"Nedomāju, ka viņš ir māņticīgs," vecāmāte iebilda. "Starp citu, māņticība ir novecojusi, un tev vienmēr visvairāk jātic savam tētim."
"Protams," Sofija atteica.
Kopā ar viļņiem krastā izskalojās liels savijušos koka zaru vainags, itin kā gigantisks zvērs lēnām būtu iznācis no jūras dzīles. Gaiss bija nekustīgs un no karstuma ņirbēja virs klints.
"Vai viņa nekad nebaidījās?" Sofija jautāja.
"Nē. Viņai patika biedēt. Viņa atnāca pusdienās un sacīja, ka tagad kādam būs jāmirst, pirms mēness norietējis, jo naži salikušies krustām. Vai arī viņa bija sapņojusi par melniem putniem."
"Šonakt es sapnī redzēju jūrascūciņu," Sofija teica. "Vai tu man apsolīsi būt piesardzīga un nesalauzt nevienu kaulu, pirms mēness būs norietējis?"
Vecāmāte apsolījās.
Dīvainākais bija tas, ka piens patiešām saskāba. Tīklos ieķērās četrragu buļļzivs. Melns tauriņš ielidoja istabā un nometās uz spoguļa. Un vakarpusē uz tēta galda nazis un tušas pildspalva gulēja salikušies krustā! Sofija tos izšķīra, cik ātri vien spēja, taču noticis, protams, bija noticis, viņa aizskrēja uz viesu istabu un ar abām plaukstām dauzīja pa durvīm, vecāmāte tūdaļ atvēra.
"Kaut kas ir noticis," Sofija čukstēja, "nazis un tušas pildspalva uz tēta galda gulēja krustā. Nē, nesaki neko, jo mani nekas nevar mierināt!"
"Bet vai tad tu nesaproti, ka mana mātesmāte vienkārši bija māņticīga?" vecāmāte sacīja. "Viņa to izgudroja tāpēc, ka viņai bija garlaicīgi, un tādēļ, lai tiranizētu savu ģimeni…"
"Apklusti," Sofija nopietni teica. "Nesaki neko. Nesaki man neko." Viņa atstāja durvis vaļā un devās projām.
Bija atnācis pirmais vakara vēsums, un dejojošās kodes bija pazudušas. Izlīda vardes un saka dziedāt cita citai, spāres laikam bija nomirušas. Debesis pēdējie sārtie mākoņi nogrima dzeltenajos un izveidoja oranžos. Mežs bija pilns zīmju un brīdinājumu, tam it visur bija sava slepenā rakstu valoda, bet ko tas līdzēja tētim? Pēdas, kur neviens nevarēja būt gājis garām, un krusteniski zariņi, vienīgais sarkanais melleņu cers starp visiem zaļajiem. Uzlēca mēness un balansēja kadiķu galotnēs. Tagad laivas aizslīdēja no saviem krastiem. Lielas, noslēpumainas zivis taisīja ūdenī apļus, un sarkanie zirnekļi sapulcējās tur, kur bija nolēmuši satikties. Aiz apvāršņa sēdēja un gaidīja nepiekāpīgais liktenis. Sofija meklēja zālītes, lai pagatavotu novārījumu savam tētim, taču visas, ko viņa atrada, līdzinājās parastiem augiem. Nav skaidrs, ko īsti varētu uzskatīt par zālītēm. Droši vien tās ir ļoti mazas ar mīkstiem un bāliem stublājiem, visticamāk iepelējušas un augošas dūksnainās vietās. Kā to var zināt? Mēness cēlās augstāk un sāka savu nenovēršamo ceļu.
Sofija caur durvīm sauca: "Kādas zālītes viņa vārīja, tā mātesmāte?"
"Esmu aizmirsusi," vecāmāte atbildēja.
Sofija ienāca iekšā. "Aizmirsusi!" viņa caur zobiem izgrūda. "Aizmirsusi? Kā tu vari aizmirst ko tādu! Kā tu domā, ko lai es daru, ja tu esi aizmirsusi? Kā tev šķiet, kā lai es viņu izglābju, pirms mēness norietējis?"
Vecāmāte nolika savu grāmatu un noņēma brilles.
"Esmu kļuvusi māņticīga," Sofija teica. "Esmu vēl māņticīgāka nekā tava mātesmāte. Dari kaut ko!"
Tad vecāmāte piecēlās un sāka ģērbties.
"Atstāj zeķes," Sofija nepacietīgi teica. "Un nekādu korseti, jo tas ir steidzami!"
"Bet ja mēs savāksim tās zālītes," vecāmāte sacīja, "ja nu mēs tās savāksim un pagatavosim novārījumu, viņš to nedzers."
"Tas tiesa," Sofija atzina. "Varbūt to varētu ieliet viņam ausi?"
Vecāmāte uzvilka zābakus un apdomājās.
Piepeši Sofija sāka raudāt. Viņa redzēja, kā mēness virzās pār jūru, un ar mēnesi nekad nevar zināt, tas var piepeši norietēt savos paša dīvainajos laikos. Vecāmāte atvēra durvis un teica: "Tagad nedrīkst runāt ne vārda. Tu nedrīksti šķaudīt, raudāt vai atraugāties, ne vienu vienīgu reizi, pirms nebūsim savākušas to, kas vajadzīgs. Tad mēs to visu noliksim visdrošākajā vietā un ļausim tam iedarboties no attāluma. Šajā gadījumā tas ir ļoti labs paņēmiens."
Sala bija mēness apgaismota, un nakts pavisam silta. Sofija redzēja, ka vecāmāte noplūc galviņu kādai kāpu neļķītei, viņa atrada divus mazus akmentiņus un kušķīti sausu jūraszāļu un iebāza to visu kabatā. Viņas gāja tālāk. Mežā vecāmāte savāca drusciņu ķērpju no kokiem, gabaliņu papardes un beigtu naktstauriņu. Sofija neko neteica un sekoja viņai. Katru reizi, kad vecāmāte kaut ko iebāza kabatā, viņa jutās mierīgāk. Mēness bija mazliet sārts un gandrīz tikpat gaišs kā debesis, zem tā mēness celiņš stiepās līdz pat liedagam. Viņas devās šķērsām pāri salai uz otru pusi, šad un tad vecāmāte noliecās un atrada ko svarīgu. Viņa soļoja uz priekšu mēness celiņam pa vidu, liela un melna, viņas stīvās kājas un kūja turpināja iet uz priekšu, un viņa kļuva lielāka un lielāka. Mēnessgaisma gūla viņai uz cepures un pleciem, viņa sargāja likteni un visu salu. Nebija ne mazāko šaubu, ka vecāmāte atradīs visu, kas vajadzīgs, lai atvairītu nelaimi un nāvi. Visam bija vieta viņas kabatās. Sofija nemitīgi sekoja viņai un redzēja, kā vecāmāte sev uz galvas nes mēnesi, un nakts kļuva pilnīgi mierīga. Kad viņas atgriezās namiņā, vecāmāte sacīja, ka tagad var atkal runāt.
"Nerunā!" Sofija čukstēja. "Klusē! Lai tas paliek tev kabatā."
"Labi," vecāmāte noteica. Viņa nolauza mazu gabaliņu satrupējušo kāpņu un iebāza kabatā arī to, tad iegāja iekšā un apgūlās. Mēness iegrima jūrā, un nebija nekāda iemesla just nemieru.
Kopš šīs dienas vecāmāte glabāja cigaretes un sērkociņus kreisajā kabatā, un visi laimīgi dzīvoja kopā līdz pat rudenim. Tad vecāsmātes jaka tika aizsūtīta uz ķīmisko tīrītavu, un gandrīz tūlīt pēc tam Sofijas tētis izmežģīja kāju.
Augusta
Katru reizi naktis kļūst tumšas pavisam nemanāmi. Kādu vakaru augustā cilvēks iziet ārā, un viss piepeši ir piķa melns; liels, silts, melns klusums ap māju. Vēl ir vasara, taču tā vairs nedzīvo, tā ir apstājusies nenovlstot, un rudens vēl nav gatavs ierasties. Vēl nav zvaigžņu, tikai tumsa. Tad no pagraba tiek uznesta petrolejas lampa un nolikta priekšnamā, un kabatas lukturītis tiek pakārts uz sava āķīša iekšā pie durvīm.
Ne tūlīt, bet pamazām un garāmejot lietas sāk mainīt vietu, sekojot gada ritējumam. Viss pienāk tuvāk mājai, dienu no dienas. Sofijas tētis ienes telti un ūdens sūkni. Viņš atkabina boju un piesien enkurķēdi ar korķa pludiņu. Laiva tiek uzvilkta uz truļa, un laiviņa tiek apgāzta otrādi aiz malkas grēdas, tad sākas rudens. Pēc dažām dienām tiek izrakti kartupeļi,
un ūdens muca tiek pievelta pie namiņa sienas. Spaiņi un dārza darbarīki pietuvojas mājai, un pazūd greznumkrūkas, vecāsmātes saulessargs un citas nepastāvīgas un mīļas lietas, viss maina vietu. Verandā stāv ugunsdzēšamais aparāts un cirvis, svira un sniega lāpstiņa. Un reizē mainās visa ainava.
Vecaimātei vienmēr bija patikušas lielās pārmaiņas augustā, varbūt visvairāk šā nemainīgā ritējuma dēļ, ka viss ieguva savu vietu un nevarēja dabūt nevienu citu. Tas bija laiks, kad jāpazūd visām pēdām un, cik vien iespējams, salai tika atdota tās pirmatnējā kārtība. Nogurušās dobes tika pārklātas ar jūraszāļu vaļņiem. Ilgas lietavas visu nolīdzināja un aizskaloja. Tas, kas joprojām ziedēja, bija sarkans vai dzeltens, spilgti krāsas plankumi virs jūraszālēm, mežā bija dažas milzīgas baltas rozes, kas uzplauka un diennakti nodzīvoja satriecošā krāšņumā.
Varbūt no lietavām vecaimātei sāka sāpēt kājas, un viņa vairs nevarēja staigāt pa salu, cik vēlējās. Tomēr viņa katru dienu tieši pirms tumsas iestāšanās pagājās mazu gabaliņu un uzkopa salu. Vecāmāte nokopa visu, kam bija kāds sakars ar cilvēkiem. Viņa vāca naglas un papīra, drēbes vai plastmasas gabaliņus, ar naftu piesūkušos koka klucīšus un pa kādam burkas vāciņam. Viņa nogāja līdz liedagam un iekūra ugunskuru, lai tas, kas ir degošs, sadegtu, un visu laiku viņa juta, ka sala kļūst aizvien tīrāka, aizvien svešāka un tālāka. Tā mūs nopurina, viņa nodomāja. Drīz tā būs neapdzīvota. Gandrīz.
Naktis kļuva tumšākas un tumšākas. Gar apvārsni stiepās pārtraukta bākuguņu ķēde, un lāgiem fārvaterā garām aiz- dunēja lieli kuģi. Jūra nekustējās, tā bija pilnīgi mierīga.
Kad zeme bija tīra, Sofijas tētis nokrāsoja visus duļļus ar sarkano mīniju un kādā siltā dienā, kad nelija, ierīvēja verandu ar roņu taukiem. Viņš ieeļļoja darbarīkus un viras ar Carramba un izslaucīja skursteni. Tīkli tika ienesti iekšā. Pie plīts sienas viņš sakrāva malku nākamajam pavasarim un avārijā cietušajiem, malkas šķūnītis tika apsiets ar virvi, jo atradās tieši pie paisuma atzīmes.
"Mums jāienes puķu mietiņi," vecāmāte sacīja. "Tie traucē ainavai." Taču Sofijas tētis tos atstāja, jo citādi viņš nezinās, kas ir iesakņojies, kad viņi atgriezīsies. Vecāmāte bažījās par ļoti daudzām lietām. "Ja nu," viņa teica, "ja nu viņi izkāpj krastā, tā viņi vienmēr dara. Viņi nevar zināt, ka rupjais sāls ir pagrabā un lūka mitrumā var būt piebrieduši. Mums jāuznes sāls augšā, ar etiķeti, lai viņi nedomā, ka tas ir cukurs. Un mums jāizkar vairāk bikšu, visdraņķīgāk ir tad, ja slapjas bikses. Bet ja nu viņi sakar savus tīklus virs dobēm un visu nomīda? Ar saknēm nekad nevar zināt." Mazliet vēlāk viņa sāka raizēties par skursteni un piekāra plakātu: Netaisiet ciet aizbīdni, tas var ierūsēt. Ja dūmi nevelk, var gadīties, ka skurstenī ir putnu ligzda, tas ir, vēlāk pavasarī.
"Bet tad taču mēs būsim šeit," Sofijas tētis iebilda.
"Ar putniem nekad nevar zināt," vecāmāte atteica. Viņa noņēma aizkarus nedēļu par ātru un aizsedza dienvidu un austrumu logu ar papīra palagiem. Tur viņa uzrakstīja: Neņemiet nost aizsegus, citādi gājputni lidos cauri mājai. Lietojiet visu, bet ienesiet jaunu malku, darbarīki ir zem ēvelsola, sirsnīgi sveicieni.
"Kāpēc tu tā steidzies?" Sofija jautāja, un vecāmāte atbildēja, ka esot labi padarīt visu tieši tad, kad cilvēks zinot, kas viņam jādara. Viņa nolika uz galda viesu cigaretes un sveces, ja nu lampa samaitātos, un paslēpa barometru, guļammaisu un gliemežvāku kastīti zem gultas. Vēlāk viņa barometru atkal izņēma. Statuete nekad netika slēpta. Vecāmāte zināja, ka neviens nesaprot skulptūras, turklāt viņa domāja, ka ļaudis vajadzētu maķenīt izglītot. Viņi varēja paturēt ari grīdsegas, lai istaba ziemā neizskatītos tik nedraudzīga.
Istaba pārvērtās, jo divi logi bija aizsegti, tā kļuva reizē noslēpumaini konspiratīva un diezgan vientulīga.
Vecāmāte nospodrināja durvju tverekli un izberza atkritumu spaini. Nākamajā dienā viņa pie malkas grēdas izmazgāja visas savas drēbes. Tad viņa piekusa un iegāja viesu istabā. Rudenim nākot, tur kļuva ļoti šaurs, tad viesu istaba bija vieta visam, kas gaidīja nākamo pavasari vai arī vairs nebija vajadzīgs. Vecaimātei patika būt iekļautai starp praktiskām lietām, un pirms iemigšanas viņa rūpīgi nopētīja visu, kas viņu ieskāva: tīklus, naglu kastes, stiepļu un virvju saišķus, kūdras maisus un citas svarīgas lietas, un ar citādu maigumu viņa ievēroja dekoratīvās nosaukumu plāksnītes no sen salūzušām laivām, pirmos pētījumus par Vētras Iespējamību, ziņas par nošautu ūdeli, beigtiem roņiem un citu, un galvenokārt viņa pakavējās pie skaistās gleznas ar eremltu atklātajā teltī pret tuksneša smilšu jūru un sargājošo lauvu fonā. Kā lai spēju pamest šo istabu, vecāmāte domāja.
Nebija viegli iekļūt iekšā, novilkt drēbes, atvērt logu nakts gaisam un beidzot izstiept kājas. Viņa nodzēsa gaismu un dzirdēja, kā tie abi otrpus sienai dodas gulēt. Oda pēc darvas un slapjas vilnas, un pavisam mazliet pēc terpentīna, un jūra bija pilnīgi mierīga. Laižoties miegā, vecāmāte atcerējās naktspodu, kas stāv zem gultas, un to, ka viņa ienīst šo priekšmetu, kas ir bezpalīdzības simbols. Viņa bija to pieņēmusi aiz tīrās laipnības. Pods ir labs vētrā vai lietū, bet nākamajā dienā tas jānes līdz pat jūrai, un viss, kas jānes, ir nasta.
Pamodusies vecāmāte ilgi gulēja un prātoja — iet ārā vai ne. Viņa domāja, ka nakts ir pienākusi tuvu klāt sienām un gaida ārpusē, un viņai sāpēja kājas. Kāpnītes bija uzbūvētas nepareizi, tām bija augsti pakāpieni, tās bija šauras, un tad nāca klints, kas bija slidena līdz pat malkas grēdai, un tad bija viss ceļš atpakaļ. Neiedegt gaismu, jo tad cilvēks zaudē virziena un attāluma izjūtu un tumsa pienāk tuvāk. Izmest kājas pār gultas malu un gaidīt, kamēr atkal sajūt līdzsvaru. Četri soļi līdz durvīm, un pavilkt rokturi, un atkal gaidīt, tad piecus soļus lejup gar margām. Vecāmāte nebijās nokrist vai aiziet nepareizi, taču zināja, ka tumsa ir absolūta un kā tas ir, kad roka zaudē tvērienu un nav nekā, kur pieturēties. Tik un tā, viņa teica pati sev, es taču ļoti labi zinu, kā viss izskatās. Man to nevajag redzēt. Viņa nolaida kājas pār gultas malu un mazliet pagaidīja, aiztaustījās četrus soļus līdz durvīm un pavilka rokturi. Nakts bija melna, bet vairs ne tik silta, tai piemita smalks un ass vēsums. Ļoti lēnām vecāmāte nokāpa pa kāpnēm, viņa pagriezās prom no mājas un atlaida tvērienu. Tas nebija tik grūti, kā viņa bija iztēlojusies. Pietupdamās pie malkas grēdas, viņa precīzi zināja, kur atrodas viņa, māja un jūra, un mežs. Tālu fārvaterā atskanēja garāmbraucoša kuģa dunēšana, taču bākas nebija redzamas.
Vecāmāte apsēdās uz malkas bluķa un gaidīja savu līdzsvaru. Tas pavisam drīz atgriezās, tomēr viņa palika sēžam. Kravas kuģis devās uz austrumiem Kotkas virzienā, pamazām noklusa dīzeļmotoru skaņa, un nakts bija tikpat klusa kā agrāk, smaržoja pēc rudens. Pietuvojās cits kuģītis, tas laikam darbojās ar petroleju un bija maziņš. Tas varēja būt reņģu kuteris ar automašīnas motoru, taču diezin vai tik vēlā naktī, viņi vienmēr izbrauca tūlīt pēc saulrieta. Katrā ziņā tas nepeldēja fārvaterā, bet devās tieši jūrā. Lēnā dunoņa pagāja garām salai un turpinājās jūras virzienā, kuģīša pulss turpināja dunēt aizvien tālāk un tālāk un nemitējās.
"Cik jocīgi," vecāmāte noteica. "Tie ir sirdspuksti, pavisam vienkārši, nekāda reņģu kutera." Viņa ilgi prātoja, vai doties atpakaļ gultā vai vēl palikt, varbūt palikt mazu brītiņu.
Tūve Jansone
Vasaras grāmata
Apgāds "ATĒNA", reģistrācijas nr. 40003301814, Blaumaņa ielā 16/18-2a, Rīga, LV-1011, e-pasts: atena@atena.lv www.atena.lv Iespiests un iesiets tipogrāfijā a/s "Preses nams"