"Mosties," Sofija čukstēja. "Mosties, mīlulīt, ir vētra."
Svante murrāja un izstiepa savas gultā sasilušās ķepas uz visām pusēm, palags bija noklāts ar kaķa spalvu.
"Celies!" Sofija kliedza. "Ir vētra!" Bet kaķis tikai pagriezās uz sava platā vēdera. Tad piepeši Sofija kļuva pavisam briesmīgi dusmīga, viņa ar kāju atspēra durvis un izmeta kaķi vējā, redzēja, kā tas pieglauž ausis, un iekliedzās: "Ej medīt! Dari kaut ko! Uzvedies kā kaķis!" Tad viņa sāka raudāt, aizskrēja uz viesu istabu un pieklauvēja pie durvīm.
"Kas tad nu?" vecāmāte teica.
"Gribu Mapi atpakaļ!" Sofija sauca.
"Bet tu taču zini, kā tas būs," vecāmāte sacīja.
"Tas būs briesmīgi," Sofija nopietni teica. "Bet es mīlu Mapi."
Un tad viņi atkal apmainīja kaķus.
Ala
Pašas lielākās salas līcīša tālākajā galā smiltīs auga zāle, īsa un ļoti zaļa. Zāles saknes ir pats stiprākais, kas vien sastopams, tās sasienas mezglos un kļūst par sīkstu masu, kas iztur jebkādus viļņus. Lielie jūras viļņi nāca tieši pāri smilšainajam līča dibenam, taču līča iekšienē sastapās ar zāli un noplaka. Tie izraka smiltis, to viļņi spēja, taču zāle tikai iegrima un iekārtojās jaunos pauguros un gravās. Varēja iet tālu ūdenī un just zāli zem pēdām, un augšā, krastā, zāle auga laukā no jūras aļģēm, un vēl tālāk augšā tā pārvērtās par mūžamežu starp spirejām, nātrēm, vīķiem un visiem citiem augiem, kam patīk sāls. Mūžamežs bija ļoti biezs un augsts un galvenokārt pārtika no jūras aļģēm un puvušām zivīm. Tas pacēlās tik augstu, cik vien spēja, un, kad vairs netika tālāk, tas sastapās ar pūpolvītoliem, pīlādžiem un alkšņiem, kas liecās lejup tik zemu, cik spēja, un, ejot starp tiem izplestām rokām, bija tāda sajūta kā peldot. Ievas un jo sevišķi pīlādži ziedot ož pēc kaķu mīzaliem.
Sofija ar lielām šķērēm iztaisīja caur mūžamežu ceļu, viņa strādāja pacietīgi, kad viņai uznāca vēlēšanās, un neviens par šo ceļu nezināja. Vispirms tas veda ap rožu krūmu, kas bija liels un slavens, un tā vārds bija Rosa Rugosa. Kad
krūms ziedēja milzīgiem ziediem, kas pārcieta vētras, bet krita, kad gribēja, ļaudis no ciema ieradās skatīties. Saknes bija augstas un viļņu noskalotas, un krūma zaros bija jūraszāles. Katru septīto gadu Rosa Rugosa nomira no sāls un grūtībām, taču tad apkārt smiltīs atdzīvojās tās bērni un viss bija kā agrāk. Tā vienkārši bija pārcēlusies gabaliņu nostāk. Ceļš veda tālāk caur nejauku nātru joslu, tad nāca spireja un vilkābele, un zeltene zem alkšņiem, un uz meža sliekšņa stāvēja liela ieva. Ja īstajā dienā un pareizajā vējā apguļas zem ievas, tad var pieredzēt, kā visas ziedlapiņas nobirst reizē, taču jāuzmanās no laputlm. Laputis turas cieši, ja tiek liktas mierā, bet, ja zarus kaut mazliet sakustina, tās krīt.
Aiz ievas nāk egles un sūna, un klints iet augšup, un katru reizi ala izraisa tādu pašu pārsteigumu. Tā piepeši ir. Tā ir šaura un ož pēc puvuma, sienas ir melnas un miklas, un pašā dziļumā atrodas altāris ar zaļām sūnām, kas ir tikpat biezas un smagas kā plīšs.
"Tu nezini, ko es zinu," Sofija sacīja. Vecāmāte nolika slepkavību grāmatu malā un gaidīja.
"Vai tu zini, ko es zinu?" Sofija stingri jautāja.
"Nē," vecāmāte atbildēja.
Viņas laiviņā aizairēja uz salu un pietauvojās pie kāda akmens. Pēc tam rāpoja apkārt rožu krūmam. Tā bija laba diena slepenajam ceļam, jo vecaimātei reiba galva un rāpot likās labāk nekā iet.
"Te ir nātres," viņa sacīja.
"Es tak tev teicu," Sofija attrauca. "Rāpo ātrāk, tas ir tikai mazs gabaliņš." Viņas nonāca līdz spirejai un zeltenei, un līdz ievai, tad Sofija pagriezās un teica: "Tagad vari atpūsties un paņemt cigareti." Taču vecāmāte bija aizmirsusi mājās sērkociņus. Viņas nogūlās zem ievas un domāja, un Sofija pajautāja, kam jābūt uz altāra.
"Kaut kam skaistam un neparastam," vecāmāte atteica.
"Piemēram?"
"Ak, jebkam…"
"Pasaki kārtīgi!"
"Šobrīd īsti nezinu," vecāmāte atbildēja, jo nejutās labi.
"Varbūt lielam daudzumam zelta," Sofija ierosināja. "Lai gan tas nav sevišķi neparasti."
Viņas rāpoja tālāk starp eglītēm, un pie alas vecāmāte iz- vēmās sūnās.
"Tā jau gadās," bērns noteica. "Vai paņēmi savu LupatroV'
Vecāmāte izstiepās visā garumā un neko neteica.
Pēc brīža Sofija pačukstēja: "Šodien man pietiek laika tev."
Zem eglēm bija gluži piemēroti vēss, un viņām nepavisam nebija jāsteidzas, tāpēc abas uz bridi iesnaudās. Pamodušās viņas aizrāpoja līdz pat alai, taču vecāmāte bija par resnu, lai tur ielīstu. "Tev vajadzēs pastāstīt, kā tur izskatās," viņa teica.
"Tur ir zaļš," Sofija stāstīja, "un ož pēc puvuma, un tur ir šausmīgi skaisti, un pašā dziļumā ir svēti, jo tur dzīvo Dievs, piemēram, kādā kārbiņā."
"Re kā," vecāmāte sacīja un iebāza galvu alā, cik dziļi vien varēja. "Un kas tad tur?"
"Vecas sēnes," Sofija atbildēja.
Taču vecāmāte redzēja, ka tie ir šampinjoni, un noņēma cepuri. Viņa iesūtīja mazmeitu alā salasīt sēnes, un iznāca pilna cepure.
"Tu teici, ka viņš dzīvo kārbiņā?" vecāmāte jautāja un izņēma svēto Lupatro kārbiņu, jo tagad tā bija tukša, un Sofija ielīda alā vēlreiz un nolika to uz altāra.
Viņas devās atpakaļ apkārt Rosa Rugosa krūmam un izraka vienu no tā bērniem, lai iestādītu pie viesu istabas kāpnītēm. Saknes šoreiz iznāca laukā bez grūtībām, turklāt ņemot līdzi krietni daudz zemes, un viņas to visu ievietoja Gordons Gin kastē, kas slējās no jūraszālēm. Mazliet tālāk viņas sēnēm atrada vecu ādas cepuri, lai vecāmāte varētu dabūt atpakaļ savējo.
"Paskat, kā viss nokārtojas," Sofija sacīja. "Vai mums vēl kas vajadzīgs? Saki, ko vien vēlies!?"
Vecāmāte teica, ka esot izslāpusi.
"Labi," Sofija sacīja. "Pagaidi mani." Viņa gāja gar liedagu, līdz atrada pudeli, kas gulēja smiltīs, tai nebija etiķetes. Viņas atvēra korķīti, un pudeles saturs uzputoja, un tas bija nevis Vichy, bet gan citronu limonāde, kas vecaimātei garšoja daudz labāk.
"Redzi nu!" Sofija sauca. "Viss nokārtojas! Un tagad es tev atradīšu jaunu lejkannu."
Taču vecāmāte atbildēja, ka viņai gluži labi patīkot vecā. Turklāt viņai esot sajūta, ka likteni nedrīkst izaicināt pārāk daudz. Viņas atmuguriski īrās mājup, irties atmuguriski ir mierīgi un jauki, un tas netērē spēkus. Kad viņas pārradās mājās, pulkstenis bija četri, un sēņu pietika visai ģimenei.
Lielceļš
Tas bija buldozers, milzīga un ellišķīgi oranža mašīna, kas ar blīkšķiem un dārdiem, un žvadzošiem žokļiem vēlās uz priekšu caur mežu, un uz tā un ap to kā histēriskas skudras rosījās ciema vīri un centās piespiest to doties uz pareizo pusi. "Sasodīts!" Sofija kliedza, pati nedzirdēdama, ko kliedz, viņa ar piena kanniņu rokās metās aiz kāda akmens un redzēja, kā mašīna izrok milzīgus akmens bluķus, kas bija gulējuši zem sūnām tūkstoš gadu, un tagad tie vienkārši izlidoja no zemes un tika pasviesti sāņus, un viss brakšķēja un šķēlās, kad priedes padevās un iznāca ārā ar noberztām saknēm. Ak Jēziņ, tagad aizies viss mežs!
Sofija stāvēja, mīņādamās sūnās, aiz izbīļa un sajūsmas trīcēdama no galvas līdz kājām, tagad bez skaņas aizgāja ieva, tā nogrima kā nopūta, un parādījās melna, spīdīga zeme, un buldozers atspērās un rēca tālāk. Vīri sakliedzās un bija nervozi, tas nebija nekāds brīnums, jo mašīna bija noīrēta un maksāja vairāk nekā simt marku stundā, šurpceļu un mājupceļu ieskaitot. Buldozers gribēja nokļūt lejā līdz pirmajam jūras līcim, tas bija pilnīgi skaidrs. Buldozers nepievērsa uzmanību taciņai, tas vienkārši devās šķērsām pāri un taisnā ceļā kā lemingu bars, jo veidoja autoceļu uz jūru.
Šobrīd gan nav jautri būt par skudru, Sofija nodomāja. Tāda mašīna var izdarīt jebko! Viņa aizgāja pēc piena un pēc pasta un atgriezās nevis pa taku, bet pa plato, neredzēto ceļu, kas piepeši bija pavisam kluss. Abās pusēs to apmaloja sagāzts haoss, it kā lielas rokas būtu atspiedušas mežu atpakaļ, liekušas un locījušas to kā mīkstu zāli, tādu zāli, kas vairs necelsies augšā. Sašķeltie stumbri bija balti un nosveķojušies, un pie meža gulēja zaļa, nekustīga masa, ne zariņš, ne lapiņa nespēja pakustēties vējā. Tas bija gluži kā iet starp akmens mūriem. Akmeņi nožuva, un tiem pielipusī zeme bija kļuvusi pelēka, arī uz jaunā ceļa bija lieli pelēki plankumi. It visur slējās nokostās saknes, un dažviet tās bija kā smalkas mežģīnes ar lielu daudzumu zemes pikucīšu, kas žuva saulē, drebēdami neredzamos pavedienos. Tā bija pārvērsta ainava, aizturētu elpu kā klusums pēc sprādziena vai kliedziena, un Sofija visu aplūkoja un devās tālāk pa jauno ceļu, kas šķita daudz garāks nekā vecais. Mežā nebija dzirdama ne skaņa. Nonākusi pie jūras līča, viņa redzēja, kā buldozers iezīmējas pret ūdeni visā savā kroplumā, tas bija nonācis līdz piekrastes pļavai un tur šķībi iebraucis kādā iedobumā un uzvandījis daudz smilšu. Zāļainais uzkalns bija padevies — mīksti un nodevīgi, pavisam neizskaidrojami —, un tur nu mežēdājs brīnums gulēja kluss un nepareizā leņķī, pārtraukta spēka attēls. Blakus mašīnai sēdēja Ērstremu Emīls un smēķēja.
"Kur pārējie?" Sofija jautāja.
"Viņi aizgāja pēc dažiem rīkiem," Emīls atbildēja.
"Kādiem?" Sofija jautāja. Un Emīls atrauca: "Tā kā tu nu zinātu kaut ko par mašīnām." Sofija devās tālāk pa zāli, pār zaļo, stipro pļavu, kas iztur jebkuras vētras, tikai iegrimst, mazliet iesēžas un turpina pīt savas ciešās, sīkās saknītes. Pašā zemesraga galā pie laivas sēdēja un gaidīja vecāmāte. Tāda mašīna! — Sofija nodomāja. Viņa brīnīsies. Tas ir gluži kā toreiz, kad Dievs sodīja Gomoru. Būs šausmīgi jautri braukt, nevis iet.
Saulgrieži
Ģimenei bija kāds draugs, kurš nekad nekļuva uzbāzīgs, un tas bija Ēriksons. Viņš ar laivu pabrauca garām vai varbūt bija domājis ierasties, taču tā nesanāca, un bija vasaras, kad Ēriksons neparādījās salas tuvumā ne savā laivā, ne savās domās.
Ēriksons bija mazs un stiprs un tādā pašā krāsā kā ainava, taču acis bija zilas. Runājot vai domājot par viņu, šķita dabiski pacelt skatienu un palūkoties pār jūru. Viņam bieži gadījās nelaimes, un viņu nokaitināja slikts laiks vai ķibeles ar motoru. Reņģu tīkli saplīsa vai ieķērās dzenskrūvē, un zivis un putni nebija tur, kur tiem paredzēts būt. Ja veicās labi, tad nokritās cenas, un viss tāpat bija cik garš tik plats. Taču aiz visa tā, kas var traucēt cilvēka arodam, pastāvēja pavisam citas iespējas un neparedzētas lietas.
Viņi jau sen un bez vārdiem bija sapratuši, ka Ēriksonam sevišķi nepatīk ne zivis, ne medības, ne motori. Tas, kas viņam patika, bija grūtāk precizējams, taču pilnīgi izskaidrojams. Viņa prāts un piepešās vēlmes lidoja kā jūras brīze pār ūdeni, tad tur, tad te, un viņš nemitīgi dzīvoja lēnprātīgā saspringumā. Jūrā vienmēr gadās neparasti notikumi, kaut kas atpeld vai uzskrien uz sēkļa, vai naktī tiek izmests pār bortu, kad mainās vējš. Te vajadzīgas zināšanas, fantāzija un negurstoša uzmanība. Un pavisam vienkārši — deguns. Lielās lietas vienmēr notiek tālu prom jūrā, un bieži vien tas viss ir tikai laika jautājums. Iekšējo šēru apvidū norisinās tikai sīkumi, bet arī par tiem jāparūpējas, tie ir darbiņi, kas saistīti ar vasarnieku iegribām. Kāds vēlas kuģa mastu uz jumta, cits grib pusotru tonnu smagu akmeni, kas būtu apaļš. Var atrast visu, ja vien meklē un ja ir laiks, tas ir, ja var atļauties meklēt, un šajos meklējumos cilvēks ir brīvs un atrod lietas, par ko nepavisam nav domājis. Lāgiem ļaudis ir ļoti parasti, piemēram, jūnijā viņi vēlas kaķēnu, bet pirmajā septembrī — noslīcinātu kaķi. Tas tiek nokārtots. Taču dažkārt viņiem ir kāds sapnis, un viņi vēlas kaut ko paturēt.