Pērngad Stendāla 200. dzimšanas dienu atzīmēja visa pasaule, bet sava laikā otrs franču literatūras dižgars Onorē de Balzaks uzskatīja, ka izglītotajā Eiropā tikai kāds tūkstotis var saprast un novērtēt Sten- dalu. Rakstnieka dzīves laikā viņa darbus patiesi lasīja tikai nedaudzi, taču tos paguva iepazīt un augstu novērtēt gan Gēte un Balzaks, gan l'ufikins un Ļevs Tolstojs, kas «Sarkano un melno» un «Parmas klosteri» nosaucis par nepārspējamiem šedevriem.
Stendāls, īstajā vārdā Anrī Beils, dzimis 1783. gada 23. janvari Francijas dienvidos Grenoblē, tiesu palātas advokāta ģimene. Bērnība nakamais rakstnieks loti pieķeras savam vectēvam doktoram Guņjo- nam, kas zēnam izjusti stāsta par Voltēru un citiem XVIII gadsimta lielajiem enciklopēdistiem. Tieši tas atstāj vislielāko iespaidu uz viņa rakstura veidošanos. No Parīzes līdz Grenoblei nonāk Lielās franču ievolūcijas notikumu atskaņas. Stendāls atceras: «Es uzšuvu trīskrāsainu karodziņu un republikāņu uzvaras dienās nēsāju pa mūsu lielās mājas neapdzīvotajām istabām, šo karodziņu man saplēsa, un es iztēlojos sevi par dzimtenes mocekli. Es mīlēju brīvību līdz neprātam.»
Revolūcija ienes jaunas vēsmas arī izglītības laukā. Klasiskās koledžas ar senajām valodām pamazām aizstāj skolas, kur priekšroka tiek dota eksaktajām zinātnēm. Viens no Grenobles skolotājiem līdztekus republikāniskajām idejām ieaudzināja savā skolniekā arī mīlestību uz matemātiku. Vēlāk Stendāls rakstīja: «Es mīlēju matemātiku tādēļ, ka tā necieš liekulību un nenoteiktību, ko es ienīstu visvairāk.» Tas atstāj iespaidu uz visu Stendāla daiļradi, jo tādu pašu skaidrību un precizitāti viņš prasa arī no rakstnieka: «Vienīgais daiļums stilā ir absolūta precizitāte.»
1799. gadā, pabeidzis skolu Grenoblē, Anrī Beils aizbrauc mācīties uz Parīzi. Tā kā republikai no visām pusēm uzbrūk Eiropas monarhi, jaunais Beils stājas tās aizstāvju rindās. Viņš sāka dienēt Napoleona armijā. Beils jūsmoja par Napoleona personību un uzskatīja viņu par revolūcijas turpinātāju. Kad 1804. gadā Napoleons pasludināja sevi par Francijas imperatoru, Beils jutās vīlies un aizgāja uz laiku no armijas. Tomēr pēc dažiem gadiem viņš atkal iestājās armijā un piedalījās karagājienos uz Itāliju, Austriju un Krieviju. Pēc Napoleona krišanas un Burbonu varas atjaunošanas Anrī Beils atstāj Franciju, nevarēdams samierināties ar despotismu, liekulību un trulumu, kas valdīja viņa dzimtenē pēc vecās karaļu dinastijas atgriešanās. Viņš aizbrauca uz Itāliju, kur arī uzsāka savu literāro darbību. Sākumā viņš rakstīja grāmatas par mūziku un mūziķiem, pēc tam par Itālijas glezniecību, kā arī ceļojumu piezīmes «Roma, Neapole, Flo- rence» un «Pastaigas pa Romu».
Saskare ar brīvību mīlošo itāliešu tautu lika Anrī Beilam iepazīt un iemīlēt šo zemi. Viņš sadarbojās ar slepeno karbonāru biedrību, kuras mērķis bija atbrīvot dzimteni no austriešu un pašmāju despotiem, apvienot saskaldīto Itāliju vienā valstī. Sie cilvēki dēvēja sevi par karbonāriem jeb ogļdeģiem, jo sākumā pulcējās mežos ogļ- deģu būdās. Viņi ticēja, ka pazemē gruzdošās ogles uzliesmos un brīvības cīņu liesmas aptvers visu Itāliju. Sāds karbonārs ir arī 1829. gadā publicētās noveles «Vanina Vanini» galvenais varonis Pjetro Misirilli.
No 1821. gada līdz 1830. gadam Stendāls dzīvoja Francijā. Seit tapa arī romāns «Sarkanais un melnais», kurā ar ģeniālu vērienu dota Restaurācijas laika aina. No 1830. gada līdz pat nāvei Stendāls ieņēma pieticīgo Francijas konsula amatu Civitavekijas pilsētā Itālijā. 1839. gadā viņš uzrakstīja savu pēdējo lielo romānu «Parmas klosteris», kas izraisīja Balzaka sajūsmu un apbrīnu. Rakstnieks negaidīti mirst ar trieku 1842. gada 23. martā Parīzē, uz kurieni bija atbraucis atvaļinājumā. Uz viņa kapa pieminekļa Monmartras kapsētā
izcirsti vārdi, kurus sacerējis pats rakstnieks: «Anrī Beils. Milānietis. Kukstija. Mīlēja. Dzīvoja.» Tie lasāmi itāliešu valodā kā pēdējais cie- ii.i i apliecinājums rakstnieka otrajai dzimtenei.
Stendāls nodzīvoja nepilnus 60 gadus, bet tā bija ar notikumiem, durbiem un domām bagāta dzīve, kādu nodzīvojis izcils, laikabiedru nenovērtēts un pēcnācēju apbrīnots mākslinieks. Stendāls ir jaunī- l>as ii ii skaistuma apdziedātājs. Viņa varoņi vienmēr žilbinoši jauni un žilbinoši skaisti. Tādi ir Ziljēns Sorels un Matilde de la Mola «Sarkanaja un melnajā», Fabricijs del Dongo un Klelija Konti «Parmas klosteri", Pjetro Misirilli un Vanina Vanini novelē «Vanina Vanini».
Vanina ir Stendālam tipisks romantiski noskaņotas augstāko ap- i nīdu meitenes tēls. Viņa nicina elegantos, bet garīgi tukšos jaunos ai istokrātus un ir spējīga novērtēt, cienīt un mīlēt gudru, enerģisku iin drosmīgu jaunu cilvēku no tautas. Pašas mīlestība viņai ir augstāka pnr visu. Mīļotā sabiedriskie ideāli neko neizsaka viņas sirdij, taču NNva egoistiskajā apmātībā viņa rīkojas kvēli un pārliecinoši. Vaninas Vanini tēlu pēc tam Stendāls atkārto romānā «Sarkanais un Melnais», atveidodams spēcīgo un patmīlīgo Matildi de la Molu.
Arī jaunā karbonāra Pjetro Misirilli tēls sasaucas ar slavenā romāna galveno varoni Ziljēnu Sorelu. Novelē «Vanina Vanini» un romānā «Sarkanais un melnais» iezīmējas vienas un tās pašas problēmas divi varianti. Misirilli var nešaubīdamies izvēlēties mērķi, kura dēļ vērts ziedot visu savu dzīvi un iet uz to bez kādiem kompromisiem. Tai pašā laikā Francijā neparasti apdāvināts jauneklis no zemas kārtas, gribēdams izsisties uz augšu, spiests piemēroties valdošajām šķirām un pieņemt to spēles noteikumus. Taču tā ir Ziljēna Sorela traģēdija. Sekojot savas dvēseles cildenajām tieksmēm, viņš beigās labāk izvēlas nāvi nekā liekulību.
Stendāla daiļradē «Vanina Vanini» ir jauna tipa drāma, kas uzrakstīta hronikas formā. Darbība tajā risinās vēl straujāk nekā pirms tam publicētajās Merimē novelēs. Pat starp daudziem citiem Stendāla darbiem «Vaninas Vanini» proza izceļas ar lakonismu un enerģiju. So iespaidu pastiprina noveles ietilpība: nebūdams liekvārdīgs, autors nav pagājis garām nevienam apstāklim, īsuma labad nav ziedojis nevienu pāreju vai niansi varoņu pārdzīvojumos un domās. Lasītājs ir pārliecināts tiklab par drāmas patiesīgumu, kā arī par to, ka uzzinājis tajā itin visu. Papildu sīkumi tikai vājinātu tās spriegumu.
Kritizēdams savos darbos pastāvošo sociālo iekārtu, Stendāls vienmēr atbildējis uz jautājumu: ko tā devusi jauniem cilvēkiem, kas pieder pie dažādām šķirām, pie dažādiem sabiedrības slāņiem. Stendāls rakstīja par jaunatni kā par tēvzemes cerību un nākotni. Kādu mantojumu saņēmuši jaunieši, kas piedzimuši Napoleona valdīšanas gados vai arī pēc Burbonu restaurācijas? Kādus ceļus uz laimi viņi var izraudzīties? Kur viņi saskata savu pienākumu? Kāpēc tik dramatisks ir viņu dzīves ceļš? Ko viņu pieredze māca nākamajām paaudzēm?
Gleznotājs Ežēns Delakruā atceras, ka Stendāls viņam ieteicis: «Nenonieciniet neko tādu, kas var darīt jūs diženu.» Un kā pats Anrī Beils sekojis šim padomam? Viņš nav noniecinājis neko no visa tā, kas bija nepieciešams, lai attīstītu viņa apbrīnojamās spējas: saasinātu uztveri, paradumu iztēloties vērojot un vērot iztēlojoties, apvienot kritisku prātu ar aizraujošu romantiku, tieksmi analizēt un poētiski vispārināt, precīzi izpētīt cilvēka «dvēseles dzīvi». Viņš ilgus gadus izkopa šīs spējas līdz pilnībai. Tā sagatavodams sevi jauniem atklājumiem daiļprozā, itin kā iepriekš izpildīdams nākamo paaudžu prasības pret literatūru, viņš kļuva par Stendālu, tas ir, nemirstīgu mākslinieku.
Tulkotājs
TAS NOTIKA 182* gadā kādā pavasara vakarā. Visā Romā valdīja satraukums: slavenais baņķieris hercogs B*** rīkoja balli savā jaunajā pilī Venēcijas laukumā. Viss labākais, ko varēja sniegt Itālijas māksla, Parīzes un Londonas izsmalcinātā greznība, bija izmantots šās pils izdaiļošanā. Viesu ieradās milzums. Daiļās un atturīgās gaišmates no aristokrātiskās Anglijas tiektin tiecās uz šo balli; viņu sanāca vesels pūlis. Romas skaistules sacentās ar viņām daiļumā. Tēva pavadībā zālē ienāca jauna meitene, kuras mirdzošās acis un ogļmelnie mati liecināja, ka viņa ir romiete. Visu skatieni pievērsās ienācējai. Ikviena viņas kustībā jautās neparasts lepnums.
Ārzemniekus pārsteidza balles krāšņums. «Eiropas karaļu svinības netiek ne tuvumā,» viņi sprieda.
Karaļiem nav romiešu arhitektūras piļu; viņi spiesti ielūgt savas galma dāmas, kurpretī hercogs B*** uzaicina vienīgi daiļas sievietes. Arī tovakar viņš varēja būt apmierināts ar izvēli — vīrieši bija apžilbināti. Visapkārt tik daudz apburošu sieviešu, ka bija grūti izšķirties, kura ir visdaiļākā: pēc zināmas svārstīšanās par balles karalieni beidzot tika pasludināta kņaze Vanina Vanini, jau pieminētā jaunā meitene ar melnajiem matiem un ugunīgajām acīm. Drīz vien ārzemnieki un jaunie romieši, atstājuši citas viesistabas, drūzmējās zālē, kur uzturējās kņaze.
Viņas tēvs, kņazs dons Azdrubals Vanini, vēlējās, lai meita vispirms dejotu ar dažiem vācu kroņprinčiem. Pēc tam viņu uzlūdza vairāki angļi, ļoti skaisti un ļoti dižciltīgi, taču viņu dzedrums Vaninu garlaikoja. Ar lielāku prieku viņa mocīja jauno Livio Savelli, kas, liekas, bija viņā gaužām iemīlējies. Sis jaunais cilvēks bija viena no spožākajām partijām Romas augstākajā sabiedrībā, un, tāpat kā Vaninai, viņam bija kņaza tituls. Toties, ja viņam iedotu palasīt kādu romānu, neticis pat līdz divdesmitajai lappusei, viņš noliktu grāmatu malā, aizbildinādamies ar galvassāpēm. Pēc Vaninas domām, tas bija liels trūkums.
īsi pirms pusnakts ballē izplatījās vēsts, kas radīja vispārēju ievērību. Kāds jauns karbonārs, pārģērbies par sievieti, tai pašā vakarā izbēdzis no ieslodzījuma Santandželo cietoksnī; jau sasniedzis cietuma vārtus, viņš romantiskas drosmes uzplūdā meties ar dunci virsū sargkareivim, taču arī pats ticis ievainots, un tagad pilsētas ielās viņu vajājot sbiri1 , cerēdami pēc asiņu pēdām bēgli notvert.
Kamēr sabiedrība pārrunāja šo notikumu, Vaninas daiļuma un panākumu apžilbinātais dons Livio Savelli, pavadīdams jauno kņazi pēc dejas līdz krēslam, gandrīz vai zaudējis prātu aiz mīlestības, vaicāja:
— Sakiet, dieva dēļ, — kas ir jūsu ideāls?
— Jaunais karbonārs, kurš nupat izbēdzis no cietokšņa, — Vanina atbildēja. — Viņš vismaz kaut ko paveicis, nevis tikai nācis pasaulē.
'Sbirs — policists Itālijā.
Kņazs dons Azdrubals piegāja pie meitas. Sis bagātnieks jau divdesmit gadus neprasīja norēķinu savam pārvaldniekam, kas aizdeva kņazam viņa paša naudu ar visai augstiem procentiem. Sastapuši kņazu uz ielas, jūs noturētu viņu par vecu aktieri; jūs pat nepamanītu, ka pirkstos viņam ir pieci seši masīvi gredzeni ar ļoti lieliem dimantiem. Abi viņa dēli iestājās jezuītu ordenī, pēc tam sajuka prātā un nomira. Dēlus viņš drīz aizmirsa, bet uz savu vienīgo meitu Vaninu dusmojās par to, ka viņa neprecas. Viņai jau deviņpadsmit gadu, bet viņa atraida visspožākās partijas. Kāds tam iemesls? Tas pats, kas lika atteikties no varas Sullam: nicinājums pret romiešiem.
Nākamajā rītā pēc balles Vanina ievēroja, ka viņas tēvs, kas bija bezrūpīgāks par bezrūpīgu un savu mūžu nebija ņēmis rokā atslēgu, rūpīgi aizslēdza durvis uz šaurajām kāpnēm, kas veda uz pils ceturtā stāva istabām. So istabu logi bija pavērsti uz terasi, ko dekorēja apelsīnu koki. Vanina aizbrauca uz pilsētu vizītēs. Kad viņa atgriezās, pils lielie vārti bija aizbarikādēti ar uguņošanas ierīcēm, un kariete piebrauca pie pils no pagalma puses. Pacēlusi skatienu augšup, Vanina ieraudzīja, ka vienā no istabām, kuras tēvs bija tik cītīgi noslēdzis, atstāts vaļā logs. Atbrīvojusies no savas pavadones, viņa uzkāpa pils bēniņos un uzmeklēja tur aizrestotu lodziņu, pa kuru varēja nokļūt apelsīnu kokiem dekorētajā terasē. Atvērtais logs, ko Vanina bija pamanījusi, atradās tikai dažus soļus no viņas. Kā redzams, šai
istabā kāds apmeties. Bet kas? Nākamajā dienā Vaninai izdevās dabūt atslēgu no durvīm, kas veda uz apelsīnu kokiem dekorēto terasi.
Vanina kaķa soļiem piegāja pie loga, kas joprojām bija vaļā. Viņu slēpa žalūzijas. Istabas dziļumā atradās gulta, un tajā kāds gulēja. Vanina jau dzīrās doties projām, kad pēkšņi viņa pamanīja pāri krēsla atzveltnei pārmestu kleitu. Ielūkojusies gulētājā vērīgāk, viņa ieraudzīja, ka. tam ir gaiši mati un ļoti jauna seja. Viņa vairs nešaubījās, ka gultā guļ meitene. Pār krēslu pārmestā kleita bija notraipīta asinīm; asins traipi melnoja arī uz sieviešu kurpēm, kas bija noliktas uz galda. Nepazīstamā sakustējās. Vanina pamanīja, ka viņa ir ievainota. Viņas krūtis apņēma asinīm piesūcies audekla gabals, ko saturēja kaut kādas lentītes; kā redzams, ievainoto nebija pārsējušas ķirurga rokas. Vanina ievēroja, ka viņas tēvs katru dienu ap pulksten pieciem ieslēdzas savās istabās, lai pēc tam dotos pie nepazīstamās. Atri vien atgriezies, viņš kāpa karietē, lai brauktu pie grāfienes Viteleski. Tiklīdz tēvs bija prom, Vanina uzkāpa mazajā terasē, no kurienes varēja vērot nepazīstamo. Viņa sajuta skaudru žēlumu pret šo jauno meiteni, kas, šķiet, bija tik nelaimīga. Vanina mēģināja iztēloties notikušo. Pār krēsla atzveltni pārmestā kleita, kā liekas, bija saplosīta. Vanina pat varēja saskatīt dunča dūrienu vietas. Kādu dienu viņa ieraudzīja nepazīstamo jo skaidri: viņas zilās acis bija pavērstas pret debesīm, it kā viņa skaitītu lūgšanu. Pēkšņi
nepazīstamās skaistajās acīs sariesās asaras. Jaunā kņaze tik tikko savaldījās, viņu neuzrunājusi. Nākamajā dienā Vanina nolēma paslēpties mazajā terasē pirms tēva ierašanās.
Viņa redzēja, kā dons Azdrubals iegāja pie nepazīstamās; viņš nesa rokā groziņu ar ēdienu. Kņazs izskatījās satraukts un runāja tik klusi, ka Vanina nevarēja neko sadzirdēt, lai gan stiklotās durvis bija atstātas vaļā. Drīz vien tēvs aizgāja.
«Droši vien nabadzītei ļoti bīstami ienaidnieki,» Vanina nodomāja, «ja mans bezrūpīgais tēvs nevienam neuzticas un pats katru dienu nāk šurp, mērodams simt divdesmit pakāpienus.»
Kādu vakaru, kad Vanina, uzkāpusi terasē, ielūkojās pa logu nepazīstamās istabā, viņu skatieni sastapās — un viss atklājās. Noslīgusi uz ceļiem, Vanina iesaucās:
— Es jūs mīlu, jūs varat man uzticēties!
Nepazīstamā aicināja Vaninu istabā.
— Lūdzu, atvainojiet mani, — Vanina sacīja. — Mana muļķīgā ziņkārība jums droši vien liekas aizvainojoša! Es zvēru, ka saglabāšu noslēpumu un, ja tāda būs jūsu vēlēšanās, es vairs nekad šurp nenākšu.
— Kas gan nejustos laimīgs, jūs redzot? — nepazīstamā sacīja. — Vai jūs dzīvojat šai pilī?
— Protams, — Vanina atbildēja. — Bet jūs, kā redzams, mani nepazīstat. Es esmu Vanina, kņaza Azdrubala meita.
Uzmetusi meitenei pārsteiguma pilnu skatienu, nepazīstamā tumši pietvīka, pēc tam piebilda:
— Atļaujiet man cerēt, ka jūs nāksit mani apraudzīt katru dienu, taču man gribētos, lai kņazs par to neuzzinātu.
Sirds Vaninai satraukti dauzījās. Nepazīstamās izturēšanās viņai šķita cieņas pilna. Sī nelaimīgā jaunava droši vien aizvainojusi kādu varenu vīru vai arī greizsirdības neprātā nonāvējusi savu mīļoto. Vanina pat nepieļāva domu, ka jaunavai būtu atgadījies kas ikdienišķs. Nepazīstamā pastāstīja, ka savainotais plecs un krūtis viņai sagādājot lielas sāpes. Bieži vien mute pieplūstot pilna asiņu.
— Un jūs nav apmeklējis ķirurgs? — Vanina iesaucās.
— Jūs taču zināt, — nepazīstamā sacīja, — ka Romā ķirurgiem nekavējoties jāziņo policijai par visiem ievainotajiem, kurus viņi ārstē. Kņazs ir tik vēlīgs, ka pats pārsien manus ievainojumus ar šo te audeklu.
Nepazīstamā ar cildenu atturību vairījās runāt par savu nelaimi. Vanina bija aizgrābta līdz sirds dziļumiem. Jauno kņazi pārsteidza vienīgi tas, ka nepazīstamā šās nopietnās sarunas laikā tikai ar pūlēm valda smieklus.
— Vai drīkstu zināt jūsu vārdu? — Vanina vaicāja.
— Mani sauc par Klementīni.
— Labi, mīļo Klementīn, rīt pulksten piecos es atnākšu jūs apraudzīt.
Nākamajā dienā Vanina redzēja, ka viņas jaunajai draudzenei kļuvis sliktāk.
— Es ataicināšu pie jums ķirurgu, — Vanina sacīja, apskaudama slimnieci.
— Tad labāk es mirstu, — nepazīstamā atbildēja. — Vai tad es drīkstu iegāzt savus labdarus?
— Romas gubernatora monsenjora Savelli Katancara ķirurgs ir kāda mūsu kalpotāja dēls, — Vanina attrauca.
— Viņš ir mums pieķēries, un, pateicoties savam stāvoklim, viņam nav ne no viena jābaidās. Velti mans tēvs viņam neuzticas. Es tūlīt likšu viņu ataicināt.
— Ķirurgs man nav vajadzīgs, — nepazīstamā iesaucās tik dedzīgi, ka Vanina jutās pārsteigta. — Apmeklējiet mani reižureizēm, bet, ja dievs aizsauks mani pie sevis, es būšu laimīga, ja nomiršu jūsu rokās.
Nākamajā dienā nepazīstamā jutās vēl sliktāk.
— Ja jūs mīlat mani, — Vanina atvadoties viņai sacīja,
— jums jāpiekrīt ķirurga apmeklējumam.
— Ja viņš atnāks, mana laime būs zudusi.
— Es aizsūtīšu pēc ķirurga, — Vanina uzstāja.
Neko neatbildējusi, nepazīstamā satvēra Vaninas roku un pārklāja to skūpstiem. Labu brīdi valdīja klusums, nepazīstamās acīs sariesās asaras. Beidzot viņa palaida vaļā Vaninas roku un tā, itin kā dotos nāvē, sacīja:
— Man jāatzīstas, ka aizvakar sameloju jums, sacīdams, ka mani sauc par Klementīni. Es esmu nelaimīgs karbonārs. ..
Vanina pārsteigta atvirzījās un piecēlās no krēsla.
— Es zinu, — karbonārs turpināja, — es zinu, ka ar šo atzīšanos laupu sev pēdējo cerību, kas mani saista pie dzīvības, bet es nevēlos jūs maldināt, jo tas būtu manis necienīgi. Mani sauc Pjetro Misirilli; man ir deviņpadsmit gadu. Mans tēvs ir nabadzīgs ķirurgs no Santandželoin- vado, es pats esmu karbonārs. Kad mūsu ventu atklāja, mani, važās iekaltu, atveda no Romanjas uz Romu un iemeta tumšā karcerī, kuru dienu un nakti apgaismoja nespodra lampa. Tur es pavadīju trīspadsmit mēnešus. Kāda līdzjūtīga dvēsele nolēma mani izglābt. Kad, pārģērbies sieviešu drēbēs, biju jau izkļuvis laukā no cietuma un sasniedzis pēdējos vārtus, viens no sargkareivjiem sāka nekaunīgi lamāt karbonārus, un es iecirtu viņam pliķi. Ticiet man, tā nebija tukša bravūra. Es gluži zaudēju savaldīšanos. Sās neapdomības dēļ naksnīgās Romas ielās man sekoja vajātāji, un, durkļu savainots, zaudēdams pēdējos spēkus, es iemetos kāda nama vaļējās durvīs; dzirdēdams, ka kareivji skrien man pakaļ, es izlēcu pa logu dārzā un nokritu dažus soļus no sievietes, kas pastaigājās alejā.
— Grāfiene Viteleski! Mana tēva draudzene! — Vanina noteica.
— Kā! Vai viņa jums ko stāstīja? — Misirilli iesaucās. — Lai arī kas būtu šī dāma, viņas vārdu labāk nepieminēt, jo viņa izglāba man dzīvību. Kad kareivji ielauzās viņas namā, lai saņemtu mani ciet, jūsu tēvs jau
veda mani savā karietē prom. Es jutos ļoti slikti: durkļa atstātā brūce plecā apgrūtināja elpošanu. Es drīz nomiršu, nomiršu aiz izmisuma, jo vairs nekad neredzēšu jūs.
Vanina nepacietīgi viņu uzklausīja un drīz vien steidzīgi aizgāja. Misirilli viņas skaistajās acīs nesaskatīja ne mazākās līdzcietības: tajās gailēja vienīgi aizvainots lepnums.
Naktī pie ievainotā ieradās ķirurgs; viņš bija atnācis viens pats. Misirilli pārņēma izmisums, viņš baidījās, ka nekad vairs neredzēs Vaninu. Viņš sāka iztaujāt ķirurgu, kas nolaida viņam asinis, bet nesaņēma nekādas atbildes. Tml.i pati klusēšana arī nākamajās dienās. Pjetro skatiens lU'.itraudamies kavējās pie stiklotajām terases durvīm, pa kurām bija nākusi Vanina; viņš jutās bezgala nelaimīgs. Reiz ap pusnakti viņam šķita, ka terases tumsā kāds stāv: vai tā būtu Vanina?
Vanina ieradās katru nakti un pieplaka ar vaigu pie jiiuna karbonāra istabas loga.
«Ja es viņu uzrunāšu», viņa domāja, «esmu pazudusi! Nē, es vairs nekad nedrīkstu viņu redzēt!»
Taču, par spīti savam lepnumam, Vanina neviļus atcerējās, kādu draudzību bija jutusi pret jauno cilvēku, kad tik vientiesīgi uzskatīja viņu par jaunavu. Vai tiešām pēc tik sirsnīgas tuvības viņš būtu jāaizmirst! Pārdomu brīžos Vaninu biedēja viņas apziņā notikušās pārvērtības. Kopš Misirilli bija atklājis savu īsto vārdu, viss, par ko viņa agrāk bija domājusi, šķiet, ietinās vieglā dūmakā un atvirzījās tāltālu projām.
Nepagāja ne nedēļa, kad Vanina, bāla un dreboša, kopā ar ķirurgu ienāca jaunā karbonāra istabā. Viņa ieradās pateikt ķirurgam, lai tas pierunātu kņazu uzticēt slimnieka kopšanu kādam no mājkalpotājiem. Vanina uzkavējās tikai īsu mirklīti, taču pēc dažām dienām atnāca atkal kopā ar ķirurgu — aiz cilvēkmīlestības. Kādu vakaru, lai gan Misirilli jutās krietni labāk un Vaninai vairs nebija pamata bažīties par slimnieka dzīvību, viņa atļāvās ierasties viena pati. Ieraudzījis jauno meiteni, Misirilli jutās laimes pārpilns. Tomēr savas mīlestības jūtas viņš centās apslēpt. Vispirms kā īsts vīrietis viņš nevēlējās aizvainot savu pašcieņu. Vanina, kas ienāca istabā, viegli pietvīkusi un bīdamās dzirdēt runas par mīlestību, bija pārsteigta, kad Misirilli viņu sagaidīja ar vārdiem, kas pauda cēlu un padevīgu draudzību, nevis maigas mīlestības jūtas. Kad Vanina gāja projām, slimnieks pat nemēģināja viņu aizkavēt.
Pēc dažām dienām Vanina atnāca atkal, un atkal tā pati sagaidīšana, tie paši goddevīgas uzticības un bezgalīgas pateicības apliecinājumi. Vanina vairs necentās apvaldīt jaunā karbonāra jūtu uzplūdus, gluži otrādi — viņa pat baidījās negūt pretmīlestību. Līdz šim tik lepnā jaunava sarūgtināta atskārta, ka ir neprātīgi iemīlējusies. Viņa centās būt jautra, izlikties pat vienaldzīga, vairs nenāca
tik bieži, tomēr nespēja pilnīgi atteikties no slimnieka apmeklēšanas.
Misirilli kvēloja mīlestībā, taču, apzinādamies savu zemo kārtu un būdams nomodā par savu pašlepnumu, nolēma runāt par mīlestību vienīgi tādā gadījumā, ja nebūs redzējis Vaninu veselu nedēļu. Kņazes lepnums lūza pamazām.
«Kas tur pavisam!» viņa teica pati sev. «Es viņu apmeklēšu, jo tas sagādā man prieku, bet es nekad neatklāšu viņam savas jūtas.»
Vanina ilgi uzturējās pie Misirilli, taču sarunājās ar viņu tā, it kā viņos klausītos ducis svešu cilvēku. Kādu vakaru, kad Vanina iepriekšējā dienā nebija apmeklējusi jauno karbonāru un bija nosolījusies izturēties pret viņu vēl vienaldzīgāk un dzedrāk nekā parasti, viņa pēkšņi pateica, ka mīl viņu. Drīz vien viņi ļāva vaļu savām jūtām.
Būdama neprātīgas kaisles varā, Vanina jutās patiesi laimīga. Misirilli vairs neraizējās par savu vīrieša pašlepnumu; viņš mīlēja, kā mīl pirmoreiz deviņpadsmit gadu vecumā, kā mīl Itālijā. Ar kvēlas mīlestības sirdsskaidrību jaunais karbonārs pat atzinās lepnajai kņazei, kādu taktiku izmantojis, lai iegūtu pretmīlestību. Viņš jutās pārsteigts, ka spēj būt tik ļoti laimīgs. Četri mēneši pagāja gaužām ātri. Kādu dienu ķirurgs pavēstīja, ka viņa slimnieks var būt brīvs. «Ko lai tagad daru?» Misirilli domāja. «Joprojām slēpties pie vienas no skaistākajām
Romas sievietēm? Bet zemiskie tirāni, kas trīspadsmit mēnešus vārdzinājuši mani cietumā, kur neiespīd dienas gaisma, domās, ka salauzuši manu gribu. Ak, Itālija, tu esi patiesi nelaimīga, ja tavi dēli tik viegli tevi pamet!»
Vanina nešaubījās, ka Pjetro uzskatīs par vislielāko laimi palikt uz visiem laikiem kopā ar viņu. Jauneklis, šķiet, bija ļoti laimīgs, taču kāds ģenerāļa Bonaparta izteiciens valdonīgi atbalsojās jaunā cilvēka sirdī, ietekmēdams viņa attieksmi pret sievietēm. 1796. gadā, kad ģenerālis Bonaparts atstāja Brešu, domnieki, kas pavadīja viņu līdz pilsētas vārtiem, sacīja viņam, ka Brešas iedzīvotāji mīlot brīvību vairāk nekā citi itālieši.
— Jā, — Bonaparts atbildēja, — viņiem tīkas par to patērzēt ar savām mīļotajām.
Mazliet samulsis, Misirilli sacīja Vaninai:
— Jau šovakar, tiklīdz satumsīs, man jādodas prom.
— Labi, tikai pacenties ar rīta gaismu atgriezties pilī. Es tevi gaidīšu.
— Rītausmā es būšu jau daudzas jūdzes no Romas.
— Ak tā, — Vanina salti noteica, — un kurp jūs dosities?
— Uz Romanju, atriebt sevi.
— Tā kā esmu bagāta, — Vanina sacīja, cik mierīgi vien varēdama, — ceru, ka jūs neatsacīsities pieņemt no manis ieročus un naudu.
Brīdi lūkojies Vaninas acīs, Misirilli apskāva viņu.
— Mana sirdsmīļā, tu liec man visu aizmirst, pat manu pienākumu! — viņš sacīja. — Bet, tā kā tev ir cēla sirds, tev mani jāsaprot.
Vanina ilgi raudāja, un beigās tika nolemts, ka Misi- rilli atstās Romu tikai parīt.
— Pjetro, — Vanina sacīja nākamajā dienā, — jūs bieži sacījāt man, ka ietekmīgs augstmanis, kā, piemēram, romiešu kņazs, kura rīcībā turklāt būtu arī daudz naudas, varētu sniegt brīvības lietai jo lielu atbalstu, ja Austrija kādreiz tiktu ierauta nopietnā karā tālu no mūsu zemes robežām.
— Protams, — Pjetro pārsteigts noteica.
— Tad klausieties! Jūs esat drosmīgs, jums trūkst vienīgi augsta stāvokļa: es piedāvāju jums savu roku un divsimt tūkstošus rentes. Es panākšu, ka tēvs tam piekritīs.
Pjetro noslīga pie viņas kājām. Vanina aiz prieka starot staroja.
— Es jūs kvēli mīlu, — viņš sacīja, — bet es esmu tikai nabadzīgs savas tēvzemes kalps. Jo nelaimīgāka ir Itālija, jo lielāka uzticība man jāparāda tai. Lai panāktu dona Azdrubala piekrišanu, man daudzus gadus būtu jāatrodas nožēlojamā lomā. Vanina, es atsakos no tevis.
Misirilli steidzās pietverties izteiktajam vārdam. Drosme viņu pameta.
— Sev par postu, — viņš iesaucās, — es mīlu tevi vairāk par dzīvību, un atstāt Romu man ir vislielākās mokas.
Ak, kālab Itālija vēl nav atbrīvota no barbariem! Ar kādu prieku es aizbrauktu ar tevi uz Ameriku.
Vanina sastinga. Atraidījums sāpīgi aizskāra viņas lepnumu. Taču jau nākamajā mirklī viņa metās Misirilli apkampienos.
— Vēl nekad neesmu tevi tik ļoti mīlējusi! — Vanina iesaucās. — Esmu tava uz mūžu, mans mīļais lauku dak- terīt! Tu esi dižens kā mūsu senie romieši!
Visas domas par nākotni, visi veselā saprāta vārgie apsvērumi pagaisa. Tie bija visskaidrākās mīlestības mirkļi. Kad viņi jau varēja sakarīgi runāt, Vanina sacīja:
— Es ieradīšos Romanjā drīz pēc tevis. Es palūgšu nosūtīt mani uz ūdensdziedniecības avotiem Poretā. Apmetīšos mūsu Sannikolo pilī netālu no Forli…
— Un tur mana dzīve savienosies ar tavējo! — Misirilli iesaucās.
— Un man kopš šā brīža jāziedo tev viss! — Vanina ar nopūtu sacīja. — Tevis dēļ es pazudināšu sevi, lai notiek kas notikdams… Bet vai tu mīlēsi negodā kritušu meiteni?
— Vai tad tu neesi mana sieva? — Misirilli iesaucās. — Mana karsti mīļotā sieva! Es vienmēr tevi mīlēšu un aizstāvēšu!
Vaninai bija jādodas viesos. Tiklīdz viņa atstāja istabu, Misirilli sāka mocīt pārmetumi, ka viņš izturējies barbariski. «Kas ir tēvzeme?» viņš prātoja. «Tā taču nav dzīva būtne, kurai mēs būtu pateicību parādā un kura justos nelaimīga un nolādētu mūs, ja mēs kļūtu tai neuzticīgi. Tēvzeme un brīvība ir tikpat kā mans apmetnis. Vajadzīga manta, kas man jāiegādājas, ja vien neesmu to mantojis no tēva. Galu galā es mīlu tēvzemi un brīvību tāpēc, ka abas šīs mantas man vajadzīgas. Turpretī, ja es nezinu, ko ar tām iesākt, ja tās man ir kā silts apmetnis vasaras vidū, kālab lai es tās pirktu un vēl par tik bargu maksu? Vanina ir tik daiļa! Tik brīnišķīga! Viņai būs daudz pielūdzēju, un viņa mani aizmirsīs. Kurai sievietei mēdz būt tikai viens vīrietis? Siem Romas augstmaņiem, kurus kā pilsonis es nicinu, salīdzinājumā ar mani ir tik daudz priekšrocību! Viņi droši vien ir neatvairāmi! Ak, ja es aiziešu, viņa aizmirsīs mani, un es zaudēšu viņu uz visiem laikiem. »
Naktī Vanina ieradās atkal. Pjetro pastāstīja viņai par savām šaubām: viņš mīlot viņu tik ļoti, ka viņas dēļ, šķiet, varētu ziedot vissvētāko — tēvzemi. Vanina staroja aiz laimes.
«Ja viņam būs jāizšķiras par tēvzemi vai mani, » Vanina domāja, «viņš dos priekšroku man.»
Tuvējās baznīcas tornī pulkstenis nosita trīs. Bija pienācis atvadu brīdis. Pjetro atraisījās no mīļotās skavām. Viņš jau kāpa lejā pa šaurajām kāpnēm, kad Vanina, apvaldījusi asaras, sacīja viņam ar smaidu:
— Paklausies, ja tevi būtu kopusi kāda nabadzīga zemniece, vai tiešām tu nedarītu neko, lai viņai pateiktos? Vai tiešām tu nepapūlētos viņai atlīdzināt? Nākotne ir tik nedroša, tu uzturēsies starp ienaidniekiem. Dāvā man trīs dienas, atlīdzini man par manām rūpēm, kā tu būtu samaksājis nabadzīgai zemniecei.
Misirilli palika. Beidzot pēc trim dienām viņš atstāja Romu. Pateicoties pasei, kas bija nopirkta kādā ārzemju vēstniecībā, viņš pārradās tēva mājās. Ģimenei tie bija lieli svētki, jo piederīgie uzskatīja, ka viņš gājis bojā. Par godu viņa pārnākšanai draugi gribēja nolaist no kājas dažus ka- rabinierus, kā pāvesta valstī tika dēvēti žandarmi.
— Nenogalināsim bez vajadzības itāliešus, kas prot apieties ar ieročiem. Mūsu tēvzeme diemžēl neatrodas uz salas kā laimīgā Anglija; lai stātos pretī Eiropas monarhu iebrukumam, mums būs vajadzīgi karavīri.
Pēc kāda laika Misirilli, glābdamies no vajātājiem, nošāva divus karabinierus ar pistolēm, kuras viņam bija dāvinājusi Vanina. Par viņa galvu tika izsolīta balva.
Vanina aizvien vēl nebija ieradusies Romanjā. Misirilli nosprieda, ka viņš ir aizmirsts. Viņa goda jūtas bija aizskartas. Viņš bieži domāja par kārtu starpību, kas viņu šķir no mīļotās. Reiz vājuma brīdī, skumstot par zudušo laimi, viņam ienāca prātā atgriezties Romā, lai uzzinātu, ko dara Vanina. Sī neprātīgā doma jau sāka gūt pārsvaru pār to, ko viņš uzskatīja par savu pienākumu, kad pēkšņi tuvējos kalnos baznīcas zvans sāka iezvanīt vakara dievkalpojumu tik savādi, it kā zvaniķim būtu kas samisējies.
Tas bija signāls, kas aicināja karbonārus uz ventu, kurā Misirilli bija iestājies tūlīt pēc atgriešanās Romanjā. Tai pašā naktī visi karbonāri sapulcējās kādā nomaļā meža mājoklī. Divi vientuļnieki, opija iemidzināti, gulēja dziļā miegā, nemaz neapjauzdami, kādam nolūkam tiek izmantots viņu pieticīgais miteklis. Misirilli, kas ieradās pulcēšanās vietā pagalam noskumis, uzzināja, ka ventas vadonis ir apcietināts un karbonāri par savu jauno vadoni izraudzījuši viņu, nepilnus divdesmit gadus vecu jaunekli, lai gan viņu vidū bija piecdesmit gadus veci vīri, kas bija piedalījušies sazvērestībās kopš Mirata armijas iebrukuma 1815. gada. Pieņemdams šo negaidīto godu, Pjetro juta, kā dauzās viņa sirds. Palicis viens, viņš nosolījās vairs nedomāt par jauno romieti, kas bija viņu aizmirsusi, un visu savu sirdskvēli veltīt pienākumam — Itālijas atbrīvošanai no barbariem.1
Pēc divām dienām Misirilli iebraukušo un izbraukušo personu sarakstā, kas viņam tika piegādāts kā ventas vadonim, izlasīja, ka kņaze Vanina ieradusies savā Sannikolo pilī. Viņas vārds viesa Pjetro sirdī vairāk nemiera nekā prieka. Apliecinādams savu uzticību tēvzemei, velti viņš apslāpēja sevī tieksmi jau tajā pašā vakarā traukties uz Sannikolo pili; domas par Vaninu, kuru viņš pūlējās aizmirst, neļāva viņam pilnām nodoties saviem pienākumiem.
*Liberar l' Italia de' barbari — tie ir 1350. gadā teiktie Petrarkas vārdi, kurus pēc tam pārņēma Jūlijs II, Makjavelli un grāfs Alfjēri.
Jau nākamajā dienā Pjetro aizbrauca pie viņas. Vanina mīlēja viņu tāpat kā Romā. Tēvs bija viņu aizkavējis, gribēdams apprecināt. Viņa bija atvedusi līdzi divus tūkstošus cehīnu. Sis necerētais atbalsts lieliski palīdzēja Misirilli godam tikt galā ar saviem jaunajiem pienākumiem. Viņš pasūtīja dunčus Korfu salā, uzpirka pāvesta legāta personisko sekretāru, kas vadīja karbonāru vajāšanas. Tādā pat kārtā viņš dabūja ziņas par garīdzniekiem, kas darbojās kā spiegi valdības labā.
Tieši šai laikā karbonāri beidza organizēt vienu no sazvērestībām, kas, iespējams, nebija tik neprātīga kā tās, kas jau bija notikušas nelaimīgajā Itālijā. Nekavējoties pie atsevišķām epizodēm, atļaušos vienīgi pateikt, ja sacelšanās vainagotos panākumiem, Misirilli būtu iemantojis krietnu daļu slavas. Pateicoties viņam, vairāki tūkstoši nemiernieku pēc dotā signāla sapulcētos ar ieročiem rokās norunātās vietās, lai gaidītu tur savus komandierus. Tuvojās izšķirošais brīdis, un pēkšņi, kā tas vienmēr mēdz notikt, sazvērestība cieta neveiksmi tādēļ, ka tika arestēti tās vadoņi.
Tiklīdz Vanina ieradās Romanjā, viņai šķita, ka tēvzemes mīlestība viņas mīļotajam likusi aizmirst jebkuru citu mīlestību. Jaunās romietes lepnums bija sāpīgi aizskarts. Velti viņa pūlējās savaldīties; viņu pārņēma drūmas domas. Pārsteigta viņa atskārta, ka sākusi ienīst brīvību. Kādu dienu, atbraukusi uz Forli, lai satiktos ar Misirilli, viņa
vairs nespēja sevi pārvarēt, lai gan līdz šim augstprātīgais lepnums viņai allaž bija līdzējis apslēpt savas jūtas.
— Patiesi, — viņa sacīja, — jūs mīlat mani kā vīrs. Es biju gaidījusi ko citu.
Un viņa izplūda asarās, taču viņa raudāja aiz kauna, ka, izteikdama pārmetumu, pazemojusi sevi. Lai gan Misirilli mierināja viņu, bija skaidri redzams, ka to dara ļoti aizņemts cilvēks, kuru nodarbina citas rūpes. Pēkšņi Vanina nolēma atstāt viņu un atgriezties Romā. Viņa izjuta cietsirdīgu prieku, sodīdama sevi par vājību, kas bija izpaudusies vārdos. Pēc īsa pārdomu brīža viņas lēmums kļuva negrozāms; Vanina uzskatītu, ka nav Misirilli cienīga, ja neatstātu viņu. Vanina jau iepriekš izjuta gandarījumu, cik pārsteigts un sarūgtināts jutīsies Pjetro, kad veltīgi būs viņu šeit izmeklējies. Taču drīz vien viņu satrauca apziņa, ka viņa nav varējusi saglabāt tā cilvēka mīlestību, kura dēļ bija izdarījusi tik daudz neprātību. Un, pārtraukusi klusumu, viņa par katru cenu gribēja izvilināt no mīļotā kaut vienu mīlestības apliecinājumu. Misirilli it kā starp citu pateica viņai dažus maigus un mīļus vārdus. Toties cik dziļš saviļņojums ieskanējās viņa balsī, kad, runājot par saviem politiskajiem nodomiem, viņš iesaucās:
' — Ak, ja arī šoreiz mūs piemeklēs neveiksme un mūsu sazvērestība tiks atklāta, es atstāšu Itāliju pavisam.
Vanina gluži vai pārakmeņojās. Viņai šķita, ka redz savu mīļoto pēdējo reizi. Misirilli vārdi liktenīgi uzplaiksnīja
viņas apziņā. Viņa sacīja pati sev: «Karbonāri saņēmuši no manis vairākus tūkstošus cehīnu. Neviens nevar apšaubīt manu līdzdalību sazvērestībā.»
Atraisījusies no savām domām, viņa sacīja Pjetro:
— Vai jūs negribētu pavadīt ar mani vienu dienu Sannikolo pilī? Šovakar jūsu klātbūtne karbonāru sapulcē nav nepieciešama. Rīt no rīta mēs jau klaiņosim pa Sannikolo laukiem. Tu atpūtīsies, nomierināsies un atgūsi aukstasinību, kas tev tik nepieciešama pirms lielajiem notikumiem.
Pjetro piekrita.
Vanina aizgāja sagatavoties ceļam, kā parasti iepriekš aizslēgusi istabu, kurā viņa slēpa Pjetro.
Viņa aizsteidzās pie savas kādreizējās istabenes, kas bija apprecējusies un atvērusi Forli mazu veikaliņu. Ieradusies pie šīs sievietes, Vanina steidzīgi uzrakstīja uz lūgsnu grāmatas malām dažas rindas, precīzi norādot vietu, kur nākamajā naktī sapulcēsies karbonāru venta. Savu denunciāciju viņa pabeidza ar vārdiem: «Ventā ir deviņpadsmit cilvēku; lūk, viņu vārdi un adreses.» Uzrakstījusi pilnīgu sarakstu, kurā nebija minēts vienīgi Misirilli vārds, viņa sacīja sievietei, kas baudīja viņas uzticību:
— Aiznes šo grāmatu kardinālam legātam, lai viņš izlasa, kas tajā rakstīts, un atdod grāmatu atpakaļ. Te būs desmit cehīni. Ja legāts kādreiz izpaudīs tavu vārdu, no nāves tev neizbēgt. Toties tu glābsi manu dzīvību, ja liksi legātam izlasīt lappusi, ko esmu aprakstījusi.
Viss norisa lieliski. Legāts bija tik ļoti pārbijies, ka galīgi aizmirsa savu augsto stāvokli. Viņš atļāva zemas kārtas sievietei, kas vēlējās ar viņu runāt, ienākt pie viņa ar aizklātu seju, taču lika sasiet viņai rokas. Sādā izskatā tirgotāja tika ievesta pie varenā augstmaņa, kuru no apmeklētājas nošķīra milzīgs ar zaļu drānu pārklāts galds.
Legāts izlasīja aprakstīto lappusi, turēdams lūgsnu grāmatu iespējami tālāk no sevis aiz bailēm, ka tā varētu būt saindēta. Pēc tam viņš atdeva lūgsnu grāmatu tirgotājai atpakaļ, nemaz nelikdams viņu izsekot. Vēl nebija pagājusi ne stunda kopš šķiršanās ar mīļoto, kad Vanina, sagaidījusi atgriežamies savu bijušo istabeni, aizsteidzās pie Misirilli, būdama pārliecināta, ka no šī brīža viņš pieder vienīgi viņai. Vanina pastāstīja savam mīļotajam, ka pilsētā valdot neparasta rosība: karabinieri patrulējot pat tādās vietās, kur nekad agrāk neesot manīti.
— Esi tik labs un paklausi man šoreiz, — viņa piebilda, — braucam tūlīt uz Sannikolo.
Misirilli piekrita. Viņi aizgāja kājām kādu pusjūdzi no pilsētas līdz jaunās kņazes karietei, kurā viņus jau gaidīja uzticamā un labi apmaksātā pavadone.
Ieradusies Sannikolo pilī, Vanina, savas dīvainās rīcības satraukta, izturējās pret savu mīļoto divtik maigi. Taču, kad viņa runāja par mīlestību, viņa bija aizmirsusi par sirdsapziņas ēdām. Apskaudama mīļoto, viņa domāja: «Tagad kādam tikai jāpasaka par mani viens vienīgs vārds, un viņš ienīdīs mani uz mūžīgiem laikiem.»
Ap pusnakti istabā pēkšņi ienāca viens no Vaninas kalpotājiem. Šis cilvēks bija karbonārs, par ko kņazei nebija ne jausmas. Tātad Misirilli bija no viņas to slēpis. Viņa nodrebēja.
Kalpotājs bija ieradies brīdināt Misirilli, ka šonakt Forli ielenktas deviņpadsmit karbonāru mājas un viņi paši saņemti ciet brīdī, kad atgriezušies no ventas. Lai gan viņiem uzbrukuši negaidīti, deviņiem tomēr izdevies izbēgt. Pārējos karabinieri aizveduši uz cietoksni. Ienācis cietuma pagalmā, viens no apcietinātajiem iemeties dziļā akā, kur arī dabūjis galu.
Vanina pagalam samulsa. Par laimi, Pjetro to nepamanīja. Mīļotās acīs viņš būtu saskatījis viņas noziegumu.
— Patlaban Forli garnizons ielencis visas pilsētas ielas. Kareivji izvietoti tik tuvu cits pie cita, ka varot sarunāties. Iedzīvotājiem atļauts šķērsot ielu vienīgi tais vietās, kur sardzē stāv virsnieki.
Pēc tam kad kalpotājs izgāja no istabas, Pjetro uz brīdi iegrima domās.
— Šobrīd neko nevar līdzēt, — viņš beidzot noteica.
Vanina bija ne dzīva, ne mirusi. Ikviens mīļotā skatiens lika viņai nodrebēt.
— Kas jums noticis, jūs esat tik savāda? — Pjetro vaicāja.
Tad viņš sāka domāt par ko citu un novērsa no viņas skatienu. Ap dienas vidu Vanina uzdrīkstējās uzrunāt Pjetro:
— Redziet nu, atkal atklāta viena venta. Manuprāt, kādu laiku jūs dzīvosit mierīgi. /
— Ļoti mierīgi, — Misirilli izsmējīgi atbildēja, kas lika Vaninai nodrebēt.
Vanina nolēma apmeklēt Sannikolo ciemata mācītāju, kas, iespējams, bija jezuītu spiegs. Pārradusies ap pulksten septiņiem uz pusdienām, viņa atrada sava mīļotā istabu tukšu. Kā neprātīga viņa metās pārmeklēt visu māju, taču Pjetro nebija nekur atrodams. Izmisusi viņa atgriezās istabā, kur viņš bija slēpies, un tikai tagad pamanīja zīmīti. Viņa izlasīja:
«Es aizeju, lai nodotu sevi legāta rokās. Esmu zaudējis ticību mūsu lietai. Visi debesu spēki ir pret mums. Kas mūs nodevis? Droši vien tas nelietis, kas iemetās akā. Tā kā mana dzīvība nelaimīgajai Itālijai vairs nav vajadzīga, es nevēlos, lai mani biedri, redzēdami, ka vienīgi es neesmu apcietināts, uzskatītu mani par nodevēju. Ardievu. Ja Jūs mani mīlat, dariet visu, lai atriebtu mani. Pazudiniet, iznīciniet zemisko nodevēju, lai viņš būtu kas būdams, kaut vai mans tēvs.»
Skaudru ciešanu pārņemta, Vanina atkrita krēslā gandrīz bez samaņas. Viņa nejaudāja izteikt ne vārda. Viņas acis bija sausas un degošas.
Beidzot viņa noslīga uz ceļiem.
— Augstais dievs! — viņa iesaucās. — Piepildi manu vēlēšanos. Jā, es sodīšu nelietīgo nodevēju; taču vispirms palīdzi man atbrīvot Pjetro.
Pēc stundas Vanina bija ceļā uz Romu. Tēvs jau sen steidzināja viņu atgriezties. Kamēr Vanina bija projām, viņš bija apsolījis meitas roku kņazam Livio Savelli. Tiklīdz Vanina atgriezās, tēvs nedroši par to ieminējās. Par lielu pārsteigumu tēvam, Vanina neko nebilda pretī. Tai pašā vakarā viesībās pie grāfienes Viteleski tēvs gandrīz vai oficiāli stādīja viņai priekšā donu Livio kā līgavaini. Viņi abi ilgi tērzēja. Jaunais kņazs bija pazīstams sabiedrībā ar savu eleganci un lieliskajiem zirgiem. Lai gan viņš tika uzskatīts par visai asprātīgu, pēc savas dabas viņš bija tik vieglprātīgs, ka nemodināja valdībā pret sevi pat mazākās aizdomas. Vanina nolēma sagrozīt viņam galvu un padarīt viņu par paklausīgu ieroci savās rokās. Tā kā viņš bija Romas gubernatora un policijas ministra monsenjora Savelli Ka- tancara brāļadēls, Vanina bija pārliecināta, ka spiegi neuzdrošināsies viņu izsekot.
Vairākas dienas pēc kārtas veltījusi piemīlīgajam donam Livio vislielāko uzmanību, Vanina paziņoja viņam, ka nekad nebūšot viņa sieva, jo, pēc viņas domām, viņš esot pārlieku vieglprātīgs.
— Ja jūs nebūtu tāds bērns, — viņa sacīja, — jūsu tēvoča kalpotājiem nebūtu no jums nekādu noslēpumu. Jūs
zinātu, piemēram, kāds liktenis sagaida karbonārus, kas nesen apcietināti Forli.
Pēc divām dienām dons Livio ieradās pie viņas ar vēsti, ka visi Forli apcietinātie karbonāri izbēguši. Savilkusi lūpas rūgtuma pilnā un nicīgā smaidā, Vanina palūkojās viņā savām lielajām, melnajām acīm un visu vakaru nepār- mija ar viņu ne vārda.
Dienu vēlāk dons Livio sarkdams atzinās, ka esot ticis piekrāpts.
— Toties es dabūju atslēgu no tēvoča kabineta, — viņš turpināja. — Tur uzietajos papīros izlasīju, ka vislielākajā slepenībā sanākšot ietekmīgāko kardinālu kongregācija jeb komisija, lai izlemtu, kur tiesāt šos karbonārus — Ra- vennā vai Romā. Pašreiz deviņi Forli apcietinātie karbonāri un viņu vadonis, kāds Misirilli, kas muļķīgā kārtā pats pieteicies varas iestādēm, ieslodzīti Sanleo pilī[1].
Izdzirdusi vārdus «muļķīgā kārtā», Vanina no visa spēka ieknieba kņazam Livio.
— Es gribētu kopā ar jums iekļūt jūsu tēvoča kabinetā, — viņa sacīja. — Un pati savām acīm ielūkoties dokumentos: jūs esat pavirši lasījis.
To dzirdēdams, dons Livio nodrebēja; no viņa tika prasīts gandrīz neiespējamais. Taču jaunās meitenes mīklainais skatiens vēl jo vairāk viņu iekvēlināja. Pēc dažām dienām ietērpusies glītā livrejā, kādas valkā Savelli nama kalpotāji, Vanina kādu pusstundu pavadīja policijas ministra kabinetā, ierakusies visslepenākajos dokumentos. Pār viņas augumu pārskrēja laimes trīsas, kad viņa pēkšņi uzgāja ziņojumu par apsūdzēto Pjetro Misirilli. Papīra lapa viņas rokās drebēja. Vēlreiz lasot mīļotā vārdu, viņa gandrīz vai zaudēja samaņu.
Atstādama Romas gubernatora pili, Vanina atļāva donam Livio sevi noskūpstīt.
— Jūs lieliski izturat pārbaudījumus, kādiem es jūs pakļauju, — viņa sacīja.
Pēc šādas uzslavas jaunais kņazs, lai iztaptu Vaninai, būtu varējis nodedzināt Vatikānu. Tovakar notika balle Francijas vēstniecībā. Vanina daudz dejoja — un gandrīz vienmēr ar donu Livio. Viņš bija apreibis aiz laimes, nedrīkstēja ļaut viņam attapties.
— Manam tēvam reizēm uznāk dīvaini untumi, — kādu dienu Vanina sacīja kņazam. — Šorīt viņš padzina divus savus kalpotājus, un viņi atnāca pie manis izraudāties. Viens no viņiem lūdza, lai es iekārtoju viņu pie jūsu tēvoča, Romas gubernatora, bet otrs, atvaļināts zaldāts, kas dienējis par artilēristu pie frančiem, vēlētos dabūt vietu Santandželas cietoksnī.
— Es pieņemšu abus savā dienestā, — Livio pakalpīgi atsaucās.
— Vai tad to es jums lūdzu? — Vanina augstprātīgi atteica. — Es pateicu jums vārds vārdā nelaimīgo cilvēku lūgumu. Viņiem abiem jādabū tieši tas, ko viņi lūdz.
Nekas nevarēja būt grūtāk izpildāms. Monsenjors Ka- tancars it nemaz nebija vieglprātīgs un pieņēma savā namā tikai tādus kalpotājus, kurus viņš labi pazina. Lai arī ārēji Vaninas dzīve joprojām bija izpriecu pārpilna, viņu mocīja sirdsapziņas ēdas un viņa bija ļoti nelaimīga. Lēnā notikumu virzība beidza viņu nost.
Tēva pilnvarotais sagādāja viņai naudu. Ko darīt? Vai atstāt tēva mājas, aizbraukt uz Romanju un mēģināt atbrīvot mīļoto no cietuma? Lai cik neprātīga bija šī ideja, Vanina jau dzīrās to īstenot, kad pēkšņi liktenis apžēlojās par viņu.
Dons Livio viņai paziņoja:
— Desmit karbonārus no Misirilli ventas atvedīs uz Romu, bet, gadījumā ja tiks piespriests nāvessods, viņus sodīs Romanjā. Tēvocis to šovakar uzzināja no pāvesta. Visā Romā vienīgi mēs abi zinām šo noslēpumu. Vai esat apmierināta?
— Jūs kļūstat par īstu vīrieti, — Vanina atbildēja. — Uzdāviniet man savu ģīmetni.
Dienu pirms Misirilli ierašanās Romā Vanina izgudroja iemeslu, lai aizbrauktu uz Citakastelanu. Sās pilsētas cietumā karbonāri nakšņoja pa ceļam no Romanjas uz Romu. Kad viņus no rīta izveda no cietuma, Vanina ieraudzīja
Misirilli. Važās iekalts, viņš sēdēja divričos viens pats; viņš izskatījās ļoti bāls, taču nemaz nebija zaudējis drosmi. Kāda veca sieviete pasvieda viņam vijolīšu pušķi. Misirilli pateicās viņai ar smaidu.
Ieraudzījusi mīļoto, Vanina it kā atdzima; viņai radās jauns spars. Labu laiku pirms tam viņa bija izgādājusi paaugstinājumu abatam Kari, kas kalpoja par priesteri Sant- andželas cietoksnī, kur bija paredzēts ieslodzīt Misirilli. Viņa izraudzījās šo labsirdīgo garīdznieku par savu biktstēvu. Un Romā tā nav nieka lieta būt kņazes — gubernatora radinieces — biktstēvam.
Forli karbonāru tiesas process nebija ilgs. Nevarēdama izjaukt tā pārcelšanu uz Romu, galēji konservatīvo partija toties panāca, ka par tiesnešiem tika iecelti visgodkārīgākie prelāti. Tiesas priekšsēdētāja posteni ieņēma policijas ministrs.
Likums pret karbonāriem bija bargs. Lai gan sazvērnieki nevarēja lolot nekādas cerības, viņi cīnījās par savām dzīvībām visiem iespējamiem līdzekļiem. Un tomēr tiesneši ne vien piesprieda viņiem nāvessodu, bet daudzi pieprasīja pat nežēlīgas mocības — kā roku nociršanu un citas. Policijas ministram, kura karjera jau bija nodrošināta (atstājot savu amatu, viņš uzvilktu vienīgi kardināla mantiju), nebija nekādas vajadzības noņemties ar roku ciršanu: aiznesis spriedumu apstiprināšanai pāvestam, viņš panāca, ka nāvessods visiem karbonāriem tika aizstāts ar dažādiem
gadiem ieslodzījuma. Vienīgi Pjetro Misirilli spriedums palika spēkā. Ministrs šo jauno cilvēku uzskatīja par bīstamu fanātiķi, turklāt viņam jau agrāk bija piespriests nāvessods par jau pieminēto divu karabinieru nogalināšanu. Vanina to visu uzzināja, tiklīdz ministrs atgriezās no pāvesta.
Nākamajā dienā monsenjors Katancars, pārradies savā pilī ap pusnakti, nekur nevarēja atrast savu kambarsulaini. Pagalam izbrīnījies, viņš vairākas reizes pašķindināja zvanu.
Beidzot parādījās vecs, prātu izdzīvojis kalpotājs: zaudējis pacietību, ministrs aizslēdza durvis un nolēma noģērbties pats. Istabā bija ļoti karsts. Novilcis drēbes, viņš savīstīja tās murskulī un meta uz krēslu. Ar spēku sviestās drēbes pārlidoja pāri krēslam un atsitās pret muslīna aizkariem, aiz kuriem iezīmējās cilvēka stāvs.
Ministrs strauji metās pie gultas un satvēra pistoli. Kad viņš piegāja pie loga, viņam pretī iznāca livrejā tērpies jauneklis ar pistoli rokā. To redzēdams, ministrs notēmēja un grasījās jau šaut, kad jauneklis viņam smiedamies sacīja:
— Kā tad tā, monsenjor! Vai nepazīstat Vaninu Vanini?
— Ko nozīmē šis muļķīgais joks? — ministrs nikni noprasīja.
— Parunāsim aukstasinīgi, — jaunā meitene atbildēja, — turklāt jūsu pistole nav pielādēta.
Pārliecinājies, ka tas tiešām tā, pārsteigtais ministrs izvilka no vestes kabatas dunci.1
Vanina sacīja ministram ar apburošu valdonību:
— Apsēdīsimies, monsenjor.
Un mierīgi apsēdās uz dīvāna.
— Jūs, cerams, esat viena? — ministrs pavaicāja.
— Pilnīgi viena, zvēru jums! — Vanina iesaucās.
Gribēdams pats pārliecināties, ministrs apgāja apkārt
istabai, ielūkodamies visās malās. Pēc tam apsēdās uz krēsla dažus soļus no Vaninas.
— Kāda gan jēga, — Vanina ierunājās mierīgi un maigi, — laupīt dzīvību saprātīgam valdītājam, kura vietā droši vien stātos kāds vārgs karstgalvis, kas spējīgs vienīgi pazudināt pats sevi un citus?
— Ko tad jūs vēlaties, jaunkundz? — ministrs nīgri vaicāja. — Izbeigsim šo nepiedienīgo scēnu.
'Romiešu prelāts nevarētu drosmīgi komandēt armijas korpusu, kā to daudzreiz darīja kāds divīzijas ģenerālis, kas bija policijas ministrs Parīzē, kad notika Malē dumpis, taču viņš nekad nebūtu ļāvis sevi tik viegli arestēt pats savās mājās. Viņš ļoti baidītos no savu kolēģu zobgalībām. Romietis, kas zina, ka viņu ienīst, vienmēr ir labi apbruņots. Nav nekādas vajadzības aprādīt daudzas citas atšķirības, kādas pastāv starp parīziešiem un romiešiem tiklab izturēšanās veidā, kā sarunu manierē. Taču mūsu pienākums ir nevis nogludināt šīs atšķirības, bet gan atklāti tās aprakstīt. Seit attēlotie romieši nav pelnījuši godu būt par frančiem. (Autora piez.)
— Tas, ko es jums sacīšu, — Vanina augstprātīgi atsāka, pēkšņi atmetusi mīlīgo toni, — daudz svarīgāks ir jums nekā man. Zināmas aprindas vēlas, lai karbonārs Misirilli paliktu dzīvs: ja viņam tiks izpildīts nāvessods, jūs nenodzīvosit pat nedēļu ilgāk par viņu. Tas viss man maz rūp: šo neprātīgo soli, kas jūs tā uztrauc, es atļāvos, pirmkārt, lai uzjautrinātos, otrkārt, lai palīdzētu kādai savai draudzenei. Es gribēju, — Vanina turpināja, atkal pāriedama uz laipnu toni, — es gribēju izdarīt pakalpojumu gudram cilvēkam, kas drīz būs mans radinieks un, spriežot pēc visa, vairos sava nama labklājību.
Ministrs atmaiga: šo pēkšņo pārmaiņu neapšaubāmi sekmēja Vaninas skaistums.
Visā Romā bija zināma monsenjora Katancara vājība uz daiļām sievietēm. Un Vanina — ar pistoli rokā, Savelli nama parādes sulaiņa tērpā, cieši apstieptās zīda zeķēs, sarkanā kamzolī un apmetnī ar sudraba tresēm — bija neatvairāma.
— Mana nākamā radiniece, — ministrs sacīja, gandrīz vai smiedamies, — jūs tiešām esat atļāvusies gaužām neprātīgu soli — un droši vien tas nebūs pēdējais.
— Ceru, ka jūs, būdams saprātīgs cilvēks, — Vanina atbildēja, — manu noslēpumu nevienam neizpaudīsit, it īpaši Livio, un, lai jūs, mans dārgais tēvoci, papūlētos dāvāt dzīvību karbonāram, kuru protežē mana draudzene, es noskūpstīšu jūs.
Saruna turpinājās tai pašā rotaļīgajā tonī, kādā augst- dzimušās romietes mēdz apspriest vissvarīgākos darījumus, un Vaninai šo tikšanos, kas sākās ar pistoli rokā, izdevās pārvērst par parastu vizīti, ar kādu jaunā kņaze Savelli ieradusies pie sava tēvoča — Romas gubernatora.
Drīz vien monsenjors Katancars, augstprātīgi atvairījis domu, ka ļāvis sevi iebiedēt, stāstīja savai nākamajai radiniecei, cik grūti viņam būs panākt Misirilli apžēlošanu. Runādams par to, ministrs staigāja ar Vaninu pa istabu. Uz brīdi apstājies, viņš paņēma no kamīna karafi un ielēja no tās limonādi kristāla glāzē.
Kad viņš jau cēla glāzi pie lūpām, Vanina to satvēra un, brīdi paturējusi, it kā nejauši ļāva tai izslīdēt no rokas uz puķu galdiņa. Vēl pēc kāda laiciņa, kad ministrs paņēma no saldumu trauka šokolādes konfekti, Vanina to satvēra un smiedamās sacīja:
— Piesargieties, šeit viss ir saindēts! Viņi grib jūs nonāvēt! Es panācu sava nākamā radinieka apžēlošanu, lai neienāktu Savelli ģimenē tukšām rokām.
Pagalam pārsteigts, monsenjors Katancars pateicās jaunajai kņazei un tikpat kā apsolīja viņai, ka Misirilli dzīvība tiks glābta.
— Tātad mūsu darījums ir noslēgts, un, apstiprinot to, saņemiet pateicības balvu, — Vanina sacīja, noskūpstīdama Katancaru.
Ministrs pieņēma balvu.
— Man jāsaka jums, dārgā Vanina, — viņš piebilda, — ka man pašam nepatīk asinis. Turklāt es vēl esmu jauns, lai gan jums droši vien es liekos ļoti vecs, un, iespējams, nodzīvošu līdz tam laikam, kad šodien izlietas asinis tiks uzskatītas par kauna traipu.
Bija jau pulkstens divi pēc pusnakts, kad monsenjors Katancars pavadīja Vaninu līdz dārza vārtiņiem.
Aiznākamajā dienā, kad ministrs ieradās pie pāvesta, visai noraizējies par savas misijas panākumiem, Svētā Augstība sacīja:
— Vispirms es gribētu jums ko lūgt. Vienam no Forli karbonāriem nāvessods nav atcelts, un domas par to man laupa miegu. Sis cilvēks ir jāglābj.
Redzēdams, ka pāvests aizsteidzies viņam priekšā, ministrs minēja dažādus pretargumentus, līdz beidzot uzrakstīja dekrētu jeb motu proprio, ko pāvests izņēmuma kārtā parakstīja.
Vanina baidījās, ka viņas mīļotais, ja arī izdosies panākt apžēlošanu, var tikt noindēts. Jau pirms pāvesta dekrēta Misirilli saņēma no Vaninas biktstēva abata Kari vairākas paciņas jūrnieku sausiņu, kā arī brīdinājumu cietuma ēdienam neskarties klāt.
Zinādama, ka Forli karbonāri tiks pārvesti uz Sanleo pili, Vanina gribēja satikties ar Misirilli, kad viņš pa ceļam nonāks Citakastelanā. Vanina ieradās šai pilsētā dienu pirms cietumniekiem. Tur viņa sastapa abatu Kari, kas šeit uzturējās jau vairākas dienas. Viņš pierunāja cietuma uzraugu, lai tas atļautu Misirilli piedalīties nakts dievkalpojumā cietuma kapelā. Vēl vairāk: ja Misirilli tiks uzliktas važas uz rokām un kājām, uzraugs apsolījās stāvēt pie kapelas durvīm labu gabalu no viņa, taču tā, lai paturētu acīs cietumnieku, par kuru viņam jāatbild, bet nevarētu dzirdēt, ko viņš runā.
Beidzot pienāca diena, kad vajadzēja izšķirties Vaninas liktenim. Jau kopš rīta viņa ieslēdzās cietuma kapelā. Kas zina kādas domas viņu krimta visu šo garo dienu? Vai Misirilli mīl viņu tik ļoti, lai visu piedotu. Viņa bija nodevusi ventu, taču izglābusi mīļotajam dzīvību. Kad prāts guva virsroku pār mulsas pārņemto dvēseli, Vanina cerēja, ka Pjetro būs ar mieru atstāt Itāliju kopā ar viņu: viņa taču bija grēkojusi vienīgi aiz pārliekas mīlestības. Kad pulkstenis nosita četri, Vanina saklausīja tālumā karabinieru zirgu pakavu klaudzoņu. Sīs skaņas, šķiet, atbalsojās viņas sirdī. Drīz vien ierībējās arī rati, kuros veda cietumniekus. Atbraucēji apstājās nelielajā laukumā cietuma priekšā; Vanina redzēja, kā divi karabinieri palīdzēja piecelties Misirilli, kas tika vests atsevišķos ratos, tā apkrauts važām, ka nespēja ne pakustēties.
— Un tomēr viņš ir dzīvs! — viņa čukstēja ar asarām acīs. — Vēl nav noindēts!
Vakars bija briesmīgs. Tumšo kapelu vārgi apgaismoja vienīgi augstu virs altāra iekārta lampa, kurā uzraugs reizēm skopi ielēja eļļu. Vaninas skatiens kavējās pie cietumā mirušo viduslaiku augstmaņu kapakmeņiem. Viņu statujas šķita draudīgas.
Jau sen bija apklusuši visi trokšņi. Vanina gaidīja, iegrimusi drūmās domās. Drīz pēc pusnakts viņa, šķiet, saklausīja vieglu troksni, it kā sikspārņu spārnu švīkoņu. Paspērusi dažus soļus, viņa pusnemaņā atslīga pret altāra margām. Tai pašā mirklī viņai blakus nedzirdami nostājās divi rēgi. Tie bija cietuma uzraugs un Misirilli, gluži vai ietīstīts važās. Uzraugs atvēra lukturi un nolika to uz altāra margām netālu no Vaninas tā, lai gaisma kristu uz viņa apsargājamo cietumnieku. Pēc tam uzraugs atkāpās kapelas dziļumā pie durvīm. Vanina tūdaļ metās Misirilli ap kaklu. Kļaudama mīļoto savās skavās, viņa sajuta vienīgi aukstās un asās važas. «Kas viņu iekalis šais ķēdēs?» viņa domāja. Apskaudama mīļoto, viņa nejuta nekāda prieka. Šīs mokas pārspēja vēl skaudrākas sāpes: pēkšņi viņai likās, ka Misirilli zina viņas noziegumu un tādēļ sagaida viņu tik salti.
— Dārgais draugs, — viņš beidzot sacīja, — man ļoti žēl, ka esmu modinājis jūsu mīlestību. Es neuzskatu sevi par jūsu mīlestības cienīgu. Ticiet man, labāk atgriezīsimies pie svētākajām jūtām, aizmirsīsim ilūzijas, kas kādreiz mūs maldinājušas. Es nevaru jums piederēt. Varbūt tieši tāpēc mani pastāvīgi piemeklējušas neveiksmes, ka visu laiku esmu atradies nāves grēka varā. Ieklausīsimies veselā saprāta balsī. Kādēļ es netiku apcietināts kopā ar saviem biedriem tai liktenīgajā naktī? Kāpēc briesmu stundā es neatrados savā postenī? Kāpēc tieši manas prombūtnes laikā piepildījās visšausmīgākie paredzējumi? Mani bija pārņēmusi cita spēcīga kaislība, es nedomāju par Itālijas brīvību vien.
Vanina nespēja attapties no pārsteiguma, cik ļoti Misi- rilli bija pārvērties. Lai gan viņš nebija pārāk novājējis, viņam varēja dot visus trīsdesmit. Nodomājusi, ka pārvērtību cēlonis bijusi slikta apiešanās cietumā, Vanina sāka raudāt.
— Ak vai! — viņa iesaucās. — Un uzraugi solījās izturēties pret tevi labi.
Nāves tuvums bija pamodinājis jaunā karbonāra sirdī visas tās reliģiozās jūtas, kas saskanēja ar viņa kvēlo kalpošanu Itālijas brīvībai. Pamazām Vanina saprata, ka pārsteidzošajai pārmaiņai, kāda notikusi ar viņas mīļoto, bijuši morāli cēloņi, nevis fiziskās ciešanas un sliktā apiešanās. Un viņas sāpes, kas jau tā šķita pārmērīgas, kļuva vēl lielākas.
Misirilli klusēja. Vanina aizgūtnēm elsoja. Arī Misi- rilli balsī ieskanējās saviļņojums, kad viņš sacīja:
— Ja es kādu mīlu šai pasaulē, tad vienīgi jūs, Vanina. Taču, pateicoties dievam, manai dzīvei tagad ir tikai viens mērķis: es nomiršu cietumā vai arī kritīšu par Itālijas brīvību.
Atkal iestājās klusums. Vanina gribēja ko sacīt, taču nespēja izrunāt ne vārda. Misirilli piebilda:
— Pienākums ir nežēlīgs, mans draugs, bet kur lai rastos varonība, ja tas būtu viegli izpildāms? Apsoliet man, ka jūs vairs nemeklēsit ar mani tikšanos. Kopš šā brīža būsim svešinieki. Jūs esat ziedojusi tēvzemei ievērojamu summu. Ja kādreiz tēvzeme tiks atbrīvota no tirāniem, šo naudu jums pilnībā atmaksās no nācijas īpašuma.
Vanina bija satriekta. Visas sarunas laikā Pjetro skatiens iekvēlojās vienīgi mirklī, kad viņš pieminēja tēvzemi. Beidzot jaunajai kņazei palīgā nāca aizvainotais lepnums. Nesacījusi ne vārda, viņa sniedza Misirilli dimantus un vīlītes, ko bija paņēmusi līdzi.
— Man jāpieņem šīs dāvanas, — viņš sacīja, — jo mans pienākums ir bēgt. Taču zvēru, ka, par spīti jūsu jaunajai labdarībai, es jūs vairs nekad neredzēšu. Ardievu, Vanina! Apsoliet man, ka jūs nekad man nerakstīsit, nekad necen- tīsities ar mani tikties. Atļaujiet man piederēt vienīgi tēvzemei. Jums es esmu miris. Ardievu!
— Nē, — Vanina kā neprātā iesaucās, — es gribu, lai tu zinātu, ko es izdarīju aiz mīlestības uz tevi.
Un viņa izstāstīja par visām savām gaitām kopš brīža, kad Misirilli atstāja Sannikolo pili, lai nodotu sevi legāta rokās. Beigās viņa piebilda:
— Bet tas viss ir nieks! Aiz mīlestības uz tevi es izdarīju ko vairāk.
Un viņa atzinās savā nodevībā.
— Ak, briesmone! — Pjetro, dusmu pārņemts, iesaucās un metās Vaninai virsū, mēģinādams viņu nosist ar savām važām.
Viņš būtu izpildījis savu nodomu, ja, izdzirdis kliedzienu, neatsteigtos uzraugs. Viņš satvēra Misirilli.
— Saņem, briesmone! Es nevēlos tev palikt neko parādā! — Misirilli iesaucās un, cik atļāva ķēdes, pasviedis Vaninai atpakaļ dimantus un vīlītes, ātri aizgāja.
Vanina bija iznīcināta. Viņa atgriezās Romā; un drīz vien avīzes ziņoja par viņas laulībām ar kņazu Livio Sa- velli.
СТЕНДАЛЬ ВАНИНА ВАНИНИ,
ИЛИ
ПОДРОБНОСТИ О ПОСЛЕДНЕЙ ВЕНТЕ КАРБОНАРИЕВ, РАСКРЫТОЙ В ПАПСКОЙ ОБЛАСТИ
Рига «Лиесма» 1985 На латышском языке Перевод с французского языка Э. Юхневича Художник А. Станкевич
ИБ № 3868
Vidēja skolas vecuma berniem
STENDALS VANINA VANINI
jeb
STĀSTS PAR KARBONARU PĒDĒJO VENTU, KAS TIKA ATKLĀTA PAVESTA VALSTI
Redaktors A. Capiņš. Mākslinieciskais redaktors A. Sprūdžs. Tehniskās redaktores I. Klotiņa, L. Engere. Korektore A. Giptere.
Nodota salikšanai 07.02.83. Parakstīta iespiešanai 16.03.84. Formāts 70X100/16. Ofseta papīrs .N? 1. Žurnālu garnitūra. Ofsetspiedums. 5,16 uzsk. iespiedi.; 32,73 uzsk. krāsu nov.; 2,68 izdevn. 1. Metiens 45 000 eks. Pašūt. Nq 101202. Cena 55 kap. Izdevniecība «Liesma», 226047 Rīgā, Padomju bulv. 24. Izdevn. JVfe 125/31499/B-737. Iespiesta Latvijas PSR Valsts izdevniecību, poligrāfijas un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas Rīgas Paraugtipogrāfijā, 226004 Rīgā, Vienības gatvē 11.
Stendāls.
St 335 Vanina Vanini jeb Stāsts par karbonāru pēdējo ventu, kas tika atklāta pāvesta valstī / No fr. vai. tulk. un priekšv. sa- rakst. Ē. Juhņēvičs; II. A. Stankevičs. — R.: Liesma, 1985. — 62 lpp., il.
A(Fr) 84. 4Fr
Vēsturiska novele par itāliešu patriotu karbonāru cīņu par Itālijas atbrīvošanu no austriešu jūga, par divu jauniešu dramatisko mīlestību, kas uzplaukst šai skarbajā laikā.
4803020000—125
S- 187.83
M801(ll)—85