"Piemēram, līdz sestdaļai sava garuma."
"Piemēram, līdz sestdaļai sava garuma, un tad tā kļūst maza un resna, un tad tajā ir viegli iedurt, un tas sliekai nebija padomā. Bet, ja iedomājas gudru slieku, tā izstiepjas tik gara, cik vien spēj, tā ka nav nekā, kur iedurt, un slieka pārplīst. Zinātne vēl nezina, vai slieka vienkārši saplīst vai arī tā ir viltīga, jo vienmēr nevar zināt, bet…"
"Mirklīti," vecāmāte sacīja. "Vai drīkstu pierakstīt: vai tas ir tāpēc, ka slieka neiztur vai arī tā ir gudrība?"
"Vienalga," Sofija nepacietīgi attrauca. "Lai tikai būtu saprotami. Tagad netraucē mani. Turpini tā: slieka noteikti labi zina, ka pārplīstot abas puses sāk augt pilnīgi vienas pašas. Atstarpe. Taču mēs nezinām, cik sāpīgi tas ir. Turklāt mēs nezinām arī, vai tārpiņš baidās no sāpēm. Taču slieka katrā ziņā jūt, ka tai visu laiku tuvojas un tuvojas kaut kas ass. Tas ir instinkts. Starp citu, es jums teikšu, ka nevar apgalvot — slieka ir tik maza un tai ir tikai barības sagremošanas kanāls, un tāpēc tai nesāp. Es esmu pārliecināta, ka sāp, bet varbūt tikai vienu sekundi. Tagad es domāju par gudro slieku, kas izstiepās gara un tad pārtrūka uz pusēm, tas, piemēram, varētu būt tāpat kā izraujot zobu, tikai tas nesāp. Pēc tam, nomierinājusi nervus, slieka tūdaļ juta, ka kļuvusi īsāka, un tad ieraudzīja, ka otra puse guļ blakus. Lai to visu būtu mazliet vieglāk saprast, es teikšu tā — abi gabali nokrita zemē, un tas ar āķīti aizgāja savu ceļu. Tie vairs nevarēja saaugt kopā, jo bija šausmīgi satraukti, un tāpēc it nemaz neapdomājās. Un vēl tie zināja, ka noteikti atkal izaugs katrs uz savu pusi. Es domāju, ka tie skatījās viens uz otru un nosprieda, ka izskatās riebīgi, un tad aizrāpoja prom viens no otra, cik ātri vien spēja. Vēlāk tie sāka prātot. Tie juta, ka tagad visa dzīve pārvērtīsies, taču nezināja, kā vai kādā veidā."
Sofija apgūlās gultā uz muguras un domāja. Viesu istabā bija kļuvis tumšs, un vecāmāte piecēlās, lai iedegtu lampu.
"Nevajag," Sofija teica. "Nededz lampu. Paņem kabatas lukturīti. Dzirdi? Vai to sauc — piedzīvot?"
"Jā," vecāmāte atteica. Viņa nolika iedegto kabatas lukturīti uz naktsgaldiņa un gaidīja.
"Jādomā, ka viss, ko tās vēlāk piedzīvoja, kļuva uz pusi mazāks, tomēr puses katrā ziņā noteikti jutās arī atvieglotas un juta arī, ka nekas no tā, ko viņas dara, vairs nav viņu vaina. Abas puses vienkārši novēla vainu viena uz otru vai arī teica, ka pēc šāda notikuma neviens vairs nav savā ādā. Ir kāda lieta, kas padara visu sarežģītāku, proti, tas, ka pastāv tik liela atšķirība starp galvas galu un pakaļgalu. Neviens tārps nekad neiet atmuguriski, un tāpēc tam arī galva ir tikai vienā galā. Bet, ja Dievs ir radījis sliekas tā, ka tās var sadalīties un atkal izaugt, tad jābūt tādam kā slepenam vadam, kas sniedzas sliekai līdz pakaļgalam un vēlāk palīdz tai domāt. Citādi slieka nevar tikt galā, palikusi viena. Tomēr pakaļgalam ir ļoti mazas smadzenes. Tās noteikti atceras savu otru pusi, kas vienmēr gāja pa priekšu un visu izlēma. Un tagad," Sofija sacīja un piecēlās, "tagad pakaļgals jautā: uz kuru pusi man augt? Vai man veidot jaunu asti vai galvu? Un vai man jāturpina sekot un izvairīties no svarīgu lietu izlemšanas vai arī jābūt tai, kas zina labāk, līdz atkal pārplīsīšu uz pusēm? Tas būtu aizraujoši. Taču var gadīties, ka slieka ir tik ļoti pieradusi būt aste, ka atstāj visu, kā ir. Vai pierakstīji visu, ko es teicu?"
"Katru vārdu," vecāmāte atteica.
"Tagad būs nodaļas beigas: Bet varbūt galvas gals domā — cik jauki, ka it nekas nav jāvelk līdzi, bet kas to lai zina, jo tas nav droši. Nekas nav īsti droši, ja reiz esi tāds, kas jebkurā mirklī var pārplīst vidū pušu. Bet, lai kā uz šo lietu raudzītos, vajadzētu izbeigt makšķerēt ar tārpiem."
"Re kā," vecāmāte sacīja. "Disertācija beigusies un papīrs arī."
"Nemaz nav beigusies," Sofija teica. "Tagad būs otrā nodaļa, taču to es izdomāšu rīt. Kā tev šķiet, kā ir?"
"Ļoti pārliecinoši."
"Man arī tā šķiet," Sofija sacīja. "Varbūt ļaudis kaut ko iemācīsies no manis teiktā."
Nākamajā vakarā viņas turpināja ar virsrakstu Citi bēdīgi dzīvnieki. "Ar maziem dzīvnieciņiem ir ļoti sarežģīti. Es vēlētos, kaut Dievs nebūtu radījis mazos dzīvnieciņus vai arī būtu uztaisījis tos tā, lai tie varētu pateikt, ko vēlas, vai arī lai Viņš būtu devis tiem skaidri redzamas sejas. Atstarpe. Ja padomā, piemēram, par naktstauriņiem. Tie lido un lido uz lampu, un apdedzinās, un lido turp atkal. Tas nevar būt instinkts, jo tā tas nav iekārtots. Tauriņi neko nesaprot, vienkārši joņo tieši virsū. Pēc tam guļ uz muguras un trīsina visas savas kājiņas, un tad tie ir beigti. Vai pabeidzi? Izklausās labi?"
"Ļoti labi," vecāmāte noteica.
Sofija piecēlās un iesaucās: "Tad uzraksti tā, raksti, ka es ienīstu visu, kas mirst lēnām! Raksti, ka es ienīstu visu to, kas neļauj palīdzēt! Vai kārtīgi pierakstīji?"
"Jā gan."
"Tagad nāk garkāju odi. Es daudz domāju par garkāju odiem. Tiem nekad nevar palīdzēt, nesalaužot divas kājas.
Nē, raksti: trīs kājas. Kāpēc tie nevar pievilkt klāt savas kājas? Raksti, ka mazi bērni kož zobārstam, bet tad salūst viņš, nevis bērni. Pagaidi." Sofija prātoja, iespiedusi seju plaukstās. "Raksti Zivis" viņa sacīja. "Un tad atstarpe. Mazas zivtiņas mirst lēnāk par lielām zivīm, tomēr ļaudis ar mazajām apietas daudz nevīžīgāk. Tām jāguļ uz klints ļoti ilgi, un tās elpo gaisu, un tas ir tikpat kā turēt kādu zem ūdens. Un kaķis," Sofija turpināja, "kā tu vari zināt, vai viņš sāks no galvas? Kāpēc jūs zivtiņas kārtīgi nenobeidzat? Kaķis var būt piekusis, un rauda var slikti garšot, un tad kaķis sāk no astesgala, un tad es kliedzu! Es kliedzu, kad zivij uzkaisa sāli, un ūdens sakarst, un zivs lēkā! Es neēdīšu šādas zivis, un tā jums arī vajag!"
"Tu diktē par ātru," vecāmāte sacīja. "Vai man rakstīt "tā jums arī vajag"?"
"Nē," Sofija teica. "Šī ir disertācija. Pabeidz ar zivs lēkā." Sofija brīdi klusēja, tad turpināja: "Trešā nodaļa. Atstarpe. Es ēdu krabjus, taču negribu skatīties, kā tie vārās, jo tad krabji kļūst pretīgi, un jābūt ļoti piesardzīgam."
"Tas tiesa," vecāmāte iespurdzās.
"Jēziņ!" Sofija iesaucās. "Tas ir nopietni! Nesaki neko. Raksti: es ienīstu ūdensžurkas. Nē. Raksti: es ienīstu ūdens- žurkas, taču man nepatīk, ka tās mirst. Tās iztaisa zemē ejas un tad apēd tēta sīpolus. Tās iemāca saviem bērniem taisīt ejas un ēst sīpolus. Un naktī tās guļ, ar ķepiņām apskāvušas cita citu. Tās nezina, ka ir bēduļi. Vai tas ir labs vārds?"
"Ļoti labs," vecāmāte sacīja un rakstīja tālāk, cik ātri vien spēdama.
"Un pēc tam tās dabū saindētu kukurūzu, vai arī to pakaļkājas iesprūst slazdos. Ir labi, ka tās iekrīt slazdā un vēders no indes uzpūšas un pārsprāgst! Bet ko iesākt? Raksti: ko iesākt, lai tās nedabūtu sodu, pirms kaut ko ir nodarījušas, un pēc tam tik un tā ir par vēlu. Tas ir ļoti grūti. Tās dzemdē jaunus bērnus ik pēc divdesmit minūtēm."
"Ik pēc divdesmit dienām," vecāmāte nomurmināja.
"Un tās māca savus bērnus. Tagad es domāju ne tikai par ūdensžurkām, bet par visiem mazajiem dzīvnieciņiem, kas apmāca savus bērnus. Un to kļūst aizvien vairāk un vairāk, un tie savukārt māca savus bērnus, un pēc tam visi ir aplam audzināti. Visļaunāk ir tiem, kas ir tik mazi, ka sastopami it visur, un ko nevar redzēt, pirms neuzkāpj tiem virsū. Un dažkārt tos nevar redzēt arī tad, bet tu to vienkārši zini un jebkurā gadījumā jūti sirdsapziņas pārmetumus.
Lai tu darītu ko darīdams, viss ir vienlīdz slikti, un tāpēc vislabāk ir nedarīt itin neko vai arī vienkārši domāt par ko citu. Beigas. Vai tur ir vieta nobeiguma vinjetei?"
"Jā," vecāmāte sacīja.
"Tev būs tā jāuzzīmē." Sofija paskaidroja. "Kā tas viss izklausās?"
"Vai man nolasīt?"
"Nē," Sofija attrauca. "Nē, nedomāju vis. Šobrīd man nav laika. Bet paglabā disertāciju maniem bērniem."
Sofijas vētra
To vasaru pieminēja nevis pec gadaskaitļa, bet paturēja atmiņā tikai kā vasaru ar lielo vētru. Neviens neatcerējās, ka caur Somu līci būtu gājuši tādi viļņi, kas nāca no austrumiem, vēja stiprums sasniedza deviņas balles, bet viļņi tika uzrauti tādā augstumā un garumā, kas atbilda desmit vai, kā daži apgalvoja, vienpadsmit ballēm pēc Boforta skalas. Bija nedēļas nogale, un radio pareģoja vieglu mainīga virziena vēju, tāpēc visas laivas bija aprīkotas jaukiem laika apstākļiem. Viņiem izdevās tikt cauri sveikā tikai pateicoties Dieva žēlastībai, jo vētra uznāca pusstundas laikā un ātri sāka trakot pilnā spēkā. Pēc tam valdības helikopteri lidoja apkārt gar krastu un uzlasīja cilvēkus, kas bija cieši pieķērušies šērām vai savām ar ūdeni piesmeltajām laivām, helikopteri nolaidās pie ikvienas šēras, kur bija redzamas dzīvības pēdas vai kaut visnožēlojamākais grausts, un kārtīgi reģistrēja sarakstā šēras nosaukumu un izdzīvojušos. Kaut ļaudis jau no sākuma būtu zinājuši, ka visi tiks izglābti, un tādējādi varējuši veltīt vētrai pilnīgu uzmanību un apbrīnu! Gadiem ilgi pēc tam nevarēja satikt piekrastes iedzīvotājus, neparunājot par to, kā viss noticis, kur viņi tobrīd atradušies un ko darījuši, kad uznāca vētra.
Šī diena bija silta un ietīta dzeltenīgā dūmakā, jūra lēnām viļņojās, tik tikko manāmi cilādamās. Vēlāk ļaudis daudz runāja par dzelteno dūmaku un viļņošanos, un daudzi atcerējās savas zēnības grāmatu taifūnus. Ūdens bija arī neparasti spožs un daudz zemāks nekā parasti.
Vecāmāte iesaiņoja grozā limonādi un sviestmaizes, un ap divpadsmitiem viņi nonāca pie Ziemeļu pelēkās šēras. Sofijas tētis izmeta rietumpusē divus tīklus, un vecāmāte viņam airēja. Ziemeļu pelēkajai šērai piemita dziļas pamestības un melanholijas noskaņa, tomēr viņi nespēja atturēties no došanās turp. Tukšais loču namiņš bija garš un zems, akmens pamatus bija uzbūvējuši krievi un piestiprinājuši klintij ar dzelzs āķiem. Vienā pusē skaidu jumts bija iebrucis, tomēr mazais, četrstūrainais tornītis vidū bija neskarts. Asi svilpjot, ap māju šaudījās simtiem bezdelīgu, durvis bija aizslēgtas, tur karajās liela, sarūsējusi slēdzene, un pie kāpnītēm nebija atslēgas, tur kā mūris auga nātres.
Tētis apsēdās liedagā, lai pastrādātu. Bija ļoti silts. Viļņi kļuva augstāki, un stiprā, dzeltenā gaisma virs ūdens žilbināja viņam acis. Tētis atspiedās pret klinti un iemiga.
"Man šķiet, ka gaisā jūtams pērkons," vecāmāte sacīja. "Un aka smird stiprāk nekā jebkad."
"Tā ir pilna ar maitām," Sofija teica.
Viņas ielūkojās akas šaurajā caurumā, cauri visiem cementa riņķiem lejā, tumsā. Viņas vienmēr apostīja aku. Tad apskatīja loču atkritumu kaudzi.
"Kur tavs tētis?"
"Viņš guļ."
"Tā ir laba doma," vecāmāte sacīja. "Pamodini mani, ja jūs darīsiet kaut ko jauku." Viņa izvēlējās smilšu laukumiņu starp kadiķiem.
"Kad mēs ēdīsim? Kad mēs peldēsimies?" Sofija jautāja. "Kad iesim apkārt salai? Vai mēs ēdīsim, vai peldēsimies, vai jūs nedarīsiet neko citu kā vien gulēsiet?"
Bija karsts un kluss, un vientulīgs. Namiņš sarāvās kā garš, plakans dzīvnieks, un pār namiņu, griezīgi klaigājot, lidinājās melnas bezdelīgas, tās bija kā naži gaisā. Sofija apstaigāja liedagu un atkal atgriezās, visā salā nebija nekā cita kā vien klintis un kadiķi, un oļi, un smiltis, un sausas zāles kumšķi. Debesis un jūru aizplīvuroja dzeltenā dūmaka, kas bija stiprāka par saules gaismu un darīja sāpes acīm, viļņi cēlās pret krastu garos uzkalnos un bangās saplīsa pret liedagu. Tie bija ļoti gari viļņi. "Mīļo Dieviņ, liec, lai kaut kas notiek," Sofija lūdzās. "Tēvsmūs, es mirstu no garlaicības, āmen."
Varbūt pārmaiņas iestājās, kad apklusa bezdelīgas. Ņirbošās debesis bija tukšas, tur vairs nebija putnu. Sofija gaidīja. Gaisā bija uzklausītas lūgšanas. Viņa uzmanīja jūru un redzēja, ka apvārsnis satumst. Melnums izpletās, un jūra sa- červelējās aiz gaidām un šausmām. Tas nāca tuvāk. Skaļā, šalcošā čukstā vējš atnāca uz salu un devās tālāk, tad atkal bija kluss. Sofija gaidīja pludmalē, liedaga zāle gulēja pieglausta zemei kā gaiša kažokāda. Tagad pār ūdeni brāzās jauna tumsa, tā bija lielā .vētra! Sofija skrēja tai pretī, un viņu apskāva vējš, viņa bija reizē auksta un kvēloša un skaļi sauca: "Vējš! Vējš!" Dievs bija atsūtījis viņai personisko vētru, un ūdens cēlās, savā nebeidzamajā labvēlībā Dievs meta pret krastu lielus ūdens blāķus, un tie kāpa pār liedaga akmeņiem, zāli un sūnu un putoja starp kadiķiem, un pār zemi dipēja Sofijas cietās vasarīgās pēdiņas, viņai skraidot šurpu turpu un slavējot Dievu. Viss kļuva ātrs un ass, un beidzot kaut kas notika!
Tētis pamodās un atcerējās savus tīklus. Laiva gulēja, ar sānu dauzīdamās pret krastu, airi grabēdami valstījās šurpu turpu, un motors sitās pret zāļaino pļaviņu, tētis atraisīja virvi, izstūma laivu pretvējā un ķērās pie airiem. Bangas nāca ap aizvēja krastu kā uztūkuši kalni, debesis pār viņu bija tikpat dzeltenas, tukšas un spīdošas, un tur sēdēja Dievs un uzklausīja Sofijas lūgšanas par vētru, un gar visu krastu valdīja vienāds apjukums un izbrīns.
Dziļi miegā vecāmāte sajuta, kā bangu dunoņa vēlas pār zemi, viņa pietrūkās sēdus un ieklausījās uz jūras pusi.
Sofija uz muguras nometās smiltīs viņai blakus un iesaucās: "Tā ir mana vētra! Es lūdzu Dieviņam vētru, un te nu tā ir!"