Jā jau visu laiku tikai jāmaksā un jāmaksā un klāt nekas nenāk, tad nav brīnums, ka ietaupījumi sāk izsīkt. Kādā svētdienas priekšpusdienā pārvaldnieks, pārskaitīdams naudu, nolemj, ka vajag kaut ko darīt: vai nu viņam jāsadabū papildu līdzekļi, vai arī jāatlaiž Lible un Mārtiņš un jāpārtrauc purva susināšana un līduma līšana.
— Mums jāaizņemas nauda, — pēc īsām pārdomām viņš saka tēvam.
— Parāds nav brālis, — tēvs atsaka. — Sveša maize tikpat kā skala uguns — nav ilgam laikam.
— Protams… Bet nauda, ko izlieto derīgi, atdodas ar uzviju.
— Ko tur var zināt, — večuks šaubās. — Rudenī jānodzēš kredīts kasē un vēl kāds vecs parāds, tāpēc nemaz vairs negribētos aizņemties: baidos, ka saimniecība nenonāk zem āmura.
— Kur nu-zem āmura, — dēls atgaiņājas. — Un, ja arī tā būtu, — labāk lai nonāk zem āmura, nekā šitā nīkuļot. Kaut kas taču jādara, jāmēģina tikt uz augšu.
— Jā, mīļais dēliņ, tu esi jauns un vari tā runāt, tev vienalga, kā būs. Tu kaut kā iztiksi, bet iedomājies, kā izskatītos, ja man ar māti vecumā būtu jāiet ubagot. Vismaz ļauj mums aizvērt acis, tad dari un rīkojies, kā pats redzi.
— Nu, manis dēļ varat dzīvot vēl ilgi, pa pasauli arī nebūs jāklaiņo ne ar tarbu, ne bez tarbas, — dēls nobeidz sarunu. «Nē, to jau vajadzēja paredzēt, ka ar veco nekādi netikšu galā.»
Jāzeps paliek pie sava nodoma, atstāj pagaidām visus palīgus darbā un aizbrauc uz pilsētu. Iegadās tā, ka
Lestam tajā dienā piešķir atpūtu. Skolas biedri aiziet uz Tali dzīvokli, kur drauga prombūtnes laikā iekārtojies Lesta.
— Nu, — Totss saka, — vispirms pastāsti — kā klājas tavai grāmatai! Pa to laiku es saņemšos un pastāstīšu, kas notiek Paunverē.
— Grāmata … — Lesta smaidīdams atkārto. — Grāmata ir gatava. Gribēju aizbraukt uz laukiem un aizvest tev un vēl dažiem draugiem pa eksemplāram, bet, tā kā tu esi atnācis pats, tad vari saņemt tūlīt.
Lesta pieiet pie grāmatu plaukta un paņem savu gara bērnu, savu pirmo grāmatu.
— Te tā būs, — viņš saka. — Vislielākā pateicība par tās iznākšanu pienākas tieši tev. Ņem un lasi, ja kādreiz atliek laiks, vēlāk pastāsti, kā labi patika.
— Hm-hm, — skolas biedrs aplūko grāmatu, — ļoti jauka. Tas nozīmē: no ārpuses izskatās glīta, bet saturs man vēl nav zināms. Taisnību sakot, dzejoļus es pārāk necienu. Dzejoļi paliek dzejoļi. Ak tā, tur ir arī stāsti, — tos es tūlīt ņemšu priekšā. Lieliski lieliski. Pats galvenais ir tas, lai cilvēks kaut ko darītu. Ne jau vienmēr viss notiek tā, kā tu vēlētos, tomēr sirds ir mierīga — vismaz esi centies. Vai nav tiesa, Lēsta? Ahā, vai re, tu-esi te vēl kaut ko ierakstījis pirmajā lappusē, nu jā: «Atmiņai dārgajam skolas biedram Totsam. Ar pateicību — autors.» Nē, nu, kas nu tur ko pateikties, labāk pasaki — vai esi kādu pārdevis?
— Grāmatu? Diemžēl ne. Pirmās nodrukāja tikai pagājušajā nedēļā, pārējās vēl atrodas spiestuvē. Pats nezinu, kā man veiksies ar pārdošanu. Grāmata gan ir izdota, bet reizēm es baidos, ka tagad īstās bēdas tikai vēl sāksies. Izdots tik daudz naudas … Ak jā, parādu es tev vēl nevaru samaksāt, kaut arī gribētu, tādēļ, mīļais Tots, vēl mazliet pacieties. Gan jau ar laiku kaut ko pārdošu.
— Nē, nu, — Totss iesaucas, — es to nejautāju tādēļ, lai atprasītu parādu. Tas nav steidzami. Es gribēju tikai uzzināt, kā veicas, vai…
— Nē, — Lesta ierauj galvu plecos, — līdz šim nepavisam neveicas.
— Kā — neveicas? Nu kādu tu taču būsi pārdevis?
— Tici, Tots, — nevienu.
— Maz, — skolas biedrs krata galvu.
— Maz maz, — Lesta piekrīt. — Aizsūtīju redakcijai, lai novērtē, kā jau tas pieņemts … Vienu aizsūtīju kādam vecam rakstniekam, otru — pazīstamam grāmatu tirgotājam … Zini, tam, kurš mani tik tēvišķīgi pamācīja. Visas ar . . . nu, veltījumu vai kā to sauc. Maniem amata brāļiem, protams, tiesības saņemt par velti, no dažiem paziņām bija neērti ņemt naudu . . .
— Velns lai parauj! Par velti un atkal par velti!
— Jā, neko darīt. Vakar Kipels iesita dažas desmit grāmatas padusē un aizgāja.
— Kur tad viņš gāja?
— To es nezinu. Varbūt uz Dubļupi zvejot.
— Hm! Nu bet vai tu esi piedāvājis grāmatu tirgotājiem? Vai šie arī nepērk?
— Esmu piedāvājis, un viens otrs arī paņēma dažus eksemplārus, bet — uz parāda; kad pārdošot, tad atdošot naudu, atskaitot četrdesmit procentus no cenas.
— Četrdesmit procentus! Tad jau labāk pārdot pašam tieši lasītājiem.
— Protams, ka labāk. Bet pasaki man — kur ir šie lasītāji? Es taču nevaru uzsviest grāmatu saini mugurā un iet uz ielas piedāvāt. Vai atkal: ja es staigāšu apkārt ar grāmatu nastu, tad man jāatsakās no sava tiešā darba. Vai nu šā, vai tā.
— Tiesa kas tiesa. Bet vai tu zini, kas tev jādara? Tu izsludini avīzē, ka iznākusi tāda un tāda grāmata, ļoti saistoša un… ja kāds to paņems rokā, tad nenoliks ātrāk, kamēr tā būs izlasīta. Un vēl pieraksti klāt, ka tu pārdod šo grāmatu pats, bez starpnieka. Protams, neaizmirsti uzrakstīt adresi, ka tur un tur . . .
— Nē, dārgais Tots, ari tas neiet. Pirmkārt, man kā ūpim būtu jānīkst pie grāmatām un jāgaida pircēji — tādam nolūkam man neatliek laika. Otrkārt, man trūkst telpu, es taču nevaru atvērt grāmatu tirgotavu Tali dzīvoklī. Treškārt, manu grāmatu dēļ neviens uz Tartu nebrauks, ja to nevarēs nopirkt kur tuvāk. Ceturtkārt, piektkārt, sestkārt un manis dēļ kaut vai septītkārt, mani vienmēr pārņem briesmīgas izbailes, kad iedomājos, ka mani kāds uzlūkos un sacīs: «Ak tad jūs esat tas rakstnieks Lēsta … hm, hm!» Tad man izliksies, it kā šī persona būtu sekojusi man jau ilgāku laiku un tagad atradusi izdevību, lai ņemtu mani priekšā. Astot- kārt, devītkārt un trīsdesmit astotkārt, mani tik smagi nospiež parādi, ka es bieži zaudēju galvu un vispār nezinu, ko iesākt ar savām grāmatām.
— Nu labi, labi, — Totss nolemj, aizdedzinādams papirosu, — bet šī parādu nasta ne par matu nekļūs vieglāka, ja tu saliksi rokas klēpī un sāksi gausties. Arī es kādreiz žēlojos, un man netrūkst iemesla arī tagad, bet es drīz vien sapratu, ka tā ir muļķība. Ja tu esi tik bikls un negribi, lai tevi kāds uzlūko, tad dari tā … Jā, ko es gribēju sacīt, — žēl, ka es no šīm rakstniecības būšanām nekā nesajēdzu, bet viena doma man bija, pagaidi… nu jā, tad dari tā: aiznes visu to vezumu — tūkstoš grāmatu vai cik tev to ir, — aiznes visu kādam kārtīgam grāmatu tirgotājam, samaksā viņam mazliet par starpniecību, lai pārdod un izplata tālāk. Pēc kāda laika, teiksim, pēc mēneša vai diviem, tu aiziesi, pārbaudīsi, cik pārdots, un iekasēsi naudu… Sādā veidā dažkārt pārdod preces Krievijā, es domāju, ka to pašu var darīt Igaunijā ar grāmatām. To sauc par nodošanu komisijā. Arī tu vari nodot savas grāmatas komisijā kādam tirgotājam. Tādam vīram kā tev tas būs visērtākais tirgošanās veids.
— Tots, — Lesta sajūsmā iesaucas, — tev ir visgaišākā galva, kādu es jebkad esmu redzējis! Ja tu reiz dzīvē netiksi uz zaļa zara, tad tur netiks neviens. Ja jau tev tik lielas zināšanas svešā nozarē, kādām tad tām jābūt tavā paša darbā —- zemkopībā! Tiešām, tu spried par rakstniecību un grāmatu pārdošanu kā vecs, pieredzējis rakstnieks, kas nav pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tici, Jāzep, es runāju patiesību un tiešām saku tev to, ko domāju.
— Nu jā, — Jāzeps glaimots pasmaida, — tomēr rakstnieks es nekad neesmu bijis. Ar rakstniekiem man līdz šim nekad nav gadījies sastapties — tu esi pirmais rakstnieks, ko es pazīstu.
— Tieši tāpēc tas ir neparasti, tieši tāpēc es tā runāju. Cik daudz man bija jāskraida apkārt un jātaujā, kamēr uzzināju to, ko nejauši atklāja paši apstākļi. Ar vārdu sakot, ari man šī komisijas lieta nav gluži sveša. Kārtīgs grāmatu tirgotājs prasa par starpniecību piecdesmit procentu — ne vairāk, ne mazāk.
— Piecdesmit procentu! — Totss satrūkstas. — Uja, nelabais!
— Jā, piecdesmit. Esmu diezgan vājš veikalnieks, tomēr rēķināt protu. Sākumā mācījos apriņķa skolā, pēc tam papildinājos pilsētā. Liekas, ka neesmu kļūdījies. Tāpēc esi tik labs, paņem papīru un zīmuli un pārrēķini, pārbaudi, vai saskan. Te būs papīrs un zīmulis.
— Papīrs un zīmulis, — skolas biedrs atkārto, — labi, papīrs un zīmulis. Sāksim ar izdevumiem. Cik izmaksāja iespiešana?
— Trīs simti piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas.
— Lieliski. Atzīmēju. Cik tu rēķini par savu darbu?
— Kādu darbu? — Lēsta brīnās.
— Savu paša darbu .. . par rakstīšanu vai sacerēšanu, vai kā to sauc?
— Rakstīšana … sacerēšana … Vai tad arī tas jāpieskaita?
— Protams. Kāda velna pēc tev jāstrādā bez algas!
— Par to man nebija ne jausmas, — Lēsta pašūpo galvu un pēkšņi nosarkst. — Lai paliek… To neatzīmēsim … Un arī nepieskaitīsim. Teiksim, ka izdevumi sasniedza trīs simti piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas.
— Nē, — Totss nomet zīmuli un sakrusto rokas. — Tā rēķjnāt es neprotu.
— Bet, dārgais Tots, — Lēsta gaužas, — par manām pūlēm nav vērts runāt. Nu, kādreiz vakaros kaut ko uzrakstīju . . . citreiz naktī. . . prieka pēc. Nudien, nebija jau nemaz tik grūti. Padomā pats: kādas tur var būt pūles?
— Par katru darbu pienākas atalgojums, — Totss kļūst nopietns, — vienalga, vai to dara ar smiekliem un jokiem vai kaucot un zobus klabinot. Kad jokdaris smejas un jokojas, tad viņš par to saņem atlīdzību, un, kad velns baznīcā staipa zirga ādu, — arī viņš to nedara par velti. Nesaprotu, kas tu par cilvēku? Paklausies, ko tev saka vecais skolas biedrs Totss, — viņš jau vairs nekūņojas bērna autiņos. Pagaidi, nepārtrauc mani! Tu negribi atlīdzību par savu darbu? Tas nozīmē: pašlaik tu negribi tādēļ, ka tev ir nodrošināts cits darbs. Bet saki man, jaunekli, — kā tu iztiksi tad, kad atmetīsi šo aptiekāra darbu un pārtiksi tikai no grāmatu rakstīšanas, mm, a? Atbildi man uz šo jautājumu, pēc tam es runāšu tālāk. Brīnos, ka to visu tev nav vēl izskaidrojis Kipels: viņš taču uzskata sevi par veiklu un viltīgu tirgoni.
— Redzi, draugs, — rakstnieks smaidīdams saka,
— lieta ir tāda, ka . . . Nē, es zinu, ka tu man vēli labu, bet es nezinu, ko tev atbildēt. Pirmkārt, es nekad netikšu tik tālu, lai pārtiktu tikai no rakstniecības, un, otrkārt. . . otrkārt, ja arī kādreiz pienāktu tādi laiki, tad… tad jau redzēsim, kā būs tālāk. Treškārt, tagad vari novērtēt manu darbu un pūles, par kādu summu vien gribi, — tas grāmatas cenu nemainīs, jo, kā jau redzi, cena ir nodrukāta uz vāka.
— Jods parauj, — Totss iekaist, — tad vismaz redzēsim, cik tu esi zaudējis! «Lielos darījumos gadās ari zaudējumi,» saka krievs, un ar to būs jāsamierinās arī igauņiem. Bet vienmēr jāpārbauda, kādi īsti ir šie zaudējumi, lai nākamajā pasākumā tos varētu izlīdzināt. Neesi muļķis! Es nezinu, bet skolā tu biji diezgan apķērīgs puika. Tagad klimsti apkārt ar nokārtu degunu,
— Nu labi, — norātais atmet ar roku. — Raksti!
— Cik? — Totss atkal satver zīmuli.
— Raksti . . . raksti… ak, sodība!
— Kas par sodību?
— Nē, pagaidi, es domāju tā. Uh, nudien, nosvīdu. Septiņdesmit piecas kapeikas — papīrs, petroleja … petroleja … tinte… Ahā rokā ir! Raksti — deviņi rubļi.
— Tikai? Kādēļ ne apaļi desmit?
— Juhanam Līvam ir tāds stāsts, — Lesta atceras,
— kurā viņš raksta, ka esot saņēmis par kādu stāstu deviņus rubļus. Es, nudien, neesmu lielāks rakstnieks par Juhanu Līvu.
— Ak šitā. Es diemžēl neesmu to lasījis un nezinu, cik garš tas ir, bet deviņi rubļi par veselu grāmatu noteikti būs par maz, noteikti — kā saka Kipels. Līva stāsts varbūt ir ļoti pamācošs un saistošs, bet tas katrā ziņā būs īsāks par tavu grāmatu. Bez tam tavā grāmatā ir ari dzejoļi. Un galvenais, dzirdi, galvenais: Līvs rakstīja vecā Mollera laikā, kad dzīve bija daudz lētāka nekā tagad un . .. un … Paklau, ko es tev sacīšu: tie nolāpītie grāmatu tirgotāji un izdevēji vai kā viņus sauc, nu tie, kas par citu darbu un pūlēm uzceļ sev mājas, — tie droši vien būs nodarījuši pāri arī Līvam.
— Gluži manas domas, — Lesta piekrīt. — Sis pēdējais punkts laikam būs vispareizākais.
— Nu redzi! — Totss priecīgi iesaucas. — Tu jau sāc šo to saprast. Tātad atmetīsim šos deviņus rubļus un nosauksim pavisam citu summu. Pagaidi, es redzu — tu atkal gribi sodīties, tad jau labāk izrēķināšu pats, cik tev pienākas par tavu grāmatu. Cik ilgi tu rakstīji?
— Grūti pateikt. Varbūt gadu, varbūt divus vai vēl ilgāk. Teiksim — gadu.
— Darīts! Teiksim — gadu. Labi — gadu. Pagasta rakstveža vidējā gada alga ir piecsimt rubļu, nepieskaitot blakus ienākumus. Piķis parauj, tu taču ar šo grāmatu neesi nopelnījis mazāk kā rakstvedis vienā gadā. Atzīmēsim — pieci simti rubļu, ko?
— Kur nu!
— Ko, vai tas maz?
— Pārāk daudz! Par daudz, mīļais Totsīt! Nedzen jokus! Nudien, rakstnieku taču nevar salīdzināt ar pagasta skrīveri.
— Labi. Tad atzīmēsim divi simti piecdesmit, bet, ja tu vēl turpināsi gražoties, es nometīšu zīmuli un to vairs rokā neņemšu. Ar mieru?
— Lai notiek, — Lēsta padodas liktenim. — Raksti — divi simti piecdesmit.
— Tā. Iespiešana — trīssimt piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas. Par rakstnieka darbu — divi simti piecdesmit rubļu. Kopā: pieci simti sešdesmit pieci rubļi piecdesmit kapeikas. Vai tev būtu radušies vēl kādi izdevumi?
— Nav.
— Nav. Labi. Tālāk — ienākumi, tas ir, paredzamie vai gaidāmie ienākumi, kad grāmatas būs nodotas komisijā. Grāmatas bruto cena ir sešdesmit kapeikas … Deviņi simti piecdesmit eksemplāru, nepieskaitot tos piecdesmit, ko tu, pieņemsim, izdalīsi bez maksas… Sanāk …sanāk…
Totss piemiedz kreiso aci, rēķina pāris minūšu, tad novelk zem skaitļu rindas divas svītras, ātri aizsmēķē papirosu, zīmīgi pamāj Lēstam ar galvu un saka:
— Iekritis! Lēsta, tu esi iekritis.
— Es zinu, — rakstnieks aši atsaka, — esmu iekritis.
— Citiem vārdiem: tu strādā ar deficītu. Iztrūkums sasniedz divi simti divdesmit rubļu piecdesmit kapeikas, ja rēķinām grāmatas neto cenu trīsdesmit kapeikas. Piecdesmit procentus paņem grāmatu tirgotājs par starpniecību — tiesa?
— Jā.
— Divi simti divdesmit rubļu piecdesmit kapeikas… Atzīmē šo summu, lai pieskaitītu pie savas nākamās grāmatas. Kad aprēķināsi otrās grāmatas izdevumus, noteikti aicini mani palīgā. Visa vaina ir tā, ka tu pārdod savu pirmo grāmatu pārāk lēti.
— Es taču neiedomājos, ka būs jāmaksā tik augsti procenti, ka lauvas tiesu paņems grāmatu tirgotājs. Ja nauda par grāmatām ieplūstu manā kabatā, tad es neciestu nekādus zaudējumus.
— Hā, — Totss iesmejas, — septiņas reizes nomērī — vienu reizi nogriez, — vai tu tiešām nezini šo sakāmvārdu? Otrkārt, katrā pasākumā vislielākos ienākumus gūst tie, kas vismazāk dara. To tu, puis, nekad nedrīksti aizmirst. Un, ja gribi zināt, deficīts ir vēl lielāks, — tas man iešāvās prātā tikai tagad.
— Rimsties, Tots! — Lēsta rūgti pasmīn. — Man sāk reibt galva.
— Nekas, — pārvaldnieks atsaka. — Lai reibst vien, citreiz būsi gudrāks. Iegaumē! Tu izdevi par savu grāmatu trīssimt piecpadsmit rubļu piecdesmit kapeikas. Labi, šo naudu tu atgūsi tikai pēc gada. Vai ne? Nu jā. Bet kur paliek procenti? Ja tu šo summu būtu kādam aizdevis, tad pēc gada tev pienāktos … — pagaidi! — nu jā, tad pēc gada šī summa tev būtu palielinājusies vismaz par piecpadsmit rubļiem septiņdesmit septiņām kapeikām, bet tagad šī nauda tev nedos neko, protams, atskaitot sirdssāpes.
— Nudien, tu ieskaitīsi deficītā arī sirdssāpes.
— Nē. Sirdssāpes tu varēsi paturēt sev par mācību un brīdinājumu, lai turpmāk vairs nedarītu tādas muļķības. Sirdssāpes paliks vienīgi tava paša un dieva ziņā, bet piecpadsmit rubļi un septiņdesmit septiņas kapeikas būs jānoraksta zaudējumos. Kopā iznāk divi simti deviņdesmit seši rubļi un divdesmit septiņas kapeikas. Tāds ir galīgais deficīts, dārgais Lēsta.
— Jā, esmu iekritis . . . līdz ausīm . .. vienalga — daži rubļi šur vai tur, -— Lēsta nopūšas.
— Nekas, — pārvaldnieks secina pēc īsas pauzes. —• Tagad mēs vismaz zinām, cik lieli ir zaudējumi, un arī tas ir ko vērts. Starp citu, es pats gribu aiziet pie šī starpnieka — varbūt man izdosies nokaulēt dažus procentus. Nekas, nekas, nāks laiks, nāks padoms. Tikai žēl, ka tu nevari izturēt, ja cilvēki tevi uzlūko un saka: «Ak tad jūs pats esat tas rakstnieks Lēsta,» — citādi tu varētu pārdot grāmatas un bāzt naudu tikai savā kabatā.
— Tā nu tas ir, — Lēsta noplāta rokas, — neko darīt. Sis pretīgais ieradums man laikam iedzimts.
pasaka pāris stipru
— Tas ir Kipels, —
— Ahā, — Totss plati pasmaida,
sen neesmu redzējis šo vīru.
— Kipel! — Lesta uzsauc. — Ienāciet!
— Jawohl, — kāds atbild no priekšnama. Uzrunātais vēl kaut ko nomurmina un tad ar strauju kustību atrauj durvis.
— Ahā, — nācējs apstājas uz sliekšņa, — opmaņa kungs ieradies! Lieliski! Tādu zvejas laiku kā šodien var pameklēt. Totsa kungs atnācis īstajā brīdī. Sveiki, sveiki! Iedomājieties, tie sasodītie bandīti atkal ielauzušies manā istabā, saplēsuši murdu un apgriezuši visu otrādi. Velna nelieši! Ja dabūtu rokā, nudien, liktu šiem drusku padancot. Tā taču ir pilnīgi atklāta zagšana un laupīšana, velns parāvis, šito skādi! Nē, šodien pat vajadzēs nolikt visus murdus un tīklus Tali istabā, citādi tie sātani mani izputinās.
— Tā, tā, — Lēsta prāto, — kad pārnāks Tali, viņa istaba būs pārvērsta par grāmatu noliktavu un tīklu šķūni. Atvelciet šurp arī savas kastes, tad Tali varēs pārvākties uz jūsu vigvamu un ierīkot tur kādu citu pasākumu, piemēram, atvērt putnu tirgotavu.