Kam gadījies apiet apkārt visai Vasilija salai, tas, bez šaubām, būs ievērojis, cik maz šīs salas atsevišķās vietas līdzinās cita citai. Piemēram, dienvidu krasts, kas apbūvēts ar greznām akmens celtnēm, un ziemeļu puse, kas skatās uz Pētera salu un kā gara strēle iestiepjas līča miegainajos ūdeņos. Tuvojoties šim zemes raga galam, akmens celtnes kļūst retākas, atdodamas savu vietu koka būdām; starp šīm būdām redzami klajumi, beidzot ēkas pavisam izzūd un jūs ejat gar plašiem sakņu dārziem, kuriem no kreisās
puses piekļaujas birzis; dārzi pavada jūs līdz pēdējam pauguram, uz kura slienas viena vai divas vientuļas mājiņas un daži koki; ar nātrēm un dadžiem aizaugusi grava atdala šo pauguru no vaļņa, kas uzcelts, lai pasargātu no plūdiem; tālāk plešas lauks, staigns kā purvs, tas atbilst pludmalei. Pat vasarā šīs tuksnesīgās vietas uzdveš skumjas, kur nu vēl ziemā, kad gan lauks, gan jūra, gan sils, kas apēno iepretim stāvošās Pētera salas krastus, aprakti sirmās kupenās, gluži kā kapā.
Pirms dažiem gadu desmitiem, kad šis nostūris bija vēl vientuļāks, pie minētā paugura zemā, bet kārtīgā koka mājiņā dzīvoja sirmgalve, kāda ierēdņa atraitne; nelaiķis bija kalpojis vienā no kolēģijām — tikai neatceros, kurā. Aiziedams no dienesta, viņš nopirka šo mājiņu līdz ar sakņu dārzu un taisījās ierīkot nelielu saimniecību, bet nāve izjauca viņa nodomu īstenošanu; atraitnei drīz vien vajadzēja pārdot visu, izņemot māju, un iztikt ar nelielo naudas summu, ko nelaiķis bija iekrājis nevainīgā, bet varbūt arī savā ziņā grēcīgā ceļā. Viņas ģimene sastāvēja no meitas un pavecas kalpones, kas reizē bija gan istabene, gan ķēkša. Tālu no sabiedrības viņa dzīvoja savu kluso dzīvi, kas, par spīti vienmuļībai, likās itin laimīga. Svētkos gāja baznīcā; darbdienās no rītiem pie darba, bet pēc pusdienām māte adīja zeķi un jaunā Vera lasīja viņai Minēju un citas svētas grāmatas vai arī kopā ar viņu lika kārtis — laika kavēklis, ko sievietes vēl tagad tur godā. Vera jau sen bija sasniegusi to vecumu, kad meitenes sāk domāt, kā vienkārši ļaudis saka, par iziešanu tautās, tomēr galvenā viņas rakstura īpašība bija jaunavīga sirds vienkāršība; viņa mīlēja māti, ieraduma pēc mīlēja savas ikdienas gaitas un, apmierināta ar tagadni, neloloja sirdī ļaunas nākotnes nojautas. Sirmā māte domāja citādi: ar skumjām viņa prātoja par savu mūža vakaru, ar izmisumu vēroja, kā uzziedēja divdesmitgadīgā meita, kurai šajā nabadzīgajā vientulībā nebija nekādu cerību kādreiz atrast dzīvesbiedru un aizstāvi. Šā iemesla pēc viņa reizēm skuma un raudāja; ar citām sirmgalvēm viņa, nezinu, kālab, sagājās nelabprāt; tāpēc vecenes viņu arī nežēloja, melsa, ka ar vīru viņa beigās neesot lāgā satikusi, viņu mierināt nācis kāds aizdomīgs draugs; vīrs bija miris pēkšņi, un dievs vien zina ko visu nesagudro ļaunas mēles.
Vientulību, kādā dzīvoja Vera ar savu māti, reizēm izklīdināja jauna, diezgan attāla radinieka apciemojumi; priekš dažiem gadiem viņš bija ieradies no savas sādžas, lai dienētu Pēterburgā. Mēs norunāsim saukt viņu par Pāvelu. Viņš sauca Veru par māšeli, mīlēja viņu, kā kurš katrs jauns cilvēks mīl glītu, mīlīgu meiteni, bija uzmanīgs pret viņas māti, kura, kā saka, meta uz viņu acis. Bet par precībām ar viņu bija velti domāt: viņš reti apmeklēja Vasilija salas ģimeni. Viņu nekavēja ne darīšanas, ne dienests — viņš pret tādām lietām izturējās diezgan pavirši; viņš tikpat kā vienmēr dzīvoja dīkā. Pāvels piederēja pie tiem saprātīgajiem jauniešiem, kuri necieš divas lietas — laika un naudas pārpilnību. Viņš, kā mēdz būt, meklēja un sameklēja pakalpīgus biedrus, kas ar prieku atbrīvoja viņu no šiem pilnīgi liekajiem apgrūtinājumiem un ar viņa naudu palīdzēja tam īsināt laiku. Kāršu spēle, izpriecas, klaiņošana pa naktīm — viss tika likts lietā; un Pāvels bija laimīgākais no mirstīgajiem, jo nejuta, kā aizplūst diena pēc dienas un mēnesis pēc mēneša. Protams, gadījās arī nepatikšanas: reizēm maks iztukšojas, reizēm krūtīs pamostas sirdsapziņa kā nožēla vai kā drūma priekšnojauta. Lai atvieglotu šo neierasto slogu, viņš sākumā mēdza apciemot Veru. Bet vai viņš varēja bez pašpārmetumiem salīdzināt sevi ar šo nevainīgo, tikumīgo meiteni?
Tātad bija nepieciešams meklēt citu līdzekli. Viņš drīz vien to atrada vienā no saviem izpriecu biedriem, kurš kļuva viņam par draugu. Šis draugs, kuru Pāvels sauca par Varfolomeju, bieži vien pamudināja viņu uz tādām palaidnībām, kas vientiesīgajam Pāvelam neienāktu ne prātā; toties viņš vienmēr prata paglābt viņu no bīstamām sekām; taču galvenokārt Varfolomejs ieguva neapstrīdamas tiesības uz drauga titulu tāpēc, ka vajadzības gadījumā apgādāja mūsu jaunekli ar mantu, kuras pārpilnība smaga, bet trūkums vēl smagāks, proti, ar naudu. Viņš to vienmēr dabūja tik viegli un ātri, ka šinī ziņā Pāvelam reizēm iešāvās prātā savādas aizdomas; viņš pat mēģināja izdibināt šo noslēpumu no paša Varfolomeja, bet, līdzko gribēja par to iztaujāt, pēdējais ar vienu skatienu viņu atbruņoja. «Turklāt, kas man par daļu,» Pāvels domāja, «kādā veidā viņš dabū naudu? Man taču viņa dēļ nebūs jāiet ne katorgā… ne ellē!» viņš klusām piebilda, savu sirdsapziņu mierinādams. Bez tam Varfolomejs prata pārliecināt un būt pievilcīgs, kaut gan bieži vien viņa rīcībā neviļus pavīdēja cietsirdība. Es vēl aizmirsu pateikt, ka viņu nekad neredzēja pareizticīgo baznīcā; bet arī Pāvels pats pārāk bieži dievu nelūdza; turklāt Varfolomejs sacīja, ka viņš nepiederot pie mūsu ticības. Ar vienu vārdu sakot, mūsu jauneklis beidzot pilnīgi pakļāvās paša izvēlētā drauga ietekmei.
Reiz kādā svētdienā pēc nakts, kas bija pavadīta vienos priekos, Pāvels pamodās vēlu no rīta. Nožēla un neticība sen nebija viņu tā mocījušas. Viņa pirmā doma bija iet uz baznīcu, kur viņš labu laiku nebija rādījies. Bet, pulkstenī paskatījies, viņš redzēja, ka nogulējis liturģiju. Augstu pie karstajām vasaras debesīm spīdēja spoža saule. Viņam nejauši ienāca prātā Vasilija sala. «Cik es esmu neuzmanīgs pret vecenīti,» viņš sev sacīja, «pēdējo reizi es viņu apmeklēju, kad sniegs vēl nebija nokusis. Cik tīkami tagad vientuļajā lauku mājiņā. Jaukā Vera! Viņa mani mīl, varbūt viņai žēl, ka nav mani sen redzējusi, varbūt…» Padomājis viņš nolēma pavadīt dienu Vasilija salā. Bet, tiklīdz viņš apģērbies izgāja ārā no pagalma, nez kur gadījies, pretim nāca Varfolomejs. Šī satikšanās Pāvelam bija nepatīkama; bet nogriezties nekur nevarēja.
— Es pie tevis, biedri! — Varfolomejs sauca jau pa gabalu, — gribēju aicināt uz turieni, kur bijām aizvakar.
— Man šodien nav laika, — Pāvels sausi atbildēja.
— Te tev nu bija — nav laika! Tu laikam gribēsi man iestāstīt, ka tev kādas darīšanas. Muļķības! Iesim!
— Es taču teicu, nav laika; man jābūt pie kādas radinieces, —- Pāvels sacīja, atsvabinādams savus pirkstus no Varfolomeja aukstās rokas.
— Jā, jā! Biju pavisam aizmirsis par tavu Vasilija salas raganu. Starp citu, tu man stāstīji, ka tava māsiņa esot diezgan glīta, saki, lūdzu, — cik viņai gadu?
— Kā lai es zinu? Neesmu viņu kristījis!
— Es arī nevienu nekad neesmu kristījis, bet skaidri zinu gan tavu, gan visu citu manu drauģeļu vecumu.
— Jo labāk, tomēr …
— Tomēr runa nav par to, — Varfolomejs pārtrauca, — es ar tavu palīdzību jau sen tur gribēju nokļūt. Šodien laiks brīnišķīgs; man gribas pastaigāties. Ņem mani līdzi!
— Nē, nē, nevaru, — Pāvels nīgri atbildēja, — viņām nepatīk svešinieki. Paliec sveiks, man nav laika kavēties.
— Paklausies, Pāvel, — Varfolomejs sacīja, dusmīgi viņam roku priekšā aizlikdams un skatīdamies uz viņu ar to skatienu, kas vienmēr neatvairāmi ietekmēja nenosvērto jaunekli. — Es tevi nepazīstu. Vakar tu lēkāji kā žagata, bet tagad esi piepūties kā tītars. Ko tas nozīmē? Kur tikai es neesmu tevi draudzības dēļ vedis! Tāpēc varu no tevis prasīt to pašu.
— Tā jau ir, — Pāvels atbildēja apjucis, — bet pašlaik es nevaru to darīt, jo .. . jo zinu, ka tev tur būs garlaicīgi.
— Tukšas izrunas; ja es pats gribu, tad jādomā, ka man garlaicīgi nebūs. Tev mani noteikti jāaizved: citādi tu man neesi vairs draugs.
Pāvels saminstinājās; beidzot, dūšu saņēmis, sacīja:
— Paklausies, tu esi mans draugs! Taču es zinu — šādos gadījumos tev nav nekā svēta. Vera ir glīta, šķīsta kā eņģelis, bet viņas sirds naiva. Vai tu man dosi godavārdu, ka neizliksi tīklus viņas nevainībai?
— Esi gan atradis zvērinātu sieviešu pavedēju, —• Varfolomejs pārtrauca ar tādiem kā velnišķīgiem smiekliem. — Arī bez viņas, brāl, pilsētā daudz meiteņu. Ko tur ilgi prātot? Godavārdu es nedošu: tev man jātic, vai arī mēs saķildosimies. Ņem mani līdzi, citādi — paliec sveiks uz visiem laikiem.
Jauneklis paskatījās uz Varfolomeja bargo seju, atcerējās, ka gan viņa gods, gan manta atrodas šā cilvēka varā un strīds ar viņu nozīmē bojā eju; viņa sirds nodrebēja; viņš pateica vēl dažus nevarīgus iebildumus, tad piekrita.
Večukiņa no visas sirds pateicās Pāvelam par jauno iepazīšanos; viņa nosvērtais, rūpīgi ģērbtais biedrs tai ārkārtīgi patika; viņa pēc sava paraduma redzēja tajā izdevīgu precinieku Verai. Iespaids, ko Varfolomejs atstāja uz pēdējo, nebija tik labvēlīgs, viņa bikli atbildēja tā sveicienam, un viņas dzīvā seja pēkšņi nobālēja. Varfolomeja vaibsti bija Verai pazīstami. Divas reizes, iznākdama no baznīcas ar dievbijības pilnu dvēseli, viņa bija manījusi to stāvam pie baznīcas ieejas akmens staba un skatāmies uz viņu ar tādu skatienu, kas iznīcināja visas dievbijīgās domas un kā ievainojums iegriezās viņas dvēselē. Taču šis skatiens saistīja nabaga meiteni nevis ar mīlestības spēku, bet iedvesa viņai kaut kādas neizprotamas bailes. Varfolomejs bija stalts, ar pareizi veidotu seju, bet šī seja neatspoguļoja dvēseli kā spogulis, tā slēpa pārdzīvojumus kā maska; un uz viņa šķietami mierīgās pieres Galls noteikti būtu ievērojis atkritēju netikuma — augstprātības iezīmes.
Starp citu, Vera prata slēpt savu apjukumu, un diez vai kāds to manīja, izņemot Varfolomeju. Viņš uzsāka vispārēju sarunu un bija laipnāks un gudrāks nekā jebkad. Stundas pagāja nemanot; pusdienām sekoja pastaiga gar jūru, pēc tam visi atgriezās mājās, un vecenīte ķērās pie sava iemīļotā laika kavēkļa — pie kāršu likšanas. Bet, lai viņa centās cik cenzdamās, kā par spīti, nekas neiznāca. Varfolomejs pienāca pie viņas, atstādams otrā kaktā savu draugu, kurš sarunājās ar Veru. Redzēdams, cik sirmgalve saīgusi, viņš tai aizrādīja, ka, liekot kārtis pēc viņas paņēmiena, nevarot uzzināt nākotni un kārtis tā, kā tās guļot pašlaik, rādot pagātni. — Ak, mans mīļais! Es redzu, ka jūs esat lietpratējs; izskaidrojiet man — ko tās rāda? — večiņa neticīgi vaicāja. — Labi, — viņš atbildēja un, krēslu piebīdījis, stāstīja ilgi un klusām. Ko viņš stāstīja? Dievs zina, tikai beidzās ar to, ka Varfolomejs pavēstīja viņai tādus nelaiķa dzīves un nāves noslēpumus, kurus tā turēja par dievam un viņai vien zināmiem. Viņas krunkaino seju pārklāja auksti sviedri, zem aubītes mati saslējās stāvus; viņa drebēdama pārmeta krustu. Varfolomejs steidzīgi atkāpās nost; viņš tikpat brīvi kā iepriekš piebiedrojās jauniešu sarunai; un šī saruna droši vien būtu turpinājusies līdz pusnaktij, ja vien mūsu viesi nesteigtos projām, atcerēdamies, ka drīz vien pacels tiltu un viņiem nāksies pārnakšņot zem klajas debess.
Neaprakstīsim daudzas citas tikšanās Vasilija salā, kuras mūsu draugiem bija šinī vasarā. Mums pietiek zināt, ka pa šo laiku Varfolomejs aizvien vairāk iemantoja atraitnes uzticību; labsirdīgā Vera, kura
bija pieradusi akli piekrist savas mātes ieskatiem, pamazām aizmirsa nepatīkamo iespaidu, ko svešinieks bija atstājis sākumā; tomēr Pāvelam viņa atklāti deva priekšroku, un, ja būtu jāsaka taisnība, tad tam bija savi iemesli: biežās tikšanās ar jauno radinieci ietekmēja jaunekli ļoti labvēlīgi; viņš sāka kārtīgāk pildīt dienesta pienākumus, pārtrauca daudzas vieglprātīgas pazīšanās, ar vārdu sakot, gribēja būt kārtīgs cilvēks; no otras puses, viņa nenosvērtais raksturs pakļāvās ieradumam, un viņam reizēm šķita, ka viņš būtu laimīgs ar tādu dzīvesbiedri kā Vera.
Varētu likties, ka skaistās meitenes uzmanībai pret biedru vajadzētu aizvainot Varfolomeja nevaldāmo patmīlību; taču viņš ne tikai neizrādīja neapmierinātību, bet izturējās pret Pāvelu sirsnīgāk un mīļāk nekā senāk; Pāvels, atmaksādams viņam ar neviltotu draudzību, pilnīgi aizmirsa visas aizdomas par Varfolomeja nodomiem, ņēma vērā visus viņa padomus, uzticēja viņam visus savus dvēseles noslēpumus. Reiz viņi sāka runāt par savām labajām īpašībām un vājībām — kā tas parasts draudzīgā sarunā zem četrām acīm. — Tu zini, man nepatīk glaimi, — Varfolomejs sacīja, — bet teikšu atklāti, mans draugs, ka kopš neilga laika esmu ievērojis tevī visai patīkamu pārmaiņu; un ne tikai es, daudzi saka, ka pēdējos sešos mēnešos tu esot nobriedis vairāk, nekā citi nobriest sešos gados. Tagad tev trūkst tikai viena: prasmes uzvesties sabiedrībā. Nejoko ar šiem vārdiem, es pats nekad neesmu alcis pēc sabiedrības, es zinu, ka tā ir nulle, bet šī nulle desmitkāršo vieninieka vērtību. Paredzu tavus iebildumus: tu esi nolēmis precēties ar Veru (pie šiem vārdiem Varfolomejs brītiņu klu- seja, it kā domās iegrimis) … tu domā ar viņu precēties, — viņš turpināja, — un neko citu negribi kā vien ģimenes laimi un nākamās sievas mīlestību. Tā jau ir; jūs, jaunie, domājat: saderinies — un beigta balle; bet tad viss tikai sākas. Atceries manus vārdus — nodzīvosi ar sievu vienu gadu un atkal meklēsi cilvēkus; bet tad iekļūt sabiedrībā būs grūtāk. Taču cilvēki ir nepieciešami, sevišķi precētam vīram, — pie mums bez aizbildņiem pat taisnību nedabūsi. Varbūt tevi biedē skaļais vārds: augstākā sabiedrība? Nomierinies: tas ir manēžas zirgs, ļoti mierīgs, bet liekas bīstams tāpēc, ka tam ir savi ieradumi, kam vajag piemēroties. Bet kāpēc šķiest tukšus vārdus? Labāk pārbaudi to patiesīgumu dzīvē. Parīt būs vakars pie grāfienes I. .., tev būs izdevība tur ierasties. Es vakar pie viņas biju, runāju par tevi, un viņa sacīja, ka vēloties redzēt tavu izcilo personu.
Šie vārdi, gluži kā inde, kas apgriež otrādi organisma darbību, pārvērta visus jaunekļa iepriekšējos nodomus un vēlmes; nekad augstākā sabiedrībā nebijis, viņš nolēma mesties šajā virpulī un norunātajā vakarā bija redzams grāfienes viesistabā. Viņas māja atradās diezgan klusā ielā un no ārpuses ne ar ko neizcēlās, toties iekšā — bagāts iekārtojums, apgaismojums. Varfolomejs jau iepriekš bija Pāvelu brīdinājis, ka pirmajā brīdī viņam šis tas likšoties savādi: grāfiene nesen esot atbraukusi no tālām zemēm, dzīvojot pēc turienes paražām un aicinot pie sevis nelielu sabiedrību, taču tā esot pati labākā visā pilsētā. Viņi satika vairākus pusmūža cilvēkus, kas nēsāja ļoti augstas parūkas un varen platas bikses un visu vakaru nenovilka cimdus. Tas lāgā nesaskanēja ar tolaiku Pēterburgas vidusšķiras modi, kuru vienīgo Pāvels pazina, bet viņš bija devis sev vārdu ne par ko nebrīnīties, bez tam — pa kuru laiku lai viņš ievērotu šos sīkumus? Visu viņa uzmanību saistīja saimniece. Iztēlojieties dižciltīgu sievieti pilnā jaunības plaukumā, apveltītu ar visiem krāšņumiem, ar ko vien daba un māksla var izdaiļot sieviešu dzimumu, par postu Ādama pēcnācējiem, turklāt iedomājieties, ka viņa zaudējusi vīru un attiecībā pret vīriešiem var atļauties sev to pārdrošību, kas nepiedzīvojušus jaunekļus visvairāk valdzina. Vai gan pie tādiem kārdinājumiem Veras nevainīgais tēls spēja paturēt savu vietu vējainā Pāvela sirdī? Viņā uzliesmoja kaislība; viņš darīja visu, lai iemantotu skaistules labvēlību, un pēc atkārtotiem apmeklējumiem ievēroja, ka grāfiene nav vienaldzīga pret viņa pūlēm. Kāds tas bija atklājums dedzīgajam jauneklim! Pāvels neredzēja zemi sev zem kājām, viņš lidinājās sapņos .. . Bet nepatīkams starpgadījums sagrāva visas viņa pārdrošās gaisa pilis. Reiz, atrazdamies pie grāfienes diezgan lielā sabiedrībā, viņš pamanīja, ka viņa, atgājusi malā, klusām sarunājas ar kādu vīrieti; jāpiebilst, ka šis ārkārtīgi švītīgais brašulis, par spīti visām pūlēm, nespēja apslēpt kādu fizisku trūkumu, kura dēļ Pāvels un Varfolomejs tam aizmuguriski bija devuši iesauku — līkkājis; ziņkāre un greizsirdība mudināja Pāvelu pieiet tuvāk, un viņš izdzirda, ka vīrietis min viņa vārdu, zobojas par viņa slikto franču valodas izrunu, bet grāfiene atļaujas par to smieties. Mūsu jauneklis pārskaitās, gribēja tūdaļ mesties virsū un izrēķināties ar zobgali, bet savaldījās, iedomādamies, ka tas būtu par iemeslu jaunam, vispārējam izsmieklam. Viņš tūdaļ, ne vārda neteikdams, atstāja runātājus un nozvērējās nemūžam vairs pie grāfienes nerādīties.
Dvēseles satraukumā viņš atkal atcerējās sen pamesto Veru, kā grēcinieks izvirtības bezdibenī atceras glābšanas ceļu. Bet šoreiz viņš neatrada jaukās meitenes tuvumā meklēto prieku; mājās kā saimnieks rīkojās Varfolomejs, uzņemdams Pāvelu, kurš viņu pirms dažiem mēnešiem bija uz turieni atvedis kā ciemoties atnākušu viesi. Večiņa bija slima un ne pa jokam. Vera likās ļoti norūpējusies un izklaidīga, Pāvelu viņa saņēma neparasti vēsi un, veltīdama viņam uzmanību, cik to prasīja pieklājība, taisīja zāles, skrēja pēc kalpones, kopa slimnieci un nereti sauca sev palīgā Varfolomeju. Protams, tas viss bija savādi un apbēdināja Pāvelu, kuram tagad, tāpat kā nabaga Makaram, uzbruka viena nelaime pēc otras. Viņš gribēja izskaidroties, bet baidījās satraukt slimo sirmgalvi un Veru, kura jau tāpat bija mātes slimības nomākta. Palika tikai viena izeja — izrunāties ar Varfolomeju. To izlēmis, Pāvels, aizbildinādamies ar galvas sāpēm, drīz pēc pusdienas devās projām un, neviena neaizkavēts, pazuda, diezgan strupi pateicis Varfolomejam, ka vēlas viņu redzēt rīt no rīta.
Lai iedomātos stāvokli, kādā nelaimīgais Pāvels otrā dienā gaidīja savu bijušo draugu un tagadējo sāncensi, vajag saprast visas tās dažādās kaislības, kas tobrīd cīnījās viņa dvēselē un kā plēsīgi putni gribēja saplēst gabalos savu laupījumu. Viņš zvērēja uz mūžu aizmirst grāfieni, un tanī pašā laikā viņa sirds liesmoja mīlestībā pret pievīlēju; viņa pieķeršanās Verai nebija tik kvēla; taču viņš mīlēja to ar brāļa mīlestību, augstu vērtēja viņas labvēlību un bija pārliecināts, ka viņa no tā novērsusies uz ilgu laiku, ja ne uz visu mūžu. Kas gan bija vainīgs visās šajās likstās? Blēdīgais Varfolomejs, šis cilvēks, kuru viņš kādreiz saucis par savu draugu un kurš, pēc viņa domām, tik nežēlīgi pievīlis viņa uzticību. Ar kādu nepacietību viņu gaidīja Pāvels, ar kādu sarūgtinājumu viņš skatījās ārā, kur plosījās tieši tāds pats putenis kā viņa dvēselē! «Nekrietnelis,» viņš domāja, «viņš izmanto nelāgo laiku, lai izbēgtu no manas taisnīgās atriebības; viņš atņems man pēdējo prieku — pateikt šim nekauņam tieši acīs, cik ļoti es viņu neieredzu!»
Bet, kamēr vēl Pāvels mocījās ar šīm šaubām, atvērās durvis, un Varfolomejs ienāca ar tādu stindzinošu mieru, ar kādu Komandora statuja ierodas pie dona 2uana uz vakariņām. Tomēr viņa sejas izteiksme drīz vien kļuva cilvēciskāka; viņš tuvojās Pāvelam un sacīja ar līdzjūtīgas draudzības izteiksmi sejā: — Tevi nevar pazīt, mans draugs; kas tev par bēdām? Izkrati man savu sirdi.
— Es tev neesmu nekāds draugs! — Pāvels iesaucās, atlēkdams no viņa nost kā no saniknotas čūskas; drebēdams pie visas miesas, ar asiņu pielijušām acīm jauneklis caur asarām, varbūt netaisnu dusmu pārņemts, aizgūtnēm pateica visu, ko juta.
Varfolomejs klausījās viņā ar apvainojošu vienaldzību un pēc tam sacīja:
— Tavi vārdi ir nekaunīgi, un tu būtu pelnījis sodu; bet es tev piedodu: tu esi jauns un vēl neproti novērtēt ne vārdus, ne cilvēkus. Kādreiz, kad tev bez manas palīdzības būtu nācies bāzt galvu cilpā, tu ar mani tā nerunāji. Bet tagad tas viss ir aizmirsts, jo meitenes vēsā izturēšanās ieskrambāja tavu patmīlīgo dvēselīti. Tu atļaujies nerādīties mēnešiem, dzīt nez ar ko nez kādas palaidnības, bet man vajadzētu tevis dēļ paciesties un neiet turp, kur gribu. Nē, cienītais, — iešu pie večiņas, kaut vai tikai tev par spīti. Turklāt man ir vēl citi iemesli, man nav tie jāslēpj — tātad zini: Vera mani mīl.
— Tu melo, nelieti! — Pāvels, zaudējis savaldīšanos, iesaucās. — Vai gan eņģelis var mīlēt velnu?
— Tev var piedot šo neticību, — Varfolomejs zobgalīgi atbildēja, — daba nav apveltījusi mani ar tādu skaistumu kā tevi; tāpēc tu arī savaldzini dižciltīgas dāmas, savaldzini uz mūžu, neglābjami, nemainīgi.
Šo izsmieklu Pāvels nespēja izturēt, it sevišķi tāpēc, ka viņš jau sen turēja Varfolomeju aizdomās par līdzdalību viņa un grāfienes draudzības izjaukšanā. Viņš trakās dusmās metās virsū sāncensim, gribēja to uz vietas nogalināt, bet šinī brīdī juta triecienu pakrūtē; viņam aizrāvās elpa, un šis nesāpīgais sitiens uz brīdi laupīja viņam samaņu. Atģidies viņš atradās pie istabas pretējās sienas, durvis bija aizvērtas, Varfolomejs aizgājis, un it kā pa miegam Pāvels atcerējās tā pēdējos vārdus: — Lēnāk, jaunais cilvēk, neesi saticies ar sev līdzīgu.
Pāvels drebēja no šausmām un dusmām; caur galvu viņam šāvās tūkstoš domu. Gan viņš nolēma sameklēt Varfolomeju kaut vai pasaules malā un sadragāt viņam galvaskausu; gan taisījās iet pie sirmgalves un atklāt viņai un Verai visus agrākos nodevēja nedarbus; viņš atcerējās apburošo grāfieni, gribēja viņu gan nodurt, gan, iepriekšējo nodomu neatmetot, ar viņu izskaidroties; to saskaņot, protams, bija grūti. Viņam trūka elpas; viņš kā bezprātīgs izskrēja pagalmā, juzdams karsoņa pazīmes: bāls, nekārtīgi ģērbies, viņš skraidīja pa ielām un droši vien būtu atradis visu šaubu atrisinājumu dziļajā ĪŅlevā, ja vien tā tobrīd, kā par laimi, nebūtu ievīstījusies savā ledus kažokā.
Vai nu liktenis bija paguris Pāvelu vajāt, vai arī gribēja to ievainot vēl dziļāk, dodams nelaimē brīdi atelpas, bet, mājās atgriežoties, viņš atrada negaidītu savu lielāko alku piepildījumu. Priekšistabā viņu sagaidīja grezni ģērbtais grāfienes I.. . sulainis un iedeva vēstulīti; Pāvels satraukti atvēra to un izlasīja šādus vārdus, kas bija rakstīti ar viņam pārāk labi pazīstamo grāfienes roku:
«Ļauni cilvēki gribēja mūs sanaidot; es visu zinu; ja esat saglabājis kaut pilienu mīlestības pret mani, kaut pilienu līdzjūtības, tad atnāciet tikos un tikos vakarā. Mūžam Tava I.»
Cik vientiesīgi ir tie, kas mīl! Pāvels, pārlaidis acis šīm maģiskajām rindām, aizmirsa gan Veras draudzību, gan Varfolomeja naidu; visa esošā, bijusī un nākošā pasaule viņam bija ietilpināta papīra strēmelē; viņš spiež to pie krūtīm, skūpsta, vairākas reizes tuvina gaismai. — Nē! — viņš sajūsmā iesaucas. — Tas nav māns; es tiešām, tiešām esmu laimīgs; tā neuzrakstīs, tā nevar uzrakstīt neviens cits, tikai viņa. Bet vai tikai šī blēde negrib mani pievilināt un apcelt un ņirgāties par mani tāpat kā senāk? Nē! Zvēru, ka tas nenotiks. «Tava — mūžam tava», lai viņa man dzīvē pierāda, ko šie vārdi nozīmē. Ja ne … viņas labā slava tagad ir manā varā.
Noteiktajā stundā mūsu Pāvels, skaists un uzcirties, stāv jau uz grāfienes platajām kāpnēm; viņu bez pieteikuma ieved viesistabā, kur viņam par nepatiku jau sapulcējušies vairāki apmeklētāji, starp kuriem līkkāja tomēr nav. Saimniece ar viņu apsveicinās strupi, tik tikko ar viņu runā, taču ne velti viņa paskatās uz Pāvelu ar savām lielajām, melnajām acīm un tās tvīksmaini nolaiž: mistiskā mīlestības ābece, kuru profāni nesaprot. Viesi sāk spēlēt kārtis, saimniece, atsacīdamās piedalīties, paskaidro, ka viņai būšot patīkami atsēsties pēc kārtas blakus katram spēlētājam, jo viņa cerot atnest tam laimi. Visi nevar vien nobrīnīties par viņas smalko pieklājību. Pēc kāda laiciņa grāfiene, griezdamās pie jaunekļa, saka:
— Jūs sen neesat pie mums bijis, vai nemanāt zināmas pārmaiņas šīs istabas greznojumos? Piemēram, sākumā aizkari karājās uz lauru vītnēm, bet man likās — labāk likt to vietā bultas. — Trūkst siržu, — Pāvels atbild diezgan pasausi un diezgan pieklājīgi.
— Bet jauni izgreznojumi ir ne tikai viesistabā, — grāfiene turpina un, pieceldamās no krēsla, piebilst:
— Vai nevēlaties ieskatīties dīvānu istabā; tur pakārti nesen atvestie gobelēni ar lielisku zīmējumu. — Pāvels paklanās un seko viņai. Neizprotamas jūtas lika viņa sirdij pukstēt straujāk, kad viņš iegāja šajā brīnišķīgajā istabā. Tā bija reizē ziemas oranžērija un dīvānu istaba. Miršu koki, novietoti gar sienām, padarīja maigāku kandelabru spilgto gaismu, kas, atstādama ēnā aiz miršu kokiem noliktos krāšņos dīvānus, viegli apmirdzēja gobelēnu tapetes, kur bija attēlotas saldkaisli satraucošas teiksmaino dievu mīlestības uzvaras. Iepretim anfilādei atradās trimo, bet
tam blakus uz sienas Eiropas nolaupīšana — kā pierādījums tam, ka skaistuma spēks ikvienu spēj pārvērst par dzīvnieku. Pie šā trimo sākās liktenīgā izskaidrošanās. Katram piedzīvojušam cilvēkam zināms, ka iemīlējušos cilvēku saruna vienmēr ir visnežēlīgākā amplifikācija, tātad es pastāstīšu tikai par tās būtību. Grāfiene apgalvoja, ka zobgalības par slikto franču valodas izrunu attiekušās nevis uz Pāvelu, bet uz kādu viņa vārda līdzinieku, ka viņa ilgi neesot varējusi saprast, kāpēc viņš vairs nerādoties, ka beidzot Varfolomejs viņai to izskaidrojis, un tā tālāk, un tā tālāk. Kaut arī Pāvelam likās dīvaini, ka Varfolomejs zina šo lietu, ko neviens tam nebija stāstījis, un ka ir uzņēmies šinī gadījumā samierinātāja lomu, taču viņš, pats par sevi saprotams, noticēja itin visam; tomēr stūrgalvīgi izlikās, ka nekam netic. — Kādu pierādījumu jūs vēl vēlaties? — grāfiene beidzot ar maigu nepacietību jautāja. Pāvels, kā jau pieklājīgs jauneklis, par atbildi kvēli noskūpstīja viņai roku; grāfiene ietiepās, baiļojās, gribēja steigties atpakaļ pie viesiem; viņš nokrita ceļos un, cieši satvēris grāfienes delnas, draudēja, ka nelaidīšot vaļā un turklāt vēl šinī pašā brīdī nošaušoties. Šī taktika deva vēlamos panākumus — liegs, drebošs rokas spiediens un kluss čuksts: — Rīt vienpadsmitos naktī pie sētas ieejas, — skaļāk par pulveri un lielgabaliem pavēstīja laimīgajam Pāvelam par viņa uzvaru.
Grāfiene atgriezās viesistabā īstajā laikā; divi no spēlmaņiem gandrīz vai bija sākuši kauties. — Paskatieties, — viens no viņiem sacīja grāfienei, no dusmām aizelsies, — es par velti paspēlēju vairākus simtus dvēseļu, bet viņš … — Jūs gribējāt teikt — vairākus simtus rubļu, — viņa to cienīgi pārtrauca. — Jā, jā, piedodiet… es pārteicos, — ķildnieks atbildēja stostīdamies, iesāņus uz jaunekli blenzdams. Spēlmaņi pārtrauca ķildu, un troksnis apklusa kā uz burvju mājienu. Šoreiz Pāvels laida visu gar ausīm. Dvēseles satraukums neļāva viņam ilgi uzturēties sabiedrībā, viņš steidzās mājās, lai atpūstos, bet miegs ilgi nenāca aizvērt viņa plakstus; pati īstenība viņam bija kā salds sapnis. Uzkurinātā fantāzija visu laiku uzbūra viņam skaistules melnās, lielās, valgās acis. Tās viņu neatstāja pat miegā; bet sapņi vai no slepenas nojausmas vai no nervu uzbudinājuma vienmēr beidzās ar kaut ko dīvainu. Te viņš pastaigājās pa zaļu zāli; viņa priekšā auga divi apbrīnojamas krāsas ziedi; bet, līdzko viņš pieskārās kātam, vēlēdamies tos noplūkt, tūdaļ izslējās melna, melna čūska un apšļāca ziedus ar indi. Te atkal viņš lūkojās dzidrā ezera spogulī, pie krasta ūdens dibenā rotājās divas zelta zivtiņas; bet, līdzko viņš iegremdēja pēc tām roku, rāpuļveida briesmoņi viņu pārbiedēja un uzmodināja. Te atkal viņš naktī pastaigājās zem smaržīga vasaras debess juma, un augstumos nešķirami mirdzēja divas spožas zvaigznītes; bet viņš vēl nepaguva par tām nopriecāties, kad tumšajos rietumos radās melns plankums un, izstiepies par garu mākoņčūsku, aprija zvaigznītes. Katru reizi, kad tāds sapnis uztrūcināja Pāvelu no miega, viņa satrauktās domas neapzināti uzmeklēja Varfolomeju; bet pēc neilga laika atkal uzvarēja melnās acis, kamēr jaunas šausmas neaizdzina valdzinošo sapni. Tomēr, tam visam par spīti, Pāvels, nogulējis līdz pusdienai, piecēlās priecīgāks nekā jebkad agrāk.
Pārējās vienpadsmit dienas stundas, kā tas mēdz būt, viņam likās garas kā mūžība. Vēl nebija gluži satumsis, kad viņš jau klaiņoja gar grāfienes māju; tur neviens netika pieņemts, parādes istabās ugunis nedega, tikai kādā tālā nostūrī mirgoja vāja gaismiņa. «Tur mani gaida daiļava,» Pāvels klusībā domāja, un viņa dvēsele jau priekšlaikus grima svētlaimē.