"Ko īsti tu neatceries?" Sofija norūpējusies jautāja.
"Kā bija gulēt teltī!" vecāmāte iesaucās. Viņa nodzēsa cigareti, tad atlaidās un blenza griestos. "Manā zemē," viņa lēnām ierunājās, "meitenes nedrīkstēja gulēt telti. Es panācu to, ka viņas saņem atļauju, un tas nepavisam nebija viegli. Mums gāja brīnišķīgi, un tagad es pat nespēju pastāstīt, kā tas bija."
Putni atkal klaigāja, garām palidoja liels bars, nemitīgi klaigājot. Logs bija daudz tumšāks par nakti, jo dega lampa.
"Tad es tev pastāstīšu, kā tas ir," Sofija sacīja. "Visu dzird daudz skaidrāk, un telts ir tik maza." Viņa apdomājās un turpināja: "Ir tāda sajūta, it kā tu būtu pilnīgā drošībā. Un ir jauki, ka visu dzird."
"Jā," vecāmāte noteica, "dzird visu ārpusē."
Sofija sajuta, ka ir izsalkusi, un izvilka no gultapakšas ēdiena kasti. Viņas ēda sausmaizītes ar cukuru un sieru.
"Tagad man sāk nākt miegs," Sofija sacīja, "tāpēc laikam došos atpakaļ."
"Dari tā," vecāmāte teica. Viņa nodzēsa lampu, un pēc pirmā satumsuma viesu istaba kļuva atkal gaišāka, tā ka visu varēja saredzēt gluži skaidri. Sofija izgāja ārā un aizvēra durvis. Kad viņa bija prom, vecāmāte ietinās segā un centās atcerēties, kā tas bija. Tagad viņa atminējās labāk, patiesībā diezgan daudz. Atgriezās jaunas atmiņu ainas, aizvien vairāk un vairāk. Rītausmā bija auksts, taču viņa iemiga pati savā siltumā.
Kaimiņš
5
Kāds direktors uzbūvēja villu uz Zīriņu salas. Sākumā neviens par to nerunāja, viņiem ilgā laikposmā bija attīstījusies kāda īpašība, proti, klusēt par nepatīkamo, lai to mazinātu. Tomēr viņi ļoti apzinājās šīs villas klātbūtni.
Ikviens cilvēks, kas dzīvo uz salas, laiku pa laikam ļauj skatienam noslīdēt pār apvārsni. Viņš redz pazīstamo klinšaino pakalnu izliektās līnijas un navigācijas zīmes, kas vienmēr atradušās tajā pašā vietā, un gūst apstiprinājumu savai rāmajai apziņai, ka skats ir skaidrs un viss ir tā, kā tam jābūt. Skats vairs nebija skaidrs. To pārtrauca liela, četrstūraina villa, jauns un draudīgs orientieris, dziļš robs novērotajā apvārsnī, kas tik ilgi piederējis viņiem. Anonīmais arhipelāgs, kas bija salas slieksnis uz jūru, bija ieguvis svešu vārdu un slēdzis savas lagūnas. Un visļaunākais — ģimene vairs nebija paši tālākie iemītnieki.
Starp viņiem un direktoru bija nepilnu jūras jūdzi liels attālums. Iespējams, viņš bija arī sabiedrisks, ļoti iespējams, viņam patīk saieties un viņam ir liela ģimene, kas nospārda sūnu no klints un klausās radio, un grib runāt. Tā notiek nemitīgi, it visur, aizvien tālāk un tālāk.
Kādā agrā rītā tika pienaglots skārda jumts, liels, nikns, vizuļojošs jumts klaigājošu kaiju un zīriņu mākonī. Villa tika pabeigta, un strādnieki aizbrauca, un tad atlika tikai gaidīt direktoru. Dienas gāja, taču viņš neieradās.
Nedēļas beigās vecāmāte un Sofija paņēma laivu un devās jūrā, lai izmestu nelielu līkumu. Nonākušas līdz Asaru sēklim, viņas nolēma doties tālāk līdz Puišu šērai, lai paskatītos uz jūraszālēm, un lagūnā zem Puišu šēras bija tikai pāris airu vēzienu līdz Zīriņu salai. Tur nebija piestātnes, tikai augsts grants uzbērums. Pašā uzbēruma vidū direktors bija novietojis lielu plakātu ar melniem burtiem: Privāta teritorija. Izkāpšana aizliegta.
"Mēs kāpsim krastā," vecāmāte sacīja, viņa bija ļoti dusmīga. Sofija izskatījās pārbijusies. "Pastāv liela atšķirība," vecāmāte paskaidroja. "Neviens labi audzināts cilvēks nekāpj krastā cita salā, kad tā ir tukša. Bet, ja viņi uzstāda plakātu, tad cilvēki to dara, jo tas ir izaicinājums."
"Protams," Sofija atteica un nopietni paplašināja savas zināšanas par dzīvi. Viņas piesēja laivu pie plakāta.
"Tas, ko mēs tagad darām," vecāmāte sacīja, "ir demonstrācija. Cilvēks parāda savu nopēlumu. Vai saprati?"
"Demonstrācija," mazmeita atkārtoja un laipni piemetināja: "Te nemūžam neiznāks laba piestātne."
"Nē," vecāmāte piebalsoja. "Un durvis viņiem ir mājas aplamajā pusē. Dienvidrietenī viņi tās nedabūs vaļā. Tur ir viņu ūdensmucas. Ha-ha. Protams, plastmasa.
"Ha-ha," Sofija teica. "Protams, plastmasa."
Viņas piegāja tuvāk mājai un juta, ka sala ir mainījusies. Neskartība bija pazudusi. Sala bija kļuvusi zemāka, gandrīz plakana, un tai bija parasts un nokaunējies paskats. Pļava nebija izpostīta, gluži pretēji; direktors bija licis uzcelt pār viršiem un zileņu ceriem platus transporta tiltus, viņš bija baidījies par pļavu. Pelēkie kadiķu krūmi nebija nozāģēti. Tomēr sala katrā ziņā bija kļuvusi plakana, jo negāja kopā ar māju. Tuvumā villa likās diezgan zema, zīmējumā tā, iespējams, bija izskatījusies skaista. Tā būtu skaista jebkur, tikai ne šeit.
Viņas uzkāpa uz terases. Zem jumta dzegas viņš bija uzstādījis kokā grebtu uzrakstu ar villas nosaukumu Villa Skrānmashāll, tas bija smalki izgrebts un atdarināja plandošos ģeogrāfiskos apzīmējumus, kādi redzami vecās kartēs. Virs durvīm karājās divas jaunas kuģa laternas un žākurs, vienā pusē atradās svaigi krāsota sarkana boja, un otrā — lēvenis mākslinieciski izkārtotu stikla pludiņu.
"Sākumā tā ir vienmēr," vecāmāte sacīja. "Varbūt ar laiku viņš iemācīsies."
"Ko tad?" Sofija jautāja.
Vecāmāte brīdi prātoja un atkārtoja: "Ar laiku viņš iemācīsies." Viņa piegāja pie logu slēģiem, kas klāja gandrīz visu sienu, un mēģināja ielūkoties iekšā. Slēģi bija aizslēgti ar piekaramām atslēgām, un durvis — ar Abloy atslēgu. Vecāmāte paņēma savu kabatas nazi un atvāza skrūvgriezi. Piekaramajām atslēgām bija misiņa skrūves, tas bija ļoti viegli.
"Vai tā ir ielaušanās?" Sofija čukstēja.
"Jā, kā tad tu domā?" vecāmāte atteica. "Bet parasti, protams, neko tādu nedrīkst darīt." Viņa pavēra vienus slēģus un ielūkojās iekšā. Tā bija liela telpa ar atklātu kamīnu. Pie kamīna direktoram stāvēja zemi, no niedrēm pīti krēsli ar milzum daudz spilveniem, galds bija no bieza stikla ar krāšņām etiķetēm zem stikla virsmas. Sofijai telpa šķita ļoti glīta, taču viņa neuzdrošinājās to pateikt. Burinieks vētrā, vecāmāte pamanīja, zelta rāmī. Kartes, tālskati, sekstanti. Laivu modeļi, vēja mērītāji. Pavisam vienkārši — jūrniecības muzejs.
"Viņam ir liela glezna," Sofija nedroši ierunājās.
"Jā. Ļoti liela. Viss viņam piederošais ir liels."
Viņas apsēdās uz terases, pagriezušas mājai muguru, un skatījās pār garo šēru, kas tūdaļ kļuva vientuļa un atguva savu neskartību.
"Katrā ziņā viņš nezina, kā nogremdēt," Sofija ierunājās. Viņš nezina, ka pirms nogremdēšanas visas burkas un pudeles jāpiepilda. Un visas viņa draņķa samazgas nonāks mūsu liedagā un mūsu tīklos. Un viss viņam piederošais ir pārāk liels!"
Viņas kādu brīdi bija dzirdējušas motoru, vēl neieklausīdamās. Skaņa nāca tuvāk un kļuva par rēkoņu, tā pārvērtās par dūkšanu un pārtrūka, tagad bija kluss, uzlādēts un šausminošs klusums. Vecāmāte piecēlās, cik ātri vien spēja, un teica: "Ej paskaties, bet nerādies viņiem." Sofija palīda zem apsēm, un atgriezusies viņa bija bāla. "Tas ir viņš, tas ir viņš!" viņa drudžaini čukstēja. "Tas ir direktors!"
Vecāmāte lūkojās uz visām pusēm, viņa pagāja uz priekšu un atkal atpakaļ un aiz pārbīļa nezināja, ko iesākt. "Nerādies," viņa atkārtoja. "Paskaties, ko viņš dara, bet nerādies!"
Sofija atkal uz vēdera palīda zem apsēm. Direktors īrās uz krastu. Laiva bija no sarkankoka, ar antenu uz kajītes, uz priekšklāja stāvēja suns un kārns zeņķis baltās drēbēs. Visi reizē izlēca krastā.
"Viņi ir atraduši mūsu laivu," Sofija čukstēja. "Viņi nāk šurp!"
Vecāmāte žigliem solīšiem sāka iet uz salas vidieni. Kūja sitās pret zemi un šķaidīja apkārt akmentiņus un sūnu, viņa bija stīva kā miets un neteica ne vārda. Tā bija īsta un primitīva bēgšana, taču viņa nespēja izdomāt neko labāku.
Sofija brāzās uz priekšu, pagriezās, nāca atpakaļ un riņķoja ap viņu. Kauns tikt atrastām uz svešas salas bija milzīgs, viņas bija nepiedodami pagrimušas.
Tagad abas bija nonākušas pie briksnāja jūras pusē. Sofija metās zem ložņājošām eglītēm un pazuda. "Pasteidzies!" viņa sauca ārkārtīgā izmisumā, "pasteidzies, lien!" Un vecāmāte līda pakaļ, akli un nedomājot, viņai reiba galva, un viņa jutās mazliet nelāgi, steiga nekad nenāca par labu. Viņa sacīja: "Bet tas taču ir pilnīgi smieklīgi."
"Tā vajag," Sofija čukstēja. "Kad satumsīs, mēs aizlavīsi- mies līdz laivai un dosimies mājās."
Vecāmāte iespraucās zem nejaukas egles, kas plēsa viņai matus, un neko neteica. Pēc brīža viņas izdzirda suņa rejas.
"Tas ir viņu asinssuns," Sofija dvesa vecaimātei ausī. "Vai es tev neteicu, ka viņiem ir līdzi asinssuns?"
"Laikam ne," vecāmāte nikni atcirta. "Un nešņāc man ausī, jau tāpat ir pietiekami draņķīgi."
Suņa rejas tuvojās. Kad suns viņas pamanīja, riešana pārgāja diskantā. Suns bija mazs un melns un vienlīdz nikns un pārbijies, tas trīcēja emociju sajukumā.
"Mīļo sunīt," vecāmāte glaimīgi teica. "Apklusti, mazais maita!" Viņa sameklēja kabatā cukurgraudu un pameta to, suns kļuva pavisam histērisks.
"Sveiki jūs tur!" direktors sauca. Viņš tupēja uz visām četrām un skatījās zem eglēm. "Suns nav bīstams! Mani sauc Malanders, un šis ir mans dēls Kristofers, saukts Tofe."
Vecāmāte izlīda ārā un sacīja: "Tā ir mana mazmeita Sofija." Viņa izlikās ļoti cienīga un lasīja no matiem egļu skujas, cik nemanāmi vien spēja. Suns centās iekost viņas kūjā. Direktors Malanders paskaidroja, ka suns tikai gribot parotaļāties un suņa vārds esot Dilaila. Dilaila gribot, lai viņai pamet kūju, tad viņa to atnesīšot, saprotiet.
"Vai patiesi?" vecāmāte sacīja.
Dēlam bija tievs kakls un gari mati, viņš ārkārtīgi pūlējās izlikties pārāks. Sofija auksti viņu vēroja. Direktors ļoti pieklājīgi piedāvāja vecaimātei roku, un viņi pa viršiem lēnām devās atpakaļ, kamēr viņš stāstīja, ka namiņš esot ieturēts vienkāršā šēru stilā, jo tā viņš to vēlējies, un dabā cilvēks vairāk pietuvojoties pats savai būtībai, un tagad viņi būšot kaimiņi, vai ne, jo viņas taču dzīvojot tur tālāk? Sofija palūkojās augšup, bet vecāsmātes seja bija neizdibināma, kad viņa atbildēja, ka viņi dzīvojot salās jau četrdesmit septiņus gadus. Uz Malanderu tas atstāja lielu iespaidu, viņam pārvērtās balss, un viņš sāka runāt kaut ko par to, ka jūra tik un tā vienmēr paliekot jūra, viņš samulsa un apklusa, dēls sāka svilpot un driblēja čiekuru līdz pat terasei. Tur uz sola joprojām gulēja piekaramā atslēga ar skrūvēm apkārt.
"Ha-ha," teica Malanders dēls. "Marodieri. Tipiski."