Lūk, jums būs ir otra grāmatiņa, vai, labāk sakot — pēdējā! Negribējās, stipri negribējās izdot arī šo. Tiešām, laiks prasties godu. Teikšu jums, ka ciemā sāk jau smieties par mani: lūk, saka, vecais tēvs palicis muļķis: vecuma dienās sācis nodarboties ar bērnišķīgām spēlītēm! Un tiešām, sen jau laiks mest mieru. Jūs, mīļie lasītāji, patiesi domājat, ka izliekos tikai par veci. Kas tā par izlikšanos, kad mutē pavisam vairs nav zobu. Tagad, ja gadās kas mīksts, tad to jau kā nebūt gremošu, bet cieta ne par ko nenokodīšu. Tātad, lūk, jums atkal grāmatiņa! Nerājieties tikai! Nav labi uz atvadām rāties, it īpaši ar to, ar kuru, diezin, vai tik drīz vairs tiksieties. Šajā grāmatelē dzirdēsiet pavisam jaunus, gandrīz visus jums nepazīstamus stāstītājus, izņemot varbūt tik Fomu Grigorjeviču. Bet tā ākstīgā kundziņa, kas stāstīja tādā pārgudrā valodā, ka pat daudzi apķērīgi Maskavas ļaudis nevarēja viņu saprast, sen vairs nav. No tā laika, kad ar visiem bija sanācis naidā, viņš pie mums vairs nav rādījies. Jā, vai neesmu jums stāstījis šā gadījuma? Paklausieties, tur joki bez gala. Pagājušā gadā, tā pret vasaru, jā, gandrīz vai pašā mana patrona dienā, atbrauca pie manis ciemā… (Jāsaka jums, mijie lasītāji, ka mani tautieši, lai dievs viņiem dod veselību, neaizmirst veco vīru. Jau piecdesmitais gads, ka esmu sācis pieminēt savu vārda dienu. Kurš īsti man gads, to ne es, ne mana vecene jums nepateiks. Vajag būt tuvu septiņdesmitajam. Dikaņkas pops, Charlampija tēvs, zināja, kad esmu dzimis; tikai žēl, jau piecdesmit gadu, ka viņa vairs nav šai pasaulē.) Un tā, lūk, atbrauca man viesi: Zachars Kirilovičs Cuchopupenko, Stepans Ivanovičs Kuročka, Tarass Ivanovičs Smačņenkijs, piesēdis Charlampijs Kirilovičs Chlosta; vēl atbrauca… lūk, aizmirsies ir vārds, ir uzvārds … Osips … Osips … tu mans dievs, viņu taču pazīst visa Mirgoroda! viņš vēl, kad runā, tad vispirms uzsit knipi un iesprauž rokas sānos.. . Nu, dievs ar viņu! Citreiz atcerēšos. Atbrauca arī jums pazīstamais kundziņš no Poltavas. Fomu Grigorjeviču es neskaitu, tas jau pašu cilvēks. Visi sāka sarunāties (atkal jāpiezīmē, ka pie mums nekad tukšus salmus nekuļ: es vienmēr mīlu pieklājīgas runas, lai, kā saka, būtu kopā ir uzjautrināšanās, ir pamācība) — sāka runāt par to, kā jāsāla āboli. Mana vecene sāka stāstīt, ka vispirms āboli krietni jānomazgā, tad jāizmērcē kvasā, bet tad tik .. . «Nekā nebūs'» iejaucās poltavietis, sabāzis rokas sava zaļās krāsas kaftana kabatās un pasoļojis cienīgiem soļiem pa istabu: «nekā nebūs! Vispirms vajag apkaisīt ar balzāmpīpenēm un tad tikai…» Nu, atsaucos uz jums, mīļie lasītāji, sakiet pēc sirdsapziņas: vai jūs jebkad esat dzirdējuši, ka ābolus pārkaisītu ar balzāmpīpenēm? Tiesa, liek zustreņu lapas, mau- ragu, trejlapu āboliņu, bet ka liktu balzāmpīpenes … nē, to neesmu dzirdējis. Liekas gan, ka labāk par manu veceni neviens neprot šīs lietas. Nu, sakiet jel paši! Novedu viņu ar nolūku kā labu cilvēku klusiņām sāņus: «Klausies, Makar Nazarovič, nesmīdini ļaudis! Tu neesi nekāds nieka vīrs: pats, kā saki, esi reiz ēdis kopā ar gubernatoru pie viena galda! Nu, ja \u teiktu tur kaut ko līdzīgu, tevi taču visi apsmietu!» Ko gan, kā jūs domājat, viņš atbildēja uz to? Neko! nospļāvās uz grīdas, paņēma cepuri un aizgāja Kaut vai atvadījies būtu no kāda, kaut vai ar galvu būtu pametis kādam; tikai dzirdējām, ka pie vārtiem piebrauca rati ar zvaniņu; iesēdās un aizbrauca. Un labāk arī bija! Mums tādu viesu nevajag! Teikšu jums, mīļie lasītāji, ka pasaulē nav nekā ļaunāka par šiem lielmaņiem. Tālab, ka viņa tēvabrālis bijis kādreiz komisārs, ceļ degunu gaisā. It kā komisārs jau būtu tik augsta dienesta pakāpe, ka augstākas par to vairs pasaulē nav. Paldies dievam, ir vēl lielāki vīri par komisāru! Nē. neciešu šos lielmaņus! Ņemsim, piemēram, Fomu Grigorjeviču, liekas, nav taču nekāds ievērojams cilvēks, bet, ja paskatās uz viņu: kāda sejā mirdz svarīguma apziņa, pat tad, kad iešņauc parasto tabaku, un tu tad jūti gribot negribot cieņu pret viņu. Baznīcā, kad sāk dziedāt luktā, — sajūsma neizsakāma! Liekas, jāizkust vai visam! . . Bet tas … nu, dievs ar viņu! Viņš domā, ka neiztiksim bez viņa pasakām. Lūk, tomēr sakrājusies grāmatele.
Apsolīju, cik atceros, ka šai grāmatelē būs arī mana pasaka. Un tiešām, gribēju ari to izdarīt, bet paredzēju, ka manai pasakai vajadzēs vismaz trīs tādas grāmateles. Domāju tā kā īpaši iespiest to, bet apdomājos citādi. Pazīstu taču jūs: smiesieties par vecīti. Nē, negribu! Ardievu! Ilgi, bet varbūt arī nekad vairs neredzēsimies! Kas par to? Jums tāČu viena alga, kaut manis arī pavisam nebūtu pasaulē! Paies gadi, viens, otrs, — un jūs vēlāk neviens neatcerēsieties un nenožēlosiet veco dravnieku Rudo Paņko.