kopā tie veidoja sapinušos stūrgalvīgas padevības masu. Zeme spīdēja no brūnām skujām, izņemot vietas, kur egles bija nolēmušas līst, nevis stāvēt, to zaļums auga tādā kā bagātīgā niknumā, mikls un spīdīgs kā džungļos. Mežu dēvēja par spoku mežu. Tas bija veidojis pats sevi gausos pūliņos, un līdzsvars starp izdzīvošanu un iznīcību bija tik trausls, ka nebija iedomājamas ne mazākās pārmaiņas. Izcērtot klajumu vai atdalot sakritušos stumbrus, varētu izraisīt spoku meža bojāeju. Muklāja ūdeni nevarēja novadīt, neko nevarēja iestādīt aiz ciešā, sargājošā mūra. Dziļi zem brikšņiem allaž tumšajās alās dzīvoja putni un mazie zvēriņi, rāmā laikā varēja dzirdēt spārnu šalkoņu vai žiglu ķepu dipoņu. Šie dzīvnieki nekad nerādījās.
Salas dzīves sākumā ģimene mēģināja padarīt spoku mežu šausmīgāku, nekā tas bija. Viņi apkārtējās salās vāca celmus
un sausus kadiķkrūmus un ar laivu veda tos šurp, pār salu tika vilkti milzīgi izskalota un izbalējuša skaistuma eksemplāri, tie lūza un plīsa un izveidoja platus, tukšus ceļus uz vietām, kur tiem bija jāstāv. Vecāmāte redzēja, ka tas nebeigsies labi, taču neko neteica. Pēc tam viņa iztīrīja laivu un gaidīja, līdz viņi nogurs no spoku meža. Tad viņa iegāja tajā viena pati. Viņa lēnām līda garām dūkstij un papardēm, un piekususi viņa apgūlās zemē un skatījās augšup caur pelēku ķērpju un zaru tīklu. Viņi jautāja, kur vecāmāte bijusi, un viņa atbildēja, ka laikam uz brīdi iesnaudusies.
Aiz spoku meža sala kļuva par kārtības un skaistuma parku, tā tika nokopta līdz sīkākajam zariņam, kamēr zemi bija izmērcējis pavasara lietus, un pēc tam tikai šauras taciņas veda no zemesraga līdz zemesragam un lejā uz smilšaino pludmali. Tikai zemnieki un vasarnieki staigā pa sūnām. Viņi nezina — laikam nav gana to atkārtot — ka sūna ir vistrauslākais, kas vispār atrodams. Tai uzkāpj vienu reizi, un sūna lietū paceļas, otrajā reizē tā nepaceļas. Trešajā reizē, kad cilvēks iet pār sūnu, tā ir mirusi. Tāpat ir ar pūkpīlēm, trešajā reizē, kad tiek izbiedētas no ligzdas, tās neatgriežas. Jūlijā sūna mēdza izrotāties ar viegliem un gariem zāles stiebriem. Skaras atvērās precīzi vienādā attālumā no zemes un kopā šūpojās vējā kā iekšzemes pļavas, tad visa sala bija klāta ar siltumā mērcētu plīvuru, tik tikko redzamu un nedēļas laikā pazudušu. Nekas nespēja radīt spēcīgāku neskartības un ne- apdzīvotības iespaidu.
Taču spoku mežā sēdēja vecāmāte un izgreba svešādus dzīvniekus. Viņa tos izgrieza no zariem un koka gabaliem, piešķīra tiem ķepas un sejas, taču to izskats bija tikai viegli iezīmēts, nekad pārāk skaidrs. Tie saglabāja savu koka dvēseli,
un muguras izliekumam un kājām piemita augšanas īpatnā, neizdibināmā forma, joprojām daļa no trūdošā meža. Lāgiem vecāmāte izgrieza dzīvniekus tieši no kāda celma vai stumbra. Viņas koka zvēru kļuva aizvien vairāk. Tie sēdēja kaut kur pieķērušies vai jāteniski uzsēdušies kokam, atspiedušies pret stumbru vai iegrimuši zemē, tie izplestām ķepām grima muklājā vai gulēja, mierīgi saritinājušies un aizmiguši pie kādas saknes. Dažkārt tie bija tikai kāds profils ēnā, un reizumis divi vai trīs kopā, iesaistījušies kautiņā vai mīlā. Vecāmāte strādāja tikai ar vecu koku, kas jau bija atradis savu veidolu, tas ir, viņa meklēja un izraudzījās koku, kas pauda to, ko viņa vēlējās.
Reiz vecāmāte smiltīs atrada lielu, baltu mugurkaula skriemeli. Tas bija pārāk ciets apstrādāšanai, bet nevarēja kļūt vēl skaistāks, tāpēc viņa novietoja to spoku mežā, kāds tas bija. Viņa atrada vairākus kaulus, baltus vai iepelēkus, visus izskalotus no jūras.
"Ko tu tur dari?" Sofija jautāja.
"Es spēlējos," vecāmāte atbildēja.
Sofija ielīda spoku mežā un ieraudzīja visu, ko vecāmāte uztaisījusi. "Vai tā ir izstāde?" viņa jautāja. Bet vecāmāte atteica, ka tam neesot nekāda sakara ar skulptūrām, skulptūras esot pavisam kas cits.
Viņas abas sāka vākt kaulus liedagos.
Meklēt un vākt ir īpaša nodarbe, jo tu neredzi neko citu kā tikai to, ko meklē. Ja lasi brūklenes, tu redzi tikai to, kas ir sarkans, un, ja meklē kaulus, tad ieraugi tikai balto; lai kur tu ietu, ieraugi tikai kaulus. Lāgiem tie ir tievi kā adatas, ārkārtīgi smalki un trausli, tie jānes ļoti piesardzīgi. Lāgiem tie ir milzīgi, rupji stilbakauli vai ribu būris, aprakts smiltīs kā vraka brangas. Tie atrodami tūkstoš veidolos, un ikkatram ir sava struktūra.
Visu, ko atradušas, Sofija un vecāmāte novietoja spoku mežā, viņas mēdza doties turp mijkrēslī. Zeme zem kokiem bija izrotāta ar baltām arabeskām, gluži kā zīmju valodā, un, kad bilžu raksts bija gatavs, viņas palika sēžam, mazliet papļāpāja un klausījās putnu kustībās briksnājā. Reiz gaisā pacēlās rubenis, un citreiz viņas pamanīja pavisam mazu pūci. Tā tupēja uz zara kā siluets pret vakara debesīm. Salu nekad agrāk nebija apciemojusi pūce.
Kādu rītu Sofija atrada nevainojamu liela zvēra galvaskausu, viņa atrada to pati. Vecāmāte domāja, ka tas ir roņa galvaskauss. Viņas paslēpa galvaskausu grozā un gaidīja līdz pat vakaram. Saulrietā bija tikai sarkanās krāsas, gaisma pludoja pār salu tā, ka pat zeme kļuva sarkana. Viņas novietoja galvaskausu spoku mežā, un tur tas gulēja un spīdināja visus savus zobus.
Piepeši Sofija iekliedzās. "Novāc to!" viņa kliedza. "Novāc!" Vecāmāte tūdaļ apskāva bērnu, taču domāja, ka labāk neko nesacīt. Pēc brīža Sofija iemiga. Vecāmāte sēdēja un domāja par sērkociņu kārbiņu namu smilšu liedagā un melleņu ceriem aiz mājas. Varētu uztaisīt molu un logus no staniola.
Tad koka dzīvnieki pazuda savā mežā. Arabeskas iegrima zemē un apsūnoja zaļas, un koki, laikam ritot, ieslīga vēl dziļāk cits cita skavās. Vecāmāte viena pati bieži devās spoku mežā, kad sāka krēslot. Bet dienas vidū viņa sēdēja uz verandas kāpnītēm un taisīja mizu laiviņas.
Kakaulis
Kādu ritu pirms ausmas viesu istabā kļuva auksts. Vecāmāte uzvilka sev pāri lupatu paklājiņu un noņēma no sienas dažus lietusmēteļus, taču tas daudz nelīdzēja. Viņa nodomāja, ka tas būs muklāja dēļ. Ar tiem muklājiem ir dīvaini. Cilvēks piepilda tos ar akmeņiem un smiltīm, un veciem baļķiem, tam visam virsū uzliek malkas grēdu, tomēr tie turpina uzvesties kā muklāji. Agri pavasarī tie elpo ledu, un tiem ir pašiem sava migla kā piemiņa no laika, kad tiem piederēja melnas ūdens dūkstis un neskartas grīšļu skaras. Vecāmāte paskatījās uz petrolejas kamīnu, kas bija izdzisis, un uz pulksteni, kas rādīja trīs. Tad viņa piecēlās un apģērbās, paņēma kūju un notrausās pa akmens kāpnēm. Bija pavisam mierīga nakts, un viņai bija uznākusi vēlme paklausīties kākauļus.
Ne tikai malkas grēda, bet visa sala gulēja miglā, un bija tas īpašais klusums, kāds pie jūras valda maija sākumā. No koku zariem pilēja ūdens lāses, skaidri sadzirdamas klusumā, nekas vēl neauga, un ziemeļpusē joprojām gulēja sniega plankumi. Ainava vai plīsa no gaidām. Vecāmāte dzirdēja kliedzam kākauļus, tos dēvēja šādā vārdā šo putnu sauciena dēļ, kas skanēja: ā-aulik, ā-aulik, vienmēr tālu prom, tālāk ūdeni, šos putnus nekad neredz. Tie ir tikpat noslēpumaini kā grieze, taču tā ir vientuļa un noslēpusies pļavā, kākauļi atrodami aiz tālākajām salām, kur tie milzīgos kāzu baros dzied visu cauru pavasara nakti.
Vecāmāte gāja pār klinti un prātoja par putniem vispār. Viņai šķita, ka neviens cits dzīvnieks nespēj dramatiski pasvītrot un padarīt pilnīgāku kādu norisi, gadalaiku un laika apstākļu maiņas un paša cilvēka mainīgo noskaņojumu. Viņa domāja par gājputniem un strazdu kādā vasaras vakarā; un par dzeguzi, jā, dzeguzi; un par lielajiem, aukstajiem putniem, kas peld un izlūko; un par tiem pavisam mazajiem, kas vasaras nogalē bariņā atspurdz ašā apciemojumā, apaļi kā lodes, dumji un bezbailīgi; un par bezdelīgām, kas pagodina tikai tās mājas, kur cilvēki ir laimīgi. Savādi, ka bezpersoniskie putni ir kļuvuši par tik spēcīgiem simboliem. Vai varbūt ne. Vecaimātei kākauļi nozīmēja gaidas un atjaunošanos. Viņa gāja pār klinti, piesardzīgi likdama savas stīvās kājas, un, nonākusi līdz rotaļu namiņam, pieklauvēja pie loga, Sofija tūdaļ pamodās un iznāca ārā.
"Es eju klausīties kākauļus," vecāmāte sacīja.
Sofija apģērbās, un tālāk viņas devās kopā.
Austrumpusē ap akmeņiem gulēja šaura ledus mala. Vēl neviens nebija paspējis salasīt malku, un viss liedags bija pilns ar koku gabaliem — plata, uztūkuši sapinušos dēļu, jūraszāļu un niedru kaudze —, tur bija pāļi un trauslas koka kastītes, izgriezušās uz āru starp savām dzelzs stieplēm, un pašā augšā gulēja smags, milzīgs baļķis, melns no ūdenī izlijušās naftas. Viegli mizas gabali un senu vētru šķēpeles kustējās ūdeni aiz ledus malas, viegla jūras viļņošanās lēnām šūpoja tās prom no krasta un atkal atpakaļ. Saullēkts bija pavisam tuvu, un miglu, kas krita pār jūru, jau pārpludināja gaisma. Kākauļi bez mitas kliedza, tāli un melodiski.
"Tie vairojas," Sofija teica.
Saule pacēlās, dūmaka mirkli kvēloja un tad vienkārši pazuda. Uz kāda klintsbluķa ūdenī gulēja kākaulis, tas bija slapjš un beigts un izskatījās kā izgriezts plastikāta maisiņš. Sofija apgalvoja, ka tā esot veca vārna, taču vecāmāte neticēja.
"Bet ir taču pavasaris!" Sofija sacīja. "Viņi tagad nemirst, tie ir pavisam jauni un tikko apprecējušies, tu pati tā teici."
"Mjā," vecāmāte novilka. "Šis katrā ziņā nomira."
"Kāpēc tas nomira?" Sofija iesaucās, viņa bija ļoti dusmīga.
"No nelaimīgas mīlestības," vecāmāte paskaidroja. "Tas visu nakti dziedāja un kladzināja savai pīlītei, bet tad ieradās cits un viņu atņēma, un tad kākaulis pabāza galvu zem ūdens un aizpeldēja."
"Tā nav taisnība!" Sofija kliedza un sāka raudāt. "Kākauļi nevar noslīkt, stāsti kārtīgi."
Tad vecāmāte stāstīja, ka šis kākaulis vienkārši sasitis galvu pret akmeni, tas dziedājis un kladzinājis bez mēra, neskatīdamies, kurp traucas, un tad noticis tā, kā noticis, tieši brīdī, kad kākaulis bijis ļoti laimīgs.
"Tas jau ir labāk," Sofija sacīja. "Vai mums nevajadzētu putnu apglabāt?"
"Tas nav vajadzīgs," vecāmāte atbildēja. "Uznāks paisums, un kākaulis pats sevi apglabās. Jūras putni jāapglabā tāpat kā jūrnieki."
Viņas gāja tālāk un runāja par jūrnieku apglabāšanu, kākauļi dziedāja divbalsīgi un trīsbalsīgi, aizvien tālāk projām. Šaurums pret zemesragu ziemas vētrās bija pilnīgi pārvērsts. Agrāk tur gulēja tikai akmeņi, un tagad viss bija smilšu liedags.
"To vajadzētu izglābt," vecāmāte sacīja un pabakstīja ar savu kūju smiltīs. "Ja ūdens pacelsies un vējš pūtis no ziemeļiem, smiltis atkal tiks aiznestas." Viņa visā garumā izstiepās izbalējušu niedru kaudzē un skatījās debesis, Sofija nogūlās blakus. Kļuva siltāk un siltāk, un pēc krietna brīža viņas izdzirda gājputnu īpatni vēso, gluži kā apslāpēto skaņu un redzēja visu baru pārlidojam salu ziemeļaustrumu virzienā.
"Un ko mēs tagad darīsim?" Sofija jautāja.
Vecāmāte ierosināja, ka Sofija varētu apstaigāt zemesragu un paskatīties, kas izpeldējis krastā.
"Un tu esi droša, ka tev nekļūs garlaicīgi?" Sofija jautāja.
"Pilnīgi droša," vecāmāte atteica. Viņa pagriezās uz sāniem un izstiepa roku pār galvu. Starp svītera piedurkni, cepuri un baltajām niedrēm viņa varēja redzēt debesu, jūras un smilšu trijstūri, pavisam mazu trijstūri. Viņai blakus smiltis stāvēja sauss stublājs, kas starp savām zobainajām lapām turēja jūras putna dūnu. Viņa uzmanīgi pētīja tās konstrukciju, stingro, balto kātiņu vidū un tam apkārt dūnas, gaišbrūnas un vieglākas par gaisu, pēc tam tumšākas un spīdīgas pret galiņu, kas noslēdzās ar mazu, taču priecīgu izliekumu. Dūna kustējās gaisa plūsmā, kuru viņa nesajuta. Vecāmāte konstatēja, ka stublājs un dūna atrodas tieši tādā attālumā, kas piemērots viņas acīm. Viņa prātoja, vai dūna ieķērusies stiebrā tagad, pavasari, varbūt naktī, vai arī stāvējusi tur visu ziemu. Viņa skatījās uz noapaļoto padziļinājumu smiltīs ap stublāja sakni un uz jūraszāļu vītni, kas apvijusies ap stiebru. Turpat blakus gulēja mizas gabaliņš. Ja to vēroja ilgi, tas izauga un kļuva par ļoti vecu kalnu, virspusē bija krāteri un bedres, kas līdzinājās virpuļiem. Mizas gabals bija skaists un dramatisks. Tas gūla pār savu ēnu smiltīs, skarot to vienā vienīgā punktā, un smiltis bija rupjas, tīras un gandrīz pelēkas rīta gaismā, debesis pavisam tukšas, arī jūra.
Atgriezās Sofija, viņa skrēja. "Es atradu truli!" viņa kliedza. "Tas ir liels, tas ir no kuģa! Garš kā laiva!"
"Nevar būt," vecāmāte atteica.
Viņai bija svarīgi necelties augšā pārāk ātri, tāpēc pietika laika pavērot stublāju mirklī, kad dūna atstāja savu sprostu un to aiznesa vieglā rīta brīze. Dūna tika aiznesta no viņas redzeslauka, un, kad vecāmāte uztrausās kājās, ainava bija kļuvusi mazāka. Viņa sacīja: "Es redzēju spalvu, kākauļa dūnu."
"Kāda kākauļa?" Sofija jautāja, jo viņa jau bija aizmirsusi putnu, kas nomira aiz mīlestības.
Berenike
Kādu vasaru Sofijai bija pašai sava viešņa, pirmā ciemos ieradusies draudzene. Tā bija diezgan maza meitenīte, kuras matus Sofija apbrīnoja. Viņas jaunās draudzenes vārds bija Jērdisa Evelīne, taču viņu dēvēja par Pipsanu.
Sofija pastāstīja vecaimātei, ka Pipsana baidoties, ka viņu var izvaicāt par īsto vārdu, un patiesībā viņa baidoties no visa, tāpēc ar viņu jāapietas ļoti piesardzīgi, un abas vienojās vismaz sākumā nebiedēt Pipsanu ar ko tādu, ko viņa nekad nav redzējusi. Atbraucot Pipsana bija aplami saģērbta, un viņai kājās bija kurpes ar ādas zolēm, viņa bija pārāk labi audzināta un pavisam klusa, un mati bija tik skaisti, ka elpa aizrāvās.
"Vai tie nav skaisti?" Sofija čukstēja. "Paši cirtojas."
"Ļoti skaisti," vecāmāte atteica. Viņas saskatījās un lēnām pamāja ar galvu, Sofija nopūtās un paziņoja: "Esmu nodomājusi viņu aizsargāt. Vai mēs nevarētu nodibināt slepenu apvienību viņas aizsardzībai? Vienīgā bēda ir tā, ka Pipsana neskan aristokrātiski."
Vecāmāte ierosināja, ka bērnu vajadzētu saukt par Bere- niki, tas ir, tikai apvienībā, Berenike esot karaliene, kas kļuvusi slavena ar saviem matiem, un arī zvaigznājs.
Šīs slepenās tēlainības apņemta, būdama daudzu nopietnu sarunu temats, Pipsana staigāja pa salu — neparasti mazs un pārbijies bērns, kas nevarēja palikt viens pats. Tāpēc Sofijai allaž bija jāsteidzas, nebija daudz minūšu, kad viņa uzdrīkstētos atstāt savu viešņu vienu. Vecāmāte gulēja viesu istabā namiņa otrā pusē un izdzirda Sofiju nākam, Sofija elsdama uznesās pa kāpnēm un ar blīkšķi iebrāzās istabā, apsēdās uz gultas un čukstēja: "Viņa padara mani traku. Viņa negrib mācīties airēt, jo neuzdrošinās kāpt laivā. Viņa domā, ka ūdens ir auksts. Ko mēs iesāksim ar Bereniki?" Viņas noturēja īsu apspriedi, pagaidām neko nenolemjot, un Sofija atkal izbrāzās ārā.
Viesu istaba bija būvēta vēlāk, tāpēc tai piemita sava personiskā forma. Šī istaba cieši spiedās pie namiņa dibensienas, un tai bija darvota iekšsiena, kur karājās tīkli un duļļi, un virves, un citas mantas, kas ir noderīgas un vienmēr tur karājušās. Griesti bija ļoti šķībi, jo tie bija īstā jumta turpinājums, un istaba stāvēja uz pāļiem, jo klints nolaidās lejup, līdz bijušajam muklājam starp namiņu un malkas grēdu. Ārpusē augošās priedes dēļ viesu istaba nebija iznākusi daudz garāka par gultu, citiem vārdiem sakot, tas bija pavisam īss gaitenis, izkrāsots zilā krāsā, ar durvīm un naglu kastēm vienā galā un pārāk lielu logu otrā. Logs bija liels tāpēc, ka palicis pāri, un kreisajā pusē jumta dēļ tas bija šķībs. Gulta bija balta un rotāta ar dažiem ziliem un zeltītiem ornamentiem. Zem viesu istabas glabājās lietaskoki un kannas ar darvu, benzīnu un pernicu, tukšas kastes, lāpstas un iesmi, kā ari daudz vecu igvāšu un visvisādu mantu, kas vēl bija pārāk glītas, lai tiktu izmestas. Citiem vārdiem runājot, viesu istaba bija jauka telpa un krietni atdalīta no visa pārējā, detaļas pieminēt nav