"Vai varbūt tā bija drošības adata," Sofija atsāka. "Dažu dienu es tik precīzi neatceros. Kas bija pie stūres?"
"Tavs vectēvs, protams," vecāmāte atteica, "ar kuru es biju precējusies."
"Vai tu esi precējusies?!" Sofija iesaucās visdziļākajā izbrīnā.
"Nāvīgi dumji," vecāmāte nomurmināja, bet skaļi sacīja: "Par tām paaudzēm tev jāpajautā savam tētim, saki, lai viņš uzzīmē to uz papīra. Ja tev ir vēlēšanās."
"Nedomāju vis," Sofija laipni atteica. "Šobrīd esmu aizņemta."
Navigācijas zīme bija ļoti augsta, tā bija balta ar sarkanu trijstūri vidū. Starp dēļiem bija tik lielas atstarpes, ka nākamo kājas tik tikko sasniedza, un pēc katra pakāpiena ceļi sāka drebēt, ne jau stipri, tikai tā, ka vajadzēja pagaidīt, līdz tas pāriet. Tad sekoja nākamais kāpiens. Sofija bija tikusi gandrīz līdz virsotnei, kad vecāmāte viņu pamanīja. Vecāmāte tūlīt saprata, ka nedrīkst kliegt. Viņai jāgaida, līdz bērns atkal tiks lejā. Tas nebija bīstami, mazi bērni ir gluži kā pēr- tiķīši, viņi cieši pieķeras un nekrīt, ja vien viņus nenobiedē.
Tagad Sofija rāpās ļoti lēnām, ieturēdama ilgas pauzes starp katru pakāpienu, un vecāmāte saprata, ka viņa ir nobijusies. Viņa piecēlās pārāk ātri, un kūja ievēlās iedobē, un visa klints pārvērtās par nedrošu un naidīgu laukumu, kas izliecas viņai priekšā. Sofija tika galā ar vēl vienu pakāpienu.
"Tev labi veicas!" vecāmāte iesaucās. "Tagad paliek tikai drusciņ līdz virsotnei!"
Sofija turpināja. Viņa uzlika rokas uz pēdējā dēļa un nekustējās.
"Un tagad tev jākāpj lejā," vecāmāte sacīja.
Taču bērns nekustējās. Saule tā karsēja, ka navigācijas zīme ņirbēja, visas kontūras izplūda viļņos.
"Sofij," vecāmāte teica. "Man kūja iekrita bedrē, un es neturos kājās." Viņa pagaidīja un atkal iesaucās: "Man ir nāvīgi slikti, tu dzirdi! Man šodien nāvīgi grūti noturēt līdzsvaru, un man vajag to kūju!"
Sofija sāka kāpt zemē, tas notika vienmērīgi, pa vienam solim.
Sasodītā sīkaļa, vecāmāte nodomāja, drausmīgais bērns, bet tā notiek, ja aizliedz visu patīkamo. Tiem, kas ir īstajā vecumā.
Sofija bija tikusi zemē uz klints. Viņa ierāpās iedobē pēc kūjas un iedeva to vecaimātei, neskatīdamās uz viņu.
"Tev labi padodas kāpšana," vecāmāte stingri sacīja. "Tu esi arī drosmīga, jo es redzēju, ka tev bail. Vai man stāstīt to tētim vai ne?"
Sofija uzrāva vienu plecu un paskatījās uz vecomāti. "Varbūt pietiek ar tevi," viņa teica. "Bet tu taču varēsi to pastāstīt uz nāvesgultas, lai tas neietu zudumā."
"Tā ir nāvīgi laba doma," vecāmāte atbildēja. Viņa devās prom pār klinti un apsēdās pie gumijas matrača, tieši blakus violetajam saulessargam.
Kaķis
5
Kaķēns bija ļoti mazs, kad to atnesa, un varēja dzert pienu tikai no knupīša — paldies Dievam, bēniņos vēl bija Sofijas knupītis. Sākumā kaķēns gulēja kafijkannas sildītājā, lai viņam būtu silti, bet, kad iemācījās staigāt, viņš drīkstēja gulēt rotaļu namiņā Sofijas gultā. Kaķēnam bija pašam savs pēlis blakus Sofijas pēlim.
Tas bija pelēks zvejnieku kaķis un auga ātri. Kādu dienu kaķis pameta namiņu un ievācās mājā, kur pavadīja naktis zem gultas trauku mazgājamā bļodā, viņam jau tobrīd bija pašam savi uzskati. Sofija nesa kaķi atpakaļ uz namiņu, viņa darīja visu, lai pieglaimotos, tomēr, jo vairāk viņa kaķi mīlēja, jo ātrāk tas atkal metās uz trauku bļodu. Kad bļoda kļuva pārāk pilna, kaķis brēca, un tad kādam vajadzēja mazgāt traukus. Kaķēna vārds bija Ma Petite, bet viņu dēvēja par Mapi.
"Ar to mīlestību ir dīvaini," Sofija sacīja. "Jo vairāk tu to otru mīli, jo mazāk viņam patīc."
"Tas ir pilnīgi pareizi," vecāmāte piezīmēja. "Un ko tādā gadījumā darīt?"
"Tādā gadījumā tu turpini mīlēt," Sofija draudīgi atbildēja. "Mīli ļaunāk un ļaunāk."
Vecāmāte nopūtās un neko neteica.
Mape tika nēsāts apkārt uz visām jaukajām vietiņām, kas kaķim varētu patikt, taču viņš paskatījās apkārt un aizgāja. Viņš tika noņurcīts plakans un pieklājīgi to pacieta, un ielīda trauku bļodā. Viņš dabūja uzklausīt svarīgus noslēpumus, bet novērsa savu dzelteno skatienu, un šķita, ka šo kaķi pasaulē neinteresē nekas cits kā vien gulēšana un ēšana.
"Zini," Sofija sacīja. "Lāgiem man šķiet, ka es ienīstu Mapi. Es vairs nejaudāju viņu mīlēt un visu laiku domāju par viņu!"
Nedēļu pēc nedēļas Sofija vajāja kaķi. Viņa maigi uzrunāja kaķēnu, sniedza tam mierinājumu un sapratni, un tikai retu reizi viņai pietrūka pacietības, viņa iebļāvās un parāva kaķi aiz astes. Tad Mape iešņācās un palīda zem mājas, un pēc tam kaķim bija vēl labāka ēstgriba un viņš gulēja vēl ilgāk nekā parasti, saritinājies savā nepieejamā mīkstumā un glīti uzlicis ķepu uz deguna.
Sofija pārstāja rotaļāties, un viņai rādījās murgi. Viņa spēja domāt tikai par kaķi, kas negribēja būt uzticīgs. Pa to laiku Mape izauga un kļuva par kārnu un nevaldāmu kaķi, un kādā skaistā jūnija naktī viņš neatgriezās savā trauku bļodā. No rīta kaķis ienāca mājā un izstaipījās, vispirms priekškājas, slejot gaisā pēcpusi, tad pakaļkājas, piemiedza acis un sāka asināt nagus pret šūpuļkrēslu. Pēc tam ielēca gultā, lai pagulētu, visā kaķa ķermenī jautās mierīga augstprātība.
Kaķis ir sācis medīt, vecāmāte nodomāja.
Viņai bija taisnība. Jau nākamajā rītā kaķis atnāca un nolika uz sliekšņa mazu pelēki dzeltenu putniņu. Kakls bija pārkosts pavisam prasmīgi, un daži sarkani asins pilieni skaisti dusēja uz spožā spalvu tērpa. Sofija nobālēja, viņa nenovērsdamās vēroja nogalināto putnu. Viņa maziem, stīviem solīšiem sāniski virzījās garām slepkavam Mapēm, pagriezās un metās ārā.
Vēlāk vecāmāte pieminēja to īpatnību, ka plēsīgie dzīvnieki, piemēram, kaķi, nesaprot atšķirību starp žurku un putnu.
"Tad viņi ir dumji," Sofija strupi sacīja. "Žurka ir riebīga, bet putns ir jauks. Esmu nodomājusi nerunāt ar Mapi trīs dienas." Un viņa vairs nerunāja ar savu kaķi.
Katru nakti kaķis devās uz mežu un no rīta nogalināja savu medījumu un ienesa namiņā, lai tiktu apbrīnots, un katru reizi putns tika iemests jūrā. Mazliet vēlāk Sofija stāvēja aiz loga un kliedza: "Vai var nākt iekšā? Vai līķis ir nokopts?" Viņa sodīja Mapi un vairoja pati savas sāpes ar vārdzinošu skarbumu. Lāgiem viņa kliedza: "Vai esat nomazgājuši asins traipus?!" Vai: "Cik daudz šodien noslepkavoto?" Un rīta kafija vairs nebija tāda kā agrāk.
Tas bija liels atvieglojums, kad Mape beidzot iemācījās paslēpt savus noziegumus. Viens ir — redzēt asins peļķi, bet pavisam kas cits — tikai zināt par to. Mape droši vien nogura no visas šīs kliegšanas un brēkšanas, un varbūt kaķis domāja, ka ģimene apēd viņa putnus. Kādu rītu, kad vecāmāte verandā aizsmēķēja savu pirmo cigareti, viņai izkrita iemutis un ieripoja kādā grīdas šķirbā. Vecāmāte pacēla dēli un ieraudzīja, ko Mape paveicis, — veselu rindu glīti noēstu putniņu. Protams, viņa zināja, ka Mape turpina medīt un nespēj no tā atturēties, taču nākamo reizi, kad kaķis garāmejot noglaudās viņai gar kājām, viņa atrāvās un čukstēja: "Slīpētais sātans." Kaķa tasīte ar raudinām neskarta stāvēja pie kāpnītēm un pievilināja mušas.
"Paklau," Sofija sacīja. "Man gribētos, kaut Mape nekad nebūtu dzimis. Vai arī es nebūtu piedzimusi. Tas būtu daudz labāk."
"Tātad jūs joprojām nesarunājaties?" vecāmāte jautāja.
"Ne vārda," Sofija atbildēja. "Es nezinu, ko iesākt. Un, pat ja es viņam piedotu, tad kāds tur jaukums, ja viņam tas nemaz nerūp?" Un vecāmāte nespēja neko atbildēt.
Mape kļuva par mežonīgu kaķi un ļoti reti ienāca namiņā. Kaķis bija tādā pašā krāsā kā sala, gaiši pelēcīgi dzeltens ar svītrotām niansēm kā klintis vai saules plankumi uz smilšaina jūras dibena. Kad kaķis lavījās pār piekrastes pļavu, tā kustības bija kā vēja pūsma zālē. Viņš stundām ilgi uzglūnēja medījumam briksnājā, nekustīgs siluets, divas smailas ausis pret saulrietu, piepeši pazuda… un kaut kas iepīkstējās, vienu vienīgu reizi. Viņš palīda zem ložņājošām eglītēm, lietus izmērcēts un kārns kā virve, un tīksmīgi mazgājās, kad parādījās saule. Tas bija pavisam laimīgs kaķis, taču ne ar vienu nedalījās. Karstās dienās kaķis vāļājās uz līdzenās klints, un lāgiem viņš ēda zāli un kaķu vīzē vienā mierā atvēma savu spalvu. Un neviens nezina, ko viņš darīja starplaikos.
Kādu sestdienu uz kafiju ieradās Ēvergordi. Sofija nogāja liedagā un aplūkoja viņu laivu. Tā bija liela un pilna ar somām, benzīnkannām un groziem, un vienā grozā ņaudēja kaķis.
Sofija pacēla vāku, un kaķis nolaizīja viņai roku. Tas bija liels un balts, ar platu purniņu. Kaķis nemitējās murrāt, kad Sofija to pacēla un iznesa krastā.
"Ak tu atradi kaķi?" sacīja Ēvergordu Anna. "Tas ir jauks kaķis, taču neķer peles, tāpēc mēs domājām atdot to inženiera ģimenei."
Sofija apsēdās gultā, turēdama smago kaķi klēpī, tas nemitīgi murrāja. Kaķis bija mīksts, silts un padevīgs.
Viss nokārtojās pavisam viegli, ar ruma pudeli kā ķīlu apmaiņā. Mape tika noķerts un nepaspēja aptvert, kas par lietu, kad Ēvergordi jau bija ceļā uz ciemu.
Jauno kaķi sauca par Svanti. Svante ēda raudiņas un labprāt pieņēma glāstus. Kaķis ievācās rotaļu namiņā un katru nakti gulēja Sofijas rokās, un katru rītu tas ienāca uz rīta kafiju un gulēja tālāk gultā pie plīts. Ja spīdēja saule, kaķis izlaidās uz siltās klints.
"Ne tur!" Sofija kliedza. "Tā ir Mapes vieta!" Viņa panesa kaķi gabaliņu tālāk, kaķis nolaizīja viņai degunu un paklausīgi izlaidās jaunajā vietā.
Vasara kļuva aizvien skaistāka, gara mierīgu, zilu vasaras dienu virkne. Katru nakti Svante gulēja, piespiedis purniņu Sofijai pie vaiga.
"Ar mani ir jocīgi," Sofija sacīja. "Šķiet, ka skaistā laikā man kļūst garlaicīgi."
"Tiešām?" vecāmāte jautāja. "Tad tu esi tieši tāda pati kā vectēvs, arī viņam patika vētra." Taču, pirms viņa paspēja vairāk pastāstīt par vectēvu, Sofija devās prom.