"Viņi droši vien tikai bijuši mazliet ziņkārīgi," vecāmāte steidzīgi bilda. "Saprotiet, ļaudis kļūst ziņkārīgi, ja durvis ir aizslēgtas, te nav tā ierasts… Daudz labāk ir atstāt vaļā, pakarot atslēgu uz nagliņas, piemēram…" Viņa pazaudēja sakāmo, un Sofija koši piesarka.
Viņi iegāja mājā, lai iedzertu pa glāzītei uz labām kaimiņattiecībām. "Ienāciet tēva namā," sacīja Tofe Malanders. "Afteryou." Lielā telpa piepildījās ar saules gaismu, kad slēģi cits pēc cita tika atvērti, tēvs paskaidroja, ka tas esot skatu logs, un lūdza viņas piemesties un justies ērti, kamēr viņš atnes dzērienus.
Vecāmāte apsēdās pītajā krēslā, un Sofija karinājās pie atzveltnes un lūrēja pa matu cekula apakšu.
"Neizskaties dusmīga," vecāmāte čukstēja. "Tā ir saviesīgā dzīve, un ar to jātiek galā."
Malanders ienāca, nesdams pudeles un glāzes, un nolika tās uz galda. "Konjaku. Viskiju?" viņš teica. "Bet jūs droši vien labāk gribēsiet citronu sulu."
"Man garšo konjaks," vecāmāte atbildēja. "Mazliet un bez ūdens, paldies. Sofij? Ko tu dzersi?"
"To otru!" Sofija čukstēja viņai ausī.
"Sofija dod priekšroku citronu sulai," vecāmāte paskaidroja un nodomāja — mums jāmāca viņa uzvesties sabiedrībā. Mēs esam kļūdījušies, viņai jāsatiekas ar ļaudīm, kas viņai nepatīk, pirms ir par vēlu.
Viņi saskandināja, un Malanders jautāja: "Vai šogad ķeras zivis?"
Vecāmāte atbildēja, ka tikai ar tīkliem, mencas, asari un dažkārt kāda sīga, tās peld tuvu krastam. Direktors Malanders paskaidroja, ka patiesībā viņam nepatīkot zvejot, viņam patīkot neskartais un primitīvais, proti, neapdzīvotais un visā visumā vientulība, dēls samulsa un sabāza rokas savu šauro bikšu kabatās, cik dziļi vien spēja.
"Vientulība," vecāmāte sacīja, "jā gan, tā ir greznība."
"Tā attīsta," Malanders teica, "vai ne?"
Vecāmāte piekrita, bet piebilda, ka arī kopā ar citiem varot būt vientuļš, lai gan tas ir grūtāk.
"Kā tad, protams," Malanders uzmanīgi un mazliet nedroši sacīja, un krietnu brīdi valdīja klusums.
"Cukuru!" Sofija čukstēja. "Sula ir skāba!"
"Mana mazmeita gribētu mazliet cukura savā dzērienā," vecāmāte sacīja. Sofijai viņa teica: "Nekutini man kaklu ar saviem matiem, apsēdies. Un nepūt man ausī."
Tofe Malanders paziņoja, ka viņam jāpamētā makšķere zemesragā, viņš paņēma no sienas makšķeri un aizgāja.
"Man arī patīk vientuļas salas," vecāmāte diezgan skaļi bilda.
"Viņam ir tikai sešpadsmit," Malanders sacīja. Vecāmāte pajautāja, cik daudz viņu esot, un direktors atbildēja, ka pieci, un vēl draugi, un mājkalpotāja, un no visa pa druskai, piepeši viņš izskatījās nomākts un ierosināja, ka vajadzētu iedzert vēl pa glāzītei.
"Nē, paldies," vecāmāte atteica, "domāju, ka mums laiks doties mājup. Tas bija ļoti labs konjaks." Promejot viņa apstājās, lai aplūkotu gliemežvākus uz palodzes, un Malanders teica: "Es tos salasīju bērniem."
"Es arī lasu gliemežvākus," vecāmāte atteica.
Suns stāvēja un gaidīja ārpusē, tas grasījās iekost kūjā. "Sofij," vecāmāte bilda, "pasvied sunim kaut ko." Bērns pasvieda sprunguli, un suns tūdaļ aizskrēja tam pakaļ. "Labi, Dilaila!" Sofija teica, — ja ne ko citu, tad viņa varbūt varētu vismaz iemācīties atcerēties ļaužu vārdus, tā arī ir laba saviesīga māka.
Laivu krastā Malanders stāstīja, ka tur pamazām tikšot uzbūvēti steķi, un vecāmāte deva viņam padomu ņemt truli un vinču, jo steķus aiznes ledus, vai arī velkoni un boju. Viņa nodomāja: nu es atkal biju uzmācīga. Vienmēr kļūstu stūrgalvīga, kad esmu nogurusi. Protams, ka viņš mēģinās uzbūvēt steķus, visi tā dara, arī mēs tā darījām. Airi laivā bija
sagriezušies aplam un sapinās tauvā, viņas atīrās zvalstīgi un nenopietni. Malanders gāja gar krastu, kamēr viņas atmuguriski Irās garām, viņš izgāja līdz pat zemesragam un no turienes māja viņām ar kabatlakatiņu.
Kad viņas bija gabaliņu pabraukušas, Sofija sacīja: "Ho-ho, jā, jā."
"Ko tu ar to domā — ho-ho, jā, jā?" vecāmāte jautāja. "Viņš vēlas mieru, bet to nezina." "Kā tā?"
"Un viņš noteikti uzbūvēs savus steķus."
"Kā tu zini?"
"Mīļo bērniņ," vecāmāte nepacietīgi teica, "katram cilvēkam jākļūdās pašam." Viņa bija ļoti nogurusi un gribēja mājās, apciemojums bija izraisījis viņā nenosakāmas skumjas. Malanderam bija kāda doma, un viņš centās to saprast, taču tas prasīs laiku. Lāgiem cilvēks apjēdz lietas, kad ir jau par vēlu un viņš nejaudā sākt no gala, vai ari viņš aizmirst savu domu pa ceļam un to pat neaptver. Airēdama mājup, vecāmāte skatījās uz lielo namu, kas pārtrauca apvārsni, un nodomāja, ka tas līdzinās navigācijas zīmei. Ja skatījās piemiegtām acīm un domāja par ko citu, tā gandrīz varēja būt navigācijas zīme, lietišķa zīme, ka šeit jāmaina kurss.
Katru reizi, kad uznāca vētra, viņi atcerējās Malanderu un prātoja, kā izglābt viņa laivu. Viņš ne reizi neieradās atbildes vizītē, un tāpēc viņa māja kļuva par pastāvīgu, aizraujošu orientieri prātojumiem un pārdomām.
Ritasvarki
Sofijas tētim bija rltasvārki, ko viņš mīlēja. Tie bija gari līdz potītēm un darināti no ļoti bieza un stingra flaneļa, kas bija kļuvis vēl stīvāks no sālsūdens, zemes un visa cita, kas nāk laika gaitā. Rītasvārki laikam bija cēlušies no Vācijas un reiz bijuši zaļi. Priekšpusē tiem atradās atliekas no sarežģītas aukliņu sistēmas un pāris milzīgu pogu tumšā dzintara krāsā, kas vēl turējās savā vietā. Kad rītasvārkus izklāja, tie bija plati kā telts.
Sākumā, kad tētis bija jauns, viņš vētras laikā mēdza sēdēt zemesragā savos rītasvārkos un vērot viļņus. Vēlāk tie labi noderēja, kad viņš strādāja, sala vai vispār gribēja paslēpties.
Rītasvārki bieži piedzīvoja draudu izpausmes dažādos veidos. Pietiek vien atcerēties to reizi, kad uz salu atbrauca jauki radinieki un nokopa visu, lai sagādātu viņam jauku pārsteigumu. Viņi nokopa daudz mantu, kas ģimenei patika, bet visļaunākais bija tas, ka viņi nonesa rītasvārkus lejā uz jūru un ļāva tiem aizpeldēt. Vēlāk viņi apgalvoja, ka tie oduši. Protams, tā bija daļa no rītasvārku šarma. Smarža ir svarīga, tā atgādina par visu, kas piedzīvots, tā ir atmiņu un drošības apvalks. Rltasvārki oda ari pēc pludmales un dūmiem, bet varbūt viņi to nepaspēja sajust. Katrā ziņā rītasvārki atgriezās.
Vēji pūta un iegriezās no citas puses, un atkal pagriezās, viļņi sitās pret salu un kādā jaukā dienā atnesa rītasvārkus mājās. Tie oda pēc jūraszālēm, un tajā vasarā tētis gandrīz nevalkāja nekādas citas drēbes. Tad pienāca pavasaris, kad rītasvārkos bija mitinājusies peļu ģimene. Apkakle bija apmalota ar mīkstu, spalvainu materiālu, peles bija to nograuzušas un izmantojušas kā gultasveļu, papildinot to ar smalki sakošļātiem mutautiņiem. Un reiz rītasvārki apsvila, kad tētis gulēja pārāk tuvu ugunij.
Kad tētis kļuva vecāks, viņš nolika rītasvārkus bēniņos. Lāgiem viņš devās turp padomāt. Tad pārējie pieņēma, ka viņš to dara rītasvārkos. Tie parasti gulēja zem mazā dienvidpuses lodziņa, gari, tumši un neizdibināmi.
Tajā vasarā, kad Sofija piedzīvoja jaunu spītēšanās vecumu, bija lietains un vēss, un ļoti grūti būt nelaimīgam ārpus mājas. Tāpēc viņa uzmeklēja vientulību bēniņos. Viņa apsēdās kādā kartona kastē un vēroja rītasvārkus, viņa izrunāja šausmīgas un satriecošas lietas, un rītasvārkiem bija ļoti grūti iebilst.
Pa starpām viņa spēlēja kārtis ar vecomāti. Abas blēdījās vienlīdz bezkaunīgi, un kāršu spēles vakari katru reizi beidzās ar strīdu. Agrāk tā nekad nenotika. Vecāmāte centās atcerēties pati savu spītēšanās vecumu, lai to izprastu, taču vienīgais, ko viņa atcerējās, bija neparasti lēnprātīgs bērns. Būdama gudra, viņa saprata, ka spītēšanās periods var būt atlikts līdz astoņdesmit piecu gadu vecumam, un nolēma uzmanīties. Visu laiku lija, un tētis strādāja no rīta līdz vakaram, uzgriezis istabai muguru. Viņas nekad nezināja, vai tētis viņas dzird vai ne.
"Jēziņ!" Sofija sacīja. "Tev ir kungs, un tu neko nesaki!"
"Nevalkā velti Dieva vārdu," vecāmāte atteica.
"Es neteicu Dievs, es teicu Jeziņ."
"Viņš ir tieši tikpat svarīgs cik Dievs."
"Nav vis!"
H T I »
Ir gan!
Sofija nosvieda savas kārtis uz grīdas un iesaucās: "Man ne silts ne auksts par visu viņa ģimeni! Man viens pīpis par visām ģimenēm!" Viņa uzkāpa pa bēniņu kāpnēm un aizcirta lūku aiz sevis.
Bēniņi bija tik zemi, ka vajadzēja rāpot. Ja nerāpoja uzmanīgi, varēja apdauzīt galvu pret jumta spārēm. Tur bija ļoti maz vietas, tikai šaura eja starp visām mantām, kas bija pataupītas, saglabātas un aizmirstas, kas vienmēr tur bijušas un ko pat radinieki nebija atraduši. Eja stiepās no dienvidpuses lodziņa līdz ziemeļpuses lodziņam, un jumts starp spārēm bija nokrāsots zils. Sofijai nebija līdzi kabatas lukturīša, un tur bija tumšs, eja mēness gaismā bija pamesta ieliņa starp robainām mājām, nebeidzami gara. Ielas galā bija logs ar baltām mēness debesīm, un zem loga gulēja rltasvārki, stīvu ieloču veidolā, savā ēnā melni ka ogles. Sofija bija aizcirtusi lūku ar tik skaļu blīkšķi, ka nevarēja doties atpakaļ. Tāpēc viņa līda tālāk un apsēdās savā kartona kastē. Rītasvārki gulēja, pārmetuši vienu piedurkni pār pavērto kakla izgriezumu, Sofija skatījās uz tiem, un tikmēr piedurkne pacēlās, tikai mazdrusciņ, un viegla kustība palīda zem rītasvār- kiem uz apakšmalas pusi. Ieloces nemanāmi pārmainījās, un rītasvārki atkal bija nekustīgi. Taču viņa bija redzējusi. Rītasvārkos bija kaut kas dzīvs. Vai varbūt tie visā pilnībā bija dzīvi. Sofija izmantoja visvienkāršāko bēgšanu, kas pieejama nelaimē un šausmās, viņa aizmiga. Viņa joprojām gulēja, kad viņu novietoja gultiņā, taču no rīta viņa zināja, ka bīstamais dzīvo rītasvārkos. Neviens to nedrīkstēja uzzināt. Viņa paturēja pārsteidzošo patiesību pie sevis un vairākas dienas bija gandrīz pacilātā noskaņojumā. Lietus bija mitējies. Viņa zīmēja dzelkšņainas ēnas un padarīja mēnesi ļoti mazu, paslēptu milzīgās tumsas debesīs, un savus zīmējumus viņa nerādīja nevienam. Bīstamais sēž kādā ielocē, ļoti dziļi. Lāgiem tas pakustas un parāpo atpakaļ. Bīstamais ir nobiedēts un rāda zobus, un tas ir bīstamāk nekā mirt.
Katru reizi, kad sāka krēslot, Sofija pakāpās augšup, pabāza pa lūku tikai degunu un ieskatījās bēniņos. Ja pastiepa kaklu, viņa varēja saskatīt mazu rītasvārku stūrīti.
"Ko tu dari?" vecāmāte jautāja.
"Daudz gribēsi zināt, ātri paliksi veca!" Sofija ieņaudējās savā visērcīgākajā balsī. "Bē, bē."