Visapkārt pletās miega iegrimis mūžamežs — skaļu joku lugu un klusu drāmu norises vieta. Ar piimatnēju nežēlību tur tika izcīnīta cīņa par eksistenci. Šeit, pašā Varavīksnes Loka Pakājes sirdī, vēl kāju nebija spēruši ne angļi, ne krievi, un amerikāņu zelts vēl nebija maksāts par tās neaptveramajiem plašumiem. Vilku bari te vēl dzinās pa aļņu ganāmpulku pēdām, nošķīra grūsnas mātītes vai vārgos un saplosīja tos tikpat nežēlīgi, kā to pirms viņiem jau bija darījušas tūkstošiem vilku paaudzes. Nedaudzie iezemieši te vēl klausīja saviem virsaišiem, turēja cieņā šamaņus, izdzina ļaunos garur, dedzināja raganas, karoja ar kaimiņiem un notiesāja tos ar tādu kāri, kas darīja godu uzvarētāju iekšām. Te noslēgumam tuvojās akmens laikmets. Bet pa neredzamām takām, pa tuksnesīgiem klajumiem, kas nav atzīmēti nevienā kartē, jau tuvojās dzelzs laikmeta pirmie vēstneši — baltādainās, zilacainās, neuzvaramās rases dēli. Gan gluži nejauši, gan ar nodomu pa diviem vai trim tie uzradās diezin no kurienes, cīnījās, gāja bojā vai atkal aizklīda diezin uz kuru pusi. Samani raidīja lāstus pār viņu galvām, virsaiši sauca kopā savus karotājus, akmens cirtās pret dzelzi, taču nenieka neiespēja. Kā ūdens no milzu jūras svešie sūcās cauri drūmajiem mežiem un pāri kalnu pārejām, viņu vieglās laivas ieslīdēja vistālākajās pietekās, un mokasīni izmina takas suņu pajūgiem. Tie bija lielas un varenas cilts dēli, un viņu bija daudz, taču zvērādās tērptie Ziemeļzemes ļaudis to vēl nezināja. Daudzi atnācēji cīnījās līdz pēdējam elpas vilcienam un izlaida garu kāvu saltajā gaismā, tāpat kā viņu brāļi cīnījās un mira saules izdedzinātā tuksneša smiltī vai nāvējošu izgarojumu pilnos džungļos, tāpat kā cīnīsies un mirs tie, kas nāks pēc viņiem, līdz noliktā stunda nolems šo dižo cilti tās liktenim.
Tuvojās divpadsmitā stunda. Apvārsnis ziemeļos blāzmoja sārtā gaismā, kas kļuva bālāka vakaru pusē, bet sabiezēja rītos, tā norādīdams neredzamās pusnakts saules atrašanās vietu. Krēsla tik nemanāmi pārgāja ausmā, ka nakts pazuda, kā nebijusi, aizejošā diena sastapās ar tikko dzimstošo, un tā brižiem debesīs viedās it kā divi saules apļi. Tikko tārtiņš kautri bija nočivinājis savu vakara dziesmu, kad sarkanrīklīte jau skaņi sveica jauno dienu. No salas Jukonas vidū skanēja meža zosu klaigas, ko no krasta it kā atbalsoja polārgārgalu zobgalīgie smiekli, kas aizvilnīja pār sastingušo plašumu.
Klusā līcī cita pie citas rindojās no bērza tāss darinātas kanoe. Šķēpi ar plakaniem kaula uzgaļiem, bultas ar tādām pašām kaula smailēm un ar briežu dzīslām nostiepti loki liecināja, ka pašlaik lašiem ir nārsta laiks. Krastā starp teltīm, kas bija apvilktas ar briežādām, un kaltēšanai izkārtām zivīm varēja dzirdēt cilvēku balsis. Puiši sacentās veiklībā un ķircinājās ar meitenēm; vecākās sievietes, kas savu pienākumu dzīvē bija izpildījušas un laidušas pasaulē pēcnācējus un kam šie prieki bija laupīti, pina virves no zāļu stiebriem un tērgāja. Turpat plosījās un plūcās kaili bērneļi, kūleņodami piku mikiein ar tumši rūsganiem krančiem.
Gabaliņu nostāk, pieklājīgā atstatumā no apmetnes, rēgojās divas teltis. Tā bija baltā cilvēka nometne — par to droši liecināja jau vietas izvēle vien. No turienes vajadzības gadījumā varēja ērti apšaudīt apmetni, kas atradās savu simt jardu attālu; paugurs un klajā apkārtne deva iespēju aizsargaties pret uzbrukumiem, bet stāvā, apmēram divdesmit jardu augstā krauja aizmugurē — ātri atkāpties pie laivām. Vienā teltī raudāja slims bērns, kuru māte mierināja ar šūpuļdziesmiņu. Ārpusē pie dziestoša ugunskura sarunājās divi vīri.
— Jā, es turu baznīcu goda kā tās padevīgs dēls. Tā turu godā, ka dienu metu tai apkārt līkumu, bet naktī sapņoju par atriebību. Ko gan citu jūs no manis varat gaidīt? — Metisa balsī ieskanējās niknums. — Esmu dzimis pie Sarkanās upes. Mans tēvs bija baltais — tāds pats kā jūs. Tikai jūs esat jenkijs, bet viņš bija anglis, džentlmeņa dēls. Mana māte bija indiāniete, virsaiša meita, un es izaugu par īstu vīrieti. Jā, nevar vis uzreiz pateikt, kādas asinis tek manās dzīslās, jo esmu dzīvojis kopā ar baltajiem kā līdzīgs ar līdzīgiem, un krūtīs matj
pukst tēva sirds. Es sastapu meiteni, balto meiteni, kas mani uzlūkoja mīlīgām acīm. Viņas tēvam, francūzim pēc izcelšanās, piederēja plaši zemes gabali un daudz zirgu, un viņu tajā pusē varen cienīja. «Tu neesi pie pilna prata,» viņš sacīja meitai, uzzinājis par mani, ilgi centas viņu atrunāt un briesmīgi dusmojās.
Taču viņa bija pie pilna prāta, un drīz vien mēs abi aizjājām pie mācītāja. Bet pirms mums tur bija ieradies viņas tēvs un sarunājis daudz nelāgu vārdu, varbūt pat kaut ko pasolījis, kas lai to zina. Mācītājs iecirtās un negribēja mums palīdzēt palikt kopā. Baznīcai nebija lab- paticis dot svētību manai piedzimšanai, baznīca liedza man atļauju stāties laulībā, baznīcas dēļ manas rokas notraipītas ar asinīm.
Tādēļ es turu baznīcu tādā godā. Iezvēlu dzīvam mācītājam plauku ģīmī, mēs uzlēcārn saviem straujajiem zirgiem mugurā un auļojām uz Pjēra fortu, kur dzīvoja labsirdīgs priesteris. Taču viņas tēvs, brāļi un nezin kādi tēva nolīgti ļaudis dzinās mums pa pēdām. Kautiņš notika, no zirga nenolecot, un turpinājās, līdz es izsitu trīs vīrus no segliem, bet pārējie aizjāja atpakaļ uz fortu. Mēs devāmies uz austrumiem, noslēpāmies kalnos un mežos un dzīvojām kopā. Taču precēti nebijām, — redzat, ko izdarīja jūsu labā baznīca, kuru es godāju kā daždien paklausīgs dēls.
Sievietes ir dīvaini radījumi, un neviens vīrietis nespēj tās saprast. Viens no tiem, kurus es izsitu no segliem, bija viņas tēvs; viņš nokrita pie zemes, un tie, kas jāja aiz muguras, viņu sabradāja. Mēs abi redzējām, kā viss notika; es būtu to viegli aizmirsis, bet viņa nevarēja aizmirst. Un klusos vakaros pēc medībām tas bija klāt un nostājās starp mums — visu garo, klusuma nomākto nakti, kad iedegās zvaigznes un mums vajadzēja saplūst par vienu miesu un dvēseli. Un tā notika vienmēr. Viņa nekad ne vārda neieminējās par notikušo, taču tas mūžam sēdēja kopā ar mums pie ugunskura, un mēs bijām kā svešinieki. Zinu, viņa gribēja visu aizmirst, tomēr atmiņas bija spēcīgākas — to es redzēju viņas acīs un sajutu viņas elpā.
Tad viņa dzemdēja man bērnu, meitenīti, un nomira. Bet es atgriezos savas mātes ciltī, lai bērns dabūtu zīst krūti un paliktu dzīvs. Taču rnan pie rokām vēl lipa to cilvēku asinis, kurus biju nogalinājis baznīcas vainas dēļ.
Reiz ieradās jātnieku policija, lai saņemtu mani ciet, bet mans mātesbrālis, kas tolaik bija cilts virsaitis, mani paslēpa un apgādāja ar zirgiem un pārtiku. Paņēmu meitiņu, un mēs abi aizceļojām tālu projām — pie Hudzona līča, kur balto bija maz un tie paši nekā nejautāja. Tur iestājos darbā Hudzona līča sabiedrībā, strādāju par mednieku, takuzinātāju, suņu dzinēju, līdz mana meita pieauga par sievieti — slaidu, smuidru un tīkamu no vaiga.
Jūs jau zināt, ka šai pusē ziema ir gara un tumša, ka tā modina cilvēkos dažādas domas un pavedina uz aplamiem darbiem. Tur, kur mēs dzīvojām, bija galvenais aģents — nekaunīgs un cietsirdīgs cilvēks. Turklāt tāds, kas nepatika sievietēm. Bet viņš sāka mest acis uz manu meitu, kura bija izveidojusies par sievieti. Svētā dievmāte! Reiz viņš aizsūtīja mani talā ceļā ar suņu pajūgiem, lai pa to laiku … jūs jau pats sapratīsiet. Ļauns, nežēlīgs cilvēks. Bet viņa bija gandrīz balta, un arī dvēsele viņai bija balta, un viņa bija tik laba … Tsi sakot, viņa nomira.
Tonakt, kad es atgriezos, spīvi sala. Biju pavadījis ceļā garus mēnešus, un suņi tikko vilka kājas, kad piebraucām pie forta. Indiāņi un metisi dīvainiem skatieniem klusēdami nolūkojās uz mani, līdz man kļuva baismīgi ap sirdi, pats nesapratu, kādēļ. Taču es nekā nejautaju, pabaroju suņus un krietni paēdu kā daždien cilvēks, kam priekšā grūts darbs. Tikai pēc tam pieprasīju, lai man izstāsta, kas noticis. Nevienam nepietika drosmes, jo viņi baidījās, ka es ārprāta niknumā neizdaru ko ļaunu. Un tomēr vārdu pa vārdam, soli pa solim bēdīgā patiesība nāca gaismā, un visi brīnījās, ka es klusēju.
Noklausījies līdz galam, gāju taisni uz aģenta māju un biju mierīgāks nekā šajā brīdī, to visu atceroties. Aģents pārbijās un sāka saukt pēc palīga, bet cilvēki turēja uz viņu ļaunu prātu un domāja, ka viņam par nodarīto jāatbild. Tad aģents aizmuka uz mācītāja māju. Arī es gāju turp. Mācītājs iznāca pretī uz sliekšņa un ņēmās mani nomierināt, teikdams, ka dusmu brīžos cilvēkam vajagot lūgt dievu, lai tas rāda viņam īsto ceļu. lis atbildēju, ka teva sagrauztā sirds un nodarītā pārestība dod man tiesības ieiet namā, bet viņš atbildēja: tikai pār manu līķi, — un sāka vāvuļot lūgsnas. Tā baznīca no
jauna stājās man ceļā, kā bija stājusies mūždien. Es pārkāpu pāri mācītājam un aizraidīju aģentu uz turieni, kur viņš varēja cerēt satikt manu meitu, uz turieni, kur mīt viņa dievs, ļaunais balto cilvēku dievs.
Par notikumu paziņoja tuvākajam policijas postenim, kas metās mani vajāt, un man vajadzēja slapstīties. Es bēgu uz austrumiem, garām Lielajam Vergam, pa Ma- kenzijas upi uz leju, sasniedzu mūžīgos ledājus, pārgāju pāri Sniega Klintīm, aizgāju lidz Jukonas Likumam un nonācu šeit. Jūs esat pirmais mana tēva cilts cilvēks, ko esmu sastapis šajā laikā. Lai nu arī jūs paliktu pēdējais! Tie cilvēki tur apmetnē, manas cilts ļaudis, ir vienkārši un vientiesīgi. Viņi mani cienī un klausa. Mans vārds viņiem ir likums, pat šamaņi man paklausa, kaut arī bīstas, ka es varētu tiem kaitēt. Tātad — ja runāju viņu vārdā, tad runāju arī pats savējā. Atstājiet mūs mierā! Ejiet prom no šejienes! Ja jūs paliksiet pie mūsu ugunskuriem, drīz vien pa pēdām būs klāt arī jūsu baznīca, jūsu garīdznieki un jūsu dievi. Un iegaumējiet vienu: katram baltajam, kas ieradīsies manā apmetnē, es likšu atteikties no viņa dieva. Jus esat pirmais, un jums es to nelikšu darīt. Bet prom jums jāiet, jo ātrāk, jo labāk.
— Nevaru atbildēt par visiem saviem brāļiem, — ierunājās otrs vīrs, domīgi bāzdams tabaku pīpē. Heja Sto- karda valoda dažreiz bija tikpat gausa, cik rīcība strauja, bet tikai dažreiz.
— Es jūsu cilti pazīstu, — atbildēja pirmais. — Jūs un jums līdzīgi nāk izcirst ceļu pārējiem. Pienāks laiks, un viņi iekaros šo zemi, taču manis tad vairs nebūs. Dzirdēju, ka viņi jau nogājuši līdz Lielas Upes iztekai, bet tālajos Lejas Laukos uzradušies krievi.
Hejs Stokards strauji pacēla galvu: tas bija kaut kas jauns ģeogrāfijā. Hudzona līča sabiedrības ļaudis bija citādās domās par upes tecējumu, proti, pieņēma, ka tā ietek Ziemeļu Ledus okeānā.
— Tātad Jukona ietek Beringa jūrā? — viņš jautāja.
— Nezinu, bet tur Lejas Laukos ir krievi, daudz krievu. Varat aizbraukt turp un apskatīties pats, varat atgriezties pie saviem brāļiem, jo, kamēr šamaņi un karotāji man klausa, jūs pa Kojukuku uz priekšu netiksiet. To jums saku es, Batists, ar iesauku Rudais. Mans vārds ir likums, jo esmu šās cilts galva.
— Bet, ja nu es nedomāju braukt turp, kur ir krievi,
un nebraucu arī atpakaļ pie saviem brāļiem, kas tad notiks?
— Tad dabūsiet aizceļot uz turieni, kur mīt jūsu dievs, balto cilvēku ļaunais dievs.
Pie apvāršņa ziemeļu pusē, it kā asins lāses pilinādama, iznira kvēlojoši sarkana saule. Batists piecēlās, pamāja ar galvu un devās atpakaļ uz apmetni. Pār klajumu stiepās asiņaini sarkanas ēnas, kaut kur dziedaja sarkanrīklīte.
Hcjs Stokards izpīpēja pīpi, un ugunskura dūmos šķita saskatām, kur tālumā sākas Kojukuka, nevienam nezināmā polārā upe, kas savu garo tecējumu beidza šeit, ieplūzdaina Jukonas duļķainajos ūdeņos. Ja varētu ticēt mirstošajam matrozim, kas, izglābies no bojā gājuša kuģa, kājām izstaigājis visu šo pusi, ja kaut ko liecinātu viņa jūrnieka maisā paslēptā pudele ar zelta graudiņiem, tad kaut kur upes augštecē, mūžīgās ziemas valstībā, slēpjas Ziemeļu Dārgumu krātuve. Taču pie valstības vārtiem, aizšķērsodams viņam ceļu, stāv sargpostenis — Batists, ar iesauku Rudais, cilvēks, kas aizmirsis, ka tā dzīslās tek puse angļu asiņu.
— Gan jau kaut kā gala tiksim! — noteica Hejs Stokards; sarušinājis ogles, viņš piecēlās un izstaipījās, mierīgā pašpārliecībā noraudzīdamies uz liesmojošo apvārsni.
Hejs Stokards izgrūda sulīgu lāstu. Viņa sieva pacēla pār katliņu noliekto galvu un, ar acīm sekodama viņa skatienam, sāka uzmanīgi vērot upi. Kaut arī viņa bija indiāniete no Teslinas, viņa tomēr gaužām labi zināja, ko nozīmē šie īsie, izteiksmīgie angļu vārdi. Viņa bija pieradusi visus notikumus, sākot ar visnenozīmīgāko nieku, piemēram, atrisušu slēpju siksnu, un beidzot ar piepešam nāves briesmām, mērot vienīgi pēc tā, cik spēcīgs lāsts taja mirklī izlauzās par viņas vīra lūpām. Tādēļ viņa arī šoreiz saprata, ka stāvoklis nopietns. Pa upi lejup slīdēja slaida kanoe, virzīdamās uz mazo līcīti pie nometnes; rietošās saules stari atmirdzēja uz airiem. Hejs Stokards saspringti skatījās turp. Trīs vīri saskaņoti airēja, ritmiski liekdamies uz priekšu un atpakaļ, taču Stokards redzēja tikai vienu, kam ap galvu bija apsiets sarkans lakats.
— Bili! — viņš iesaucās. — Hei, Bili!
No telts šļaucīdamies izlīda gara auguma puisis; žāvādamies viņš izberzēja acis. Taču miegs pazuda, kā nebijis, tikko viņš ieraudzīja laivu.
— Zvēru pie Metuzāla, tas taču ir nolādētais dievvārd- nieks!
Hejs Stokards drūmi pamāja, gribēja jau sniegties pēc šautenes, taču, acīm redzot, apdomājās un paraustīja plecus.
— Nošaut uz vietas, un beigta balle, — Bill> ieteica, — citādi viņš mums visu sabojās.
Stokards tomēr nevarēja izšķirties par tik radikālu rīcību; pagriezies atpakaļ, viņš sievai ar mājienu pavēlēja turpināt darbu un atsauca biedru no krasta. Kamēr divi indiāņi līcīša krasti piesēja laivu, baltais cilvēks ar ērmīgo, acīs krītošo galvai rotu kāpa pa krauju augšup.
— Līdzīgi apustulim Paviļam saku: žēlastība lai ir jums un miers no dieva, mūsu tēva!
Garīdznieka vārdiem atbildēja drūma klusēšana.
— Esi sveicināts arī tu, Hej Stokard, dieva pulgotā] un vīlistieti. Tava sirdī mīt kāre pēc bagātības, tavā prātā - velnišķīgi nodomi, tavā teltī — sieviete, ar kuru tu dzen netiklību. Un tomēr es, Sterdžess Ovens, dieva sūtnis šajā tuksnesī, aicinu tevi nožēlot grēkus un šķīstīt dvēseli no ļauna.
— Pietaupiet pulveri, svētais tēvs, — Hejs Stokards nikni atcirta, — var gadīties, ka jums būs vajadzīgas visas rezerves un vēl vairak. Te valda Rudais Batists.
Viņš pamāja ar roku uz indiāņu apmetnes pusi, kur stāvēja metiss un vērīgi raudzījās uz viņiem, cenzdamies sazīmēt, kas ir svešie atbraucēji. Pavēlējis saviem ļaudīm uzsliet telti, Sterdžess Ovens, ticības gaismas nesējs un dieva sūtnis, devās pa nogāzi lejup. Stokards viņam steidzas pakaļ.
— Paklausieties, — Stokards ierunājās, saņēmis misionāru aiz pleca un pagriezis pret sevi. — Vai jums sava āda mīļa?
— Mana dzīvība ir dieva rokā, esmu tikai strādnieks tā kunga vīna kalnā, — misionārs svinīgi atbildēja.
— Beidziet ērmoties! Vai par visu varu kārojat iegūt mocekļa ērkšķu kroni?
— Ja tā būs viņa griba.
— Nu, tas nebūs grūti, neraizējieties, taču vispirms gribu dot jums labu padomu. Varat to pieņemt, varai nepieņemt. Bet, ja paliksiet šeit, priekšlaicīga nāve iznīcinās jūsu pūliņus. Turklāt bojā aiziesiet ne tikai jūs viens pats, bet arī jūsu ļaudis, Bills un mana sieva . ..
— Tā velna meita, kurai nav lemts uzklausīt dzīvās patiesības vārdu.
— … un es. Jūs iegrūdīsiet postā ne tikai pats sevi, bet mūs visus. Atcerieties, kā mēs kopā pavadījām pagājušo ziemu? Zinu, ka neesat slikts cilvēks, tikai… mazliet aprobežots. Ja uzskatāt par savu pienākumu atgriezt pa- ganus, tā ir jūsu darīšana. Taču esiet jel kaut cik saprātīgāks līdzekļu izvēlē! Šis vīrs — Batists — nav indiānis. Viņš cēlies no mūsējiem, ir stūrgalvīgs kā āzis, pat es neesmu tik stūrs, un savā ziņā tāds pats neprātīgs fanātiķis kā jūs. Ja jūs abi saskriesieties, var iznākt tikai nelaime, un es nevēlos tikt tur iejaukts, saprotiet, nevēlos! Tādēļ klausiet manam padomam un brauciet projām. Ja brauksiet pa upi uz leju, sastapsiet krievus. Tur droši vien būs arī kāds pareizticīgo priesteris, kas palīdzēs jums bez bēdu nokļūt līdz Beringa jūrai — starp citu, Jukona ietek šajā jūrā —, un pēc tam nebūs grūti nokļūt atpakaļ civilizētā pasaulē. Klausiet man un brauciet prom pēc iespējas drīzāk.
— Kam sirdī dievs un rokā evaņģēlijs, tas nebīstas ne cilvēku, ne velna sodības, — apņēmīgi atteica misionārs. — Man jāredz šis cilvēks un jastājas divkaujā tam pretī. Atgriezt baznīcas klēpī noklīdušu avi ir daudz svētīgāk nekā pievērst ticībai tūkstoš pagānu. Tadu, kas pagrimis netikumā, vieglāk uzvest atpakaļ uz taisna ceļa. Vai atcerieties tarzieti Zaulu, kas devās uz Damasku, lai aizvestu kristiešus uz Jeruzalemi. Ceļā viņam parādījās pestītājs, un viņš izdzirda balsi: «Zaul, Zaul, ko tu mani vajā?» Un tajā pašā brīdī Zauls, tas pats apustulis Pāvils, kļuva ticīgs un pēc tam izglāba daudzas dvēseles. Tāpat kā tu, ak, svēto Pāvil, es strādāju mūsu kunga vīna dārzā, gatavs viņa dēļ ciest mokas un pārbaudīšanu, apsmieklu un pulgošanu, sitienus un sodus. Ei, jūs, — viņš uzsauca saviem airētājiem, — atnesiet tējas kulīti un ūdens katliņu. Neaizmirstiet arī brieža gaļas gabalu un pannu!
Kad garīdznieka ļaudis, kurus viņš pats nesen bija pievērsis īstajai ticībai, uzkāpa krasta kraujā, visi trīs nokrita uz ceļiem, un, kaut arī rokās tiem bija mantas un uz muguras nastas, tomēr visi vienā balsī slavēja visaugstāko par palīdzību garajā ceļā un laimīgu nokļūšanu pie mērķa. Hejs Stokards tos vēroja īgnā zobgalībā: svinīgā, mistiskā lūgsna nespēja saviļņot viņa nocietināto sirdi. Batists, pie savas apmetnes stāvēdams, redzēja un saprata šīs izdarības, un atcerējās to, kura bija dalījusies ar viņu guļvietā kalnos un mežos zem zvaigznēm, atcerējās arī savu meitiņu, kas atdusējās kaut kur pie saltā Hudzona līča.
— Velns parāvis, Batist, nedomā par to! Met to no galvas ārā! Esmu ar tevi vienis prātis — šitais vīrs ir stulbenis un nevienam nekā laba neizdarīs, un tomēr es ne- spēiu, saproti, nespēju nenostāties viņa pusē.