Otrā dienā jauneklis bez spēka gulēja gultā savā istabā. Viņam līdzās stāvēja labsirdīgs, pavecs audzinātājs un, ar vienu roku turēdams nespēcīgo kunga roku, bieži novērsās, lai ar otru plaukstu noslaucītu asaru, kas paslepus sanesās viņa acīs un aptumšoja vājo redzi. — Kungs, kungs, — viņš sacīja, — ne velti es aizrādīju jūsu žēlastībai, ka no nakts uzdzīves nekāda labuma nav. Kur jūs bijāt pazudis? Kas ar jums notika? — Pāvels viņu nedzirdēja: viņš brīžam ar mežonīgu skatienu urbās kaktā, brīžam iegrima snaudā, pusmiegā drebēja un smējās, brīžam lēca augšā no gultas kā vājprātīgs, sauca sieviešu vārdus, pēc tam atkal iekrita ar seju spilvenos. «Nabaga Pāvels Ivanovičs!» audzinātājs klusībā nodomāja. «Dievs, esi viņam žēlīgs, viņš, acīm redzot, zaudējis prātu,» — un, labsirdības pārņemts, nogaidījis pirmo izdevīgo brīdi, aizskrēja pie ārsta. Ārsts, ieraudzījis slimnieku, kurš nepazina apkārtējos, un pataustījis viņa drudžaino pulsu, pašūpoja galvu. Arējās pazīmes bija cita citai pretrunīgas, un no tām par slimību nevarēja neko secināt: viss mudināja uz domām, ka slimības cēlonis slēpjas dvēselē, nevis miesā. No pagātnes slimnieks gandrīz neko neatcerējās, viņa dvēseli^ liekas, nomāca kāda drausmīga priekšnojauta. Ārsts, uzticīgā audzinātāja pierunāts, kopā ar viņu visu dienu neatgāja no jaunekļa gultas; pret vakaru slimnieka stāvoklis kļuva bezcerīgs; viņš svaidījās, raudāja, lauzīja rokas, runāja par Veru, par Vasilija salu, viņš sauca palīgā dievs vien zina ko, paķēra cepuri, rāvās uz durvīm, ārsts un sulainis kopīgiem spēkiem tik tikko varēja viņu noturēt. Šī briesmīgā krīze turpinājās vēl pēc pusnakts; pēkšņi slimnieks nomierinājās, viņam kļuva vieglāk; bet cīņa bija pilnīgi izsmēlusi dvēseles un miesas spēkus, viņš iegrima nāves miegā, pēc tam krīze atkārtojās.
Lēkmes jaunekli piemeklēja veselas trīs diennaktis ar dažādu spēku; trešajā rītā, kad viņam pateica, ka priekšistabā gaidot atraitnes vecā kalpone, viņš, juzdams sevī vairāk enerģijas, piecēlās no gultas. Sirds viņam neparedzēja neko labu; viņš gāja turp, vecenīte raudāja pilnā balsī. •— Tā! Vēl viena nelaime! — Pāvels sacīja, pieiedams pie viņas. — Nemoci mani, mīļā, saki visu ātrāk! — Kundze novēlēja ilgu mūžu, — vecenīte atbildēja, — bet dievs zina vai arī jaunkundzei vairs daudz atlicis dzīvot. — Kā? Verai? Kas? — Nerunājiet lieki, kungs, jaunkundzei vajag palīdzēt. Es nācu kājām; ja jums laba sirds, brauksim tūdaļ pie viņas; viņa ir Svētā Andreja baznīcas garīdzniekā mājā. — Garīdznieka mājā? Kāpēc? — Dieva dēļ, ģērbieties, uzzināsit visu vēlāk. — Pāvels ievīstī- jās drēbēs, un viņi aulekšoja uz Vasilija salu.
Kad viņš pēdējo reizi redzēja Veru un viņas māti, atraitne jau labu laiku slimoja ar slimību, kura viņas gados deva maz cerību uz izveseļošanos. Pārāk nabadzīga, lai aicinātu ārstu, viņa ņēma vērā vienīgi Varfolomeja padomus, kurš, lielīdamies ar zināšanām dažādās nozarēs, teicās pazīstam arī medicīnu. Viņš bija nenogurdināms: viņš paguva mierināt Veru, apkopt slimnieci, palīdzēt kalponei, skriet pēc zālēm, kuras viņš reizēm dabūja tik ātri, ka Vera brīnījās, kur gan viņš atradis tik tuvu aptieku. Zāles, ko viņš atnesa, slimniecei dažreiz nepalīdzēja, taču vienmēr padarīja viņu jautru. Un savādi — jo vairāk tuvojās viņas aiziešana, jo vairāk viņas domas pieķērās pasaulīgām lietām. Viņa gulēja un redzēja (sapnī) savu izveseļošanos; redzēja, kā viņas bērni Varfolomejs un Vera iet pie altāra un sāk laimīgu dzīvi, viņa baiļojās, vai šī mājiņa nebūs par šauru nākamajai ģimenei, vai izdosies atrast kādu citu tuvāk pilsētai, un tā tālāk, un tā tālāk. Blāva nāves neizteiksmība bija viņas acīs, kad viņa, pasaukusi nākamo jauno pāri pie savas gultas, ar kaut kādu muļķīgu smaidu sacīja: — Nekaunies, mana Vera, saskūpsties ar savu līgavaini; baidos kļūt akla, un tad es vairs neredzēšu jūsu laimi. — Pa šo laiku nāves roka uzgūla vecenītei aizvien smagāk un smagāk: redze un atmiņa ar katru brīdī vairāk notrulinājās. Varfolomejs neizrādīja nekādas skumjas; varbūt rūpes un nepārtrauktā skraidīšana palīdzēja viņam izklaidēties. Bet Veru satrauca domas gan par māti, gan arī par sevi. Kurai līgavai nav baismi pirms laulībām? Tomēr viņa visādi centās sevi nomierināt. «Esmu grēkojusi dieva priekšā,» jaunava domāja. «Nezinu, kāpēc es sākumā turēju Varfolomeju par viltīgu, par ļaunu cilvēku. Bet viņš ir daudz labāks par Pāvelu; paskatieties, kā viņš rūpējas par māmiņu: nabadziņš, pats sevi nežēlo — tātad viņš nav ļauns.» Pēkšņi viņas domas apmācās. «Viņam ir smags raksturs,» viņa sev sacīja, «kad viņš kaut ko negrib un viņam saka: Varfolomej, dieva dēļ, izdariet to, — viņš nodreb un nobāl. Bet,» turpināja Vera, ar mazo pirkstiņu norausdama no vaiga asaru, «es pati arī neesmu nekāds eņģelis, katram savs krusts, un katram savi trūkumi: es mēģināšu labot viņu un viņš mani.»
Tad viņai iešāvās prātā jaunas šaubas: «Liekas, viņš ir bagāts; vai viņš godīgā ceļā ticis pie savas naudas? Bet to es izzināšu, viņš taču mani mīl.» Tā sevi mierināja labā, nevainīgā Vera; bet vecenītei pa to laiku kļuva aizvien sliktāk un sliktāk. Vera uzticēja savas bailes Varfolomejam, jautāja, vai nevajagot ataicināt garīdznieku; bet viņš saskaitās un bargi atbildēja: — Vai gribat paātrināt māmiņas nāvi? Tas ir vislabākais paņēmiens. Viņas slimība ir bīstama, bet nav vēl bezcerīga. Kas viņu uzmundrina? Cerība izveseļoties. Bet, ja atsauksim popu, tad atņemsim pēdējo cerību. — Biklā Vera piekrita, pārvarējusi apslēpto dvēseles balsi; bet tanī dienā — lieciet vērā, tas notika otrā dienā pēc Pāvela un daiļās grāfienes liktenīgās satikšanās — meitas vieclīgā sirds nojauta briesmas pārāk skaidri. Pasaukusi Varfolomeju, viņa sacīja tam noteiktā balsī: — Debesu valdnieka vārdā lieku jums pie sirds — neļaujiet māmuļai nomirt bez grēku nožēlošanas, dievs zina vai viņa līdz rītam nodzīvos, — un, asarām plūstot, nokrita uz krēsla. Kas tobrīd norisinājās Varfolomejā? Viņa acis izvalbījās, uz pieres izspiedās sviedri, viņš pūlējās kaut ko pateikt, bet nespēja izrunāt ne vārda. — Bērnišķīga mazdūšība, — viņš beidzot nomurmināja. — Tu nekam netici… jūs, cienītā, neticat manām zināšanām medicīnā … Pagaidiet… man ir pazīstams ārsts, kurš zina vairāk par mani… žēl, viņš tālu dzīvo. — Tad viņš satvēra jaunavas roku un, spēji pievedis viņu pie loga, norādīja uz debesīm, nepaceldams acis: — Paskatieties, tur nebūs vēl iemirdzējusies pirmā zvaigzne, kad es jau būšu atpakaļ, un tad izlemsim; vai apsolāt, ka nesauksit garīdznieku pirms manas ierašanās? — Apsolu, apsolu. — Tai brīdī no guļamistabas atskanēja gara nopūta. — Steidzieties! — iesaucās Vera, mezdamās uz durvīm, pēc tam viņa vēlreiz ar neaprakstāmu skumju aizkustinājumu paskatījās uz sastingušo Varfolomeju un, pamājusi viņam ar roku, atkārtoja: — Steidzieties manis labad, dieva dēļ.» Varfolomejs nozuda.
Pamazām ziemas debesis aizsedzās ar mākoņiem, bet slimniecē dzīvība un nāve izcīnīja savu pēdējo cīņu. Sāka krist sniegs; vēja brāzmas klabināja logu ietvarus. Līdzko iegurkstējās sniegs, Vera skrēja pie loga skatīties, vai nenāk Varfolomejs; bet ņaudēja tikai kaķis, uz sētas tupēja kovārņi, un vārtiņus vējš vēra vaļā un cirta ciet. Nakts ar savu melno segu atsteidzās priekšlaicīgi; Varfolomeja kā nav, tā nav, un pie debesu velves nemirdz neviena zvaigzne. Vera izlēma sūtīt pēc garīdznieka veco kalponi; tā ilgi neatgriezās, un nav nekāds brīnums, jo pati tuvākā bija Svētā Andreja baznīca. Pēkšņi noklaudzēja vārtiņi un ķēkšas vietā ieradās Varfolomejs, bāls un uztraucies. — Ko? Cerību nav? — Vera nočukstēja.
— Maz, — viņš sacīja dobjā balsī, — es biju pie ārsta; viņš dzīvo tālu, daudz zina … — Ko tad viņš saka, dieva dēļ? — Kāda tam jēga?… Tagad laiks sūtīt pēc popa. A, redzu: esat jau aizsūtījusi. .. cits nekas neatliek! — viņš sacīja ar savādu skadru izmisumu.
Pēc kāda laika, jau vēlā naktī, vecā kalpone ieradās ar vēsti, ka garīdznieka neesot mājās, bet, kad atgriezīšoties, viņam pateikšot un viņš tūdaļ ieradīšoties pie mirējas. Nolēma viņu par to brīdināt.
— Bērni, vai jums prāts, — viņa vāri sacīja, — vai tiešām esmu tik slima? Vera! Ko tu činksti? Iznes lampu, miegs mani atspirdzinās. — Meita skūpstīja mātes roku, bet Varfolomejs visu laiku stāvēja pa gabaliņu un klusēja, skatīdamies uz slimnieci ar acīm, kas lampas gaismā kvēloja kā ogles.
Vera ar ķēkšu bija nometušās ceļos un lūdza dievu. Varfolomejs, rokas lauzīdams, reizi pēc reizes skrēja ārā priekšnamā, sūdzēdamies par karstumu galvā. Pēc pusstundas viņš iegāja guļamistabā un kā ārprātīgs izmetās no turienes ārā ar saucienu: — Visam beigas! — Neaprakstīšu, ko šinī brīdī juta Vera! Taču viņas dvēseles spēks bija neparasts. — Dievs! Tā ir tava griba! — viņa sacīja, pacēlusi rokas pret debesīm; viņa gribēja iet projām, bet miesas spēki atteicās klausīt, viņa pusdzīva atslīga krēslā, un nelaimīgās vairs nebūtu, ja vien pēkšņa asaru plūsma neatvieglotu viņas sažņaugtās krūtis. Pa to laiku vecenīte, skaļi vaimanādama, nomazgāja līķi, nolika galvgalī sveci un aizgāja sameklēt svētbildi; bet tur vai nu no noguruma, vai aiz kāda cita iemesla iegrima nepārvaramā miegā. Šinī brīdī Varfolomejs pienāca pie Veras. Pašam velnam būtu atmaigusi sirds: tik skaista viņa izskatījās savās bēdās. — Tu mani nemīli, — viņš kaisli iesaucās, — līdz ar tavu māti esmu zaudējis vienīgo atbalstu tavā sirdī! — Jaunavu izbiedēja viņa izmisums. — Nē, es tevi mīlu, — viņa bikli atbildēja. Viņš nokrita ceļos pie viņas kājām. — Zvēri, — viņš sacīja, — zvēri, ka tu esi mana, ka mīli mani vairāk par savu dvēseli! — Vera nekad nebija gaidījusi tādu kaisli no šā dzedrā cilvēka. — Varfolomej, Varfolomej, — viņa sacīja ar biklu maigumu, — aizmirsti grēcīgās domas šinī briesmīgajā stundā; es tev zvērēšu, kad būsim apglabājuši māmuļu, kad garīdznieks dievnamā dos mums svētību … — Varfolomejs nenoklausījās līdz galam, ko viņa saka, un kā neprātīgs runāja vienu un to pašu: centās pārliecināt, ka tas viss esot tukšas izdarības, ka mīlētājiem tās neesot vajadzīgas, sauca viņu sev līdzi uz kaut kādu tālu tēvzemi, apsolīja viņai tur kņazienes godību, raudādams apkampa viņas ceļus. Viņš runāja ar tādu kaislību, ar tādu kvēli, ka visi brīnumi, par kuriem viņš stāstīja, tanī brīdī likās ticami. Vera jau juta, ka viņas apņēmība sašķobās, briesmas pamodināja viņas dvēseles spēkus; viņa izrāvās un pieskrēja pie guļamistabu durvīm, cerēdama tur atrast kalponi; Varfolomejs aizkrustoja viņai ceļu un sacīja ar tēlotu dzedrumu, ar niknumā zibošām acīm: — Paklausies,
Vera, nespītējies: tu nesasauksi ne kalponi, ne māmuļu; nekāda vara nepasargās tevi no manis. — Dievs ir nevainīgo aizstāvis! — nabadzīte iesaucās, izmisumā nokrizdama uz ceļiem krucifiksa priekšā. Varfolomejs sastinga, viņa seja pauda bezspēcīgas dusmas. — Ja jau tā, — viņš izgrūda, lūpas kodīdams,
— ja tā .. . man, protams, nav ar tevi ko iesākt, bet es panākšu, lai tava māte padara tevi paklausīgu.
— Vai tad viņa ir tavā varā? — jaunava jautāja.
— Paskaties, — viņš atbildēja, lūkodamies uz pusatvērtajām guļamistabas durvīm, un Verai likās, it kā no viņa acīm plūstu divas uguns strūklas un it kā nelaiķe izdegušās sveces gaismā neizsakāmās mokās paceļ galvu un ar izkāmējušo roku māj viņai uz Varfolomeja pusi. Tagad Vera saprata, ar ko viņai darīšana. — Dievs, stāvi man klāt! Un tu, nolādētais, pazūdi! — viņa iesaucās, saņēmusi kopā visus dvēseles spēkus, un zaudēja samaņu.
Šajā brīdī it kā lielgabala šāviens pamodināja aizmigušo kalponi. Viņa attapās un bailēs ieraudzīja, ka durvis līdz galam vaļā, istaba pilna dūmiem un zilām ugunīm, kas locījās ap spoguli un aizkariem, kurus nelaiķei bija dāvinājis Varfolomejs. Viņa tūdaļ tvēra pēc ūdens krūzes, kas stāvēja kaktā, un lēja liesmās, bet uguns iedegās ar divkāršu niknumu un apsvilināja ķēkšas sirmos matus. Tad viņa, neko neapjēgdama, ieskrēja otrā istabā, kliegdama: —Ugunsgrēks, ugunsgrēks! — Ieraudzījusi savu jaunkundzi bezsamaņā uz grīdas, viņa to satvēra ar abām rokām un, droši vien aiz bailēm savus vājos spēkus sasprindzinājusi, izvilka ārā uz tilta aiz vārtiem. Tuvumā dzīvojamo māju nebija, palīdzību atrast nevarēja; kamēr viņa ar sniegu rīvēja puspamirušās jaunavas deniņus, liesmas izšāvās pa logiem, no skursteņa un virs jumta. Rītausmā atjāja policijas komanda ar spaiņiem un ķekšiem: ugunsdzēsēju šļūtenes toreiz vēl netika lietotas. Saskrēja bars ziņkārīgo, viņu skaitā arī Svētā Andreja baznīcas prāvests, kurš bija nācis ar svēto vakarēdienu pie mirējas. Viņa attiecības ar nelaiķi nebija visai labas, viņš uzskatīja to par sliktu sievieti, bet mīlēja Veru, par kuru bija dzirdējis daudz laba no meitas, un, juzdams līdzi nelaimīgajai, apsolīja naudu ugunsdzēsējiem, ja tie paspēs izvilkt līķi, lai aizgājēju varētu vismaz kristīgi apbedīt. Bet nekas neiznāca. Uguns, ko uzpūta putenis, nelikās ne zinis ne gar ūdeni, ne gar cilvēku pūlēm; kāds drosmīgs policijas kaprālis sadomāja mesties iekšā istabās, lai iznestu līķi, bet pēc minūtes izskrēja ārā, šausmu pārņemts; viņš stāstīja, ka esot paguvis aizkļūt līdz guļamistabām un gribējis jau pieiet pie gultas, kur gulēja mirusī, kad pēkšņi augšup uzšāvies sātanisks veidols, daļa griestu ar briesmīgu troksni iebrukuši, un viņš, tikai sevišķai Nikolaja Brīnumdara žēlastībai pateicoties, neesot pazaudējis savu galviņu, par ko turpat uz vietas apsolīja nolikt pusrubli tā svētbildes priekšā. Skatītāji savā starpā sprieda, ka viņš esot gļēvulis un krītošu baļķi noturējis par velnu; bet kaprālis stingri palika pie savas pārliecības un līdz savas dzīves galam dzērumā plātījās, ka savā mūžā redzējis īstu sātanu ar asti, ragiem un lielu, kumpu degunu, ar kuru tas uzpūtis liesmu kā smēdē ar plēšām. — Nē, brālīši, lai dievs nedod redzēt nelabo! — Ar šo daiļrunīgo novēlējumu mūsu ģēnijs vienmēr nobeidza savu stāstu, un saimnieks, atalgodams viņu par drošsirdību un par dziļo iespaidu, ko stāsts atstāja uz izglītotiem klausītājiem, atnesa viņam bez maksas pilnu kausu miestiņa.
Un tā, par spīti centīgajai komandai, kura šinī gadījumā rīkojās tik enerģiski, ka nākamajām paaudzēm, starp citu, vajadzētu šīs pūles pareizi novērtēt, vientuļā Vasilija salas mājiņa nodega līdz pamatiem, un vieta, kur tā stāvēja, nezinu, kāpēc, vēl līdz šim nav apbūvēta. Vecā kalpotāja ar prāvesta palīdzību atmodināja Veru no ģīboņa, un viņas abas atrada patvērumu šā cienījamā draudzes gana mājā. Ugunsgrēks bija izcēlies tik negaidīti un visi tā apstākļi bija tik neparasti, ka policija turēja par nepieciešamu par tā izcelsmes iemesliem uzsākt sīku izmeklēšanu. Bet, tā kā aizdomas nevarēja krist uz veco kalponi un vēl mazāk uz Veru, tad par aizdedzinā- tāju, protams, tika turēts Varfolomejs. Aprakstīja viņa izskatu, meklēja viņu gan atklāti, gan slepeni ne tikai visos kvartālos, bet visā Pēterburgas apriņķī; taču viss bija velti: neatrada pat viņa pēdas, kas bija sevišķi savādi tāpēc, ka ziemā nav kuģu satiksmes, un tātad viņam nekādi nebija iespējams slepeni aizbraukt ar ārzemju kuģi uz svešām zemēm. Nav zināms, pie kā būtu novedusi ilgstoša izmeklēšana; bet prāvests, Veru no sirds mīlēdams un nezinādams, cik ciešas bijušas viņas attiecības ar šo cilvēku, saprātīgi izmantoja savu ietekmi, lai šo lietu izbeigtu un tā nekļūtu visiem zināma.
Tādā kārtā Pāvels, pēc kura aizsūtīja trešajā dienā, pa ceļam izdibinājis visu, ko večiņa zināja no nelaimīgo notikumu virknes, atrada savu jauno radinieci slimu tēva Joana mājā. Viesmīlīgā ģimene lūdza
Pāvelu palikt pie viņiem, kamēr Vera izveseļosies. Vieglprātīgais jaunais cilvēks īsā laikā bija saņēmis tik daudz garīgu satricinājumu, kuru apslēptie iemesli palika tīti tādā briesmīgā tumsā, ka tas atstāja neizdzēšamu iespaidu uz viņa iztēli un raksturu. Viņš kļuva nopietns un bieži vien iegrima dziļās pārdomās. Viņš aizmirsa gan noslēpumainās grāfienes skaistumu, gan jaunības trakulīgās izpriecas, kam bija tik postošas sekas. Viņš vienīgi lūdza debesis, lai Vera izveseļotos un viņš varētu kalpot tai kā priekšzīmīgs vīrs. Brīžos, kad viņi tikās divatā, viņš nolēma atklāt tai šos nodomus; bet Vera, citādi izturēdamās pret viņu ar māsas uzticību, Pāvela priekšlikumus noteikti un stingri noraidīja. — Tu esi jauns, Pāvel, — viņa sacīja, — bet es jau savu laiku noziedējusi; mani drīz paņems kaps, un tur visužēlīgais dievs varbūt man piedos un dāvās mieru. — Šī doma Veru neatstāja ne uz brīdi; turklāt, liekas, viņu mocīja slepena pārliecība, ka viņa ar savu nenoteiktību atļāvusi ļaundarim pazudināt māti šinī un varbūt arī — kas zina? — nākamajā dzīvē. Nekāda ārstēšana nespēja atdot viņai ne dzīvesprieku, ne veselību. Viņas vaigu sārtums nobāla, debešķīgās acis, zaudējušas senāko možumu, vēl valdzināja ar ilgu pilnām skumjām, kas māca viņas jauko dvēseli. Pavasaris vēl nebija paguvis ietērpt laukus jaunā zaļumā, kad šis ziediņš, kas solīja krāšņu plaukumu, uz mūžu paslēpās visu pieņemošajā dabas klēpī.
Viegli iedomāties, ka Vera pirms nāves uzticēja sava pēdējā dzīves gada notikumus, kurus zināja tikai viņa, ne vien garīgajam tēvam, bet arī Pāvelam. Kad viņa nomira, jauneklis neraudāja, neizrādīja nekādas skumjas. — Taču drīz pēc tam viņš atstāja galvaspilsētu un kopā ar vecu sulaini apmetās tālā dzimtmuižā. Tur viņu visā apkārtnē turēja par savādnieku, un viņš patiesi izrādīja gara vājuma pazīmes. Pēc viņa atbraukšanas ne tikai kaimiņi, bet pat zemnieki un kalpi to nebija ne reizes redzējuši. Viņš ataudzēja sev bārdu un matus, pa trim mēnešiem nenāca ārā no kabineta, lielāko daļu rīkojumu deva rakstiski, un reizēm, kad viņam uz galda nolika papīru parakstīšanai, viņš to atdeva atpakaļ, uzvilcis sava vārda vietā svešu, savādu parakstu. Sievietes viņš necieta, bet, kad negaidot parādījās garš, gaišmatains cilvēks ar pelēkām acīm, Pāvels krampjaini raustījās un trakoja. Reiz, pēc sava paraduma pa istabu staigādams, viņš piegāja pie durvīm tieši tanī pašā laikā, kad Lavrentijs tās negaidot vēra vaļā, lai viņam kaut ko ziņotu. Pāvels nodrebēja. — Tu — es viņu nenogalināju, — viņš sacīja saraustīti un pēc nedēļas lūdza vecajam audzinātājam piedošanu, jo bija izgrūdis to ārā tik neuzmanīgi, ka tas gandrīz ielauza pret starpsienu sev pakausi. — Pēc tam, — Lavrentijs stāstīja, — es vienmēr pieklauvēju, un tikai pēc tam gāju ar ziņojumu pie viņa žēlastības.
Pāvels nomira vēl samērā jauns. Viņa un Veras dzīves stāstu zina daži vidusšķiras pilsoņi Pēterburgā, no tiem es dzirdēju to mutiski. Starp citu, cienījamie lasītāji, jūs labāk par mani varēsit spriest, vai tam var ticēt un no kurienes velniem šī patika iejaukties cilvēku darīšanās, kad viņiem neviens to nelūdz?
Tits Kosmokratovs