Un tā viņi aizgāja, te viens vecais vīrs, te otrs. Dažreiz ziņa par to mūs sasniedza ilgi pēc viņu nāves un dažreiz nesasniedza nemaz. Bet citu cilšu vecie vīri bija vāji un bailīgi, viņi mums nepievienojās. Kā jau teicu, cits pēc cita viņi aizgāja, līdz biju palicis es viens pats. Es esmu Imbers no Baltās Zivs cilts. Mans tēvs bija Otsbaoks, spēcīgs vīrs. Baltās Zivs cilts vairs nav. No vecajiem vīriem es esmu pēdējais. Jaunekļi un meitenes ir izklīduši, daži dzīvo pie pellijiem, daži Lašu ciltī, bet visvairāk pie baltajiem cilvēkiem. Es esmu ļoti vecs un ļoti noguris, un, tā kā ir veltīgi cīnīties pret Likumu, kā tu, Haukan, teici, tad es esmu atnācis meklēt Likumu.
— Ak, Imber, tik tiešām tu esi nejēga, — Haukans sacīja.
Bet Imbers jau bija ieslīdzis sapņos. Arī tiesnesis ar plato pieri bija iegrimis sapņos; viņa acu priekšā kā varenā procesijā iznira visa viņa rase — dzelzī kaltā, bruņās tērptā rase, likumdevēji un pasaules iekārtotāji visai cilvēku ciltij. Viņš redzēja šīs rases vēstures rītausmu sarkani lāktījam pār tumšiem mežiem un drūmām jūrām; viņš redzēja tās plašo un triumfālo uzliesmojumu zenītā, sarkanu kā asinis, un norietā aiz ēnu pilnajām kalnu nogāzēm viņš redzēja asinssārtās smiltis iegrimstam nakts tumsā. Bet pāri visam viņš izjuta Likumu, nežēlīgu un varmācīgu, nenovēršamu un visvarenu, pārāku par niecīgajiem puteklīšiem — cilvēkiem, kuri rīkojās tā vārdā vai sabruka zem tā svara, un pārāku arī par sevi, tiesnesi, kura sirdī runāja līdzjūtība.