Sofija atrāva durvis, ienāca istabā un teica: "Viņa raud. Viņai ir bail no skudrām, un viņa domā, ka tās ir visur. Viņa nemitīgi cilā kājas, lūk šitā, cērt pie zemes, raud un neuzdrošinās stāvēt mierīgi. Ko mēs ar viņu iesāksim?"
Abas nolēma izvizināt Bereniki ar laivu, jo tur nav skudru, tā pārvilinot viņu no lielām bailēm mazākās, un vecāmāte lasīja atkal tālāk.
Viņas gultas galvgalī karājās jauka glezna, kas attēloja eremītu. Tā bija krāsaina reprodukcija uz glancēta papīra, izgriezta no kādas grāmatas. Tur bija redzams tuksnesis dziļā mijkrēslī, tikai debesis un izkaltusi zeme. Vidū savā gultā gulēja eremīts un lasīja, ap viņu bija tāda kā atklāta telts, naktsgaldiņš un petrolejas lampa. Telts, gulta, gaismas aplis un naktsgaldiņš aizņēma gandrīz tikpat maz vietas kā viņš pats. Tālāk prom mijkrēslī neskaidri un tikai viegli iezīmētu varēja samanīt gulošu lauvu. Sofija uzskatīja, ka lauva ir draudīga, bet vecāmāte domāja, ka tā drīzāk sargā eremītu.
Kad pūš dienvidrietenis, viegli var rasties sajūta, ka dienas nomaina cita citu bez pārmaiņām un jebkādiem notikumiem, dienu un nakti ir tā pati vienmērīgā un mierīgā šalkoņa. Tētis tikai strādā pie sava galda. Tīkli tiek iemesti un izvilkti. Ikviens staigā pa salu savos darbos, kas ir tik pašsaprotami, ka par tiem nerunā, necenšoties izraisīt nedz apbrīnu, nedz simpātijas. Aizvien ir tā pati garā vasara, un viss turpina augt savā ritmā. Tas, ka salā bija ieradusies meitene Berenike, — tagad sauksim viņu šai slepenajā vārdā —, radīja sarežģījumus, ko neviens nebija paredzējis. Viņi nebija sapratuši, ka dzīve uz salas visā savā nejaušībā ir nedalāms veselums. Viņu izklaidīgais dzīvesveids, sekojot vasaras lēnajai gaitai, nekad nebija rēķinājies ar kādu viesi, un viņi nesaprata, ka meitene Bere- nike vairāk baidās no viņiem nekā no jūras un skudrām, un kokos šalcošā vēja naktī.
Trešajā dienā Sofija ienāca viesu istabā un sacīja: "Tas vairs nav izturams. Viņa ir bezcerīga. Es pierunāju viņu nirt, bet tas neko nelīdz."
"Vai viņa patiešām ienira?" vecāmāte jautāja.
"Jā gan. Es viņu pagrūdu, un tad viņa ienira."
"Ak tā," vecāmāte noteica. "Un tālāk?"
"Viņas mati nepanes sālsūdeni," Sofija apbēdināta paskaidroja. "Tie izskatās briesmīgi. Un tieši mati man tik ļoti patika."
Vecāmāte atmeta segu, piecēlās, paņēma savu kūju un jautāja: "Kur viņa ir?"
"Kartupeļu lauciņā," Sofija sacīja.
Vecāmāte viena pati devās pāri salai uz kartupeļu lauciņu. Tas gulēja mazliet virs jūras, aizvējā starp akmeņiem, un visu dienu to apspīdēja saule. Agrās šķirnes sēklas kartupeļi tiek salikti smilšu dobē, un pa virsu tiek uzklātas jūraszāles. Tos laista ar sālsūdeni, un izaug tīri, ovāli kartupelīši ar rožainu spīdumu — pavisam mazītiņi. Bērns sēdēja aiz lielākā akmens, pa pusei paslēpies zem priežu zariem. Vecāmāte apsēdās gabaliņu nostāk un sāka rakt ar savu mazo lāpstiņu. Kartupeļi vēl bija pārāk mazi, tomēr viņa izraka kādus desmit gabalus. "Redzi, kā to dara," viņa sacīja Berenikei. "Iestāda vienu lielu, un iznāk daudz maziņu. Ja mazliet pagaida, visi izaug lieli."
Berenike ātri paskatījās uz viņu pa sapinkāto matu apakšu un atkal novērsās, viņai nerūpēja kartupeļi, nerūpēja itin nekas.
Kaut viņa bijusi mazliet lielāka, vecāmāte nodomāja. Vislabāk jau krietni lielāka, tad es varētu viņai pateikt, ka saprotu, cik briesmīgi tas ir. Cilvēks pa galvu pa kaklu tiek iemests saliedētā pulciņā, starp ļaudīm, kas allaž dzīvojuši kopā un pieraduši staigāt cits ap citu vietā, ko tie pazīst un pārzina, un ik mazākais drauds viņu ieradumiem padara viņus vēl salie- dētākus un pašpārliecinātākus. Sala var kļūt šausmīga tam, kurš tuvojas no ārpuses. Viss ir pabeigts, ikvienam ir sava vieta, stūrgalvīga, mierīga un pašpietiekama. Viņu krastos viss notiek saskaņā ar rituāliem, kas atkārtošanās dēļ ir cieti kā akmens, un vienlaikus viņi klīst caur savām dienām tik untumaini un nejauši, it kā pasaule beigtos pie apvāršņa. Vecāmāte prātoja par to tik spraigi, ka aizmirsa kartupeļus un Bereniki. Viņa skatījās uz aizvēja puses krastu un uz viļņiem, kas skalojās ap salu abās pusēs, savienojās un turpināja virzīties uz cietzemi, — gara, zila ainava ar izzūdošām viļņu mugurām, kas aiz sevis atstāja tikai mazu mierīga ūdens ķīli. Šķērsām pāri jūras līcim peldēja zvejas laiva ar lielām baltām ūsām.
"Re!" vecāmāte sacīja. "Tur peld laiva." Viņa ar skatienu meklēja Bereniki, bet tagad bērns bija pilnīgi paslēpies zem priedes. "Re!" vēlreiz sacīja vecāmāte. "Tur nāk bandīti. Tagad mums jāpaslēpjas." Ar zināmu piepūli viņa palīda zem priedes un čukstēja: "Redzi, tur viņi ir. Viņi stūrē šurp. Tagad tu sekosi man uz drošāku vietu." Vecāmāte sāka rāpties pār klinti, un Berenike uz visām četrām lielā ātrumā sekoja viņai. Viņas devās apkārt mazam zileņu ceram un nonāca ieplakā ar kārklu krūmiem, tur bija slapjš, bet neko nevarēja līdzēt.
"Tā," vecāmāte sacīja, "nu mēs pagaidām esam drošībā." Viņa paskatījās uz Berenikes seju un piebilda: "Tas ir — mēs esam drošībā. Viņi nekad mūs neatradīs."
"Kāpēc viņi ir bandīti?" Berenike čukstēja.
"Tāpēc, ka viņi ieradīsies un iztraucēs mūs," vecāmāte atbildēja. "Mēs esam ļaudis, kas dzīvo uz salas, un visi, kas šurp brauc, lai turas pa gabalu."
Zvejnieku laiva devās tālāk. Sofija staigāja meklēdama, viņa meklēja pusstundu, un, beidzot atradusi abas mierīgi nodarbojamies ar kurkuļu tramdīšanu, viņa pārskaitās. "Kur jūs bijāt!" viņa kliedza. "Es visur izmeklējos!"
"Mēs paslēpāmies," vecāmāte paskaidroja.
"Mēs paslēpāmies," Berenike atkārtoja. "Mēs neļausim nevienam braukt šurp." Viņa piegāja ļoti tuvu vecaimātei un nenovērsdamās raudzījās uz Sofiju.
Sofija neko neteica, piepeši apgriezās un aizskrēja prom.
Sala sarāvās un kļuva šaura. Lai ietu kur iedama, Sofija apzinājās, ka viņas abas tur ir, un bija spiesta doties tālu prom, bet, tiklīdz viņas pazuda, Sofija bija spiesta viņas sameklēt, lai varētu atkal pamest.
Pamazām vecāmāte nogura un uzrausās pa viesu istabas kāpnītēm. "Tagad es mazliet palasīšu," viņa sacīja. "Ej un paspēlējies ar Sofiju kādu laiciņu."
"Nē," Berenike teica.
"Tad ej paspēlējies viena."
"Nē," Berenike teica un atkal izbijās.
Vecāmāte atnesa bloknotu un ogles zīmuli un nolika tos uz kāpnītēm. "Tev jāuzzīmē kāda bilde," viņa sacīja.
"Es nezinu, ko zīmēt," bērns atteica.
"Uzzīmē kaut ko briesmīgu," vecāmāte sacīja, jo tagad bija patiesi piekususi. "Uzzīmē briesmīgāko, ko tu proti, un dari to tik ilgi, cik vien iespējams."
Tad viņa aizbultēja durvis, apgūlās gultā un uzvilka segu pār galvu. Dienvidrietenis mierīgi un attāli žūžoja pāri krastiem un apņēma salas viduspunktu, kas bija viesu istaba un malkas grēda.
Sofija pievilka igvāti pie loga un uzrāpās uz tās, viņa pieklauvēja pie rūts trīs garus un trīs īsus sitienus. Kad vecāmāte bija izlīdusi no segām un pavērusi logu, Sofija paziņoja, ka izstājusies no apvienības. "No tās Pipsanu apvienības!" viņa sacīja. "Pipsanas mani neinteresē! Ko viņa dara?"
"Viņa zīmē. Zīmē visbriesmīgāko, ko zina."
"Viņa neprot zīmēt," Sofija kaislīgi čukstēja. "Vai tu iedevi viņai manu bloknotu? Kāpēc viņai jāzīmē?"
Logs tika aizcirsts, un vecāmāte apgūlās uz muguras. Sofija atgriezās trīs reizes, katru reizi ar briesmīgu zīmējumu, ko pielīmēja pie rūts ar bildi uz viesu istabas pusi. Pirmais zīmējums attēloja bērnu ar neglītiem matiem, bērns stāvēja un kliedza, kamēr pa viņu rāpoja lielas skudras. Otrā zīmējumā šim pašam bērnam bija trāpīts pa galvu ar akmeni. Trešajā bija pavisam parasta kuģa katastrofa, tāpēc vecāmāte pieņēma, ka Sofija ir izlikusi visas savas dusmas. Kad viņa atvēra grāmatu un beidzot atrada vietu, līdz kurai tikusi iepriekšējā reizē, pa durvjapakšu tika iebāzts papīrs.
Berenikes zīmējums bija labs, tas bija uzzīmēts tādā kā rūpīgā niknumā un attēloja būtni, kuras seja bija melns caurums. Šī būtne kustējās uz priekšu uzrautiem pleciem, un rokas bija gari, izplesti spārni kā sikspārnim. Tie sākās augšā pie kakla un abās pusēs vilkās pa zemi kā balsts vai, iespējams, šķērslis nenoteiktajam ķermenim bez kājām. Tas bija tik briesmīgs un izteiksmīgs attēls, ka vecāmāte sajuta apbrīnu, viņa atvēra durvis un sauca: "Tas ir labs! Tas ir patiesi labs zīmējums!" Viņa neskatījās uz bērnu, tikai uz zīmējumu, un viņas tonis nebija ne laipns, ne uzmundrinošs.
Berenike palika sēžam uz kāpnēm, nepagriezusies atpakaļ. Viņa paņēma mazu akmeni un pasvieda taisni gaisā, tad piecēlās un lēnām, pārdomātam kustībām gāja lejā uz pludmali. Sofija stāvēja pie malkas grēdas un gaidīja.
"Ko viņa tagad dara?" vecāmāte jautāja.
"Viņa met akmeņus jūrā," Sofija sacīja. "Viņa iet pa zemesragu."
"Tas ir labi," vecāmāte teica. "Nāc un paskaties, ko viņa uzzīmējusi. Kā tev patīk?"
"Nūu," Sofija novilka.
Vecāmāte ar divām spraudītēm piestiprināja zīmējumu pie sienas un sacīja: "Kāda lieliska ideja. Tagad liksim viņu mierā."
"Vai viņa prot zīmēt?" Sofija drūmi jautāja.
"Nē," vecāmāte atteica, "visticamāk ne. Viņa laikam pieder pie tiem, kas uztaisa vienu vienīgu labu darbu un vairs nekad to neatkārto."
Ganības
Sofija jautāja, kā izskatās debesis, un vecāmāte atbildēja, varbūt kā šai pļavā, viņas gāja garām kādām ganībām pie ciema ceļa un apstājās paskatīties. Bija ļoti karsts, lauku ceļš bija balts un saplaisājis, un visiem grāvmalas augiem bija apputējušas lapas. Viņas iegāja ganībās un apsēdās zālē, kas bija augsta un nepavisam ne putekļaina, tur auga zilie zvaniņi un kaķpēdiņas, un gundegas.
"Vai debesīs ir skudras?" Sofija jautāja.
"Nē," atteica vecāmāte un piesardzīgi atlaidās uz muguras, viņa uzvilka cepuri uz deguna un mēģināja slepus pagulēt. Tālumā nenogurstoši un miermīlīgi darbojās kaut kāda lauksaimniecības mašīna. Ja mašīnu neņēma vērā — to izdarīt bija pavisam viegli — un ieklausījās tikai kukaiņos, tie kļuva par daudziem tūkstošiem miljonu un piepildīja visu pasauli kāpjošos un krītošos sajūsmas un vasaras viļņos. Sofija plūca puķes un turēja tās rokā, līdz tās kļuva karstas un netīkamas, tad viņa uzlika puķes vecaimātei un jautāja, kā gan Dievs spējot sekot līdzi visiem, kuri vienlaikus skaita lūgšanu.
"Viņš ir tik gudrs, tik gudrs…" vecāmāte miegaini murmināja zem cepures.
"Atbildi kārtīgi," Sofija sacīja. " Kā viņš pagūst?"