Sofija aizvien vairāk domāja par rītasvārkiem. Tas, kas dzīvoja tur iekšā, bija zibenīgi ātrs, taču varēja gulēt un uzglūnēt vienalga cik ilgi. Tas varēja sarauties mazs un izlīst caur durvju spraugu, varēja saritināties un palīst zem gultas kā ēna. Tas neēda un negulēja, un ienīda visus un visvairāk savu ģimeni. Sofija arī neēda, tas ir, tikai sviestmaizes. Nav skaidrs, vai tā tiešām bija viņas vaina, ka sviests un maize izbeidzās, bet kādu dienu tētis devās uz veikalu iepirkt pārtiku. Viņš ievietoja laivā ūdens kannas, petrolejas un benzīna kannas, paņēma no sienas sarakstu un devās ceļā. Tobrīd pūta dien- vidrietenis, un pēc pāris stundām tas bija tā pieņēmies spēkā, ka jūra vēlās pār zemesragu. Vecāmāte centās uzgriezt laika ziņas radio, taču neatrada īsto pogu. Viņa centās noturēties un nestaigāt pie ziemeļpuses loga un neskatīties ārā, un viņa nesaprata ne vārda no tā, ko lasīja.
Sofija nokāpa liedagā, uznāca atkal augšā un apsēdās pie galda. "Un tu tikai lasi un lasi," viņa sacīja. Viņa pacēla balsi un kliedza: "Tu lasi un lasi, un lasi!" Tad nolika galvu uz galda un raudāja.
Vecāmāte piecēlās sēdus un teica: "Viss būs labi." Viņa jutās slikti un taustījās aiz aizkariem pēc sava Lupatro. Sofija turpināja raudāt, taču zem rokas paturēja acīs vecomāti. "Es arī jūtos slikti!" viņa kliedza, uztrūkās kājās un izvēmās uz paklāja. Pēc tam viņa bija klusa un bāla un apsēdās gultā.
"Apgulies," vecāmāte sacīja, un Sofija apgūlās. Viņas abas apgūlās un dzirdēja, kā vējš ārā plosās īsās, spēcīgās brāzmās.
"Ciemā," vecāmāte ierunājās, "ciema veikalā ir jāgaida ļoti ilgi. Tur vienmēr ir rinda, un ļaudis nesteidzas. Tad puikam būs jāiet uz piestātni uzpildīt benzīnu un petroleju. Jāpaņem pasts veikalnieka verandā un jāatlasa savējais. Un, ja atsūtīts čeks, tad jāiet iekšā to apzīmogot, un tad sanāk kafijas dzeršana. Un tad ir jāsamaksā par nomu. Tas var prasīt ļoti ilgu laiku."
"Un pēc tam," Sofija teica.
"Tad viss jānones lejā uz laivu," vecāmāte stāstīja. "Viss jāsapako un jāapsedz, lai nesamirkst. Lejā ejot, iešaujas prātā, ka vajadzētu saplūkt puķes, un tad zirdziņam jāiedod maize. Un maize ir pašā kastes apakšā…"
"Es apēdu pārāk daudz sviestmaižu!" Sofija iesaucās un atkal sāka raudāt. "Man salst!"
Vecāmāte pūlējās uzklāt viņai segu, taču bērns spārdījās, meta to nost un kliedza, ka ienīstot viņus visus.
"Klusu!" vecāmāte iesaucās. "Klusu! Citādi es tevi apvemšu." Sofija kļuva pavisam klusa. Tad viņa teica: "Es gribu rītasvārkus."
"Bet tie ir bēniņos," vecāmāte iebilda.
"Es gribu," mazmeita atteica.
Tad vecāmāte uzrāpās pa bēniņu kāpnēm, tas veicās gluži labi. Viņa aizlīda līdz logam pakaļ rītasvārkiem un atvilka tos līdz lūkai. Tad viņa tos nometa istabā un brīdi sēdēja un atpūtās, pārkārusi kājas pār malu. Viņa nebija bijusi tur augšā ļoti ilgi, uz kastēm viņa lasīja: Auklas. Zivis. Burkas. Viss iespējamais. Lupatas un vecas bikses. Viņa pati to bija uzrakstījusi.
Viņi bija nokrāsojuši jumtu zilu, taču krāsā bija par maz līmes, tā lobījās.
"Ko tu dari?" Sofija sauca. "Vai tev ir slikti?"
"Nē," vecāmāte caur lūku atbildēja. "Man ir labāk." Viņa ļoti piesardzīgi nolaida lejā vienu kāju un atrada pakāpienu. Tad lēnām apgriezās uz vēdera un nodabūja lejā otru kāju.
"Mierīgi!" Sofija sauca no lejas. Viņa redzēja, kā vecāsmātes stīvās kājas pārvietojas no pakāpiena uz pakāpienu un beidzot nonāk uz grīdas. Vecāmāte pacēla rītasvārkus un pienāca pie gultas.
"Vispirms tie jāizpurina," Sofija teica. "Lai tas iznāk ārā."
Vecāmāte nesaprata, tomēr rītasvārkus izpurināja. Tas izslīdēja ārā un pazuda durvju spraugā. Rītasvārki oda tāpat kā agrāk. Tie bija ļoti smagi un acumirklī izveidoja tumšu, siltu alu. Sofija tūlīt aizmiga, un vecāmāte apsēdās pie ziemeļpuses loga gaidīt, pūta spēcīgs vējš, un saule rietēja. Vecāmāte bija tālredzīga un ieraudzīja laivu, pusstundu pirms tā piebrauca, baltas putu ūsas. Tās parādījās nevienmērīgi, lāgiem pazuda pavisam.
Kad laiva bija ienākusi salas aizvējā, vecāmāte apgūlās gultā un aizvēra acis. Pēc brīža istabā ienāca Sofijas tētis, viņš bija pilnīgi slapjš. Viņš nolika zemē grozus un aizsmēķēja pīpi. Tad paņēma lampu un izgāja ārā iepildīt petroleju.
Liela plastmasas desa
Sofija zināja, ka uz ļoti mazām saliņām jūrā ir nevis zeme, bet kūdra. Kūdra ir sajaukusies ar jūraszālēm, smiltīm un nenovērtējamiem putnu mēsliem, un tāpēc starp akmeņiem viss tik labi aug. Dažas nedēļas katru gadu ikviena klints sprauga uzzied daudz košākām krāsām nekā jebkur citur visā zemē. Bet nabaga ļaudīm, kas dzīvo uz zaļajām salām iekššērās, jāsamierinās ar pilsonisku dārziņu, kur viņi saviem bērniem liek ravēt nezāles un nest ūdeni, tā ka tie ir salīkuši gluži līki. Turpretim maza saliņa apkopj sevi pati. Tā dzer sniega ūdeni un pavasara lietu, un visbeidzot rasu, un, ja iestājas sausums, sala gaida līdz nākamajai vasarai un tad izplaucē ziedus. Tie ir pieraduši un mierīgi paliek savās saknēs. Nevienam nav jācieš par to sirdsapziņas pārmetumi, vecāmāte sacīja.
Pirmā parādījās skorbuta zāle, pāris centimetru gara, taču ļoti nozīmīga jūrniekiem, kuri pārtiek no sausiņiem. Otrās parādījās apmēram pēc desmit dienām navigācijas zīmes aizvējā, tās bija atraitnītes. Sofija ar vecomāti mēdza iet tās aplūkot, dažkārt tās izplauka maija beigās un dažkārt jūnija sākumā. Atraitnītes bija jāvēro ilgi. Sofija jautāja, kāpēc tās ir tik svarīgas, un vecāmāte atbildēja: "Tāpēc, ka tās ir pirmās."
"Nē. Tās ir otrās," Sofija iebilda.
"Bet tās vienmēr izplaukst tajā pašā vietā," vecāmāte teica. Mazmeita uzskatīja, ka arī citas puķes vairāk vai mazāk tā dara, taču neko neteica.
Vecāmāte katru dienu apstaigāja krastus un pētīja, kas ir izaudzis. Atradusi piciņu izspārdītas sūnas, viņa iebāza to atpakaļ īstajā bedrītē. Tā kā vecaimātei bija ļoti grūti piecelties kājās, kad bija apsēdusies, viņa iemācījās ļoti izveicīgi rīkoties ar savu kūju. Iedama viņa izskatījās pēc liela tārtiņa — lēni un stīvām kājām, bieži apstājās un pagrozīja galvu šurpu turpu, pamanīja visu, kas noticis, un devās atkal tālāk.
Vecāmāte ne vienmēr rīkojās pavisam loģiski. Lai gan viņa zināja, ka nav jājūt sirdsapziņas pārmetumi par mazām salām, kas aprūpē sevi pašas, viņu pārņēma liels nemiers, kad iestājās sausums. Mijkrēslī viņa devās uz muklāju, kur zem alkšņiem bija paslēpusi kannu, un ar kafijas tasīti izsmēla no dibena pēdējās ūdens paliekas. Tad staigāja apkārt, šur un tur aplaistīja to, kas viņai visvairāk patika, un atkal paslēpa kannu. Rudenī vecāmāte salasīja sērkociņu kastītēs savvaļas augu sēklas un pēdējā uz salas pavadītajā dienā izsēja tās, neviens nezināja, kur.
Lielās pārmaiņas sākās, kad Sofijas tētis pa pastu saņēma puķu katalogus. Viņš nelasīja neko citu kā vien puķu katalogus. Beigās viņš aizrakstīja uz Holandi, un viņi atsūtīja kasti, kas bija pilna ar maisiņiem, un katrā maisiņā gulēja brūni balts sīpols, ievīstīts vieglās un sargājošās dūnās. Tētis pasū- tināja vēl vienu kasti, un tad viņš saņēma no Amsterdamas īpašas dāvanas, porcelāna tupelīti, kas bija vāze, un firmas sīpolus, kuru nosaukums bija kaut kas līdzīgs Houet van Moujk. Vēlā rudenī tētis viens pats aizbrauca atpakaļ uz salu un iestādīja savus sīpolus. Un visu ziemu viņš turpināja lasīt par augiem, krūmiem un kokiem, lai, cik vien iespējams, censtos tos izprast, tie visi bija jutīgi un izlutināti, un ar tiem bija jāapietas zinātniski un ar lielu gādību. Tie nevarēja augt bez īstas zemes un ūdens noteiktos laikos. Rudenī tie bija jāapsedz, lai nenosaltu, un pavasarī jāatbrīvo, lai nesapūtu, tie bija jāsargā no ūdensžurkām un vētrām, un karstuma, un nakts salnām, un, protams, no jūras. Tētis to visu zināja, un varbūt tieši tāpēc viņš tā aizrāvās.
Kad ģimene atgriezās salā, viņi līdzi vilka divas laivas. Krastā tika izvelti milzīgi īstas, melnas iekšzemes augsnes maisi un gulēja pa visu pludmali kā ziloņi atpūtā. Uz verandu tika aiznestas kastes, kārbas un grozi ar augiem melnos plastmasas maisiņos, krūmi un veseli koki, kam saknes saliktas maisos, un simtiem mazu kūdras podiņu ar vāriem dīgstiem, kam pirmais laiks jāpavada iekštelpās.
Pavasaris bija vēls, slapjdraņķis un vētra katru dienu. Viņi kurināja tā, ka plīts drebēja, un aizklāja visus logus ar segām. Viņi sakrāva somas pie sienas un izveidoja šauras taciņas starp augiem, kas stāvēja uz grīdas cieši cits pie cita un sildījās. Lāgiem vecāmāte zaudēja līdzsvaru un uzsēdās tiem virsū, bet lielākoties tie atkal pacēlās. Ap plīti rindojās žūstošā malka, un drēbes karājās pie griestiem. Un verandā zem plēves gulēja papeles, cements un krūmi. Vētra turpinājās, un slapjdraņķis pamazām pārvērtās lietū.
Katru rītu Sofijas tētis pamodās pulksten sešos. Viņš iekurināja uguni, uzvārīja ģimenei tēju un pagatavoja sviestmaizes, tad izgāja ārā. Viņš uzplēsa kūdru milzīgos gabalos un nokaplēja klinti tīru. Mežā un pa visu salu viņš izraka dziļas bedres un piepildīja izplucināto lauku ar īstu melnu zemi.
Viņš saripināja kopā lielus akmeņus un būvēja mūrus, lai dārzam būtu aizvējš, pie namiņa sienas un ap priedēm viņš novietoja režģus vīteņaugiem un uzraka dumbrāju, lai tur uztaisītu cementa dambi.
Vecāmāte stāvēja pie loga un vēroja. "Muklāja ūdens pacelsies par divdesmit centimetriem," viņa ierunājās. "Un kadiķiem tas nepatiks."
"Tur būs raibas un sarkanas ūdensrozes," Sofija sacīja. "Kam interesē kadiķa domas?"
Vecāmāte neko neteica. Taču nolēma kādā jaukā dienā izglābt uzplēsto kūdru un pagriezt to pareizi, jo viņa zināja, ka tā ir pilna ar margrietiņām.
Vakaros tētis aizkūpināja pīpi un prātoja par augsnes ķīmisko sastāvu. Pa visu galdu un gultu bija izkaisīti ziedu katalogi, un krāšņie attēli spīdēja lampas gaismā. Sofija un vecāmāte mācījās augu nosaukumus un pārklaušināja viena otru, viņas uzdrukāja katru nosaukumu uz lapiņas.
"Fritillaria Imperialis," Sofija sacīja. "Forsythia spectabilis! Tas izklausās daudz smalkāk par atraitnītēm."
"Smalki vai nesmalki," vecāmāte atteica. "Atraitnītes sauc par Viola Tricolor, tā lūk. Starp citu, pie īsti smalkiem cilvēkiem nav pat vārdu plāksnīšu."
"Mums gan pilsētā ir vārdu plāksnītes," Sofija teica, un viņas rakstīja tālāk.
Kādu nakti vējš rimās un lietus mitējās. Vecāmāte pamodās no klusuma un nodomāja: tagad viņš sāks stādīt.
Saullēktā namiņu apžilbināja gaisma, debesīs nebija mākoņu, jūra un sala kūpēja. Sofijas tētis apģērbās un izgāja ārā, cik klusu vien varēja. Viņš noņēma papelei plēvi un aiznesa koku uz paredzēto bedrīti krasta pļavā. Papele bija trīsarpus metru gara. Tētis uzbēra tai zemi ap saknēm un no visām pusēm ļoti stingri piesēja stumbru ar auklām. Tad viņš ienesa mežā rozes un nolika tās viršos, pēc tam aizkūpināja pīpi.
Kad viss bija nonācis zemē, sekoja ilgs gaidīšanas laiks. Visas dienas bija vienlīdz mierīgas un siltas. Holandiešu sīpoli atvēra savas brūnās čaulas un auga taisni uz augšu. Dambja iekšpusē dūņās sāka kustēties baltas saknes, smalka metāla tīkla ieslēgtas un noenkurotas ar akmeņiem. Visā salā jaunas saknes meklēja atbalstu, un visus stumbrus un stublājus caurstrāvoja dzīvība.
Kādu rītu atsprāga durvis un Sofija sauca: "Gudošniks uzdīdzis!"
Vecāmāte devās ārā, cik ātri vien jaudāja, un uzlika brilles. No zemes slējās tievs, zaļš šķēps, tas bija pavisam skaidrs tulpes sākums. Viņas ilgi to vēroja.
"Tas varētu būt arī Dr. Plesman," vecāmāte sacīja (bet patiesībā tā bija Mrs John T. Scheepers).
Pavasaris atalgoja tēta pūles, būdams ļoti rāms, un sāka augt viss, atskaitot papeli. Pumpuri pietūka un uzplauka sagumzītās, spožās lapiņās, kas ātri iztaisnojās un izauga lielākas. Tikai papele stāvēja kaila savās virvēs un bija tieši tāda kā ierodoties. Skaistais laiks turpinājās jūnijā, un lietus nelija.
Pāri visai salai klājās plastmasas cauruļu sistēma, jau pa pusei iegrimusi sūnās. Tās bija savienotas ar misiņa vītnēm un sagāja kopā pie maza sūkņa, kas zem savas kastes stāvēja pie lielākās lietusūdens tvertnes. Pār kublu gulēja milzīgs plastmasas pārklājs, kas neļāva ūdenim iztvaikot, viss bija izdomāts ļoti gudri. Divreiz nedēļā tētis iedarbināja sūkni, brūnais, siltais ūdens tecēja pa caurulēm un ūdens sadalītājiem un šļācās pār zemi kā smalka duša vai taisna strūkla, atkarībā no auga veida un vajadzībām. Daži tika laistīti tikai minūti, citi trīs vai piecas minūtes, līdz nozvanīja tēta virtuves pulkstenis un viņš noslēdza vērtīgo ūdeni. Protams, ka viņš neko nevarēja dot pārējai salai, un tā klusi nodzeltēja. Augiem klātā zeme sakalta plaisās un pagrieza uz augšu malas kā vecas desas šķēlītes, vairākas priedes nomira, un katru nākamo rītu laiks bija tikpat nepielūdzami skaists. Pār krastu gāja negaiss pēc negaisa, šurpu turpu ar lietusgāzēm, taču tās nespēja tikt pāri jūrai. Ūdens lielajā kublā vienkārši nokritās. Sofija lūdzās Dievu, taču nekas neuzlabojās. Un kādu vakaru, kamēr tētis laistīja, sūknis izdvesa nelāgu, guldzošu skaņu, un šļūtene sašļuka, tvertne bija pilnīgi tukša, un plastmasas pārklājs lipa pie dibena, saburzījies miljons ielocēs.
Veselu dienu Sofijas tētis staigāja apkārt un domāja, viņš aprēķināja un zīmēja, un devās uz veikalu piezvanīt. Salai uz- gūla lielais karstums, dienām ritot, tā kļuva gurdāka un gurdāka. Tētis aizbrauca uz veikalu un vēlreiz piezvanīja.
Beidzot viņš ar autobusu devās uz pilsētu, Sofija un vecāmāte saprata, ka situācija kļuvusi katastrofāla.
Kad tētis atgriezās, viņam līdzi bija lielā plastmasas desa. Desai bija tāda pati krāsa kā veciem apelsīniem, tā smagās ielocēs piepildīja puslaivu un bija īpaši konstruēta. Saprotams, ka nedrīkstēja zaudēt laiku, sūknis un šļūtenes tika ienestas laivā, un viņi tūlīt devās ceļā.