VECLAIKU MUIŽNIEKI
Es ļoti mīlu šo attālo sādžu vientuļo īpašnieku vienkāršo dzīvi, kurus Mazkrievijā parasti sauc par «vecmodīgiem», kas kā veci gleznieciski namiņi ir skaisti ar savu vienkāršību un pilnīgu pretstatu jaunai gludenai celtnei, kuras sienas vēl nav izskalojis lietus, jumtus vēl nav apklājis zaļš pelējums un apmetumu zaudējušais lievenis vēl nerāda savus sarkanos ķieģeļus. Man dažreiz tīkas aiziet uz mirkli šās neparasti nošķirtās dzīves sfērā, kur neviena vēlēšanās nepārlido pār žogu, kas apņem nelielo pagalmiņu, pār zedeņiem dārzā, kas ir pilns ābeļu un plūmju, pār sādžu mājām, kas to apņem, nošķiebušās sānis, vītolu, irbenāju un bumbieru aizēnotas. Viņu pieticīgo īpašnieku dzīve ir tik klusa, tik klusa, ka uz mirkli tu aizmirsties un domā, ka kaislības, vēlējumies un ļaunā gara nemierīgie izvirdumi, kas mulsina pasauli, nemaz nepastāv, un tu tos esi redzējis tikai spožā, mirdzošā sapnī. Es no šejienes redzu zemo mājiņu ar mazu apmelnējušu koka stabiņu galeriju, kas iet ap visu māju, lai pērkona un krusas laikā varētu aizvērt slēģus, nesaslapinoties lietū. Aiz tās smaržīgās ievas, veselas rindas zemu augļu koku, kas slīgst ķiršu sārtumā un plūmju safira jūrā, kas pārklāta svina matējumu; nokārusies kļava, kuras ēnā izklāts atpūtai paklājs; mājas priekšā ērts pagalms ar zemu, svaigu zālīti, a» iemītu taciņu no klēts līdz virtuvei un no virtuves līdz kungu mājoklim; garkakiaina zoss, kas dzer ūdeni, ar jauniem un kā pūka maigiem zosulēniem; žogs nokārts kaltētu bumbieru un ābolu virtenēm un vēdināmiem paklājiem; vezums ar melonēm, kas stāv pie klēts; izjūgtais vērsis, kas laiski nogulies pie tā, — viss tas man šķiet neizteicami skaists, varbūt tāpēc, ka es to vairs neredzu un ka mums ir mīļš viss tas, no kā mēs esam šķirti. Lai būtu kā būdams, bet pat tad, kad mana brička tuvojās šās mājiņas lievenim, dvēselē kļuva apbrīnojami tīkami un mierīgi; zirgi jautri pierikšoja lievenim; kučieris ļoti mierīgi kāpa zemē no bukas un piebāza pīpi, it kā viņš būtu atbraucis savā personīgā mājā; pat suņa riešana, ko sacēla flegmātiskie Barbosi, Brovkas un Zučki, bija tīkama manām ausīm. Bet visvairāk man patika paši šo pieticīgo stūrīšu īpašnieki — vecīši, vecītes, kas gādīgi nāca pretī. Viņu sejas man rādās arī tagad dažkārt troksnī un barā starp modernām frakām, un tad pēkšņi man uzmācas pusnomoda sapnis un tēlojas bijušais. Viņu sejās arvien lasāma tāda labsirdība, viesmīlība un sirds skaidrība, ka negribot jāatsakās, kaut arī tikai uz īsu laiku, no visām nekautrām domām un nemanot jāpāriet ar visām jūtām vienkāršā bukoliskā dzīvē.
Es līdz šim laikam nespēju aizmirst divus pagājušā gadsimta vecīšus, kuru, ak vai! tagad vairs nav, bet mana dvēsele vēl līdz šim laikam pilna žēluma, un manas jūtas savādi sažņaudzas, kad iedomājos, ka kādreiz atkal atbraukšu viņu agrākajā, tagad tukšajā, mājoklī un ieraudzīšu sabrukušu māju kaudzi, kluso dīķi, aizaugušo gravu tai vietā, kur stāvēja zemā mājiņa — un vairāk nekā. Skumji! man jau iepriekš ir skumji! Bet pievērsīsimies stāstam. Afanasijs Ivanovičs Tovstogubs un viņa sieva Pulcherija Ivanovna Tovsto- gubiene, pēc apkārtnes zemnieku izteikumiem, bija tādi vecīši, par kādiem es iesāku stāstīt. Ja es būtu gleznotājs un gribētu attēlot uz audekla Filemonu un Baukidu, es nekad nebūtu izvēlējies citu oriģinālu kā viņus. Afanasijam Ivanovičam bija sešdesmit gadu, Pulcherijai Ivanovna; piecdesmit pieci. Afanasijs Ivanovičs bija liela auguma, staigāja vienmēr aitādas kažociņā, kas bija pārvilkts ar kamlotu, sēdēja saliecies un gandrīz vienmēr smaidīja, vai nu viņš stāstīja, vai vienkārši klausījās. Pulcherija Ivanovna bija stipri nopietna, gandrīz nekad nesmējās; bet sejā un viņas acīs bija lasāms tik daudz labsirdības, tik daudz gatavības pacienāt jūs ar visu, kas viņiem bija labākais, ka jūs, droši vien, atzītu «naidu par pārāk salkanu viņas laipnajā vaigā. Vieglās grumbas viņu sejās bija iekārtotas tik patīkami, ka mākslinieks, droši vien, tās nozagtu. Pēc tām varētu, šķiet, lasīt visu viņu dzīvi, skaidru, mierīgu, — dzīvi, kādu dzīvoja vecas nacionalas, labsirdīgas un reizē bagātas ģimenes, kas vienmēr bija pretstatā tiem zemajiem mazkrieviem, kuri izlaužas no darvdedžiem, tirgoņiem, piepilda kā siseņi palatas un tiesu iestādes, plēš pēdējo kapeiku no saviem pašu tautiešiem, pārpludina Pēterburgu ar intrigantiem, iedzīvojas beidzot kapitalā un svinīgi pievieno savam uzvārdam, kas beidzas ar o, burtu v. Nē, viņi nebija līdzīgi šiem aicināmiem un nožēlojamiem radījumiem, tāpat kā visas mazkrievu veclaicīgās un pirmatnējās senās ģimenes. Nevarēja vienaldzīgi nolūkoties viņu abpusējā mīlestībā. Viņi nekad nesacīja viens otram tu, bet vienmēr jūs: jūs, Afanasij Ivanovič/ jūs, Pulcherija Ivanovna! «Vai jūs izspiedāt krēslu cauru, Afanasij Ivanovič?» — «Nekas, nedusmojieties, Pulcherija Ivanovna: es.» Viņiem nekad nebija bijis bērnu, un tāpēc- visa viņu pieķeršanās koncentrējās uz viņiem pašiem. Kādreiz jaunībā Afanasijs Ivanovičs dienējis vieglajā kavalerijā, bijis vēlāk sekundmajors, bet tas jau bija pagājis, pat pats Afanasijs Ivanovičs gandrīz nekad to nepieminēja. Afanasijs Ivanovičs apprecējās trīsdesmit gadu vecumā, kad bija brašs jauneklis un valkāja izšūtu kamzoli; viņš pat diezgan veikli aizveda Pulcheriju Ivanovnu, kuru radinieki negribēja viņam dot; bet arī to jau viņš ļoti maz atcerējās, vismaz nekad par to nerunāja. Visus šos senos, neparastos notikumus nomainīja mierīga un nošķirta dzīve, tie snaudošie un īeizē harmoniskie sapņi, kādus jūs izjūtat, sēdot sādžas balkonā, kas vērsts pret dārzu, kad krāšņi šalc brīnišķīgs lietus, pakšķēdams uz koku lapām, notekot mirdzošiem strautiem un uzburot snaudu jūsu locekļiem, bet pa to laiku varavīksne zogas caur kokiem un pussagruvušās velves veic'ā atmirdz debesīs septiņām nespodrām krāsām, — vai kad jūs šūpojaties ratos, kas lodā starp zaļajiem krūmājiem, bet stepes paipala skandina, un smaržīgā zāle kopā ar labības vārpām spraucas iekšā pa ratu durvīm, sitot jūs pa rokām un seju. Viņš vienmēr klausījās ar patīkamu smaidu viesos, kas brauca pie viņa; dažreiz ari pats runāja, bet vairāk iztauiāia. Viņš nepiederēja pie tiem večiem, kuri apnīkst ar mūžīgām uzslavām veciem laikiem un ar jaunā laika nopelšanu: viņš, pavisam pretēji, jūs iztaujādams, izrādīja lielu ziņķāri un līdzdalību jūsu personīgās dzīves apstākļiem, veiksmēm un neveiksmēm, par kurām parasti interesējas visi labsirdīgie sirmgalvji, kaut ari tas mazliet līdzinās bērna ziņkārībai, kas tai laikā, kad runā ar jums, apskata jūsu pulksteņa firmas zīmi. Tādās reizēs viņa seja, varētu sacīt, dvesa labsirdību. Mājiņas istabas, kur dzīvoja mūsu vecīši, bija mazas, zemas kādas parasti ir vecmodīgiem ļaudīm. Katrā istabā bija milzīga krāsns, kas aizņēma gandrīz tās trešo daļu. Šīs istabiņas bija briesmīgi siltas, jo ir Afanasijs Ivanovičs, ir Pulcherija Ivanovna ļoti mīlēja siltumu. Visas tās bija kurināmas no priekšnama, kas gandrīz vienmēr līdz pat griestiem bija piebāzts ar salmiem, kurus parasti lieto Mazkrievijā malkas vietā. Šo degošo salmu sprakstoņa un apgaismojums padara priekšnamu ārkārtēji patīkamu ziemas vakarā, kad dedzīgie jaunieši, nosaluši kādas tumšmatainas meitenes gūstīšanā, ieskrien tajā, sizdami plaukstas. Istabas sienas bija izrotātas dažādām bildēm un bildītēm veclaicīgos, šauros ietvaros. Es esmu pārliecināts, ka paši saimnieki sen aizmirsuši to saturu, un ja dažas no tām būtu aizstieptas, tad viņi, droši vien, to nebūtu manījuši. Divas ģīmetnes bija lielas, gleznotas eļļas krāsām; vienā redzēja kaut kādu virsmācītāju, otrā Pēteri III, no šaurajiem ietvariem lūkojās hercogiene Lavaljēra, musu notraipīta. Gar logiem un virs durvīm bija daudz nelielu bildīšu, kuras kaut kā pierod uzskatīt par plankumiem sienā un tāpēc tās pavisam nemēdz apskatīt. Grīda gandrīz visās istabās bija māla, bet tik tīri iztriepta un tik tīrīgi uzturēta, kā laikam neuzturēja nevienu parketu bagātā mājā, ko laiski uzslaucīja neizgulējies kungs livrejā. Pulcherijas Ivanovnas istaba bija piekrauta pilna lādēm, kastēm, kastītēm un lādītēm. Daudz sainīšu un maisu ar sēklām, puķu, dārzāju, ar- buzu karājās gar sienām. Daudz kamolu ar visādu krāsu vilnas dziju, veclaicīgu kleitu lupatiņas, kas bija šūtas priekš puЈ gadsimta, bija sakrautas lādīšu kaktos un starp lādītēm. Pulcherija Ivanovna bija liela saimniece un visu savāca, kaut arī dažreiz pati nezināja, kur to vēlāk varēs izlietot. Bet visjaukākais mājās — bija dziedošās durvis. Līdzko bija pienācis rīts, durvju dziedāšana atskanēja pa visu māju. Es nevaru pasacīt, kāpēc tās dziedāja: vai vainīgas tur bija pārrūsējušās eņģes, vai arī pats mechaniķis, kas bija '.ās taisījis, bija apslēpis tajās kādu noslēpumu; bet brīnišķīgi ir tas, ka katrām durvīm bija sava īpaša balss: durvis, kas gāja uz guļamo istabu, dziedāja vissmalkākā diskantā; durvis uz ēdamo istabu basē; bet tās, kas bija priekšnamā, dziedāja kaut kādā savādā, drebošā un reizē vaidošā skaņā, tā ka, tajā ieklausoties, varēja galu galā ļoti skaidri sadzirdēt: vai dieviņ, es salstu! Es zinu, ka daudziem ļoti nepatīk šī skaņa; bet es to ļoti mīlu, un, ja man gadās kādreiz te dzirdēt durvju čīkstēšanu, tad mani pēkšņi apšalc sādža: zema istabiņa, ko apgaismo svece veclaicīgā svečturi; vakariņas, kas uzliktas jau galdā; tumša maija nakts, kas raugās no dārza caur atvērtu logu uz traukiem piekrautu galdu; lakstīgala, kas pieskandina dārzu, māju un attālo upi savām dziesmām; bailes un zaru čabēšana … un, ak dievs, kāda gara atmiņu virkne mani apņem tad! Krēsli istabā bija no koka, masivi, kas parasti raksturo senumu; tie visi bija ar augstām izgrieztām atzveltnēm, dabiskā krāsā, bez kādas lakas un krāsojuma; tie nebija apsisti ar drēbi un līdzinājās mazliet tiem krēsliem, kādos vēl šodien sēžas virsmācītāji. Trīsstūraini galdiņi kaktos, četrstūraini dīvana un spoguļa priekšā, kas bija smalkos ietvaros ar izgrieztām lapām, ko mušas bija nosējušas melniem punktiem, dīvana priekšā paklājs ar putniem, kas līdzinājās puķēm, un puķēm, kas līdzinājās putniem: tas bija gandrīz viss nepretenciozās mājiņas rotājums, kur dzīvoja mani sirmgalvji. Meitu istaba bija piebāzta jaunām un vecākām meitām svītrotos brunčos, kurām dažreiz Pulcher:ja Ivanovna deva šūt kaut kādus nieciņus un lika tīrīt ogas, bet kas lielāko tiesu skraidīja uz virtuvi un gulēja. Pulcherija Ivanovna uzskatīja par nepieciešamu turēt viņas mājā un stingri sekoja viņu tikumībai; bet, viņai par ārkārtēju brīnumu, nepagāja ne daži mēneši, kad kādai no viņas meitām augums kļuvu daudz pilnīgāks par parasto. Jo vairāk tas šķita neizprotami tāpēc, ka mājās gandrīz nemaz nebija neprecētu puišu, atskaitot gandrīz vienīgi istabas zēnu, kas nēsāja pelēku pusfraku un staigāja basām kājām un, ja vien neēda, tad katrā ziņā gulēja. Pulcherija Ivanovna parasti sarāja vainīgo un stingri pieteica, lai turpmāk tā nenotiktu. Uz logu stikliem džingstēja briesmīgs mušu daudzums, kuru pilnīgi nosedza rupjais kamenes bass, ko dažkārt pavadīja griezīgi lapseņu spindzieni; bet, tiklīdz ienesa sveces, visa šī varza devās uz nakts gulu un kā melns mākonis apklāja visus griestus.
Afanasijs Ivanovičs loti maz nodarbojās ar saimniecību, kaut gan ari dažreiz brauca pie siena un labības pļāvējiem un noraudzījās diezgan neatlaidīgi viņu darbā; viss pārvaldīšanas smagums gulās uz Pulcheriju Ivanovnu. Pulcherijas Ivanov- nas saimniekošana pastāvēja nepārtrauktā pieliekamā atslēgšanā un aizslēgšanā, sālīšanā, kaltēšanā, neskaitāma daudzuma augļu un augu vārīšanā. Viņas māja pilnīgi līdzinājās ķimiskai laboratorijai. Zem ābeles mūžīgi kurējās uguns, un gandrīz nekad netika noņemts no dzelzs trijkāja katls vai vara bļoda ar ievārījumu, želeju, pastilām, kuras pagatavoja ar medu, ar cukuru un neatceros vēl ar ko. Zem cita koka kučieris mūžīgi tecināja degvīnu vaVa tvertnē uz firziķu lapām, ievu ziediem, naglenēm, ķiršu kauliņiem, un 5ā procesa beigās pilnīgi nebija spējīgs pakustināt moli, muldēja tādas aplamības, ka Pulcherija Ivanovna nevarēja nekā saprast, un devās uz virtuvi gulēt. Visu šo drazu savārīja, piesālīja, sakaltēja tādā daudzumā, ka tā beidzot būtu applūdinājusi visu pagalmu, jo Pulcherija Ivanovna arvien pāri par lietošanai aprēķināto mīlēja sagatavot vēl krājumam, ja lielāko tiesu no tās neapēstu mājas meitas, kas, ielīdušas pieliekamajā, tik briesmīgi tur saēdās, ka visu dienu vaidēja un sūdzējās par saviem vēderiem. Zemes apstrādāšanas un pārējos saimniekošanas novados ārpus mājas Pulcherijai Iva- novnai bija maz izdevības piedalīties. Pārvaldnieks, kopā ar ciema vecāko, nežēlīgi zaga. Viņi bija pasākuši iet kunga mežos kā savos personīgajos, gatavoja daudz kamanu un pārdeva tās tuvējā gada tirgū; bez tam visus resnos ozolus viņi pārdeva nociršanai dzirnavām kaimiņu kazakiem. Tikai vienu reizi Pulcherija Ivanovna bija vēlējusies izrevidēt savus mežus. Šim nolūkam aizjūdza drošku ar milzīgu ādas segu, no kuras, tiklīdz kučieris saraustīja grožus un zirgi, kas bija vēl kalpojuši milicijā, sakustējās no savas vietas, gaiss pildījās savādām skaņām, tā ka pēkšņi bija dzirdama gan (lauta, gan zvārguli, gan bungas; katra nagliņa un dzelzs iekibe tik loti skanēja, ka pie pašām dzirnavām bija dzirdams, kā kundze izbrauca no pagalma, kaut gan šis attālums bija ne mazāks par d:vi verstīm. Pulcherija Ivanovna nevarēja nepamanīt briesmīgo meža iztukšošanu un to ozolu nozušanu, kurus viņa jau bērnībā pazina kā simtgadējus. «Kāpēc gan tev. Ņičipor,» sacīja viņa, griezdamās pie sava pārvaldnieka, kas tepat atradās, «ozoliņi kļuvuši tik reti? Pielūko, ka tev mati uz galvas nekļūst reti.»
«Kāpēc reti?» teica parasti pārvaldnieks: «aizgājuši bojā. Pavisam aizgājuši bojā: gan pērkons saspēris, gan tārpi izgrauzuši — aizgājuši bojā, kundze, aizgājuši bojā.» Pulcheriju Ivanovnu pilnīgi apmierināja šāda atbilde, un, atbraukusi mājās, viņa izdeva tikai pavēli divkāršot sardzi dārzā pie spāniešu ķiršiem un lielajiem ziemas bumbieriem. Šie cienījamie vadītāji, pārvaldnieks un ciema vecākais, atzina par pilnīgi lieku vest visus miltus kungu klētīs un ka kungiem pietiks jau ar pusi; ^beidzot arī šo pusi viņi ievedu sapelējušu vai izmirkušu, kas bija atzīta par sliktu gada tirgū. Bet lai kā zaga pārvaldnieks un ciema vecākais; lai cik briesmigi visi rija sētā, sākot ar atslēgu glabātāju līdz cūkām, kas iznīcināja šausmīgu daudzumu plūmju un ābolu un bieži ar saviem purniem grūstīja koku, lai nopurinātu no tā veselu augļu birumu; lai cik tos knābāja zvirbuļi un vārnas; lai cik visi gājēji nesa kukuļus saviem kūmām uz citām sādžām un aizstiepa pat no klētīm vecus audeklus un dzijas, kas viss aiztecēja uz visas pasaules avotu, t. i., uz krogu; lai cik zaga viesi, flegmātiskie kučieri un sulaiņi, taču svētīgā zeme ražoja visu tādā vairumā, Afanasijam Ivanovičam un Pulche- rijai Ivanovnai bija tik maz vajadzīgs, ka visas šīs briesmīgās laupīšanas šķita pilnīgi nejūtamas viņu saimniecībā
Abi vecīši pēc sena vecmodīgo muižnieku paraduma ļoti mīlēja paēst. Līdz ko pieņēmās rītausma (viņi vienmēr cēlās agri) un tiklīdz durvis uzsāka savu daudzbalsīgo koncertu, viņi jau sēdēja pie galdiņa un dzēra kafiju. Padzēris kafiju, Afanasijs Ivanovičs gāja laukā priekšnamā un, purinādams mutautu, runāja: «Kiš, kiš! projām, zosis, no lieveņa!» Pagalmā viņš parasti uzdūrās uz pārvaldnieku. Viņš pēc paraduma uzsāka ar to sarunu, izprašņāja jo sīki par darbiem un apveltīja viņu tādām piezīmēm un rīkojumiem, kas katru būtu pārsteigušas ar neparastām saimniecības zināšanām un kaut kāds ienācējs nebūtu iedrošinājies pat iedomāties, ka pie tik redzīga saimnieka varētu zagt. Bet viņa pārvaldnieks biia rūdīts putns: viņš zināja, kā jāatbild, un vēl vairāk, kā jāsaimnieko. Pēc tam Afanasijs Ivanovičs atgriezās telpās un sacīja, tuvodamies Pulcherijai Ivanovnai. «Nu ko, Pulcherija Ivanovna, vai nebūtu laiks kaut ko iekost?»
«Ko gan tagad, Afanasij Ivanovič, uzkodīsim? varbūt kor- žikus ar speķi, vai magoņu pīrādziņus, vai varbūt sālītas rudmieses?»
«Gandrīz, kaut vai rudmieses vai pīrādziņus,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs, un galdā pēkšņi parādījās galdauts ar pīrādziņiem un rudmiesēm.
Kādu stundu pirms pusdienām Afanasijs Ivanovičs iekoda atkal, iedzēra veclaiku sudraba glāzīti degvīna, uzkoda sēnītes, dažādas kaltētas zivtiņas un citu. Pusdienot sēdās divpadsmitos. Bez bļodām un mērču traukiem galdā atradās daudz podiņu ar aiztaisītiem vākiem, lai kaut kāds vecās garšīgās virtuves apetitīgais darinājums neizgarotu. Pie pusdienām parasti sarunājās par pusdienām vistuvākajiem priekšmetiem.
«Man šķiet, ka šī biezputra,» mēdza teikt parasti Afanasijs Ivanovičs, «mazliet piedegusi. Vai jums tā neliekas, Pulcherija Ivanovna?»
«Nē, Afanasij Ivanovič, jūs ielieciet vairāk sviesta, tad tā neliksies piedegusi, vai arī paņemiet, lūk, šo mērci ar sēnītēm un pielejiet tai klāt.»
«Gandrīz,» runāja Afanasijs Ivanovičs, piestumdams savu šķīvi, «palūkosim, kā tas būs.»
Pēc pusdienas Afanasijs Ivanovičs devās atpūsties vienu stundiņu, pēc kam Pulcherija Ivanovna atnesa pārgrieztu arbuzu un teica: «Lūk, pamēģiniet, Afanasij Ivanovič, kas par labu arbuzu.»
«Bet jūs neticiet, Pulcherija Ivanovna, tam, ka viņš ir sarkans no iekšas,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, paņemdams krietnu šķēli, «gadās sarkans, bet slikts.»
Bet arbūzs nekavējoties nozuda. Pēc tam Afanasijs Ivanovičs apēda vēl dažus bumbierus un devās pastaigāties pa dārzu kopā ar Pulcheriju Ivanovnu. Atnākuši mājās, Pulcherija Ivanovna devās savos darbos, bet viņš apsēdās zem nojumes, kas bija vērsta pret pagalmu, un skatījās, kā pieliekamais bez apstājas rādīja un aizsedza savu iekšieni, un meitas, viena otru grūstot, te nesa iekšā, te ārā kf.udzēm dažādus ēdamus niekus koka kastēs, sietos, klūdzenēs un cita3 aug|u glabātuvēs. Mazliet vēlāk viņš sūtīja pēc Pulcherijas Ivanovnas vai pats devās pie viņas un sacīja: «Ko gan tādu lai es ieēdu, Pulcherija Ivanovna?»
«Ko gan tādu?» runāja Pulcherija Ivanovna, «varbūt es iešu un pateikšu, lai jums atsūta vareņikus ar ogām, kurus es tieši jums liku atstāt?»
«Arī tie labi,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs.
«Vai varbūt jūs ieēstu ķīseliti?»
«Arī tas labs,» atbildēja Afanasijs Ivanovičs. Pēc tam viss tas nekavējoties tika atnests un, kā pieklājas, notiesāts.
Pirms vakariņām Afanasijs Ivanovičs vēl šo to uzēda. Pus- desmitos sēdās vakariņot. Pēc vakariņām tūlīt gāja atkal gulēt, un vispārējs klusums pārņēma šo darbīgo un reizē mierīgo kaktiņu. Istabā, kurā gulēja Afanasijs Ivanovičs un
Pulcherija Ivanovna, bija tik karsta, ka retais būtu bijis spējīgs palikt tajā dažas stundas; bet Afanasijs Ivanovičs vēl bez tam, lai būtu siltāk, gulēja uz mūrīša, kaut gan lielais karstums bieži viņu spieda vairākas reizes piecelties nakts vidū un pastaigāties pa istabu. Dažreiz Afanasijs Ivanovičs, staigādams pa istabu, vaidēja.
Tad Pulcherija Ivanovna jautāja: «Ko jūs vaidat, Afanasij Ivanovič?»
«Dievs viņu zina, Pulcherija Ivanovna; it kā mazliet vēders sāp,» teica Afanasijs Ivanovičs.
«Bet vai jums nebūtu labāk kaut ko uzēst, Afanasij Ivanovič?»
«Nezinu, vai tas būs labi, Pulcherija Ivanovna! Un ko tad tādu varētu uzēst?»
«Skābu pieniņu vai pašķidru viru ar kaltētiem bumbieriem.»
«Gandrīz varētu varbūt pamēģināt,» sacīja Afanasijs Ivanovičs. Miegaina meita devās rakņāties pa skapjiem, un Afanasijs Ivanovičs izēda šķīvīti; pēc tam viņš parasti sacīja: «Tagad it kā kļuva vieglāk.»
Dažreiz, ja laiks bija skaidrs un istabās diezgan silti sakurināts, Afanasijs Ivanovičs, kļuvis jautrs, mēdza pajokot ar Pulcheriju Ivanovnu un parunāt par kaut ko neparastāku.
«Bet kas būtu, Pulcherija Ivanovna,» sacīja viņš, «ja pēkšņi aizdegtos mūsu māja, kur mēs liktos?»
«Lai dievs pasarga!» teica Pulcherija Ivanovna, metot krustu.
«Nu, bet pieņemsim, ka mūsu māja nodegtu, kur tad mēs ietu?»
«Dievs zina, ko jūs runājat, Afanasij Ivanovič. Kā tas iespējams, ka māja varētu nodegt? Dievs to nepieļaus.»
«Nu, bet ja nodegtu?»
«Nu, tad mēs pārietu uz virtuvi. Jūs aizņemtu uz laiku to istabiņu, kuru aizņem atslēgu glabātāja.»
«Un ja arī virtuve nodegtu?»
«Vēl kas. Dievs lai pasarga no tāda posta, ka pēkšņi ir māja, ir virtuve nodegtu. Nu, tad uz pieliekamo, kamēr uzceltu jaunu māju.»
«Bet ja arī pieliekamais nodegtu?»
«Dievs zina, ko jūs runājat. Es pat klausīties jūs negribu!
Grēks tā runāt, un dievs soda par tādām valodām!» Bet Afanasijs Ivanovičs, apmierināts ar to, ka piejokojis Pulcheriju Ivanovnu, smaidīja, sēdēdams savā krēslā.
Bet visinteresantāki man likās vecīši tai laikā, kad viņiem bija viesi. Tad viss viņu mājā izskatījās citādāk. Sie krietnie ļaudis, var sacīt, dzīvoja viesiem. Visu, kas vien viņiem bija labāks, to visu nesa laukā. Viņi viens par otru centās jūs pacienāt ar visu, ko vien ražoja viņu saimniecība. Bet par visu vairāk man patika tas, ka visā viņu pakalpībā nebija nekādas liekulības. Sī viesmīlība un devīgums tik lēnīgi izpaudās viņu sejās, tā piedienējās viņiem, ka negribot bija jāpaklausa viņu lūgšanas. Tās bija viņu labsirdīgo, bezviltus, tīro, skaidro dvēseļu vienkāršības sekas. Sī viesmīlība nemaz nav tāda, ar kādu pacienā valsts palatas ierēdnis, kas iegājis sabiedrībā ar jūsu pūlēm, kas sauc jūs par labdari un kas rāpo pie jūsu kājām. Viesi nekādā ziņā nevarēja atlaist tai pašā dienā; viņam bija noteikti jāpārnakšņo. «Kā var tādā vēlā laikā doties tik tālā ceļā?» vienmēr sacīja Pulcherija Ivanovna (viesis parasti dzīvoja trīs vai četras verstis no viņiem). «Protams,» teica Afanasijs Ivanovičs, «vai maz kas var notikt: uzkritīs laupītāji vai cits kāds ļauns cilvēks.» «Lai dievs pasarga no laupītājiem!» runāja Pulcherija Ivanovna. «Un kāpēc tas jāstāsta vakarā? Laupītāji, ne laupītāji, bet laiks ir tumšs, nemaz neder braukšanai. Un arī jūsu kučieris… es pazīstu jūsu kučieri: viņš tāds vārgs un maziņš; viņu katra ķēve izputinās; un bez tam viņš jau tagad, droši vien, piesūcies un guļ kaut kur.»
Un viesiem bija katrā ziņā jāpaliek; bet šis vakars zemajā, siltajā istabā; vēlīgais, siltais un iemidzinošais stāstījums, garaiņi, kas plūst no galdā pasniegtā ēdiena, kas arvien barojoši un meistarīgi pagatavots, bija viņam kā balva. Es redzu kā šodien, kā Afanasijs Ivanovičs salīcis sēž krēslā ar savu pastāvīgo smaidu un klausās viesī ar uzmanību un pat ar baudu. Bieži sarunas novirzījās arī uz politiku. Viesis, kas arī visai reti izbrauca no savas sādžas, bieži ar nozīmīgu skatienu un noslēpumainu sejas izteiksmi secināja savus minējumus un stāstīja, ka francūzis slepeni vienojies ar angli uzlaist atkal Krievijai Bonapartu, vai arī vienkārši stāstīja par priekšā stāvošo karu, un tad Afanasijs Ivanovičs bieži sacīja, it kā neskatīdamies uz Pulcheriju Ivanovnu:
«Es pats domāju iet karā; kāpēc gan es nevaru iet karā?»
«Tad ta nu aizgājis!» pārtrauca Pulcherija Ivanovna. «Jūs viņam neticiet,» sacīja viņa, griezdamās pie viesa, «kur tad nu viņš, vecs, ies karā. Viņu pirmais zaldāts nošaus! Nudien, nošaus! Notēmēs tikai un nošaus.»
«Kas par to,» teica Afanasijs Ivanovičs, «arī es viņu nošaušu.»
«Nu paklausieties tikai, ko viņš runā!» uztvēra Pulcherija Ivanovna, «kur tāds ies karā. Arī viņa pistoles sen jau sarūsējušas un gul kambarī. Ja jūs tās redzētu: tur ir tādas, ka, iekāms jūs izšaujat, pulveris jau to izārdīs. Ir rokas sev atšaus, ir seju sakropļos, un uz mūžu kļūs nelaimīgs!»
«Nu ko,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, «es nopirkšu sev jaunu apbruņojumu; es paņemšu zobenu vai kazaku pīķi.»
«Tas viss ir iedomas. Pēkšņi viņam ienāk galvā, un sāks stāstīt!» piemetināja Pulcherija Ivanovna ar sašutumu. «Es jau zinu, ka viņš joko, bet tomēr nepatīkami klausīties. Un tā viņš vienmēr runā; citreiz klausies, klausies, un bailes sametas.» Bet Afanasijs Ivanovičs, apmierināts ar to, ka mazliet nobiedējis Pulcheriju Ivanovnu, smējās, saliecies savā krēslā.
Pulcherija Ivanovna man šķita jo pievilcīga tad, kad veda viesi pie uzkodām. «Lūk te,» viņa sacīja, noņemdama aizbāzni no karafas, «šis degvīns uzliets retenājam un zalvijai: ja kādam sāp lāpstiņas vai viduklis, tad ļoti palīdz; lūk, šis — uz naglenēm: ja ausīs skan un sejā ēdes metas, tad ļoti palīdz; bet šis te — uzlējums uz firziķu kauliņiem, nu paņemiet glāzīti, kāda brīnišķīga smarža! Ja kāds, no gultas celdamies, piesities kaut kā pie skapja vai galda stūra, un pierē uzcēlies bumbulis, tad jāizdzer tikai viena glāzīte priekš pusdienām — un viss kā ar roku noņemts; tai pašā mirklī viss pāries, it kā nemaz nebūtu bijis.» Pēc tam tāds pats pārskats sekoja arī citām karafām, kurām gandrīz visām bija kādas dziednieciskas īpašības. Apkrāvusi viesi ar visu šo aptieku, viņa to pieveda pie daudzajiem šķīvjiem. «Lūk, šīs sēnītes ar timusu! Te — ar nagliņām un valriekstiem. Tos iesālīt mani iemācīja kāda turciete tai laikā, kad vēl turki bija pie mums gūstā. Tā bija tik lāga turciete, un nemaz nevarēja manīt, ka viņai būtu turku ticība bijusi: un staigāja arī gandrīz pavisam tāpat kā pie mums; tikai cūkas gaļu neēda: saka, ka viņiem kaut kā likumos aizliegts. Sitās sēnītes ar jāņogu lapām un muskatriekstiem. Un šeit lielās bērzlapes; tās es tikai pirmo reizi vārīju etiķī; nezinu, kādas tās būs. Es dabūju zināt šo noslēpumu no tēva Ivana: mazā muciņā vispirms jāizklāj ozolu lapas, pēc tam jāapkaisa ar pipariem un salpetri un jāieliek vēl mauragu ziedi, ņemot un izklājot tos ar kātiņiem uz augšu. Un te ir pīrādziņi! tie ir pīrādziņi ar sieru! tie ar kaņepēm! Un te ir tie, ko Afanasijs Ivanovičs ļoti mīl, ar kāpostiem un griķu biezputru.»
«Jā,» piebilda Afanasijs Ivanovičs, «es tos ļoti mīlu: tie ir mīksti un mazliet ieskābi.» Vispār Pulcherija Ivanovna bija ārkārtēji pacilāta, kad pie viņiem bija viesi. Labā vecenīte! Viņa visa piederēja viesiem. Man patika būt pie viņiem, un kaut arī es pārēdos briesmīgā kārtā, tāpat kā visi, kas pie viņiem ciemojās, kaut arī man tas bija ļoti kaitīgi, taču es vienmēr biju ļoti priecīgs pie viņiem aizbraukt. Vispār man šķiet, vai pašam gaisam Mazkrievijā nav kaut kādas sevišķas īpašības, kas palīdz gremošanai, jo ja šeit kāds iedomātos pieēsties tādā veidā, tad, bez šaubām, gultas vietā viņš atrastos guļus uz galda.
Labie vecīši! Bet mans'stāstījums tuvojas visai bēdīgam atgadījumam, kas uz visiem laikiem pārvērta šā mierīgā kaktiņa dzīvi. Sis notikums liksies jo sevišķi pārsteidzošs, tā kā to izraisīja visnenozīmīgākais gadījums. Bet pēc dīvainā lietu iekārtojuma arvien mazi cēloņi ir radījuši lielus notikumus, un Otrādi, lieli notikumi beidzas ar niecīgām sekām. Kāds iekarotājs savāc visas savas valsts spēkus, karo vairākus gadus, viņa pulkveži kļūst slaveni, un beidzot viss tas izbeidzas ar niecīga zemes gabaliņa iegūšanu, kurā nav kur iestādīt kartupeļus; bet dažreiz otrādi, kaut kādi divu pilsētu divi desu pārdevēji saplēšas savā starpā par niekiem, un ķilda pārņem beidzot pilsētas, pēc tam ciemus un sādžas, un pēc tam pat veselu valsti. Bet atliksim šo spriedelēšanu: tā te nepiederas; bez tam man nepatīk spriedelēšana, ja tā paliek tikai spriedelēšana.