— Man bija dievs.
— Bet tagad?
— Nav.
Stokards notrauca asinis no pieres un iesmējās. Misionārs uzmeta smējējam izbrīnījušos skatienu, it kā redzētu sapni. Un viņam likās, ka viņš lēnām attālinās, ka starp viņu un šo cilvēku iegulst bezgalība. Un gar visu, kas noticis un kam vēl neizbēgami jānotiek, viņam vairs nebija daļas. Viņš kļuva par skatītāju, par notikumu vērotāju no tālienes, jā, jā, no tālienes.
it kā cauri miglai viņš-dzirdēja Batista balsi:
— Labi. Atlaidiet šo cilvēku un raugiet, ka viņam mats no galvas nenokrit. Lai staiga laimīgs. Iedodiet viņam laivu un pārtiku. Lai brauc turp, kur ir krievi, un pastāsta viņu priesteriem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.
Misionāru aizveda uz upmalu; tur viņš apstājās, lai noskatītos traģēdijas noslēgumu. Metiss pievērsās Hejani Stokardam.
— Dieva nav, — viņš sacīja.
Stokards atbildes vietā tikai iesmējās. Jauns karotājs pacēla šķēpu.
— Tātad tev ir dievs?
— Jā! Manu tēvu dievs.
Stokards satvēra parocīgāk cirvja kātu, taču šajā mirklī Batists deva zirni, un šķēps ieurbās gūsteknim krūtīs. Misionārs redzēja, kā šķēpa uzgalis izdūrās cauri ķermenim, kā Stokards, joprojām vēl smiedamies, sagrīļojas un saļima uz priekšu, redzēja, kā salūza šķēps. Tad Sterdžess Ovens ielēca laiva un sāka irties lejup pa straumi, lai pastāstītu krieviem par Batistu, ar iesauku Rudais, kura valstī nav dieva.