"Viņi saka tā," vecāmāte teica. "Viņi saka: mēs esam izturējušies ļoti slikti, un tā ir mūsu vaina, piedodiet, ja varat."
"Vai mēs varam piedot?" Sofija jautāja.
"Nē," vecāmāte atteica.
"Varam gan. Mums vajadzētu viņiem piedot. Patiesībā blēžiem vienmēr vajadzētu piedot. Cik jauki, ka viņi tomēr bija blēži. Kā tu domā, vai šokolāde ir saindēta?"
"Nē, nedomāju vis. Un tās miega zāles noteikti bija pavisam vieglas."
"Nabaga tētis." Sofija nopūtās. "Viņš tik tikko izspruka sveikā."
Un tā arī bija. Tēti līdz pat vakaram mocīja galvassāpes, un viņš nespēja ne ēst, ne strādāt.
Apciemojums
Sofijas tētis izlēja biezumus no kafijkannas un iznesa puķu podus verandā.
"Kāpēc viņš tā dara?" vecāmāte jautāja, un Sofija atbildēja, ka augi labāk jutīšoties ārā, kamēr viņš būšot prom.
"Kur — prom?" vecāmāte vaicāja.
"Veselu nedēļu," Sofija atbildēja. "Un mēs dzīvosim pie kāda krastā, līdz viņš atgriezīsies."
"To es nezināju," vecāmāte sacīja. "Neviens man to nav teicis." Viņa iegāja viesu istabā un mēģināja lasīt. Protams, podu puķes tiek pārvietotas tur, kur tām labāk, tās izturēs nedēļu verandā. Ja cilvēks ilgi ir prom, puķe jānovieto pie kāda, kas to var aplaistīt, tas ir ļoti apgrūtinoši. Pat istabas augi kļūst par atbildību, gluži kā viss cits, par ko cilvēks rūpējas un kas pats nevar lemt par sevi.
"Nāc ēst!" Sofija sauca aiz durvīm.
"Man negribas," vecāmāte atteica.
"Vai tev ir slikti?"
"Nē," vecāmāte teica.
Vējš pūta un pūta. Uz šīs salas vienmēr pūta, te no vienas, te otras puses. Rezervāts tam, kas strādā, mežonīgs dārzs tam, kas aug, citiem vienkārši dienas, kas pievienojas dienām, laikam ritot.
pūķis neizdevās labi. Puķu mietiņi negribēja turēties cits citā, zīdpapīrs ieplīsa, un klīsteris nonāca nepareizās vietās. Kad pūķis bija gatavs, tas atteicās lidot, atkal un atkal atsitās pret zemi, it kā gribētu iznīcināt sevi, līdz beidzot metās muklājā. Sofija nolika to pie vecāsmātes durvīm un devās projām.
Kāds gudrs bērns, vecāmāte nodomāja. Pūķis, gluži lielisks simbols. Viņa zina, ka agri vai vēlu es uztaisīšu pūķi, kas lidos, taču tas nelīdz. Tam nav nozīmes.
Kādā rāmā dienā uz salas pusi brauca maza, balta laiva ar piekaramo motoru.
"Tas ir Verners," vecāmāte sacīja. "Nu viņš atkal ierodas ar savu šeriju." Brīdi viņa prātoja, vai nejusties mazliet slikti, tomēr pārdomāja un izgāja uz klints.
Verneram galvā bija linaudekla cepure, un viņš bija ļoti sportiski ģērbies, laiva pavisam noteikti bija iekššēru laiva, taču likās izskaistināta. Tai bija ķīļa izliekums. Viņš noraidīja jebkādu palīdzību, izplestām rokām nāca vecaimātei pretī un sauca: "Mīļā, vecā draudzene, tu vēl dzīva!"
"Kā redzi," vecāmāte sausi izmeta un ļāvās apkampties. Viņa pateicās par pudeli, un Verners teica: "Tu redzi, ka es atceros. Tā pati marka, kas desmitajos gados."
Cik muļķīgi, vecāmāte nodomāja. Kāpēc es nekad neuzdrošinājos pateikt, ka šerijs ir visriebīgākais, ko esmu dzērusi. Vēlāk bija par vēlu. Tas bija patiesi žēl, iedomājoties, ka viņa beidzot ir sasniegusi to vecumu, kad mierīgi var atļauties būt patiesa sīkumos.
Viņi izņēma no laivas asarus un ēda mazliet agrāk nekā parasti. "Priekā!" Verners nopietni teica un pagriezās pret vecomāti. "Ir jauki piedzīvot savu vecumdienu pēdējo ainavu
"Vai tu esi nikna?" Sofija jautāja, bet vecāmāte neatbildēja. Ēvergordi brauca garām ar pastu, un tētis dabūja zināt, ka viņam vispār nav jābrauc uz pilsētu. "Tad jau labi," teica Sofija, bet vecāmāte neteica neko. Viņa bija kļuvusi ļoti klusa un vairs netaisīja koka mizu laiviņas, un, kad viņa mazgāja traukus vai tīrīja zivis, izskatījās, ka viņai nav jautri. Un skaistos rītos viņa vairs neķemmēja matus pie malkas grēdas, lēnām un seju pavērsusi pret sauli. Viņa tikai lasīja un pat neinteresējās par to, kā grāmata beigsies.
"Vai tu proti taisīt pūķus?" Sofija jautāja, taču vecāmāte atbildēja, ka neprotot. Dienām ritot, viņas atsvešinājās viena no otras tādā biklumā, kas bija gandrīz naidīgs.
"Vai tā ir taisnība, ka tu esi dzimusi deviņpadsmitajā gadsimtā?" Sofija diezgan vīzdegunīgi kliedza pa logu.
"Tūkstoš astoņsimt astoņdesmit otrajā gadā," vecāmāte ļoti skaidri atbildēja. "Ja tas tev kaut ko izsaka."
"Nē, neizsaka!" Sofija nokliedzās un aizskrēja.
Sala tika svētīta ar maigu nakts lietu. Garām peldēja un krastā tika izvilkts daudz apaļkoku. Neviens neiebrauca ciemos, nebija vēstuļu, un orhidejai izplauka viens zieds. Viss bija labi, tomēr dziļas melanholijas apēnots. Bija augusts ar vējainām un skaistām dienām, taču, lai notiktu kas notikdams, vecaimātei tas šķita tikai laiks, kas pievienots laikam, jo viss ir izzūdošs un skriešana pakaļ vējam. Tētis tikai strādāja pie sava galda.
Kādu vakaru Sofija uzrakstīja pati savu vēstuli un pabāza to zem durvīm. Tur bija rakstīts: "Es tevi ienīstu. Ar sirsnīgiem sveicieniem Sofija."
Vēstule bija pavisam bez kļūdām.
Sofija uztaisīja pūķi. Tas bija attēlots žurnālā, ko viņa atradusi bēniņos, tomēr, lai gan viņa darīja tieši tā, kā rakstīts, izgaistošā vasarā. Apkārt viss norimst, katrs aiziet savu ceļu, tomēr mēs visi satiekamies pie jūras rāmā saulrietā."
Viņi iedzēra pavisam mazus malciņus šerija.
Vecāmāte sacīja: "Laikam gan. Lai gan šovakar solīja vēju. Cik daudz zirgspēku tev ir?"
"Trīs," Sofija minēja.
"Cetrarpus," Verners īsi atbildēja. Viņš paņēma gabaliņu siera un skatījās ārā pa logu.
Vecāmāte saprata, ka viņš jūtas aizvainots, un līdz kafijai centās būt tik laipna, cik vien spēja, tad ierosināja doties pastaigā divatā. Viņi devās pa taku uz kartupeļu lauciņu, un vecāmāte atcerējās atbalstīties pret Vernera roku ik reizi, kad zeme kļuva nelīdzena. Bija ļoti silts un mierīgs.
"Kā tavām kājām?" Verners jautāja.
"Slikti," vecāmāte atklāti atbildēja. "Bet daždien varu pastaigāt tīri labi." Pēc tam viņa pajautāja, ar ko Verners nodarbojas.
"Nu, ar šo un to." Viņš joprojām bija aizvainots. Piepeši viņš izsaucās: "Un Bakmansons ir aizgājis!"
"Kur tad viņš ir?"
"Viņš vairs nav mūsu vidū," Verners saskaities paskaidroja.
"Ak tā, viņš ir miris," vecāmāte noteica. Viņa sāka prātot par visiem nāves eifēmismiem un baiļpilno tabu, kas viņu vienmēr bija interesējis. Žēl, ka nekad nevarēja uzsākt par šo tematu inteliģentu sarunu. Vai nu viņi bija par jaunu vai par vecu, vai arī viņiem nebija laika.
Tagad Verners runāja par kādu citu, kas aizgājis, un par veikala nelaipno pārdevēju. Visapkārt būvējot neglītas mājas, un ļaudis kāpjot krastā, nepalūguši atļauju, bet attīstībai, protams, jānotiek.
"Tās nu gan ir drūmas aplamības!" vecāmāte sacīja, viņa apstājās un pagriezās pret Verneru. "Vienkārši aizvien vairāk cilvēku dara vienas un tas pašas stulbības — kāpēc par to celt traci. Attīstība ir pavisam kas cits, tu to labi zini. Pārmaiņas. Lielas pārmaiņas."
"Mīļā draudzene," Verners ātri iejaucās, "es zinu, ko tu tūlīt sacīsi. Piedod, ka es tevi pārtraucu, taču tu grasies jautāt, vai es nelasu avīzes."
"Nepavisam ne!" vecāmāte izsaucās, ļoti aizskarta. "Es vienkārši jautāju, vai tu nemaz nekļūsti ziņkārīgs? Vai, piemēram, satraukts. Vai pat izbijies."