Noslēpumainais un pievilcīgais Ēriksonā bija tas, ka viņš nerunāja par sevi, šķita, ka viņam nav tādas vēlēšanās. Viņš nerunāja arī par citiem, tie viņu īpaši neinteresēja. Viņa retie apciemojumi varēja iekrist jebkurā diennakts laikā, un viņš nekad nepalika ilgi. Ja tā iegadījās, viņš iedzēra kafiju, kaut ko ieēda vai pieklājības pēc ieņēma vienu mēriņu, tad kļuva kluss un nemierīgs, sāka ieklausīties un devās projām. Kamēr Ēriksons bija pie viņiem, visi veltīja viņam nedalītu uzmanību. Neviens nenodarbojās ar ko citu, neviens neskatījās uz ko citu, tikai uz Ēriksonu. Viņi sekoja katram vārdam, ko viņš izteica, un, kad viņš bija prom un patiesībā nekas nebija pateikts, viņu domas nopietni kavējās pie tā, ko viņš bija atstājis neizteiktu.
Rīta mijkrēsli braukdams garām, Ēriksons varēja izmest krastā dāvanas — mazu lasi vai dažas mencas, mežrozīti ar saknēm un zemi papes kastē vai plāksnīti Captain's Cabin, skaistu izgrebtu lādīti vai pāris pludiņu ar emblēmu. Daudzas no šīm dāvanām vēlāk tika novērtētas triviālā naudā, tā bija ģimenes vienīgā iespēja noteikt sapņiem cenu. Un sapņi nodedzina krietni daudz benzīna.
Sofija mīlēja Ēriksonu. Viņš nekad nejautāja, ko viņa dara vai cik viņai gadu. Taču sveicināja viņu tikpat nopietni kā pārējos un tāpat atvadījās, īsi paklanījies un bez smaida. Viņi pavadīja Ēriksonu uz laivu. Tā bija liela, veca un grūti iedarbināma, taču ja reiz tā gāja, tad gāja. Viņš par to īpaši nerūpējās, tilpnē skalojās visvisādas drazas, un margapmale bija iesprāgusi. Taču aprīkojums bija kārtībā. Savas zivis viņš cepa uz karstā motora un gulēja roņādas guļammaisā, ko bija uz- šuvis viņa vectēvs. Viņam visur sekoja zeme, jūraszāles, zvīņas un smiltis, pakaļgalā kārtīgi novietoti gulēja tīkli, mānekļi un bise, bet tikai Dievs vien zina, kas atradās kastēs un maisos, kuri bija sakrauti priekšgalā. Ēriksons uzmeta galus uz klāja un atgrūdās no krasta. Dzenskrūve veica dažus priecīgus apgriezienus smiltīs, tā bija pieradusi un daudz ko pacieta, Ēriksons devās prom, nepamājis ar roku. Viņa laivai nebija vārda.
Tieši pirms vasaras saulgriežiem Ēriksons piestāja krastā un izcēla uz klints kādu kasti. Viņš teica: "Te ir paka salūta raķešu, ko tirgodamies dabūju piedevām. Ja atļausiet, es saulgriežu vakarā atbraukšu un mēģināšu tās izšaut." Viņš neizslēdza motoru, tūlīt padeva atpakaļ un aizbrauca. Ģimene novietoja kasti pie plīts, jo tā bija pavisam slapja.
Saulgrieži kļuva vēl nozīmīgāki nekā parasti. Vecāmāte noberza plīti ar Ferro un nokrāsoja plīts durtiņas ar sudrabotu krāsu. Visi logi tika nomazgāti, arī aizkari izmazgāti. Protams, neviens nedomāja, ka Ēriksons pamanīs, ko viņi paveikuši, ienācis iekšā, viņš nekad neskatījās apkārt. Tomēr viņi uzkopa visu vienkārši tāpēc, ka Ēriksons grasījās ierasties. Iepriekšējā dienā tika atvesti bērzu un pīlādžu zari un maij- puķītes, lielajās salās bija briesmīgi daudz odu. Viņi liedagā nokratīja laputis un skudras un devās mājup. Mājiņa pārvērtās par zaļu lapeni gan no ārpuses, gan iekšpuses, katrs bērziņš stāvēja savā ūdens burkā. Jūnijā gandrīz visi ziedi ir balti.
Vecāmāte prātoja, vai nevajadzēja saulgriežu vakarā ielūgt radus, taču neviens nedomāja, ka tas būtu labi, ne jau ar Ēriksonu, viņš ieradās viens un palika tik ilgi, līdz juta, ka laiks doties prom.
Rītā pirms saulgriežu nakts pūta stiprs ziemeļu vējš. Vēlāk dienā sāka līt, un tētis pār zemesragā sakrauto ugunskuru izklāja brezentu. Brezentu iepūta jūrā, tā notika vienmēr. Tad viņš izņēma benzīna pudeli un novietoja to aiz pakšķa, tas ir negods, ja nespēj iekurināt ugunskuru. Diena vilkās lēni, un vējš nerimās. Tētis strādāja pie sava galda. Verandā stāvēja viņa palaišanas ierīce Ēriksona raķetēm, celiņi bija vērsti slīpi uz augšu.
Viņi uzklāja pusdienu galdu četriem. Ēriksonu vajadzēja pamielot ar siļķi, cūkgaļu, kartupeļiem un divu veidu dārzeņiem. Pēc tam sekotu marinēti bumbieri.
"Viņš neēd saldo," Sofija nervozi bilda. "Un neēd arī dārzeņus, viņš saka — tā esot zāle. Tu tak zini."
"Jā, jā," vecāmāte atteica. "Bet tie labi izskatās."
Degvīns stāvēja pagraba bedrē zem grīdas, un viņi bija atveduši pienu. Ēriksons nekad nedzēra vairāk par vienu vai diviem mēriņiem degvīna, taču viņam ļoti garšoja piens.
"Novāc salvetes," Sofija sacīja. "Tās ir muļķīgas."
Vecāmāte noņēma salvetes.
Visu dienu vējš pūta vienlīdz nikni, taču nepieņēmās spēkā. Lāgiem uznāca lietus gāzieni. Zemesragā kliedza zīriņi, un diena gāja uz vakaru.
Manā jaunībā, vecāmāte nodomāja, laiks saulgriežos bija pavisam citāds. Nevienas vēja pūsmiņas. Dārzs bija uzplaucis, un mums bija saulgriežu kārts ar vainagiem līdz pašam vimpelim. Vienīgais apbēdinājums bija tas, ka vimpelis ne- plīvoja. Mums nebija ugunskuru. Kāpēc mums nebija ugunskuru… Viņa gulēja gultā, skatījās augšup zaļajās bērzu lapās un pamazām iesnaudās.
Piepeši kāds iekliedzās un durvis atsprāga vaļā, istaba bija diezgan tumša, jo saulgriežu naktī nedrīkst iedegt lampu. Vecāmāte uztrūkās un saprata, ka ieradies Ēriksons. "Pasteidzies!" Sofija sauca. "Viņš negrib ēst! Mums tūlīt jāsāk. Mums jāuzvelk siltas drēbes un šausmīgi jāsteidzas!"
Vecāmāte uztrausās kājās un sameklēja savu svīteri, atrada siltās bikses un kūju un pēdējā mirklī iebāza kabatā Lupatro. Pārējie skraidīja šurpu turpu, un viņa dzirdēja, ka lejā, piestātnē, rūc Ēriksona motors. Uz klints bija gaišāk, vējš bija iegriezies no rietumiem, smidzināja smalks lietiņš, un piepeši vecāmāte pilnīgi pamodās. Viņa viena pati devās lejā uz krastu un iekāpa laivā. Ēriksons nesveicināja, tikai modri vēroja jūru, un, kad viņš atgāja no krasta, viņi nepārmija neviena vārda. Vecāmāte sēdēja uz grīdas. Laivai braucot, viņa īsos nogriežņos pār reliņiem redzēja viļņojošos jūru un manīja, kā gar krastu ziemeļpusē tiek iedegti pirmie ugunskuri. To nebija daudz, un lietus miglā tie bija tik tikko saskatāmi.
Ēriksons stūrēja tieši uz dienvidiem, uz Ārējo šēru, un kopā ar viņu šajā virzienā stūrēja daudzi citi, arvien vairāk un vairāk, viņi iznira no pustumsas kā ēnas. Pelēkajā jūrā zvalstījās koka kastes ar smagu skaistu, apaļu pudeļu balastu, tikai augšmala melni iezīmējās pret ūdens kustībām. Tikpat melni kā laivas, kas gāja ar motoru pilnā gaitā un samazinātu ātrumu, kamēr kastes cēla uz klāja, tad līkumoja atkal tālāk, un mantas glābšana bija izsvērti precīza kā deja. Krasta apsardze braukāja apkārt kuterī ar spēcīgo motoru un lasīja mantas savā pusē, nelikdamies citus redzot. Visi, kam piederēja kāda laiva, bija uz ūdens un grieza cits citam muguru. Ēriksons stūrēja, un Sofijas tētis liecās par reliņiem un cēla laivā, viņi palielināja tempu un taupīja katru kustību, lai nezaudētu ne sekundi, un beigās strādāja kopā ar braucošo laivu tik nevainojami, ka bija prieks redzēt. Vecāmāte skatījās, novērtēja un atcerējās. Un Jūhana nakts svētība aizvien lielākā skaitā līgojās Somu līcī. Tālumā virs cietzemes gaisā uzšāvās dažas vārgas raķetes, gaismas sapņu bultas pret pelēkajām saulgriežu debesīm. Sofija bija aizmigusi laivas dibenā.
Viss tika izglābts, vienalga, nonākdams īstajās vai neīstajās rokās, bet nekas negāja zudumā. Uz rīta pusi flote gandrīz vienlaikus izklīda, un katra laiva devās uz savu pusi, tālāk un tālāk. Rītausmā jūra bija pavisam tukša. Vējš pierima. Lietus mitējās. Skaidrs un skaists saulgriežu rīts kārtoja savas krāsas debesīs, un bija ļoti auksts. Kad Ēriksons piebrauca pie salas, zīriņi saka klaigāt, viņš neizslēdza motoru un devās prom, tiklīdz laiva bija brīva.
Brīdi tētis nodomāja, ka viņi taču būtu varējuši dalīties, bet tā bija nevilša doma, kas ātri pazuda. Viņš pagatavoja ikvienam sviestmaizi un izvilka verandā Ēriksona kasti ar raķetēm. Viņš ievietoja raķetes starta paliktnī. Pirmā neaizdegās, otrā arī ne. Neaizdegās neviena, jo tās visas bija sabojājis
ūdens. Tikai pati pēdējā aizdegās un uzšāvās pret saulrietu zilu zvaigznīšu lietū, zīriņi atkal saka klaigāt, un saulgriežu nakts bija galā.
Ēriksons, drošs paliek drošs, bija aizbraucis atpakaļ uz dienvidpusi.
Telts
Sofijas vecāmāte jaunībā bija bijusi skautu vienības vadītāja, un patiesībā tas bija viņas nopelns, ka mazas meitenītes tolaik vispār drīkstēja kļūt par skautiem. Viņas nespēja aizmirst, cik jautri viņām bijis, un bieži rakstīja vecaimātei vēstules un atgādināja par kādu notikumu, un citēja fragmentu no dziesmas, ko bija dziedājušas, skatīdamās nometnes ugunskurā. Vecāmāte uzskatīja, ka tas viss vairs nav aktuāls un ka šīs vecās meitenes ir maķenīt sentimentālas, tomēr veltīja meitenēm brītiņu laipnu domu. Pēc tam viņa nosprieda, ka skautu kustība ir kļuvusi par lielu un vairs nav personiska, un visbeidzot to visu aizmirsa. Vecāsmātes bērni nekad nebija kļuvuši par skautiem, nevienam tobrīd it kā nebija laika vai neviens par to neierunājās.
Kādu vasaru Sofijas tētis sagādāja telti un uzcēla to ieplakā, lai varētu tur paslēpties, ja sarodas pārāk daudz ļaužu. Telts bija tik maza, ka vajadzēja mesties rāpus, lai tajā ielīstu, un tur bija vieta diviem, ja gulēja cieši blakus. Bet sveces vai lampu tur nevarēja ienest.
"Vai tā ir skautu telts?" Sofija jautāja.
Vecāmāte nosprauslājās. "Mēs paši šuvām sev teltis," viņa sacīja un atcerējās, kā tās izskatījās, lielas, stingras un pelēkbrūnas, šī bija spēļmantiņa, gaišdzeltena spēļmantiņa verandā nakšņojošiem viesiem, nekas pieminēšanas vērts.
"Vai tā nav skautu telts?" Sofija noraizējusies atkārtoja.
Tad vecāmāte atbildēja, ka varētu jau būt, tikai tādā gadījumā ļoti moderna, un viņas ielīda teltī un apgūlās viena otrai blakus.
"Tagad tu nedrīksti aizmigt," Sofija teica. "Tev jāpastāsta, ko nozīmēja būt skautam un par visu, ko jūs darījāt."
Ļoti sen vecaimātei bija gribējies pastāstīt par visu, ko viņi darījuši, bet tobrīd neviens nebija papūlējies pajautāt. Un tagad vēlēšanās bija pārgājusi.
"Mums bija nometnes ugunskuri," viņa īsi atbildēja un piepeši sajuta grūtsirdību.
"Un vēl?"
"Baļķis, kas ilgi dega. Mēs sēdējām apkārt, un bija auksts. Mēs ēdām zupu."
Dīvaini, vecāmāte nodomāja, es vairs nespēju to aprakstīt, nevaru atrast vārdus, vai varbūt es vienkārši pietiekami nepūlos. Tas bija tik sen. Nevienam gar to nav daļas. Ja es nestāstu aiz savas vēlēšanās, tas pārvēršas par kaut ko, kas nekad nav noticis, tas noslēdzas un iet zudumā. Viņa piecēlās sēdus un sacīja: "Daždien es tik precīzi neatceros. Bet reiz tev būtu jāpamēģina nogulēt teltī visu nakti."
Sofija aiznesa uz telti savu gultasveļu. Saulrietā viņa aizvēra rotaļu namiņa durvis un pateica sveiki. Pavisam viena viņa devās uz ieplaku, kas šajā vakarā bija kļuvusi par ārkārtīgi attālu vietu, Dieva, ļaužu un skautu pamestu, neapdzīvotu apvidu, ar priekšā gaidāmu nakti. Sofija aizvilka rāvējslēdzēju un apgūlās taisni, uzvilkusi segu līdz zodam. Dzeltenā telts saulrietā kvēloja un piepeši kļuva ļoti draudzīga un maza. Neviens nevarēja ielūkoties iekšā, un neviens nevarēja palūkoties ārā, Sofija gulēja noslēgtā gaismas un klusuma kūniņā. Brīdī, kad saule norietēja, telts kļuva sarkana un viņa iemiga.
Naktis jau bija izstiepušās garumā, un, kad Sofija pamodās, viņa redzēja tikai tumsu. Kāds putns lidoja pār ieplaku un iekliedzās, vispirms tuvu un pēc tam vienu reizi tālumā. Tā bija mierīga nakts, tomēr Sofija dzirdēja jūru. Neviens negāja caur ieplaku, tomēr smiltis kustējās gluži kā zem soļiem. Sargājošā telts bija pievilkusi nakti tikpat tuvu, it kā viņa gulētu uz lauka. Jauni putni kliedza neparastās balsīs, un tumsa bija pilna svešu kustību un skaņu, ko neviens nevar izskaidrot vai noteikt, no kurienes tās nāk. To pat nevar aprakstīt.
"Ak, mīļo Dieviņ," Sofija sacīja, "neļauj man nobīties!" Un tūdaļ viņa sāka domāt, kā tas būtu — nobīties. "Ak, mīļo Dieviņ, liec lai viņi mani nenicina, ja es nobīšos."
Viņa ieklausījās pirmo reizi savā mūžā. Un, iznākusi no ieplakas, viņa pirmo reizi sajuta zemi sev zem pēdām un pirkstiem, aukstu, graudainu un satriecoši sarežģītu zemi, kas mainījās, kamēr viņa pa to gāja, smiltis un slapja zāle, un lieli, gludi akmeņi, lāgiem pie viņas kājām glaudās tik lieli augi kā krūmi. Zeme bija melna, bet debesīs un jūrā blāzmoja vāra, pelēcīga gaisma. Sala bija sarāvusies maza un dusēja jūrā kā dreifējoša lapa, bet viesu istabas logs bija gaišs. Sofija ļoti klusi pieklauvēja, jo visas skaņas bija kļuvušas pārāk lielas.
"Kā iet?" vecāmāte jautāja.
"Labi," Sofija atteica. Viņa apsēdās kājgalī un skatījās uz lampu, tīklu un lietusmēteļiem, kas karājās pie sienas, zobi mitējās klabēt, un viņa sacīja: "Nemaz nav vēja."
"Jā," vecāmāte teica. "Ir pavisam mierīgs."
Vecaimātei bija divas segas. Ja vienu noliktu uz paklājiņa un dabūtu spilvenu, tad tur iznāktu gulta. Tas nebija gluži tas pats, kas doties atpakaļ uz rotaļu namiņu, tas bija gandrīz kā gulēt ārā. Nē, tas tomēr bija iekšā. Turpretim, ja cilvēks teltī nebija viens, viņš tik un tā bija gulējis ārpus mājas.
"Tik daudz putnu šonakt," vecāmāte ieteicās.
Bija otra iespēja — paņemt vienu segu un gulēt verandā pavisam tuvu istabas sienai. Tad bija gan ārā, gan vienam pašam. Ak, mīļo Dieviņ!
Vecāmāte sacīja: "Es nevarēju aizmigt un tad sāku domāt par bēdīgām lietām." Viņa piecēlās gultā sēdus un pasniedzās pēc cigaretēm. Sofija aiz veca paraduma padeva viņai sērkociņus, taču viņas domas kavējās cituviet. "Tev taču ir divas segas?" viņa sacīja.
"Es domāju," teica vecāmāte, "ka lietas saraujas un aizslīd atpakaļ, un tas, kas reiz bija tik jautri, vairs neko nenozīmē, un tas šķiet tik trūcīgi. Kaut kādā ziņā nepateicīgi. Par to tak varētu vismaz pastāstīt."
Sofijai atkal saka salt. Viņi bija ļāvuši Sofijai gulēt teltī, lai gan viņa bija tam par mazu. Neviens no viņiem nesaprata, kā tas ir, viņi vienkārši bija ļāvuši viņai vienai gulēt ieplakā. "Ak tā?" viņa dusmīgi bilda. "Ko tu ar to domā — nav jautri!"
"Eh," vecāmāte atteica, "es tikai sacīju — ja tev pienācis tāds vecums un ir milzum daudz lietu, kurās vairs nevari piedalīties…"
"Nemaz ne. Tu visu laiku piedalies. Mēs darām tieši vienu un to pašu!"