Kazarmās tiesāja kādu cilvēku, bija paredzams nāves sods. Tas bija vecs vīrs, iezemietis no Baltās Zivs upes, kura ieplūst Jukonā lejpus Lebārža ezera. Šai prāvai sasprindzināti dzīvoja līdzi visa Dausona, kā arī Jukonas novada iemītnieki tūkstoš jūdžu augšup un lejup pa straumi. Kopš laika gala anglosakši — laupītāji uz sauszemes un jūras — mēdz izdot likumus tautām, kuras pakļāvuši, un bieži vien šie likumi ir jo bargi. Taču Imbera prāvā pirmo reizi šķita, ka šie likumi ir nepietiekami un pārāk mīksti. Jau pēc matemātiska aprēķina vien soda mērs, kādu viņam varēja piespriest, nebija taisnīgs. Kāds būs sods, par to šaubu nevarēja būt, tas bija skaidrs pats par sevi; bija paredzams nāves sods, taču Imberain bija tikai viena dzīvība, bet uz viņa sirdsapziņas gulēja desmitiem dzīvību.
īstenībā pie Imbera rokām lipa tik daudzu cilvēku asinis, ka nebija iespējams precīzi uzskaitīt slepkavības, par kurām viņš atbildīgs. Kūpinādami pīpi atpūtas brīžos ceļmalā vai zvilnēdami ap pavardu, vīri bieži mēģināja kaut aptuveni aplēst viņa roku nogalināto cilvēku skaitu. Nelaimīgie slepkavības upuri itin visi bija baltie, nokauti gan pa vienam, gan divatā, gan veselām grupām. Un šīs slepkavības bija tik bezmērķīgas un nepamatotas, ka tās ilgi palika neizdibināms noslēpums karaliskajai jātnieku policijai kā toreiz, kad vēl pastāvēja policijas pārvaldes apgabali, tā vēlāk, kad strauti sāka dot ienākumus un no domīnijas tika atsūtīts gubernators, lai novadam liktu maksāt par tā bagātībām.
Taču vēl lielāks noslēpums bija tas, kāpēc Imbers ieradies Dausonā, lai pats sevi nodotu varas iestādēm. Vēlā pavasarī, kad Jukona krāca un svaidījās zem ledus segas, vecais indiānis nogriezās no ledus takas, kas veda pa upi, un, ar grūtībām uzrāpies krastā, acis blisinādams, palika stāvam uz galvenas ielas. Cilvēki, kam bija gadījies ievērot viņa atnākšanu, liecināja, ka vecais vīrs bijis vārgs un drebelīgs, viņš grīļodamies aizvilcies līdz būv- baļķu grēdai un tur apsēdies. Tā viņš nosēdēja visu dienu, raudzīdamies tieši uz priekšu, kur baltie cilvēki nebeidzamā straumē plūda viņam garām. Daža laba galva, ziņkāri pagriezusies sānis, sastapās ar viņa stīvo skatienu, un ne viena vien piezīme tika veltīta vecajam sivašam ar dīvaino sejas izteiksmi. Vēlāk neskaitāmi cilvēki atce- rējas, ka viņus tūdaļ satraucis indiāņa neparastais izskats, un pēc tam līdz mūža galam lielījās ar savām spējām tūdaļ atklāt visu neikdienišķo.
Tomēr par šā atgadījuma varoni bija lemts kļūt Diken- senam, Mazajam Dikensenam. Mazais Dikensens bija iebraucis šajā novadā ar lieliem sapņiem un pilnu kabatu banknošu, bet līdz ar tām izgaisa arī sapņi, un, lai nopelnītu naudu atpakaļceļam uz Savienotajām Valstīm, viņš bija pieņēmis ierēdņa vietu Holbruka un Meisona mākleru firmā. Būvbaļķu kaudze, uz kuras sēdēja Imbers, atradās tieši pretī Holbruka un Meisona kantora logiem. Pirms došanās pusdienās Dikensens pa logu paraudzījās uz sirmgalvi, un, kad viņš atgriezies no pusdienām, atkal paraudzījās pa logu, vecais sivašs vēl arvien bija turpat.
Dikensens brīdi pa brīdim paskatījās pa logu, un arī viņš pēc tam līdz mūža galam lielījās ar savu apķērību. Viņš bija sīks, romantiski noskaņots jauneklītis un iztēlē salīdzināja veco, nekustīgo pagānu ar visas sivašu cilts dvēseli, kas vēsām acīm noraugās iebrucēju sakšu ordās. Stundas gāja, bet Imbers pozu nemainīja, pat ne par mata tiesu nesavilka kādu muskuli, un Dikensens atminējās citu vīru, kas reiz, stalti saslējies, bija sēdējis nartās galvenās ielas vidū, kur ļaudis staigāja šurp un turp. Visi domāja, ka indiānis atpūšas, bet vēlāk, to aizskāruši, atklāja, ka šis cilvēks ir stīvs un auksts, nosalis dzīvas burzmas pārpilnās ielas vidū. Lai mirušo atlocītu taisnu, tā, ka var iedabūt šķirstā, viņu vajadzēja aizvilkt pie ugunskura un mazliet atkausēt. Dikensens nodrebuļojās, to atcerēdamies.
Mazliet vēlāk Dikensens izgāja uz ietves, lai izsmēķētu cigāru un atvēsinātos, un vēl pēc brītiņa sagadījās, ka nejauši garām gāja Emīlija Trevisa. Emīlija Trevisa bija vienreizēji izsmalcināta, glezna un gracioza, un gan Londonā, gan Klondaikā viņa ģērbās tā, kā pieklājas raktuvju inženiera — miljonāra meitai. Mazais Dikensens nobēdzināja cigāru ārpusē uz palodzes, no kurienes atkal varētu to paņemt, un pacēla cepuri.
Viņi bija kādas minūtes tērzējuši, kad Emīlija Trevisa, palūkojusies pār Dikensena plecu, īsi un klusi iespiedzās. Dikensens pagriezās paskatīties un arī satrūkās. Imbers bija pārnācis pari ielai un nu stāvēja pa gabaliņu — izkaltusi, badaina ēna —, nekustīgo skatienu cieši ieurbis meitenē.
— Kā tev vajag? — Mazais Dikensens drebošā balsī drosmīgi noprasīja.
Imbers kaut ko noņurdēja un piegāja pavisam klāt Emīlijai Trevisai. Viņš saka to aplūkot pamatīgi un vērīgi, collu pa collai. īpaši ieinteresēts viņš rādījās par Emīlijas Trevisas zīdainajiem, brūnajiem matiem un maigi rožainajiem vaigiem, kas bija vāri samtaini kā tauriņa spārns. Indiānis gāja meitenei apkārt, apskatīdams viņu ar vērtējošu skatienu — gluži ka cilvēks, kas pētī, ka noaudzis zirgs vai kā gatavota laiva. Loka beigās meitenes sārtā auss nokļuva starp viņa aci un vakarīgo sauli, un viņš apstājās, domīgi pētidams tās rožaino caurspīdīgumu. Tad viņš atkal atgriežas pie Emīlijas Trevisas sejas un ilgi, cieši skatījās zilajās acīs. Kaut ko noņurdējis, viņš apņēma ar roku tās augšdelmu starp plecu un elkoni. Ar otru roku pacēlis apakšdelmu, viņš to salieca. Indiāņa sejā parādījās riebuma un neizpratnes grimase, un, nicīgi nogrudzinādamies, viņš ļāva meitenes rokai noslīgt No- murdējis kādus vārdus rīkles balsī, indiānis pagrieza viņai muguru un pievērsās Dikensenam.
Dikensens nesaprata viņa valodu, bet Emīlija Trevisa smējās. Imbers, pieri saraucis, uzrunāja gan vienu, gan otru, bet abi purināja galvu. Viņš jau grasījās iet prcjām, kad Emīlija Trevisa izsaucās:
— Ei, Džimmij! Panāc šurp!
Džimmijs pienāca no ielas viņas puses. Tas bija garš, lamzīgs indiāņu puisis, ģērbies uzsvērti eiropeiski, ar El- dorado karaļa sombrero galvā. Vārdus meklēdams un rīstīdamies, viņš parunāja ar Imberu. Džimmijs bija sitka, kam par tālākajos novados izplatītajiem dialektiem bija tikai ļoti virspusējas zināšanas.
— Viņš Baltās Zivs vīrs, — Džimmijs teica Emīlijai Trevisai. — Mans nezināt daudz viņa valodu. Viņam gribēt satikt galveno balto cilvēku.
— Gubernatoru? — minēja Dikensens.
Džimmijs vēl parunāja ar vīru no Baltas Zivs cilts, un seja viņam kļuva nopietna un apstulbusi.
— Es domāt, viņam gribēt kapteini Aleksanderu, — Džimmijs paskaidroja. — Viņam teikt, ka nokaut balto vīru, balto sievu, balto zēnu, nokaut daudz baltos cilvēkus. Viņam gribēt mirt.
— Laikam nenormāls, — Dikensens sacīja.
— Kā jūs teikt? — Džimmijs prasīja.
Dikensens nozīmīgi piespieda pirkstu pie deniņiem un pagrozīja to.
— Var būt tā, var būt tā, — Džimmijs atteica un atkal parunāja ar Imberu, bet tas visu laiku tikai taujāja pēc galvenā baltā cilvēka.
Grupiņai pienāca klāt kāds jātnieku policists (Klondai- kas dienestā tie iztika bez zirgiem) un dzirdēja Imbera atkārtoti izteikto vēlēšanos. Policists bija spēkpilns jauneklis ar platiem pleciem, izliektām krūtīm, glīti veidotās kājas viņš turēja taisni un paplestas, un, kaut gan Imbers bija garš, policists viņu pārsniedza par pusgalvas tiesu. Acis viņam bija vēsas, pelēkas un mierīgi vērīgas, bet izturēšanās liecināja par to īpašo savas varas apziņu, kas pārmantota no senčiem un nostiprināta ar tradīcijām. Viņa košo vīrišķību akcentēja izteiktais jauneklīgums — policists bija vēl tīrais zēns, un viņa gludie vaigi rādīja, ka spēj notvīkt tikpat strauji kā meitenei.
Imbers tūdaļ veltīja visu uzmanību policistam. Acīs tam iekvēlojās uguntiņa, ieraugot policista vaigā rētu no zobena cirtiena. Ar izžuvušu roku indiānis pabraucīja jaunekļa kājas stilbu un glāstoši paraudzīja ciļņotos muskuļus. Ar pirkstu kauliņiem piedauzījis pie policista platajām krūtīm, indiānis paspaidīja un padunkāja muskuļu biezo polstējumu, kas klāja viņa plecus kā bruņas. Pulciņam pa to laiku bija pievienojušies ziņkārīgi garāmgājēji — stiegraini zeltrači, kalnieši un ieceļotāji — garkājainu un platplecainu paaudžu pēcnācēji. Imbers rau- dzījas viņos, virzīdams skatienu no viena pie otra, un tad skaļi ierunājās Baltās Zivs cilts valodā.
— Ko viņš teica? — Dikensens vaicāja.
— Viņš teikt, tie visi tādi pats kā tas viens, tas policists, — Džimmijs paskaidroja.
Mazais Dikensens bija maza auguma un tāpēc nožēloja, ka vaicājis, jo klāt taču bija mis Trevisa.
Policists juta viņam līdzi un nolēma pārtraukt šo sarunu.
— Man liekas, viņa vārdos kaut kas slēpjas. Aizvedīšu viņu pie kapteiņa noklaušināšanai. Pasaki viņam, Džim- mij, lai nāk man līdzi.
Džimmijs atkal rīstīdamies izgārdza kādus vārdus, Imbers atņurdēja un izskatījās apmierināts.
— Bet pajautā viņam, Džimmij, ko viņš teica un ko domāja, satverdams manu roku.
To teica Emīlija Trevisa, bet Džimmijs pārtulkoja jautājumu un saņēma atbildi.
— Viņam teikt, ka jūs nav bailīga, — Džimmijs teica.
Emīlija Trevisa izskatījās iepriecināta.
— Viņam teikt, jūs nav skukutn, nav stipra, jūs maiga kā mazs bērniņš. Ar savas abas rokas viņš salauzīt jūs mazos gabaliņos. Viņam būt jocīgi, viņam nesaprast, kā jūs var būt māte tādiem lieliem, tādiem stipriem vīriem kā šis policists.
Emīlija Trevisa noturēja acis paceltas un pat nepamirkšķināja, taču vaigos tai pieplūda sārtums. Mazais Di- kensens arī pietvīka un samulsa. Policista zēniskā seja kvēlot kvēloja.
— Ei tu, nāc līdzi! — viņš rupji uzsauca, pagriezdams plecu pret pūli un izlauzdams sev ceļu.
Tā Imbers atrada ceļu uz kazarmām, kur viņš pilnīgi un brīvprātīgi atziņas savos nodarījumos un no kuru teritorijas arī vairs nekad neiznāca.
Imbers izskatījās ļoti vārgs. Vecuma un zaudētu cerību gurdums klāja viņa seju. Pleci tam bija skumji noslīguši un acis zaudējušas spožumu. Matu šķipsnas varētu būt bijušas baltas, taču, saules svilinātas un vēju ārdētas, tās ļengani karājās nedzīvās, bezkrāsainās pinkās. Viņš itin nemaz neinteresējās par to, kas notiek ap viņu. Tiesas telpa bija bāztin piebāzta ar cilvēkiem, kas naca no strautu gultnēm un ceļu takām, viņu apslāpēto balsu dūkoņā un murdoņā jautās kaut kas nelaimi vēstījošs, bet indiāņa ausīs ta atbalsojas tikai kā jūras dunoņa dziļās piekrastes klinšu alās.
Viņš sēdēja pie loga un apātiskām acīm reizi pa reizei paraudzījās uz drūmo, vienmuļo ainavu laukā. Debess bija apmākusies, smidzināja pelēks lietutiņš. Jukona pa-
loja. Ledus bija izgājis un upe piepludinājusi pilsētu. Pa galveno ielu gan airu, gan stumjamo kāršu laivās šurp un turp braukalēja mūžam nerimtīgie cilvēki. Bieži viņš redzēja šīs laivas nogriežamies no ielas un iebraucam pārplūdušajā lauciņā, kas robežojās ar kazarmu parādes laukumu. Dažreiz tās nozuda viņa skatienam apakšā pie sienas, un viņš dzirdēja, kā tās atsitas pret baļķiem, bet iekšā sēdētāji rāpjas mājā pa logu. Pēc tam bija dzirdama ūdens plīkšķēšana, atnācējiem brienot pa apakšstāva telpām, līdz viņi uzkāpa pa trepēm. Tad tie parādījās durvīs, cepures noņēmuši, ūdenim strāvojot no jūrnieku zābakiem, un pievienojās gaidošajam pūlim.
Apkārtējie skatieniem urbās indiānī, jau iepriekš nežēlīgā patikā izbaudīdami sodu, kāds tam būs jācieš, bet Imbers raudzījās viņos, domās apcerēdams viņu paradumus un viņu mūžam modro Likumu, kas darbojas nemitīgi — labos un sliktos laikos, gan palos, gan bada gados, sēdams mokas, šausmas un nāvi, un kas — tā indiānim šķita — nekad arī nepārtrauks darboties līdz pat visu laiku galam.
Kāds vīrs skarbi pieklaudzināja pa galdu, un sarunu dūkoņa aprāvās klusumā. Imbers paskatījās uz šo vīru. Tas likās esam cilvēks, kam vara, tomēr Imbers nojauta, ka galvenais pār visiem un arī pār to, kas klaudzināja, ir platpierainais vīrs, kas sēdēja pie galdiņa dziļāk aizmugurē. Kāds cits vīrs pie lielā galda piecēlās un sāka skaļā balsī kaut ko lasīt no daudzām plānām papīra lapiņām. Katru lapiņu iesākdams, viņš atkāsējās, bet nobeigdams aplaizīja pirkstus. Imbers viņa runu nesaprata, taču pārējie saprata, un indiānis redzēja, ka tā svēla viņus niknumā. Dažbrīd tā viņus darīja briesmīgi niknus, un reiz kāds vīrs sāka Imberu lādēt strupiem, asiem un negantiem vārdiem, bet cilvēks pie galda atkal pieklaudzināja, lai apklust.
Cilvēks lasīja bezgala ilgi. Viņa monotonā, dziedošā izruna žūžoja Imberu snaudā, un, kad cilvēks beidza lasīt, indiānis bija cieši aizmidzis. Kāda balss viņu uzrunāja dzimtajā Baltās Zivs cilts valodā, viņš pamodās un bez jebkāda izbrīna ieskatījās sejā savam māsas dēlam — jauneklim, kas pirms daudziem gadiem bija aizgājis no cilts, lai mitinātos pie baltajiem.
— Tu mani neatceries, — tas teica sveiciena vietā.
— Kā ne, — Imbers atbildēja. — Tu esi Haukans, tas, kurš no mums aizgāja. Tava māte ir mirusi.
— Viņa jau bija veca sieva, — Haukans atteica.
Taču Imbers jau vairs nedzirdēja, un Haukans viņu atkal pamodināja, sapurinot aiz pleca.
— Man tev jāpasaka tas, ko teica šis vīrs, — tas ir stāsts par noziegumiem, kādus tu esi pastrādājis, un to tu, ak, nejēga, pats esi izstāstījis kapteinim Aleksanderam. Tev ir jāsaprot, kas tika teikts, un japasaka, vai runāta patiesība vai ne. Tāda ir pavēle.
Haukans bija nokļuvis pie misionāriem, un tie viņu bija iemācījuši lasīt un rakstīt. Viņš turēja rokā daudzās plānās lapiņas, no kurām pirmīt šis vīrs skaļā balsī lasīja un kuras bija pierakstījis kāds rakstvedis, kad Imbers pirmo reizi ar Džimmija mutes starpniecību izteica savu atzīšanos kapteinim Aleksanderam. Haukans sāka lasīt. Imbers kādu brītiņu klausījās, tad viņa sejā izpaudās pārsteigums, un viņš aši pārtrauca runātāju.
— Tie ir mani vārdi, Haukan. Tie nāk no tavām lūpām, kaut gan tavas ausis tos nav dzirdējušas.