Vecomāti pārņēma aizvien lielāka interese. Viņa uztaisīja viesnīcu, krodziņu un zvanu torni ar mazu lauvu smailē. Viņa atcerējās ielu nosaukumus, jo bija pagājis tik ilgs laiks, kopš viņa dzīvojusi Venēcijā. Kādu dienu Canal Grande sēdēja zaļa ūdensķirzaka, un satiksmei vajadzēja veikt garu apkārtceļu.
Tajā pašā vakarā sāka līt, un vējš pārmetās dienvidaus- trenī. Radio ziņoja par ciklonu un sešām ballēm pēc Boforta skalas, un neviens tam nepiegrieza īpašu vērību. Taču naktī, kad vecāmāte, kā parasti, pamodās un izdzirda pār jumtu rībam lietus šaltis, viņa atcerējās grimstošo pilsētu un kļuva nemierīga. Pūta stiprs vējš, un starp muklāju un jūru bija tikai piekrastes pļava. Vecāmāte iemiga, atkal pamodās un domāja par Venēciju un Sofiju, un katru reizi viņa dzirdēja lietu un viļņus. Kad sāka aust gaisma, viņa piecēlās, uzvilka virs naktskrekla vaskadrānas mēteli un uzlika galvā jūrnieka cepuri.
Vairs nelija tik stipri, taču zeme bija izmirkuši un tumša. Tagad viss labi augs, vecāmāte izklaidīgi nodomāja, viņa cieši satvēra savu kūju un cīnījās uz priekšu pret vēju. Pelēkā rītausma bija skaista, ar gariem, paralēliem lietus mākoņiem, kas virzās pār debesīm, jūra bija tumši zaļa ar baltām viļņu galotnēm. Viņa drīz vien ieraudzīja, ka visa piekrastes pļava ir pārplūdusi, un tad pamanīja Sofiju, kas lēkšoja pār klinti.
"Tā ir nogrimusi!" Sofija kliedza. "Pils ir prom!"
Rotaļu namiņš bija vaļā, un durvis dauzījās vējā.
"Ej gultā," vecāmāte sacīja. "Novelc kreklu, jo tas ir slapjš, aizver durvis un ej gultā. Es atradīšu pili. Apsolu, ka atradīšu."
Sofija raudāja ar pavērtu muti, viņa neklausījās. Beidzot vecāmāte aizveda viņu uz namiņu, lai pārliecinātos, ka Sofija ielīdīs gultā. "Es atradīšu pili," viņa atkārtoja. "Beidz kaukt un guli." Viņa aizvēra durvis un devās prom. Nokāpusi pludmalē, vecāmāte ieraudzīja, ka muklājs pārvērties par līci.
Viļņi skalojās augstu pār viršiem un atkāpās atpakaļ jūrā, un alkšņi stāvēja tālu ūdenī. Venēcija bija nogrimusi jūrā.
Vecāmāte palika stāvam un ilgi skatījās, tad pagriezās un devās mājup. Viņa iededza lampu, paņēma darbarīkus un piemērotu baisas koka gabalu un uzlika brilles.
Dodžu pils bija gatava pulksten septiņos, un tieši tobrīd Sofija pieklauvēja pie durvīm.
"Pagaidi," vecāmāte sacīja. "Krampītis priekšā."
"Vai tu atradi?" Sofija sauca. "Vai viņa tur vēl bija?"
"Kā tad," vecāmāte atteica. "Viss bija."
Pils izskatījās pārāk jauna, tā nekad nebija piedzīvojusi plūdus. Vecāmāte ātri paķēra ūdensglāzi un izlēja to pār Dodžu pili, viņa iztukšoja pelnu trauku plaukstā un ierīvēja kupolus un fasādi, bet Sofija visu laiku raustīja durvis un sauca, ka gribot tikt iekšā. Vecāmāte atvēra durvis un teica: "Mums paveicās."
Sofija pētīja pili ļoti uzmanīgi. Viņa nolika to uz naktsgaldiņa un neko neteica.
"Tā ir tāda, kādai tai jābūt, vai ne?" vecāmāte bažīgi jautāja.
"Kuš!" Sofija čukstēja. "Es gribu dzirdēt, vai viņa tur vēl ir?"
Viņas ilgi klausījās. Pēc tam Sofija sacīja: "Vari būt mierīga. Māmiņa teica, ka laiks bijis briesmīgs. Tagad viņa visu satīra un ir ļoti nogurusi.
"Jā, to es saprotu," vecāmāte noteica.
Bezvejš
Ļoti reti gadās tā, ka jūra ir tik mierīga, lai maza laiviņa ar piekaramo motoru uzdrošinātos doties uz Kumletu jeb Akmens krāvumu, kas ir pēdējā šēra Somu līcī. Lai turp nokļūtu, paiet stundas, un jāņem līdzi ēdiens visai dienai. Kumleta ir gara šēra, un pa gabalu tā izskatās kā divas salas, divas gludas muguras ar navigācijas zīmi uz vienas un mazu bāku uz otras. Nekāda akmens krāvuma tur vispār nav. Piebraucot tuvāk, var redzēt, ka akmens muguras patiesi ir gludas kā roņi un ka starp tām ir gara, šaura oļiem klāta zemesmēle. Oļi ir pavisam apaļi.
Jūra bija spoža kā eļļa un tik bāla, ka tik tikko varēja saredzēt, ka tā ir zila. Vecāmāte sēdēja laivas vidū zem violeta saulessarga, viņa necieta violetu krāsu, taču citādas nebija, un, starp citu, krāsa bija skaista un tikpat gaiša kā jūra. Saulessarga dēļ viņi izskatījās pēc vissliktākajiem vasarniekiem, taču tā nebija. Ģimene izkāpa krastā nejauši izvēlētā vietā, jo te nebija aizvēja puses, aizvējš bija visur, viņi uznesa krastā savas mantas un sviestu nolika ēnā. Klints zem pēdām bija karsta. Tētis iesprauda saulessargu kādā plaisā, tur vecaimā- tei vajadzēja gulēt uz gumijas matrača un justies labi. Viņa redzēja, kā tie abi aiziet katrs uz savu pusi, un sala bija tik liela, ka viņi ļoti drīz pārvērtās par maziem punktiņiem, kas kustas gar krastu. Tad vecāmāte izlīda no saulessarga apakšas, paņēma kūju un devās pati uz savu pusi, taču pirms aiziešanas nolika uz matrača svīterus un peldmēteļus, lai izskatītos, ka viņa guļ.
Vecāmāte nokāpa pludmalē interesantā vietā, kur skaisto peldvietas klinti pāršķēla aiza. Lai gan bija dienas vidus, aiza gulēja pati savā ēnā, un tā turpinājās tieši jūrā un vēl labu gabalu uz priekšu kā tumsas plaisa. Vecāmāte apsēdās un pamazām šļūca lejup, līdz beidzot ievēlās aizā un varēja baudīt mieru. Viņa aizsmēķēja cigareti un vēroja nemanāmo jūras viļņošanos. Pamazām aiz zemesraga parādījās laiva, tētis aplieca loku ap rifu, lai iemestu tīklus.
"Ak te tu esi," sacīja Sofija. "Es peldējos."
"Vai bija auksts?" vecāmāte jautāja. No lejas bērns pret sauli izskatījās kā vienmērīgi šaura ēna, maza nūjiņa.
"Nāvīgi auksts," Sofija atbildēja un ielēca aizā. Visa ieplaka bija pilna ar oļiem, lieliem kā galva, tad mazākiem un mazākiem līdz apmēram stikla lodīšu lielumam. Viņas sameklēja vietu, kur klints bija nosēta ar sīksīkajiem somu granātiem, kas te lāgiem sastopami, un mēģināja izurbināt tos ar saliekamo nazi. Tas neizdevās, tas nekad neizdodas. Viņas ēda kraukšķīgās maizītes un skatījās uz laivu, visi tīkli bija izmesti, un tagad tā atgriezās un pazuda aiz zemesraga.
"Zini, man lāgiem šķiet, ka ir tik nāvīgi garlaicīgi, ja viss ir labi," Sofija sacīja.
"Ak tā," vecāmāte atteica un paņēma jaunu cigareti, tā bija tikai otrā pirms divpadsmitiem, un viņa vienmēr centās smēķēt slepus, kad atcerējās.
"Nekas nenotiek," viņas mazmeita paskaidroja. "Es gribēju uzkāpt navigācijas zīmē, bet tētis teica, ka nedrīkstu."
"Žēl gan," vecāmāte noteica.
"Nē," Sofija atcirta. "Nav žēl. Nāvīgi stulbi."
"Kur tu esi ņēmusi to nāvīgo, tu to atkārto visu laiku."
"Nezinu. Izklausās labi."
"Violetā ir nāvīgi stulba krāsa," vecāmāte sacīja. "Kā maitām, reiz es atradu īstu maitu. Tas bija sivēns. Mēs vārījām kaulus veselu nedēļu, un smirdēja briesmīgi. Tavs tētis gribēja dabūt skeletu līdzi uz skolu. Zooloģijas stundai."
"Nē," Sofija aizdomīgi iebilda. "Kā tā? Uz kādu skolu?"
"Kad tavs tētis bija mazs."
"Cik mazs? Kādu sivēnu? Kā tu teici, kā to sauc?"
"Ak, nekas," vecāmāte attrauca. "Reiz, kad tavs tētis bija tikpat mazs kā tu."
"Viņš ir liels," bērns sacīja un sāka bakstīt smiltis ārā no pirkstu starpām. Viņas iegrima katra savā klusumā. Pēc brīža vecāmāte piezīmēja: "Pašlaik viņš domā, ka es guļu zem tā saulessarga."
"Bet tu neguli," Sofija sacīja. "Tu esi te un slepus pīpē."
Viņas izraudzījās akmeņus, kas nebija kļuvuši pavisam apaļi, un meta tos jūrā, lai tie kļūtu apaļāki. Saule gāja tālāk, laiva apbrauca ap zemesragu, izvilka tīklus un tūlīt iemeta atpakaļ.
"Nāvīgi slikti ķeras," vecāmāte sacīja.
"Paklau," Sofija bilda. "Man vairs nav laika palikt pie tevis, jo šodien esmu peldējusies tikai divas reizes. Tu taču nebēdāsies?"
"Es arī peldēšos," vecāmāte paskaidroja.
Sofija padomāja un sacīja: "Tu drīkstēsi peldēties. Bet tikai tur, kur es atļaušu."
Viņas viena otrai palīdzēja izrāpties no aizas un aplieca loku ap klinti, lai netiktu ieraudzītas. Slīpi aiz navigācijas zīmes atradās liela, dziļa iedobe.
"Vai tā ir laba?" Sofija jautāja.
"Laba," vecāmāte atteica, noāva kājas un iemērca iedobē. Ūdens bija silts un patīkams. Augšā uzvirpuļoja viegli brūnas duļķes un milzum daudz kurkuļu, taču tie atkal nomierinājās. Vecāmāte izpleta kāju pirkstus un iebāza kājas vēl dziļāk. Iedobes sašaurinājumā auga liels zeltenes pudurs, un dzeltenie laimiņi plaisās vilka svītras pār klinti. Gabalu tālāk tētis bija iekūris uguni, un dūmi cēlās stāvus gaisā.
"Man šķiet," vecāmāte ierunājās, "man šķiet, ka visus šos gadus, kamēr es braukāju starp šīm salām, ne reizi nav bijis tik mierīgs. Vienmēr pūta vējš. Viņš nekad neizbrauca jūrā, ja nebija vētra. Mums bija spritbura. Viņš stūrēja, un es tumsā paturēju acīs bojas, tik tikko paspēju, ziemeļu boja, es teicu, rietumu boja, tas notika trakā ātrumā, un reiz, kad atraisījās stūre…"
"Tu to sataisīji ar matadatu," Sofija sacīja.