«Es nezinu, Pulcherija Ivanovna, ko jūs tādu atrodat kaķī: kam tas der? Ja jums būtu suns, tad cita lieta: suni var paņemt medībās, bet kam tad kaķis?»
«Kļūsiet taču, Afanasij Ivanovič,» teica Pulcherija Ivanovna, «jūs mīliet tikai runāt, un vairāk nekā. Suns nav tīrīgs, suns pieķēza, suns sadauza visu, bet kaķis — kluss radījums, tas nevienam nenodarīs ļauna.»
Vispār Afanasijam Ivanovičam bija vienalga, vai kaķi, vai suņi; viņš tikai tāpēc tā runāja, lai drusku izjokotu Pulcheriju Ivanovnu.
Aiz dārza viņiem bija liels mežs, ko uzņēmīgais pārvaldnieks bija pilnīgi saudzējis, varbūt tāpēc, ka cirvja skaņas būtu aizsniegušas pašas Pulcherijas Ivanovnas ausis. Tas bija biezs, aizlaists, vecie koku stumbri bija aizklāti ar saaugušajām lazdām un izskatījās pēc spalvainām baložu kājām. Šai mežā dzīvoja meža kaķi. Nepiejaucētie meža kaķi nav sajaucami ar tiem veiklajiem kaķiem, kas skraida pa māju jumtiem; ja tie atrodas pilsētās, viņi, neraugoties uz savu spītīgo raksturu, ir daudz vairāk civilizēti nekā mežu iemītnieki. Sitie turpretī pa lielākai daļai ir drūmi un mežonīgi radījumi; tie vienmēr ir liesi, vāji, ņaud rupjā, neizkoptā balsī. Viņi dažreiz parokas pa apakšzemes ejām zem klētīm un zog speķi; ierodas pat pašā virtuvē, ielēkdami pēkšņi pa atvērtu logu, kad ir ievērojuši, ka pavārs nolīdis nezālēs. Vispār, nekādu cēlu jūtu tie nepazīst; tie dzīvo no laupīšanas un nokož mazos zvirbuļus viņu pašu lizdās. Sie runči ilgi saostījās pa caurumu, kas bija zem klēts, ar lēnīgo Pulcherijas Ivanovnas kaķīti un beidzot pievilināja to, kā kareivju nodaļa pievilina muļķa zemnieci. Pulcherija Ivanovna pamanīja kaķes nozušanu un aizsūtīja to meklēt; bet kaķe neatradās. Pagāja trīs dienas; Pulcherija Ivanovna par to pažēlojās, beidzot pilnīgi aizmirsa. Kādu dienu, kad viņa revidēja savu sakņu dārzu un atgriezās ar savu roku salasītiem zaļiem svaigiem gurķiem Afanasijam Ivanovičam, viņas dzirdi pārsteidza pavisam žēla ņaudēšana. Viņa, it kā instinktivi, izsacīja: — kis, kis! — un pēkšņi no nezālēm iznāca viņas pelēkais kaķēns, vājš, liess; bija redzams, ka tas jau vairākas dienas nav ņēmis mutē nekādas barības. Pulcherija Ivanovna turpināja to saukt, bet kaķe stāvēja tās priekšā, ņaudēja un nedrīkstēja nākt tuvāk; varēja redzēt, ka viņa kopš tā laika kļuvusi pavisam mežonīga. Pulcherija Ivanovna sāka iet uz priekšu, turpinādama saukt kaķi, kas bailīgi gāja tai pakaļ līdz pašam žogam. Beidzot, ieraudzījusi agrākās, pazīstamās vietas, iegāja ari istabā. Pulcherija Ivanovna tūdaļ pavēlēja pasniegt tai pienu un gaļu un, sēdot tās priekšā, tīksminājās ar savas nabaga favo- rites izsalkumu, ar kādu tā rija kumosu pēc kumosa un strēba pienu. Pelēkā bēgle gandrīz viņas acu priekšā kļuva resnāka un neēda vairs tik kāri. Pulcherija Ivanovna izstiepa roku, lai to noglaudītu, bet nepateicīgā acīm redzot bija jau pārāk saradusi ar meža runčiem vai arī bija piesātinājusies ar romantikas likumiem, ka nabadzība mīlestībā ir labāka par pilīm, un runči bija pliki kā vanagi; lai būtu kā būdams, tā izlēca pa logu, un neviens no mājas ļaudīm nevarēja to notvert.
Vecīte kļuva domīga: «Tā bija mana nāve, kas bija atnākusi man pakaļ!» sacīja viņa pati sev, un nekas nespēja viņu izklaidēt. Visu dienu viņa bija skumja. Velti Afanasijs Ivanovičs jokoja un gribēja dabūt zināt, kāpēc viņa pēkšņi kļuvusi tik skumja: Pulcherija Ivanovna neatbildēja vai ari atbildēja pavisam ne tā, lai apmierinātu Afanasiju Ivanoviču. Otrā dienā viņa bija kļuvusi ievērojami vājāka.
«Kas tas ir ar jums, Pulcherija Ivanovna? Vai tikai jūs neesat slima?!»
«Nē, es neesmu slima, Afanasij Ivanovič! Es gribu jums paziņot kādu sevišķu notikumu: es zinu, ka es šovasar miršu: mana nāve jau bija atnākusi man pakaļ!»
Afanasija Ivanoviča lūpas kaut kā slimīgi sašķobījās. Taču viņš gribēja pieveikt savā dvēselē skumjo sajūtu un pasmaidījis teica: «Dievs zina, ko jūs runājat, Pulcherija Ivanovna! Jūs laikam dekochta vietā, ko jūs bieži dzerat, būsit iedzērusi firziķu liķieri.»
«Nē, Afanasij Ivanovič, es neesmu dzērusi liķieri,» sacīja Pulcherija Ivanovna.
Un Afanasijam Ivanovičam kļuva žēl, ka viņš tā pajokojis ar Pulcheriju Ivanovnu, un viņš lūkojās viņā, un asara riesās viņa skropstā.
«Lūdzu jūs, Afanasij Ivanovič, izpildīt manu vēlēšanos,» sacīja Pulcherija Ivanovna. «Kad es nomiršu, tad paglabājiet mani pie baznīcas žoga. Uzvelciet man pelēko kleitu, to, ar tām nelielajām puķītēm brūnajā fonā. Atlasa kleitu, kas ar tām aveņu krāsas svītriņām, man nevelciet: mirušai vairs nav vajadzīga kleita — kam tā viņai? Bet jums tā noderēs: no tas jūs sev pašūsiet goda rīta svārkus gadījumam, kad atbrauks viesi, lai jūs varētu pieklājīgi parādīties un uzņemt viņus.»
«Dievs zina, ko jūs runājat, Pulcherija Ivanovna!» teica Afanasijs Ivanovičs, «nezin kad vēl būs jāmirst, bet jūs jau biedējat tādiem vārdiem.»
«Nē, Afanasij Ivanovič, es zinu, kad man jāmirst. Jūs tomēr neskumstiet pēc manis: es jau esmu vecene un esmu diezgan dzīvojusi, un arī jūs jau esat vecs; mēs drīz redzēsimies viņā saulē.»
Bet Afanasijs Ivanovičs raudāja kā bērns.
«Grēks raudāt, Afanasij Ivanovič! Negrēkojiet un nedusmojiet dievu ar savām sērām. Es neskumstu par to, ka mirstu: man skumji par vienu (smaga nopūta pārtrauca uz mirkli viņas runu): es skumstu par to, ka nezinu, kam jūs atstāt, kas jūs pieraudzīs, kad es nomiršu. Jūs — tā kā mazs bērns: ir vajadzīgs, lai tas jūs mīl, kas par jums rūpēsies.» Pie šiem vārdiem viņas sejā parādījās tik dziļš, tik satricinoši sirsnīgs žēlums, ka es nezinu, vai tai brīdī viņu varētu kāds vienaldzīgi uzlūkot.
«Pieraugi, Javdocha,» sacīja viņa, griezdamās pie atslēgu glabātājas, kuru lika speciāli pasaukt, «kad es nomiršu, ka tu uzraugi panu, ka tu glabā viņu kā savu aci, kā savu pašas bērnu. Uzraugi, lai virtuvē gatavo to, kas viņam garšo; ka veļu un drānas tu viņam vienmēr tīras pasniedz; ka tad, kad gadīsies viesi, tu viņu pieklājīgi uzposi; citādi, var gadīties, viņš kādreiz izies vecajos rīta svārkos, jo arī tagad viņš bieži aizmirst, kad ir svētku un kad darba diena. Nenolaid acu no viņa, Javdocha; es lūgšu par tevi dievu viņā saulē, un dievs tev atmaksās. Tad tu neaizmirsti, Javdocha: tu jau esi veca, tev ilgi nedzīvot — neuzņemi grēku uz dvēseles. Bet, ja tu viņu nepieskatīsi, tad tev nebūs laimes pasaulē. Es pati lūgšu dievu, lai viņš tev nedod svētīgu galu. Un pati tu būsi nelaimīga, un tavi bērni būs nelaimīgi, un visam jūsu dzimumam nebūs nekur dieva svētības.»
Nabaga vecenīte! viņa tobrīd nedomāja ne par to lielo brīdi, kas viņu sagaida, ne par savu dvēseli, ne par savu nākamo dzīvi: viņa domāja tikai par savu nabaga ceļa biedru, ar kuru nodzīvojusi mūžu un kuru atstāja bāru un pamestu. Ar neparastu mundrumu viņa izrīkoja visu tā, lai pēc viņas Afanasijs Ivanovičs neievērotu viņas prombūti. Viņas pārliecība par savu drīzo galu bija tik stipra un viņas dvēseles stāvoklis tam bija noskaņots, ka tiešām pēc dažām dienām viņa iegulās gultā un nevarēja vairs uzņemt nekādu barību. Afanasijs Ivanovičs viss pārvērtās uzmanībā un neatgāja no viņas gultas. «Varbūt jūs kaut ko ieēstu, Pulcherija Ivanovna?» sacīja viņš, nemierīgi lūkodamies viņas acīs. Bet Pulcherija Ivanovna nekā nerunāja. Beidzot pēc ilgas klusēšanas viņa it kā gribēja ko sacīt, pakustināja lūpas — un viņas elpa aizlidoja.
Afanasijs Ivanovičs bija pilnīgi satriekts. Tas viņam likās tik mežonīgi, ka viņš pat neraudāja; nespodrām acīm raudzījās viņš tajā, it kā neizprazdams līķa nozīmi. k Nelaiķi novietoja uz galda, apvilka to pašu kleitu, ko viņa pati bija noteikusi, salika viņai rokas krustis, ielika rokās vaska sveci — visā viņš noraudzījās nejūtīgi. Daudz visādu kārtu ļaužu piepildīja pagalmu; daudz viesu sabrauca uz bērēm; garie galdi bija izvietoti pagalmā; kutja, liķieri, pīrāgi apklāja tos kaudzēm. Viesi sarunājās, raudāja, lūkojās nomirušajā, pārrunāja viņas īpašības, skatījās uz atraitni; bet viņš pats visu to uzlūkoja savādi. Beidzot nelaiķi pacēla nešanai, ļaudis gāzās tai pakaļ, un arī viņš devās aiz tās. Mācītāji bija pilnā greznumā, saule spīdēja, zīdaiņi raudāja māšu rokās, cīruļi dziedāja, bērni krekliņos skraidīja un rotaļājās pa ceļu. Beidzot šķirstu novietoja virs bedres; viņam lika pieiet un pēdējo reizi noskūpstīt nelaiķi. Viņš piegāja, noskūpstīja; viņa acīs parādījās asaras, bet kaut kādas nejūtīgas asaras. Šķirstu nolaida, mācītājs paņēma lāpstu un pirmais uzmeta smilšu sauju; sulīgs stiepts garīdznieka un divu zvaniķu koris nodziedāja mūžīgo piemiņu zem skaidrām, bezmākoņu debesīm; strādnieki ķērās pie lāpstām, un zeme jau apsedza un nolīdzināja bedri. Šai brīdī viņš izspiedās uz priekšu; visi pašķīrās, deva viņam vietu, gribēdami zināt viņa nodomu. Viņš pacēla savas acis, paskatījās samulsis un sacīja: «Ak, tad jūs jau viņu aprakāt? kādēļ?!…» Viņš apstājās un nenobeidza savu runu.
Bet kad viņš atgriezās mājās, kad ieraudzīja, ka viņa istabā ir tukšs, ka pat krēsls, kurā sēdējusi Pulcherija Ivanovna, bija iznests, — viņš raudāja, stipri raudāja, nenomierināmi raudāja, un asaras kā upe plūda no viņa izdzisušajām acīm.
Pieci gadi pagājuši no tā laika. Kādas bēdas gan neaiznes laiks? Kādas kaislības spēs saglabāties šai nevienādajā kaujā ar laiku? Es pazinu kādu cilvēku pašā spēku ziedu laikā, kurš kūsāja pāri īstenā cēlumā un vērtīgās īpašībās; es pazinu viņu, kad tas bija iemīlējies, maigi, kaisli, neprātīgi, pārdroši, kautri, un manā klātienē, gandrīz manu acu priekšā viņa kaisles objektu — maigu, skaistu kā eņģelis, bija pārsteigusi nesātīgā nāve. Es nekad neesmu redzējis tādus briesmīgus dvēseles ciešanu izvirdumus, tādu traku svelošu sēru, tik šaušalīgu izmisumu, kāds plosīja nelaimīgo mīlētāju. Es nekad nebiju domājis, ka cilvēks varētu radīt sev tādu elli, kurā nav ne ēnas, ne līdzības ar to, kas k^ut cik atgādinātu cerības… Viņu centās neizlaist no acīm; no viņa noslēpa visus ieročus, ar kuriem tas varētu sevi nogalināt. Pēc divi nedēļām viņš pēkšņi uzvarēja sevi: sāka smieties, jokoties; viņam atdeva brīvību, un pirmais, kur viņš to izlietoja, bija—nopirkt pistoli. Kādu dienu pēkšņi atskanējis šāviens briesmīgi pārbiedēja viņa piederīgos; tie ieskrēja istabā un ieraudzīja viņu izstiepušos, ar ievainotu galvaskausu. Ārsts, kas toreiz bija pagadījies, par kura māku klīda vispārēja slava, saskatīja viņā dzīvības pazīmes, atzina ievainojumu ne par pilnīgi nāvīgu, un viņš, visiem par brīnumu, tika izārstēts. Uzraudzību par viņu pastiprināja vēl vairāk. Pat pie galda nelika viņam nazi un centās attālināt visu, ar ko viņš varētu sev kaitēt; bet viņš drīz atrada jaunu izdevīgu gadījumu un paskrēja zem garāmbraucošas ekipāžās riteņiem. Viņam sašķaidīja roku un kāju; bet viņu atkal izārstēja. Gadu pēc tam es viņu redzēju kādā lielā sabiedrībā: viņš sēdēja pie galda, aizsedzis vienu karti, jautri teica: p t i t u v e r t, un aiz viņa stāvēja, atspiedusies uz elkoņiem pret viņa krēsla muguru, viņa jaunā sieva, sakārtodama viņa markas.
Pēc minēto piecu gadu notecēšanas pēc Pulcherijas Ivanovnas nāves es, atrazdamies tajās vietās, iebraucu Afanasija Ivanoviča muižiņā apciemot savu veco kaimiņu, pie kā kādreiz biju patīkami pavadījis dienu un vienmēr pārēdies viesmīlīgās saimnieces labākos ražojumus. Kad es iebraucu pagalmā, māja man izskatījās divreiz vecāka; zemnieku mājas bija pilnīgi sagulušās uz sāniem, bez šaubām, tāpat kā arī viņu īpašnieki; žogs un zedeņu sēta pagalmā bija pilnīgi sa- gruvusi, un es pat redzēju, kā ķēkša rāva laukā no tā kokus krāsns aizkurināšanai tai laikā, kad viņai vajadzēja paspert tikai divi liekus soļus, lai dabūtu tepat sagāztos žagarus. Es skumīgs piebraucu pie lieveņa; tie paši Barbosi un Brov- kas, jau kļuvuši akli un pārsistām kājām, sāka riet, saslējuši savas viļņainās, dadžiem aplipušās astes. Pretī iznāca sirmgalvis. Jā, tas ir viņš! es tūdaļ pazinu viņu; bet viņš jau bija divtik salīcis nekā agrāk. Viņš pazina mani un apsveica ar to pašu man pazīstamo smaidu. Es iegāju viņam pakaļ istabā. Šķita, viss tur bija pa vecam; bet es manīju visur kaut kādu savādu nekārtību, kaut kādu jūtamu trūkumu; ar vienu vārdu sakot, es sajutu sevī tās savādās jūtas, kādas mūs pārņem, kad mēs ieejam pirmo reizi atraitņa dzīvoklī, kuru mēs agrāk esam pazinuši kā nešķiramu tio draudzenes, kas viņu pavadījusi visu mūžu. Šīs jūtas ir līdzīgas tām, kad mēs redzam savā priekšā cilvēku bez kājas, ko vienniēr esam pazinuši veselu. Visur bija redzams gādīgās Pulcherijas Ivanovnas trūkums: pusdienās pasniedza vienu nazi bez spala: ēdieni vairs nebija pagatavoti ar tādu māku. Par saimnieci es negribēju pat jautāt, baidījos pat palūkoties saimniecības ierīcēs.
Kad mēs nosēdāmies pie galda, kalpone aizsēja Afanasijam Ivanovičam servjeti, un ļoti labi bija darījusi, jo bez tās viņš visus savus rīta svārkus būtu notraipījis ar mērci. Es centos viņam ar kaut ko pakavēt laiku un stāstīju viņam dažādus jaunumus; viņš klausījās ar to pašu smaidu, bet brīžiem viņa skatiens bija pilnīgi nejūtīgs, un domas viņā neklejoja, bet nozuda. Viņš bieži pacēla karoti ar biezputru un tā vietā, lai pasniegtu to mutei, pasniedza degunam; savu dakšu, kas bija jāiedur cāļa gabalā, viņš bakstīja karafā, un tad kalpone, paņēmusi viņu aiz rokas, uzvedināja uz cāli. Dažbrīd mēs gaidījām vairākas minūtes nākamo ēdienu. Afanasijs Ivanovičs to jau pats manīja un teica: «Kāpēc tik ilgi nenes ēdienu?» Bet es redzēju caur durvju spraugu, ka zēns, kas pienesa mums ēdienus, pavisam nedomāja par to un gulēja, nokāris galvu, uz sola.
«Tas tik ir ēdiens,» sacīja Afanasijs Ivanovičs, kad mums pasniedza mniškas ar krējumu, «tas tik ir ēdiens,» turpināja viņš, un es ievēroju, ka viņa balss sāka drebēt un no viņa svina acīm gatavojās noritēt asara, bet viņš sakopoja visus spēkus, vēlēdamies to atturēt: «tas tik ir ēdiens, ko ne … ne … nelai… nelai…» un pēkšņi paspruka asaras, viņa roka nokrita uz šķīvja, šķīvis apgāzās, nolidoja uz grīdu un saplīsa; viņš pilnīgi aplija ar mērci. Viņš sēdēja nejūtīgs, nejūtīgi turēja karoti, un asaras kā strauts, kā bez stājas tekošs fontāns plūda, plūstin plūda uz servjeti, kas viņu aizklāja.
Ak dievs! — domāju es, raugoties viņā; — pieci gadi visu ārdītāja laika — sirmgalvis jau ir nejūtīgs, sirmgalvis, kura dzīvi, šķita, nekad nebija traucējis nekāds spēcigs dvēseles saviļņojums, kura visa dzīve, likās, sastāvēja tikai no sēdēšanas augstā krēslā, no kaltētu zivju un bumbieru ēšanas, no vientiesīgiem stāstiem, — un tik ilgas, tik karstas sēras! Kas tad ir spēcīgāks par mums: kaisle vai ieradums? Vai arī visas stiprās tieksmes, viss mūsu vēlējumos un verdošo kaislību viesulis ir tikai mūsu jaunības sekas un tikai tāpēc vien šķiet mums dziļš un graujošs? — Lai būtu kā būdams, bet šai brīdī man likās bērnišķīgas visas mūsu kaislības pret šo ilgo, lēno, gandrīz bezjūtīgo ieradumu. Vairākas reizes viņš pūlējās izteikt nomirušās vārdu, bet jau pusvārdā viņa mierīgā un parastā seja krampjaini sašķobījās, un bērna raudāšana aizskāra mani pašā sirdī. Nē, tās nav tās asaras, ar kurām parasti tik devīgi sirmgalvji, kas jums tēlo savu nožēlojamo stāvokli un nelaimes; tāpat arī tās nebija tās asaras, ko tie nobirdina pie punša glāzes: nē! tās bija asaras, kas plūda neaicinātas, pašas no sevis, sakrādamās no sāpju sūruma jau atdzisušajā sirdī.
Viņš nedzīvoja vairs ilgi pēc tam. Es nesen dabūju dzirdēt par viņa nāvi. Dīvaini tomēr tas, ka viņa nāves apstākļiem bija kaut kāda līdzība ar Pulcherijas Ivanovnas galu. Kādu dienu Afanasijs Ivanovičs nolēma mazliet paieties pa dārzu. Kad viņš lēnām gāja pa celiņu ar savu parasto bezrūpību, pilnīgi bez domām, ar viņu notika savāds atgadījums. Viņš pēkšņi izdzirda, ka kāds viņam aiz muguras izteica diezgan skaidrā balsī: Afanasij Ivanovič! Viņš apgriezās, bet nebija pilnīgi neviena; palūkojās uz visām pusēm, ieskatījās krūmos — nekur neviena. Diena bija rāma, un saule spīdēja. Uz mirkli viņš kļuva domīgs; viņa seja kaut kā atdzīvojās un viņš beidzot izteica: «Pulcherija Ivanovna sauc mani!» Jums, bez šaubām, būs gadījies kādreiz dzirdēt balsi, kas sauc jūs vārdā, ko vienkāršie ļaudis izskaidro ar to, ka dvēsele ir noilgojusies pēc cilvēka un aicina viņu, un pēc tam seko nenovēršama nāve. Atzīstos, mani vienmēr ir šausminājis šis noslēpumainais sauciens. Es atceros, ka bieži to esmu dzirdējis bērnībā: dažreiz pēkšņi man aiz muguras kāds skaidri izrunāja manu vārdu. Diena parasti šai laikā bija pavisam dzidra un saulaina; neviena lapa dārzā nedrebēja kokā; bija nāves klusums, pat sienāzis šai mirklī pārstāja sisināt; nevienas dvēseles dārzā. Bet, atzīstos, ja vistrakākā un vētrainākā nakts ar visu stichiju elli būtu mani pārsteigusi vienu pašu mežā, es nebūtu no tās tā nobijies, kā no šā šausmīgā klusuma bezmākoņainā dienā. Es tad parasti skrēju ar milzīgām bailēm un aizgūtnēm elpodams no dārza, un nomierinājos tikai tad, kad man gadījās sastapt kādu cilvēku, kura skatiens izklaidēja šo briesmīgo sirds tuksnesi.
Viņš pilnīgi padevās savai dvēseles pārliecībai, ka Pulcherija Ivanovna sauc viņu; viņš padevās ar paklausīga bērna gribu, izkalta, kāsēja, kusa kā svece, un beidzot arī kā svece izdzisa, kad vairs nebija nekā palicis, kas varēja uzturēt tās nabaga liesmu. «Apbediet mani blakus Pulcherijai Ivanovnai,» tas bija viss, ko viņš izteica priekš savas miršanas.
Viņa vēlējumos izpildīja un viņu apglabāja pie. baznīcas, Pulcherijas Ivanovnas kapa tuvumā. Viesu bērēs bija mazāk, bet vienkāršo ļaužu un ubagu bija tikpat daudz. Kungu mājiņa tagad kļuva pavisam tukša. Uzņēmīgais pārvaldnieks kopā ar ciema vecāko pārstiepa uz savām mājām visas atlikušās veclaiku lietas un grabažas, ko nevarēja aiznest atslēgu glabātāja. Drīz atbrauca, nezinu no kurienes, kaut kāds tālīns radinieks, muižas mantinieks, kas dienējis agrāk par poručiku, neatceros kādā pulkā, briesmīgs reformators. Viņš tūlīt ieraudzīja milzīgo nekārtību un nolaidību saimniecības lietās; viņš nolēma visu to katrā ziņā izravēt, izlabot un radīt visur kārtību. Sapirka sešus brīnišķīgus angļu sirpjus, pienagloja katrai mājai atsevišķu numuru, un galu galā bija tik labi izrīkojies, ka pēc sešiem mēnešiem muižu paņēma aizbildniecībā. Gudrā aizbildniecība (viens bijis piesēdētājs un kaut kāds štabskapteinis izbalojušā mundierī) izsaimniekoja īsā laikā visas vistas un visas olas. Zemnieku mājas, kuras gandrīz pilnīgi gulēja zemē, sagāzās pavisam; zemnieki sāka dzert, un lielākā daļa no viņiem bēguļoja. Bet pats īstenais īpašnieks, kas, starp citu, dzīvoja diezgan saticīgi ar savu aizbildniecību un dzēra kopā ar to punšu, atbrauca savā sādžā ļoti reti un neuzturējās ilgi. ' Viņš līdz šim laikam braukā pa visiem gada tirgiem Mazkrievijā, cītīgi izprašņā dažādu ražojumu cenas pārdošanai vairumā, kā, piemēram: miltiem, kaņepājiem, medum un citam; bet pērk viņš tikai nelielus niekus, kā piemēram: kramiņus, naglas pīpes tīrīšanai un vispār visu to, kas nepārsniedz visā savā kopumā viena rubļa vērtību.