"Mīļo Dieviņ, neļauj tai pārplīst!" Sofija lūdzās.
Tā nepārplīsa. Tētis izslēdza sūkni un aiznesa to uz laivu. Viņš iecēla laivā šļūtenes. Viņš piesēja plastmasas desu ar stiprām virvēm un lika ģimenei apsēsties uz vidējā airsola, beidzot viņš iedarbināja motoru. Motors strādāja, un virves nostiepās, bet desa nekustējās. Tad tētis izkāpa krastā un mēģināja to pastumt, taču nekas nenotika.
"Mīļo Dieviņ debesīs," Sofija čukstēja. "Izdari tā, lai desa atsvabinās!"
Tētis mēģināja vēlreiz, bet nekas nenotika. Tad viņš ieskrē- jās un metās virsū plastmasas desai, un abi divi aizslīdēja pār glumajām aļģēm, viņi ilgā, grimstošā kustībā iebrauca jūrā, un Sofija sāka kliegt.
"Neliec nu vainu uz Dievu," vecāmāte sacīja, viņa bija ļoti ieinteresēta.
Sofijas tētis ierāpās laivā un ar rāvienu iedarbināja motoru, tas palēcās, un Sofija ar vecomāti reizē nolidoja laivas dibenā. Lielā plastmasas desa lēnām iegrima jūrā, nostiepdama virves, tētis karājās pār laivas pakaļgalu un mēģināja saskatīt, ko tā dara. Tā līda caur jūraszālēm, un vietā, kur ūdens padziļinājās, tā pilnīgi pazuda un vilka motoru lejup jūrā, tā ka tas sprauslāja. Ģimene pārvietojās uz priekšu, un starp laivas malu un jūru bija tik tikko desmit centimetru.
"Es nedomāju lūgties viņu vēlreiz," Sofija dusmīgi teica.
"Viņš noteikti zina," sacīja vecāmāte, uz muguras gulēdama priekšgalā. Viņa nodomāja — ar Dievu ir tā, ka viņš gan palīdz, bet tikai tad, kad cilvēks ir mazliet papūlējies.
Plastmasas desa lēnām kuģoja uz priekšu zaļajā dzīlē, ko jau skāra jūras dibena ēnas, liels dzīva ūdens burbulis. Visi cilvēki zina, ka lietusūdens ir vieglāks par sālsūdeni, taču šajā gadījumā sūknis bija iesūcis lielus daudzumus dūņu un smilšu. Laivā bija ļoti karsts un oda pēc benzīna, motors strādāja kā traks. Vecāmāte iemiga. Jūra bija tikpat spoža, un mākoņu sablīvējums bija pakāpies augstu pār krastu. Lielā plastmasas desa ērti brauca pār sēkli un nokrita otrā pusē, motors uzņēma ātrumu un traucās uz priekšu, atkal parāvās atpakaļ, un laiva pavisam veikli ielaida pakaļgalā ūdeni. Tad devās uz priekšu, taču ļoti lēnām. Vecāmāte sāka krākt. Stiprs, sauss pērkona dārds izvēlās cauri salām, un melnas vējbrāzmas izlēca uz ūdens un tikpat ātri pazuda. Kad viņi aplieca garo zemesragu, atskanēja nākamais rībiens, vienlaikus plastmasas desa pāršļūca pār rifu un vecāmāte pamodās. Viņa redzēja, kā pār pakaļgalu pārvēlas īss, spožs vilnis, un sajuta, ka ir slapja. Vairs nebija tik karsts, apjukuši mākoņu kušķi brāzās pār debesīm, un ūdens laivā bija silts un patīkams. Ainava bija satumsusi, dzelteni spīdēja sēkļi, un smaržoja pēc lietus. Viņi lēnām tuvojās salai, kamēr negaiss vilka savu dziļo ēnu pār jūru, visi trīs sēdēja klusi un šīs nedrošības pārņemti, kam tik reti ir spraiguma vārds. Šeit bija seklāks, un katru reizi, kad plastmasas desa atsitās pret jūras dibenu, ūdens līmenis laivā pacēlās, beidzot jūra pavisam mierīgi plūda pār reli- ņiem, un reizē sākās negaiss.
Tētis apturēja sprauslājošo motoru un izbrida krastā, viņam sekoja Sofija ar šļūteni. Vecāmāte ļoti piesardzīgi pārvēlās pār reliņiem un sāka brist, lāgiem viņa mazliet papeldēja, lai atcerētos, kā tas bija. Pēc tam viņa apsēdās uz klints un izlēja ūdeni no kurpēm. Viss līcis bija pilns ar maziem, dusmīgiem vilnīšiem, un sēklī uzskrējusi plastmasas desa spīdēja kā paradīzes apelsīns. Tētis vilka un stiepa, un tagad desa lēnām pacēla savu oranžo vēderu, pavērsusi misiņa vītņu nabu pret debesīm, tika pievienotas šļūtenes, sākās sūknēšana, un gaisā uzlidoja liels duļķu un smilšu kunkulis! Un pēc tam pret klinti atsitās ūdens strūkla, tā ka sūnas pajuka. "Ūdens! Ūdens!" Sofija kliedza, cauri slapja un mazliet histēriska, viņa apkampa pulsējošo šļūteni un juta, ka tā pumpē ūdeni pār Clematis, Nelly Moser un Fresia, Fritillaria, Othello un madame Droutschki, Rhododendron un Forsythia Spectabilis. Viņa redzēja, kā spēcīgā strūkla lokā nolīst pār salu un ieplūst sausajā ūdensbedrē. "Ūdens!" Sofija brēca, viņa aizskrēja pie papeles un ieraudzīja, ko gaidījusi, zaļu saknes dzinumu. Un tajā pašā mirklī sākās lietus, silts un spēcīgs, un sala tapa divkārt svētīta.
Vecāmāte visu mūžu bija bijusi spiesta taupīt, tāpēc viņas vājība bija izšķērdība. Viņa redzēja, ka dumbrājs, mucas un katra klinšu sprauga piepildās un pārplūst. Viņa vēroja vē- dināšanai izliktos matračus un traukus, kas mazgājās paši. Viņa nopūtās aiz laimes un, domās iegrimusi, no dzeramā ūdens kannas piepildīja kafijas tasīti un izlēja to pār kādu margrietiņu.
Biežu laiva
Kādā siltā un rāmā augusta nakti jūrā atskanēja dobjš, skaļš trompetes pūtiens, tas bija kā Pastardienas bazūnes. Divkārtīgas gaismas virknes slīdēja salas virzienā lēnā lokā, milzīgā motorlaiva dūca tā, kā var dūkt tikai ļoti dārgas un ātras laivas, un lampiņas bija visās krāsās no koši zilas un asins- sarkanas līdz baltai. Visa jūra aizturēja elpu. Sofija un vecāmāte naktskreklos stāvēja uz klints un nolūkojās. Svešā laiva ar izslēgtu motoru slīdēja tuvāk un tuvāk, un lampiņu atspulgi viļņos bija kā dejojošas uguns čūskas. Tad tā pazuda zem klints. Sofijas tētis bija uzvilcis bikses un aizskrēja lejā sagaidīt laivu. Ilgu laiku bija pavisam kluss, tad no piestātnes līdz viņām atplūda klusa mūzika.
"Viņi svin, tā ir ballīte," Sofija čukstēja. "Mēs ari iesim, mēs apģērbsimies un tūlīt dosimies turp!"
Taču vecāmāte teica: "Pagaidi. Pagaidi, līdz viņš atnāks mums pakaļ."
Gaidīdamas viņas apgūlās gultā un pavisam drīz iemiga. Un nākamajā rītā laiva bija prom, tā bija aizbraukusi.
Sofija nometās uz klints un raudāja. "Viņš būtu varējis atnākt mums pakaļ!" viņa sauca. "Viņš ļāva mums gulēt, lai gan tur bija ballīte, un es viņam nekad nepiedošu!"
"Viņš uzvedās ļoti slikti," vecāmāte stingri teica. "Un es viņam to pateikšu, kad viņš pamodīsies."
Noslēpumainās laivas tēls nepārvarami atgriezās, un Sofija kliedza no bēdām.
"Izšņauc degunu," vecāmāte sacīja. "Tā bija nejauka vilšanās, tomēr izšņauc degunu. Tu izskaties briesmīgi." Viņa mazliet pagaidīja un teica: "Domāju, ka tie bija ļoti nepatīkami cilvēki. Šo laivu viņi ir vienkārši saņēmuši mantojumā. Viņi neko nesaprot no laivām." Tad viņa atriebīgi piebilda: "Bet iekārtoja laivu viņi paši, un tās bija briesmīgas krāsas."
"Tu tā domā?" Sofija vaimanādama piecēlās.
"Briesmīgas," vecāmāte apgalvoja. "Viņiem bija spīdīgi zīda aizkari brūnā, dzeltenā un bēši violetā krāsā, stāvlampas, pēc reklāmām pasūtināta servīze un kokā iededzinātas bildītes, turklāt humoristiskas…
"Jā, jā," Sofija nepacietīgi teica. "Un tālāk?"
"Ja viņi nebūtu šo laivu saņēmuši mantojumā, viņi būtu to nozaguši!"
"Kam?"
"Kādam nabaga kontrabandistam. Un piedevām visu, ko viņš bija sablēdījis, pilnīgi visu, un paši dzēra tikai sulu. Viņi paņēma laivu tikai naudas dēļ," vecāmāte turpināja, sava temata iekvēlināta, "un devās ceļā bez jūras kartēm un airiem!"
"Bet kāpēc viņi ieradās pie mums?!"
"Lai paslēptu visu ieplakā un vēlāk atbrauktu tam pakaļ."
"Vai tu pati tam tici?"
"Daļēji," vecāmāte piesardzīgi atteica.
Sofija piecēlās un izšņauca degunu. "Tagad," viņa sacīja, "es tev pastāstīšu, kā tas notika. Apsēdies un klausies, ko es saku. Kad tētis turp aizgāja, viņi gribēja, lai viņš nopērk veselu pudeli deviņdesmitsešgrādīgā, un tā bija briesmīgi dārga. Tagad tu esi tētis. Saki, ko viņš teica."
"Viņš ļoti lepni sacīja: tas ir zem mana goda — pirkt de- viņdesmitsešgrādīgo. Es pats to atradīšu, ja vēlēšos, izglābšu to jūrā, dodamies nāves briesmās. Hā, mans kungs. Starp citu, mana ģimene uzskata, ka tas garšo draņķīgi. Tagad tava kārta."
"Ak tā, mans kungs? Jums ir ģimene? Un kur tad ir jūsu ģimene?"
"Šeit tās nav."
Sofija iesaucās: "Bet mēs visu laiku te bijām! Kāpēc viņš neteica, ka mēs te esam?!"
"Lai mūs izglābtu."
"Kāpēc? Kāpēc ir jāglābj, ja kaut kas notiek? Tu mani muļķo! Nevienu nevajag glābt, ja spēlē deju mūzika!"
"Viņiem skanēja radio," vecāmāte sacīja. "Tikai radio. Viņi gaidīja laika prognozi un ziņas. Lai dzirdētu, vai policija ir viņiem uz pēdām."
"Tu mani muļķo!" Sofija sauca. "Pulksten vienos naktī nav ziņu. Viņi svinēja un priecājās, un mēs tur nebijām!"
"Kā vēlies," vecāmāte atteica un saskaitās. "Viņi svinēja, un viņiem gāja jautri. Bet mēs nesvinam ar kuru katru."
"Es gan," Sofija draudīgi sacīja. "Es svinu ar kuru katru, ja tikai tieku dejot! Tā dara tētis un es!"
"Lūdzu," vecāmāte teica un sāka iet gar liedagu. "Sviniet ar blēžiem, ja gribat. Galvenais, lai kājas nes, pārējais nav tik svarīgs."
Laiva bija izmetusi atkritumus pār bortu, dārgus atkritumus, varēja skaidri redzēt, ko viņi darījuši. Lielākā tiesa bija izskalota uz klints.
"Apelsīni un karameles. Un vēži!" Sofija ar uzsvaru teica.
"Blēži ir pazīstami ar to, ka ēd vēžus," vecāmāte piezīmēja. "Tu to nezināji?" Viņai tas viss bija apnicis un radās sajūta, ka šo sarunu būtu vajadzējis izmantot audzinošākam nolūkam. Un, starp citu, kāpēc gan lai blēži neēstu vēžus?
"Tu runā aplam," Sofija paskaidroja. "Padomā pati. Es stāstu, ka tētis ēda vēžus kopā ar blēžiem un tad aizmirsa mūs. Tieši tā viss sākās."
"Jā, jā, jā," vecāmāte teica. "Izdoma pati, ja netici manam stāstam."
Tukša Old Smugglers pudele klusi dauzījās pret klinti. Varētu taču iedomāties, ka viņš nemaz nebija aizmirsis, bet viņam šķita jauki būt vienam pašam. Patiesībā gluži saprotami.
"Tagad es zinu!" Sofija izsaucās. "Viņi iedeva tētim miegazāles. Tieši tad, kad viņš grasījās iet mums pakaļ, viņa glāzē iebēra daudz miegazāļu, un tieši tāpēc viņš guļ tik ilgi!"
"Nembutālu," ierosināja vecāmāte, kurai patika gulēt. Sofija blenza uz viņu ieplestām acīm. "Tā nesaki!" viņa kliedza. "Ja nu viņš vairs nepamostas!" Viņa apcirtās un sāka skriet, viņa lēca un skrēja, skaļi raudādama aiz bailēm, un tieši tad, tieši tur, ar akmeni nostiprināta uz laiviņas, gulēja milzīgā šokolādes kārba. Tā bija milzīga rožaini zaļa kārba, greznota ar sudrabotu lenti. Košās krāsas padarīja ainavu pelēcīgāku nekā jebkad agrāk, un nebija nekādu šaubu, ka brīnišķīgā kārba ir dāvana. Pušķa rozetē gulēja maza vēs- tulīte. Vecāmāte uzlika brilles un lasīja: "Mīļš sveiciens tiem, kas ir par vecu vai par jaunu, lai varētu piedalīties." — "Netaktiski," viņa caur zobiem nomurmināja.