— Man pašam viņš pamatīgi apnicis, Batist, un bez tam sagādājis ne mazumu dažādu nepatikšanu. Bet vai tu patiesi nesaproti — viņš ir no manas cilts, baltais … un … Nē, kaut būtu vai nēģeris, es tikpat nespētu upurēt viņu, lai glābtu savu ādu.
— Lai notiek, — atteica Batists. — Es tev lāvu izvēlēties. Drīz ieradīšos ar saviem šamaņiem un karotājiem un tevi nogalināšu vai arī piespiedīšu atteikties no tava dieva. Piekāpies, atstāj man garīdznieku un brauc prom! Citādi tava taka pārtrūks tepat. Mani ļaudis, pat mazie bērneļi ir noskaņoti pret jums. Paskat, puikas jau aizdzinuši tavas laivas.
Viņš norādīja uz upi. Kaili puišeļi bija piepeldējuši pie laivām, atsējuši tās un iedzinuši upes vidū. Aizpeldējuši tik tālu, ka šāviens nevarēja tos aizsniegt, tie sakāpa laivā, apsēdās pie airiem un sāka irties uz apmetni.
— Atdod mums garīdznieku, mēs tev atdosim laivas. Izšķiries! Tikai bez steigas.
Stokards papurināja galvu. Skatiens apstājās pie tesii- nietes, kas turēja rokās viņa dēlu, un sirds viņam notrīcēja, taču tai pašā mirklī viņš paraudzījās uz cilvēku, kurš stāvēja turpat blakus.
— Mani tas nebiedē, — ierunājās Sterdžess Ovens. — Dievs ir žēlsirdīgs, esmu gatavs viens pats doties uz šā bezgoža nometni. Vēl nav par vēlu. Ticība spēj klintis izkustināt. Varbūt mūža pēdējā stundā man tomēr izdosies viņu glābt.
— Metīsimies virsū tam nelietim un sasiesim viņu! — Bills nikni pačukstēja savam biedram, kamēr garīdznieks uzsāka vārdu divkauju ar pagānu. — Paņemsim par ķīlnieku un nošausim, ja izcelsies kautiņš.
— Nē, — Stokards atteica. — Esmu devis vārdu viņu neaiztikt. Tādi ir kara likumi, Bili. Viņš pret mums izturējās godīgi, brīdināja, kā nakas. Nē, velns parāvis, vārdu nedrīkst lauzt.
— Viņš savējo arī nelauzīs, par to vari būt drošs.
— Nešaubos. Taču negribu, lai kaut kāds metiss spēlētu godīgāk par mani. Paklau, bet kādēļ gan neizdarīt tā, kā viņš ieteic? Atstāsim dievvārdnieku viņam,, un balle beigta.
— N-nē, — Bills nomurdēja.
— Ko — dūšas nepietiek?
Bills pietvīka un apklusa.
Batists gaidīja galigo lēmumu. Stokards piegāja pie viņa.
— Uzklausi mani, Batist. Es ierados tavā apmetnē, gribēdams nokļūt līdz Kojukukas iztekai. Nekā slikta neesmu izdarījis. Ļaunuma manā sirdī nebija. Un nav arī tagad. Pēc tain ieradās šis garīdznieks. Neba es viņu esmu šurp atvedis. Viņš tikpat būtu te atkūlies. Viņš ir manas cilts, un es nespeju pamest viņu nelaimē. Un nepametīšu arī. Tu pats saproti, ka mūs sagūstīt nav viegli. Tava apmetne izmirs un iznīks ka pēc bada. Zinu, mēs dabūsim galu, taču laba tiesa tavu karotāju .. .
— Toties atlikušie dzīvos mierā, un viņiem ausīs nelīdīs sveši dievvārdi un svešu garīdznieku muldoņa.
Abi vīri paraustīja plecus; Batists atgriezās savā apmetnē.
Misionārs piesauca klāt savus indiāņus, un trijotne ņēmās aizrautīgi skaitīt lūgsnas. Stokards un Bills sāka turpat netālu cirst priedes un celt no tam aizsegu. Apguldījusi aizmigušo bērnu uz zvērādām, tesliniete cik spēdama palīdzēja vīriem. Drīz vien nometne no trim pusēm bija nocietināta ar sagāztiem kokiem, bet kraujais krasts neļāva uzbrukt no upes. Kad visi priekšdarbi bija veikti, Stokards un Bills izgaja no aizsega un sāka attīrīt krauju no krūmiem, kas tur auga. No indiāņu apmetnes skanēja vara bungu rīboņa un samaņu gaudošana, ar kuru tie aicināja karotājus uz kauju.
— Nejēdzīgi būs, ja viņi uzbruks ar pārskrējieniem, — sacīja Bills, kad viņi ar cirvjiem pār plecu atgriezās nometnē.
— Un turklāt nogaidīs tumsu, kad šaujot grūti trāpīt.
— Ja citādi nevar, sāksim pirmie.
Nometis cirvi, Bills satvēra šauteni un iekārtojās ērtāk. Indiāņu vidū grozījās gara auguma šamanis. Bills paņēma viņu uz grauda.
Stokards atvēra patronu kasti, nosēdināja sievu tā, lai viņa aizsegā varētu lādēt ieročus, un deva komandu šaut. Garais šamanis nokrita kā nopļauts. Uz mirkli iestājas klusums, bet tad atskanēja nikni kliedzieni, un pret krauju, neaizsniedzot nometni, nošalca bultu krusa.
— Es gribētu paskatīties uz to puisi, — izteicās Bills, raidīdams otru lodi. — Liekas, būšu trāpījis viņam tieši pierē.
— Nē, tas mums nekā nelīdzēs, —- Stokards d'ūmi nogrozīja galvu.
Batistam, acīm redzot, bija izdevies nomierināt savus kareivīgākos ciltsbrāļus, un šāviens neizraisīja vis indiāņu uzbrukumu dienas gaismā, bet gan steidzīgu atk apsanos no apmetnes tik tālu, ka lodes tos nevarēja aizsniegt.
Sākumā kristīgās kaismes pārņemts un dievu piesaukdams, Sterdžess Ovens bija ar mieru tūdaļ doties uz bezgoža nometni, cerēdams uz brīnumu vai gatavs ļauties mocībām. Taču sarunu laikā viņa kvēle mazliet saplaka un viņā ierunājās dabas balss. Cerības vietā uz mūžīgu dzīvošanu uzplaiksnīja bailes no nāves, un mīlestības vietā uz dievu modās mīlestība uz dzīvi. Tas bija kaut kas pavisam jauns. Jau sen viņš bija lāgiem izjutis šo vājību, un nu tā atkal ieguva varu pār viņu. Dažu labu reizi viņš bija centies uzvarēt apkaunojošās jūtas, bet tās allaž ņēma virsroku. Sterdžess Ovens atcerējās kādu reizi, kad visi citi izmisīgi airēja, lai izglābtos no ledus, kas dārdēdams lauzās pa straumi uz leju, bet viņš šajā visuma haosa mirklī nometa airi un sāka lūgties dieva žēlastību. Kāds kauns, ka miesa izrādījās spēcīgāka par garu! Bet tā gribējās dzīvot, tā gribējās dzīvot! Viņš nespēja atteikties no dzīves. Tā taču bija mīlestība uz dzīvi, kas viņa tālos senčus tika mudinājusi iemūžināt sevi pēcnākamos, un aiz mīlestības uz dzīvi arī viņam lemts iemūžināt sevi.
Sterdžesa Ovena vīrišķībai, ja to vispār varēja saukt par vīrišķību, pamatā bija fanātisms. Turpretim Stokarda un Billa vīrišķības saknes meklējamas stingros ideālos. Viņi nebūt nemīlēja dzīvi mazāk, nē, bet viņi dziļāk cienīja savas rases tradīcijas; arī viņus šausmināja nāve, bet viņi bija pietiekami drosmīgi, lai nepirktu dzīvību, samaksājot par to ar kaunu.
Misionārs piecēlās: viņu valdzināja doma par uzupurēšanos. Viņš pat uzrausās uz barikādes, lai ietu uz pretinieka nometni, taču tajā pašā mirklī novēlās zemē, palika guļam ka sašļucis maiss un sāka penterēt.
— Lai notiek tā visaugstakā prāts! Kas es tads esmu, ka drīkstu pārkāpt viņa baušļus? Jau pirms pasaules radīšanas likteņa grāmatā tika ierakstīts, kā visam būt. Vai es, niecīgs tārps, drīkstu izsvītrot šai grāmatā kaut rindu? Dievs kungs, cik nespēcīgs ir mans gars, lai notiek tavs prāts!
Bills noliecās, piecēla garīdznieku kājās un klusēdams viņu sapurināja. Tas neko nelīdzēja, un Bills, palaidis vaļā drebošo, šņukstošo vīreli, pievērsās abiem indiāņiem. Tie, šķiet, nepavisam nebija nobijušies un rosīgi gatavojās gaidāmajai kaujai.
Stokards, pusbalsī parunajies ar teslinieti, uzmeta skatienu garīdzniekam.
— Ved viņu šurp! — viņš pavēlēja Billarn.
— Klausieties, ko teikšu, — viņš uzrunāja garīdznieku, kad tas bija pievests, — padariet mūs par vīru un sievu. Tikai pasteidzieties! — Tad it kā atvainodamies piebilda: — Nezinu, ar ko tas beigsies, Bili, tādēļ gribu nokārtot visu, kas kārtojams.
Sieviete bez pretošanās pakļāvās sava baltā pavēlnieka gribai. Viņa ceremonijā neredzēja nekādas jēgas. Viņa uzskatīja, ka ir Heja Stokarda sieva kopš pašas pirmās dienas. Par laulību lieciniekiem pieaicināja tikko atgrieztos indiāņus. Garīdzniekam pinās mēle, taču Bills nevilcinādamies gāja viņam talkā. Stokards pateica līgavai priekšā, kas viņai sakams, un, kad nonāca pie vārdiem «gan priekos, gan bēdās», salieca īkšķi un rādītājpirkstu un uzmauca šķietamo gredzenu līgavai pirkstā.
— Noskūpsti līgavu! — pērkonbalsī pavēlēja Bills, un garīdzniekam vajadzēja vien paklausīt.
— Un tagad nokristiet bērnu! — Stokards pieprasīja.
— Tikai izdari visu, kā nākas, — piebilda Bills.
—- Dodiet pilnīgu ekipējumu tālam ceļam, — paskaidroja tēvs, paņemdams zēnu no mātes rokām. — Zini, reiz es gāju uz Krācēm, paņēmu līdzi visu, tikai sāls piemirsās. Toreiz man klājās tik grūti, ka nekad to neaizmirsīšu! Tādēļ, kad jādodas ceļā, jāsagatavojas pienācīgi. Starp mums runājot. Bili, nezinu, vai tur tas viss būs vajadzīgs, bet par ļaunu jau arī nebūs.
Zēnu apslacīja no ūdens krūzītes un apguldīja drošā kaktiņā. Vīri, sakūruši ugunskuru, sāka gatavoties vakariņām.
Saule slīdēja uz rietu — steidzās uz ziemeļiem. Debess tai pusē dega asiņaini sarkanās liesmās. Ēnas stiepās garākas, krēsla kļuva aizvien biezāka, un meža biezoknī visa dzīvība it ka pamira. Pat meža zosu sasaukšanās uz salas apklusa, likās, ka putni pošas uz dusu. Nerimās vienīgi indiāņi aiz apmetnes, joprojām bez mitas rībinādami kara bungas un rēkdami kaujas dziesmas. Taču, kad saule norietēja, pieklusa arī viņi. Iestājās pilnīgs klusums. Stokards, uz elkoņiem atspiedies, paraudzījās pāri aizsegam. Tad ieraudājās bērns un novērsa viņa uzmanību. Mate piegāja pie mazā, bet tas jau bija aizmidzis. Valdīja klusums, kas, šķiet, iestājies uz mūžu mūžiem. Taču drīz vien ievīterojās sarkanrīklīte. Nakts bija pagājusi.
Piepeši klajumu piepildīja ņudzošs cilvēku bars. Iedziedājās loki, nošalca bultas. Par atbildi skaudri spindza lodes. Drošas rokas mests šķēps pienagloja teslinieti pie zemes tieši taja mirklī, kad viņa bija noliekusies pār bērnu. Bulta sīkdama izšāvās cauri barikādes spraugai un ieurbās misionāram plecā.
Nelielā cilvēku saujiņa nespēja atsist uzbrukumu. Klajums starp barikādi un uzbrucējiem bija noklāts ar līķiem, bet indiāņu nāca klāt arvien vairāk, viņi traucās uz priekšu un ka milzīgs orkāna vilnis gāzās virsū barikādei. Sterdžess Ovens metās uz telti, bet pārējos cilvēku banga notrieca zemē un sabradāja. Vienīgi Stokards noturējās kājās, svaidīdams gaudojošos indiāņus ka kucēnus. Viņam pat izdevās pacelt cirvi. Kāds satvēra aiz kājiņas bērnu, kas gulēja zem mātes ķermeņa, pacēla mazo gaisā un atvēzējies trieca pret koka stumbru. Stokards pāršķēla ar cirvi indiānim galvu un sāka lauzties uz priekšu. Taču viņš atradās satracinātā pūļa ielenkumā, pār viņu bira bultu un šķēpu krusa. No apvāršņa iznira saule, un indiāņu augumi baigi šūpojās sārtajā blāzmā. Divi lāgi viņi gāzās virsū Stokardam, kad tas pēc spēcīga trieciena nespēja izraut cirvi, un abas reizes tas nopurināja uzbrucējus. Indiāņi nokrita, un viņš, kājām asiņu paltīs mirkstot, pārgāja tiem pāri. Beidzot pārbiedētie indiāņi sāka atkāpties un Stokards atspiedās uz cirvja, lai atvilktu elpu.
— Nolādēts, tu esi īsts vīrs! — iesaucās Batists, pienākdams viņam klāt. — Atsakies no sava dieva un dzīvo.
Aiz pārguruma aizsmakušā balsī, tomēr ne mirkli nezaudēdams pašcieņu, Stokards lādēdamies paziņoja, ka ir nedomā to darīt.
— Paskatieties uz to lupatu! — metiss sacīja, kad pie viņa atveda Sterdžesu Ovenu.
Vienīgie ievainojumi garīdzniekam bija pāris skrambu. Tikai acis šaudījās izbīlī. Viņa trulais skatiens atdūrās pret dieva zaimotāja Stokarda majestātisko augumu; par spīti neskaitāmajām brūcēm, tas stāvēja stingri, izaicinoši atspiedies uz cirvja, — mierīgs, neaizskarams, neuzvarams. Šajā brīdī misionārs neizsakāmi apskauda cilvēku, kas spēja tik rimti pieiet pie nāves tumšajiem vārtiem. Jā, tieši šis cilvēks, nevis viņš, Sterdžcss Ovens, bija veidots pēc Kristus ģīmja un līdzības. Un garīdznieks ar sāpošu sirdi izjuta senču lāstu, izjuta tik labi pazīstamo vājumu, dziju rūgtumu pret radītāju, lai tas būtu kas būdams, ka tas viņu, savu kalpu, radījis tik nespēcīgu. Pat stiprākas gribas cilvēku šā brīža drausmas un apstākļi padarītu par atkritēju; Sterdžesam Ove- nam par tādu bija jākļūst neizbēgami. Bailēs no cilvēku ļaunuma viņš vairs nebijās dieva dusmības. Viņš bija iemācīts klausīt visaugstākajam, bet liktenīgā brīdī tika pamests viens. Viņam bija dota ticība, bet trūka pārliecības spēka; viņam bija dots gars, bet nebija dota stipra griba. Tas bija netaisni.
- Kur nu ir tavs dievs? — jautāja metiss.
— Nezinu. — Sterdžess Ovens stāvēja, taisni nostiepies, kā skolas puika ticības mācīhas stundā.