Viņi pagāja garām kartupeļu lauciņam un nonāca piekrastes pļavā. "Šī ir īsta papele," vecāmāte teica, lai novirzītu sarunu. "Kā redzi, pie saknēm ir izdzītas atvases. Kāds draugs atveda no Lapzemes īstus gulbju mēslus, un papelei tie patika."
"Atvases," Verners atkārtoja. Brīdi viņš klusēja, tad turpināja: "Tas tev droši vien ir liels mierinājums, ka vari dzīvot kopā ar savu mazmeitu."
"Izbeidz šito," vecāmāte sacīja. "Izbeidz runāt simbolos, tas ir vecmodīgi. Es runāju par atvasēm, un tu tūdaļ pievērsies mazbērniem. Kāpēc tev vajag tik daudz izvairības un līdzību, vai tev ir bail?"
"Mīļā, vecā draudzene," Verners noskumis atteica.
"Piedod," vecāmāte sacīja. "Tā visa ir tāda pieklājība, es cenšos parādīt, ka uztveru tevi nopietni."
"Skaidrs, ka tas prasa piepūli," Verners maigi piezīmēja. "Tev vajadzētu būt uzmanīgākai ar saviem komplimentiem."
"Tur tev taisnība," vecāmāte atteica.
Viņi devās uz zemesragu, miermīlīgi klusējot. Beidzot Verners sacīja: "Agrāk tu nekad nerunāji par zirgspēkiem un gulbju mēsliem."
"Es nezināju, ka tie var būt interesanti. Praktiskas lietas var būt ļoti aizraujošas."
"Bet par savu personisko nerunā," Verners piezīmēja.
"Varbūt ne par svarīgāko." Vecāmāte apstājās, lai padomātu. "Katrā ziņā mazāk nekā agrāk. Varbūt lielākoties viss jau ir pateikts. Un esmu pamanījusi, ka tas neatmaksājas. Vai ka man nav uz to tiesību."
Verners neko neteica.
"Vai tev ir sērkociņi?" vecāmāte jautāja. Verners aizdedzināja viņas cigareti, un viņi atgriezās namiņā. Pagaidām vējš nebija sacēlies.
"Tā laiva nav mana," Verners sacīja.
"To es redzu. Tai ir izliekts ķīlis. Vai tu to aizņēmies?"
"Vienkārši paņēmu," Verners atbildēja. "Paņēmu to un aizlaidos. Ir ļoti nepatīkami, ka viņi par mani vienmēr raizējas."
"Bet tev tak vēl ir tikai septiņdesmit pieci," vecāmāte izbrīnījusies iebilda. "Tu taču vari darīt, ko vien vēlies?"
Verners atbildēja: "Tas nav tik vienkārši, ir jādomā par citiem. Viņi tomēr ir atbildīgi par mani. Un beigu beigās es lielākoties vienkārši maisos pa kājām."
Vecāmāte apstājās un ar kūju bakstīja sūnu pikucīti, viņa to iebīdīja īstajā bedrītē un gāja tālāk.
"Lāgiem jūtos ļoti nospiests," Verners sacīja. "Tu teici, ka nevajag runāt par svarīgo, bet tagad es to daru. Šķiet, ka šodien runāju tikai aplamības."
Visa jūra bija saulrieta dzeltena un pavisam mierīga.
"Vai atļausi uzsmēķēt?" viņš jautāja.
Vecāmāte atbildēja: "Ar prieku, mīļais draugs."
Verners aizsmēķēja mazu cigāru. Viņš teica: "Viņi tik daudz runā par vaļasprieku. Tu jau zini, vaļasprieku."
"Jā," vecāmāte atteica. "Ka tev vajadzētu just vēlēšanos."
"Kolekcionēt mantas," Verners turpināja. "Tas taču ir muļķīgi. Es labprāt vēlētos kaut ko pagatavot, ar rokām, saproti, bet esmu mazliet nepraktisks."
"Tu taču varētu kaut ko iestādīt?"
"Kā tad!" Verners izsaucās. "Tu esi tāda pati, tieši tāda pati, iestādīt, viņi saka, skatīties, kā tas aug! Es pats to būtu iedomājies, ja viņi nebūtu pateikuši."
"Jā, tur tev taisnība," vecāmāte teica. "Tas tiesa. Ir jāsajūt."
Viņi aizgāja pakaļ Vernera grozam un svīterim, un visi atsveicinājās. Vecāmāte ierosināja, ka varētu iedzert glāzi še- rija, bet Verners paskaidroja, ka šis dzēriens viņam patiesībā nekad neesot garšojis, un viņš to vērtējot tikai saistībā ar viņu kopīgajām atmiņām, kas viņam esot ļoti dārgas.
"Arī man tās ir dārgas," vecāmāte godīgi piebilda. "Brauc taisni garām Zirgu šērām, tur viscaur ir dziļš. Un izdomā kaut ko, kā viņus apmuļķot."
Verners atteica: "Tā arī darīšu. Apsolu." Viņš iedarbināja motoru un uzņēma taisnu kursu.
"Kas viņam jāapmuļķo?" Sofija jautāja.
"Radinieki," vecāmāte atbildēja. "Nejauki radinieki. Viņi Verneram stāsta, kas viņam jādara, nejautājot, vai viņam to gribas, un tāpēc viņam negribas itin neko."
"Cik briesmīgi" Sofija iesaucās. "Ar mums tā nekad nedrīkst notikt!"
"Nē. Nekad!" vecāmāte noteica.
Sliekas un citi
Kādu vasaru, pavisam pēkšņi, Sofija sāka baidīties no maziem dzīvnieciņiem, jo mazāki tie bija, jo vairāk viņa baidījās. Tas bija kaut kas pilnīgi jauns. Kopš reizes, kad viņai bija izdevies iedabūt sērkociņu kastītē savu pirmo zirnekli, lai to pieradinātu, viņas vasaras bija pilnas ar kāpuriem, kurkuļiem, tārpiem, vabolēm un līdzīgām nepieejamām radībām, kam viņa deva visu, ko tie varētu vēlēties no dzīves un ar laiku pat brīvību. Tagad viss bija mainījies. Viņa staigāja apkārt piesardzīgiem, bailīgiem soļiem, blenzdama zemē, lai pamanītu tos, kas ložņā un rāpo. Krūmi bija bīstami, jūraszāles bija bīstamas, lietusūdens, tie bija visur, tie varēja būt starp grāmatas vākiem, saplacināti un beigti, jo ir tā, ka rāpojoši dzīvnieki, sašķaidīti dzīvnieki un beigti dzīvnieki seko tavai dzīvei no sākuma līdz beigām. Vecāmāte mēģināja par to parunāt, taču viņai neizdevās. Neizskaidrojamām bailēm ir tik grūti palīdzēt.
Kādu rītu pludmalē bija izskalots nepazīstams sīpols, un to vajadzēja iestādīt zem viesu istabas loga. Sofija iedūra zemē savu lāpstu, lai izraktu bedrīti, lāpsta pāršķēla kādu slieku vidū pušu, un Sofija redzēja, ka abas puses lokās melnajā augsnē, viņa nosvieda lāpstu, atmuguriski virzījās uz namiņa pusi un kliedza.
"Tās atkal izaugs," vecāmāte sacīja. "Pilnīgi droši. Tās izaugs. Tas nekas, tici man." Likdama sīpolu zemē, viņa turpināja runāt par sliekām, Sofija nomierinājās, tomēr joprojām bija ļoti bāla. Viņa klusēdama sēdēja uz verandas kāpnītēm, pievilkusi kājas sev klāt.
"Man šķiet," vecāmāte ierunājās, "man šķiet, ka neviens nav pietiekami interesējies par sliekām. Kādam, kurš ir patiesi ieinteresēts, vajadzētu uzrakstīt par tām grāmatu."
Vakarā Sofija jautāja, vai "daži labi" rakstīt kopā vai atsevišķi.
"Atsevišķi," vecāmāte atbildēja.
"No tās grāmatas nekas nesanāks," Sofija nikni teica. "Es nevaru domāt, ja mani visu laiku traucē pareizrakstība, es aizmirstu, kur paliku, un tur iznāk tikai muļķības!" Grāmatai bija daudz lapu un sašūta muguriņa. Sofija nometa to uz grīdas.
"Kāds ir nosaukums?" vecāmāte jautāja.
"Disertācija par sliekām, kas pārtrūkušas pušu! Bet tur nekas nesanāks!"
"Apsēdies kaut kur un diktē," vecāmāte sacīja. "Es rakstīšu, un tu teiksi, ko rakstīt. Mums laika ir gana. Kur es atkal esmu likusi brilles?"
Tas bija īpaši labs vakars, lai sāktu rakstīt grāmatu. Vecāmāte atvēra pirmo lappusi, kas saņēma pietiekami gaismas no saulrieta aiz loga, tur jau bija uzzīmēta vinjete ar pāršķeltu slieku, viesu istaba bija mierīga un vēsa, un aiz sienas sēdēja un strādāja tētis.
"Ir tik labi, kad viņš strādā," Sofija piezīmēja. "Tad es zinu, ka viņš tur ir. Izlasi, ko es uzrakstīju."
"Pirmā nodaļa," vecāmāte lasīja. "Ir daži labi, kas makšķerē ar tārpiem."