa mikrobus kopā ar saviem mēsliem izkārna uz pankūkām. Mājas muša sēj vairāk ciešanu un izdzēš vairāk cilvēku dzīvību nekā visi pārējie neskaitāmie dievišķo bedu un nāves vēstnešu karapulki kopā.
Sēms bijis piebāzts ar ankilostomas oliņām. Taisni brīnums, cik dziļi un centīgi Radītājs izstudējis lielo mākslu, kā cilvēku padarīt nelaimīgu. Es jau minēju, ka viņš izgudrojis īpašu ienaidnieku ikvienai cilvēka organisma detaļai, neizlaižot sveikā nevienu, un, to darīdams, esmu teicis skaidru patiesību. Daudziem nabaga ļaudīm jāstaigā basām kājām, jo viņiem nav naudas zābakiem. Radītājs arī te izmantoja izdevīgu gadījumu. Piezīmēšu, starp citu, ka viņš vienmēr patur acīs nabagus. Deviņas desmitdaļas viņa izgudroto slimību domātas nabagiem — un tās sasniedz adresātu. Bagātniekiem tiek vienīgi nožēlojamas druskas. Nedomājiet, ka šis apgalvojums ir no gaisa grābts — tā nav: lielum lielais vairums Radītāja izgudroto slimības dīgļu domāti, tieši lai saindētu dzīvi nabagiem. To jūs nopratīsiet kaut vai no fakta, ka, sprediķodami baznīcās, garīdznieki visbiežāk godina Radītāju par «Nabaga ļaužu draugu». Un slavas dziesmās, kuras Radītājam skandina no kancelēm, nekad un nemūžam nav ne vārda patiesības. Visne- pielūdzamākais un nenogursto- šākais nabaga ļaužu ienaidnieks ir viņu Debesu Tēvs. Vienīgais īstais nabagu draugs ir viņu brālis cilvēks. Tas jūt viņiem līdzi, žēlo un pierāda savu līdzcietību darbos. Tas visādi cenšas atvieglot nelaimīgo ciešanas, bet cildināts ik reizes šajā sakarā top Debesu Tēvs.
Tieši tāpat ir ar slimībām. Ja zinātne iznīcina slimību, kas uzticīgi kalpojusi dievam, tad nopelnus nepiedēvē nevienam citam kā viņam, un no visām baznīcas kancelēm atskan vesels reklāmas koris, kurš pateicīgā sajūsmā cildina Radītāju un aicina ticīgos lieku reizi pārliecināties, cik tas labs! Nu kā tad, to taču veicis «Viņš». Var jau būt, tikai tad viņš savus tūkstoš gadus pagaidījis, pirms to izdarījis. Bet nē, nieki — no kancelēm apgalvo, ka viņš domājis par to visu laiku. Kad izmocītie ļaudis saceļas, gāž gadsimtiem ilgo tirāniju un atbrīvo tautu, sajūsminātā baznīca to tūlīt pasludina par dieva darbu un aicina visus krist ceļos un skaitīt dievam pateicības lūgšanu. Apbrīnas pilnā pacilātībā no kancelēm skan: «Lai tirāni zina, ka Modrā Acs, kas vienmēr ir nomodā, viņus redz; lai viņi atceras, ka Dievs mūsu Kungs nebūs pacietīgs mūžīgi, bet noteiktā dienā liks pār viņiem brāzties savai dusmu vētrai.»
Baznīca tikai aizmirst pieminēt, ka otru tik gausu kā viņu pat dienas laikā ar uguni nesameklēsi; ka viņa Acs, kas vienmēr ir nomodā, mierīgi varētu arī gulēt, ja jau tai vajadzīgs gadsimts, lai ieraudzītu to, ko jebkura cita acs redzētu nedēļas laikā; ka visā vēstures gaitā nav atrodams piemērs, kur viņš pirmais būtu izdomājis kādu cēlu darbu — katru reizi viņš maķenīt nokavē un grasās rīkoties tikai tad, kad cits jau ir gan izdomājis, gan izdarījis. Tad nu viņš ir klāt kā nagla un grābj ciet dividendes.
Tātad pirms sešiem tūkstošiem gadu Sēms bija pilns ar an- kilostomas oliņām. Apmēros mikroskopiskām, neapbruņotai acij neredzamām. Visi Radītāja izgudrotie sevišķi nāvīgie slimību dīgļi ir neredzami. Tā ir meistariska izdoma. Gadu tūkstošiem ilgi tā neļāva cilvēkam piekļūt slimību saknēm un izjauca viņa mēģinājumus šīs sērgas uzvarēt. Tikai pavisam nesen zinātnei izdevies atmaskot dažas no šīm zemiskajām viltībām.
Viena no pēdējām svētību nesošajām zinātnes uzvarām ir apslēptās slepkavas — ankilostomas atklāšana un indentificēšana. Tās iemīļotais upuris ir baskājainie ubagi. Tā guļ savā slēptuvē siltos apgabalos un smilšainās vietās un izgrauž sev ceļu nabadziņu kailajās kājās.
Ankilostomu atklāja pirms diviem vai trim gadiem kāds ārsts, kas ilgu laiku bija pacietīgi pētījis tās upurus. Ankilostomas izraisītā slimība strādāja savus tumšos darbus visā pasaulē, jau kopš Sēms izcēlās Araratā, tikai neviens nedomāja, ka tā vispār ir slimība. Cilvēkus, kas ar to sirga, uzskatīja vienkārši par sliņķiem, un tāpēc viņus nicināja un apsmēja, lai gan patiesībā nelaimīgie bija pelnījuši līdzcietību. Ankilostoma ir īpaši zemisks un negodīgs izgudrojums, kas, neviena netraucēts, slepeni dzinis viltu gadsimtiem ilgi; tagad tomēr šis ārsts un viņa palīgi iznīdēs to līdz kaulam.
Un atkal tas ir dieva pirksts. Jau sešus tūkstošus gadu viņš domājis, kā iznīdēt šo sērgu, tikai nekādi nav varējis saņemt dūšu un rīkoties. Taču ideja par ankilostomas iznīcināšanu — tā pieder viņam. Netrūka daudz, ka viņš būtu gandrīz vai aizsteidzies doktoram Čarlzam Vordelam Stailsam priekšā. Lai nu kā, bet nopelnus viņš jau paspējis piesavināties. Tādās reizēs viņš nekad nenokavējas.
Ankilostomas iznīcināšana maksās miljonu dolāru. Iespējams, ka viņš tieši grasījās ziedot šo summu, tikai kāds cilvēks aizsteidzās viņam priekšā — kā jau parasti. Tas bija misters
Rokfellers. Viņš pagādās miljonu, bet gods tiks citam — ari kā parasti. Sīrīta avīzes pastāsta mums mazliet par ankilostomas darbību.
«Sie parazīti bieži tā pazemina slimnieku organisma funkcionēšanas spēju, ka aizkavē pat cilvēku fizisko un garīgo attīstību, padara viņus uzņēmīgākus pret citām slimībām, samazina darba spējas, bet apgabalos, kur šī sērga sevišķi izplatīta, tā ievērojami paaugstina mirstību no tuberkulozes, plaušu karsoņa, tīfa un malārijas. Ir pierādīts, ka daudzu cilvēku organisma pazemināto funkcionēšanas spēju, ko agrāk izskaidroja ar malāriju un klimatu un kas nopietni ietekmē attiecīgā rajona ekonomisko attīstību, patiesībā izraisa šis parazīts. Sī slimība nebūt nav raksturīga tikai vienai šķirai; tā ievāc ciešanu un nāves meslus kā no bagātiem un augsti inteliģentiem cilvēkiem, tā arī no viņu mazāk laimīgajiem brāļiem. Paši mērenākie aprēķini rāda, ka šis parazīts aplipinājis ap diviem miljoniem mūsu zemes iedzīvotāju. Visbiežāk un visnopietnāk ar šo kaiti sirgst skolas vecuma bērni.
Tomēr, kaut gan tā ir plaši izplatīta un nopietna, mēs varam raudzīties nākotnē cerību pilni. Slimību iespējams viegli noteikt, bez grūtībām izārstēt un ar visvienkāršāko sanitāro pasākumu palīdzību (lasi: ar dieva palīdzību) efektīvi novērst.»
Kā redzat, Acs, kas ir vienmēr nomodā, uzmana nabaga bērnus. Sis krusts viņiem bijis jānes no laika gala. Viņi un «tā Kunga jēri» (es lietoju populāro sarkastisko izteicienu) nekad nav varējuši izsprukt no Acs neatslābstošās uzmanības.
Jā, pazemīgie un neizglītotie nabaga jaudis ir tie, kam papilnam tiek šie labumi. Piemēra pēc apskatīsim Āfrikas «miega slimību». Sīs nežēlīgās mocības upuris ir neizglītotā, lādzīgā melno cilts, kuru dievs nometinājis mežonīgajos džungļos, lai pēc tam pievērstu viņiem savu tēvišķīgo Aci, kas nesnauž ne reizes, kad ir izdevība kādam sagādāt bēdas. Par šiem ļaudīm viņš parūpējās jau pirms plūdiem. Izvēlētā uzticības persona bija muša, ce-ce mušas radiniece; ce-ce ir muša, kas valda pār Zambezu apvidu, ar savu dzēlienu nesot nāvi ragulopiem un zirgiem un tā padarot šo apgabalu par neapdzīvojamu arī cilvēkam. Ce-ce šausmīgā radiniece pārnēsā mikrobu, kas izraisa miega slimību. Hams bija pilns ar šiem mikrobiem, un, kad ceļojums beidzās, viņš izkrāva tos Āfrikā, kur sākās posts, kas trakoja bez mitas sešus gadu tūkstošus, kamēr zinātne beidzot izpētīja šo noslēpumu un atrada slimības cēloni. Dievbijīgās tautas tagad tencina dievu un slavē viņu, jo viņš taču nācis glābt savus nabaga melnos. No kancelēm sludina, ka viņš to esot pelnījis, tāpēc ka zinātnieki no viņa smēlušies iedvesmu. Viņš ir patiesi dīvaina Būtne. Viņš izdara drausmīgu nozie- gurnu, turpina savas ļaundarības nepārtraukti sešus tūkstošus gadu un tad pavēsta, ka ir pelnījis slavināšanu, jo ierosinājis, lai kāds cits viņa bardzību mīkstina. Viņu sauc par pacietīgu, un viņam, protams, arī jābūt pacietīgam, citādi viņš jau sen būtu aiztriecis baznīcu pie visiem velniem par tiem baigajiem komplimentiem, ar ko tā viņu apveltī.
Par miega slimību, ko citiem vārdiem sauc par nēģeru letar- ģiju, zinātne izsakās šādi:
«To raksturo miega periodi, kas atkārtojas pēc zināmiem starplaikiem. Slimība ilgst no četriem mēnešiem līdz četriem gadiem un vienmēr beidzas ar nāvi. Slimnieks sākumā kļūst gurdens, vārgs, bāls un truls. Viņa plaksti pietūkst, un uz ādas parādās izsitumi. Viņš aizmieg runājot, ēdot un strādājot. Slimībai progresējot, viņu tikai ar grūtībām vairs var pabarot, un viņš stipri noliesē. Neēšanai un izgulējumiem seko krampji un nāve. Daži pacienti zaudē prātu.»
Un tieši tas, kuru baznīca un cilvēki sauc par Mūsu Debesu Tēvu, ir izgudrojis šo mušu un licis tai nest nabaga mežonim, kas Lielajam Noziedzniekam nav darījis nekā ļauna, šo drūmo, ilgstošo slimību, bēdas, postu un miesas un dvēseles pakāpenisku iznīcību. Pasaulē nav cilvēka, kurš nejustu līdzi nabaga melnajam cietējam, tāpat kā nav cilvēka, kurš negribētu viņu salāpīt, ja vien spētu. Lai atrastu radījumu, kas nejūt melnajam līdzi, jums jādodas uz debesīm; turp jums jādodas arī, ja gribat atrast vienīgo būtni, kura melno varētu izārstēt, bet kuru nekādi nav iespējams pierunāt to darīt. Ir tikai viens tēvs, kas ir pietiekami nežēlīgs, lai sūtītu šo drausmīgo slimību pār savu bērnu galvām — tikai viens. Otru tādu nespētu radīt pat pati mūžība. Vai jums patīk dedzīgi, sašutuma pilni pārmetumi, kas izteikti vārsmās? Te tādi ir — nupat kā noklausīti no kāda verga, kas izlējis vārdos savas slepenākās ciešanas:
Kā akmens cilvēks cietsirdīgs Pret brāļu tūkstošiem!
Pastāstīšu jums kādu jauku notikumu, kas pat zināmā mērā aizkustina sirdi. Kāds cilvēks, pār kuru bija nākusi dievbijība, vaicāja priesterim, kas viņam jādara, lai viņš izrādītos savas jaunās mantas cienīgs. Priesteris sacīja: «Atdarini Mūsu Debesu Tēvu, mācies būt viņam līdzīgs.» Vīrs cītīgi, pamatīgi un saprātīgi studēja bībeli un tad, izlūdzies dieva palīdzību, ņēmās viņu atdarināt. Ar viltu viņš panāca, ka viņa sieva nokrīt pa kāpnēm, salauž mugurkaulu un paliek krople uz mūžu: viņš nodeva savu brāli blēža rokās, kas nolaupīja tam visu mantu un noveda nabagmājā; viņš aplipināja vienu no saviem dēliem ar cērmēm, otru ar miega slimību, trešo ar gonoreju; vienai meitai viņš pagādāja skarlatīnu, un tā jau bērnībā kjuva kurla, mēma un akla uz visu mūžu; palīdzējis kādam nelietim pavest otru meitu, viņš aizcirta tās priekšā savas mājas durvis, un tā nomira atklātajā namā, nolādēdama tēvu. Tad viņš ziņoja visu priesterim, kas sacīja, ka tā nu gan nevarot atdarināt Mūsu Debesu Tēvu. Atgrieztais jautāja, kur tad viņš esot kļūdījies, bet priesteris naski uzsāka citas valodas, pavaicādams, kāds ārā laiks.