Kamēr nepazīstamais ziņkārīgi vēroja uguntiņas un ieklausījās ielas trokšņos, istabā ienāca viesnīcnieks Kropols kopā ar diviem sulaiņiem, kas sāka klāt galdu.
Nepazīstamais nepievērsa viņiem nekādu uzmanību.
Kropols piegāja viņam klāt un visdziļākā godbijībā pačukstēja:
— Kungs, briljants ir novērtēts.
— Nu, un kā?
— Viņa karaliskās augstības juvelieris dod par to divsimt astoņdesmit pistolus.
— Vai jūs saņēmāt naudu?
— Es uzskatīju, ka man tas jādara. Tiesa, es paņēmu naudu ar noteikumu, ka jūs varat to atdot un saņemt atpakaļ briljantu.
— Tas bija lieki. Es jums uzticēju to pārdot.
— Tādā gadījumā es esmu izpildījis vai gandrīz izpildījis jūsu gribu, un, kaut gan briljantu es vēl galīgi nepārdevu, tomēr naudu par to jau saņēmu.
— Tad paņemiet no tās, cik jums pienākas, — nepazīstamais teica, — un pārējo nolieciet šeit.
Viņš norādīja uz lādi un novērsās.
Kropols nolika diezgan smagu maisiņu un paņēma no tā maksu par numuru.
— Es ceru, kungs, — viņš sacīja, — ka jūs nesarūgtināsiet mani, atteikdamies no vakariņām… Jums jau labpatika aizsūtīt atpakaļ pusdienas: tas ir ļoti aizvainojoši „Mediči viesnīcai". Lūdzu, paskatieties, kungs, vakariņas ir galdā, un, ja atļauts piebilst, tās nav no sliktākajām.
Nepazīstamais palūdza glāzīti vīna, nolauza gabaliņu maizes un apstājās pie loga.
Drīz atskanēja skaļas tauru skaņas. Tālumā bija dzirdami kliedzieni. No pilsētas lejas daļas nāca neskaidri trokšņi. Vispirms nepazīstamais uztvēra tuvojošos zirgu pakavu klaboņu.
— Karalis! Karalis! — kliedza trokšņainais pūlis.
— Karalis! — Kropols atkārtoja, pamezdams savu īrnieku un pie viena arī mēģinājumus izturēties delikāti, lai apmierinātu savu ziņkārību.
Uz trepēm Kropolu sagaidīja un aplenca Kropolas kundze, Pitrino, sulaiņi un pavārzeļļi. Kortežs virzījās uz priekšu, uz ielas un no logiem to apgaismoja tūkstošiem lāpu. Aiz musketieru rotas un galminieku pulciņa sekoja kardināla Mazarīni ekipāža, ko gluži kā karieti vilka četri ogļumelni zirgi.
Pēc tam nāca pāži un kardināla kalpotāji.
Aiz tiem brauca karalienes kariete; galmadāmas sēdēja pie karietes durtiņām, bet svīta jāja abās pusēs karietei.
Aiz karietes jāja karalis uz lieliska sakšu zirga ar garām krēpēm. Jaunais valdnieks sveicinādams pacēla savu skaisto seju, ko apspīdēja lāpu gaisma, un lūkojās uz logiem, no kuriem skanēja visskaļākie apsveikuma kliedzieni.
Blakus karalim, tomēr kādus pāris soļus aiz viņa, jāja princis Kondē, Danžo un vēl apmēram divdesmit galminieku; viņu kalpi un bagāža noslēdza svinīgo procesiju.
Visā šai krāšņumā tomēr bija arī kaut kas kareivīgs.
Tikai daži vecākie galminieki bija ceļojuma tērpos. Visi pārējie bija karavīru formās. Daudziem bija ķiveres un lentes kā Indriķa IV un Ludviķa XIII laikā.
Kad karalis jāja garām, nepazīstamais izliecās pa logu, lai labāk viņu apskatītu, un tad aizsedza seju.
Viņa sirdi pārpildīja rūgta skaudība. Viņu apdullināja tauru skaņas un tautas sajūsmas kliedzieni. Visā šai troksnī, spožumā un greznībā viņš uz mirkli it kā zaudēja prātu.
— Jā, tas ir karalis! Karalis! — nepazīstamais nočukstēja skumjā izmisumā.
Viņš vēl nepaguva attapties no sava drūmā domīguma, kad viss šis troksnis un krāšņums jau bija pazudis. Zem nepazīstamā logiem, lejā krustojumā pa brīžam skanēja tikai neskanīgi, aizsmakuši kliedzieni:
— Lai dzīvo karalis!
Bija palikušas vairs tikai sešas lāpas, ko turēja „Mediči viesnīcas" iemītnieki; divas Kropols, vienu Pitrino un pa vienai katrs pavārēns.
Kropols nepārtraukti atkārtoja:
— Cik lielisks ir karalis! Cik ļoti viņš līdzinās savam slavenajam tēvam!
— Vēl karaliskāks, — apgalvoja Pitrino.
— Un cik lepns! — stāstīja Kropolas kundze, kas jau pārrunāja redzēto ar kaimiņiem un kaimiņienēm.
Kropols arī klāstīja savus iespaidus, nepievērsdams uzmanību večukam, kas veda aiz pavadas īru zirgu un centās izspraukties cauri sieviešu un vīriešu pūlim, kas drūzmējās pie „Mediči viesnīcas".
Šai brīdī no loga puses atskanēja nepazīstamā balss:
— Saimniek, ļaujiet taču ieiet jūsu viesnīcā!
Kropols pagriezās un, pamanījis veco, palaida viņu garām. Logs aizvērās.
Nepazīstamais gaidīja veco uz trepēm, apskāva, un, ievedis istabā, gribēja apsēdināt.
Vecais pretojās.
— Nē, nē, milord, — viņš atkārtoja. — Lai es sēdētu jūsu klātbūtnē? Ne par ko! Nekad!
— Parī! — nepazīstamais uzsauca. — Es tevi lūdzu, apsēdies! Tu taču esi ieradies no Anglijas…tik tālu… Ak! Tavos gados nevajadzētu ciest tādas nedienas, kādas tev jāpiedzīvo, kalpojot man!.. Atpūties!..
— Vispirms man jums jāizstāsta viss, milord…
— Parī… es lūdzu… nesaki man neko… Ja tu būtu atvedis labas ziņas, tu runātu citādi. Tātad tev ir bēdīgas ziņas.
— Milord, — vecais teica, — neskumstiet par ātru. Viss vēl nav zaudēts. Jāsaglabā griba, pacietība un galvenais — padevība liktenim.
— Parī, — nepazīstamais atbildēja, — es nokļuvu līdz šejienei viens pats cauri tūkstošiem slēpņu un briesmu. Un tu vēl šaubies, ka man ir griba? Es par šo ceļojumu domāju desmit gadus, neskatoties uz visiem brīdinājumiem un šķēršļiem: vai tu netici, ka es esmu pacietīgs? Šovakar es pārdevu pēdējo sava tēva briljantu, jo man nebija, ar ko samaksāt par viesnīcu, un viesnīcnieks mani citādi izmestu ārā.
Parī notrīcēja sašutumā. Sarunu biedrs atbildēja viņam ar rokasspiedienu un smaidu.
— Man palika vēl divsimt septiņdesmit četri pistoli, un es jūtos bagāts; es nemaz nekrītu izmisumā, Parī. Vai tu tici, ka es esmu padevīgs liktenim?
Vecais izslēja drebošās rokas pret debesīm.
— Runā, — nepazīstamais skubināja, — neslēp no manis neko! Kas noticis?
— Milord, mans stāsts būs ļoti īss. Dieva dēļ, tikai netrīciet tā!
— Es drebu nepacietībā, Parī. Stāsti taču ātrāk: ko tev atbildēja ģenerālis?
— Sākumā viņš negribēja mani pieņemt.
— Viņš domāja, ka tu esi spiegs?
— Jā, milord. Bet es uzrakstīju viņam vēstuli.
— Vai tu viņam sīki aprakstīji, kādā stāvoklī es pašlaik atrodos un ko vēlos?
— O jā! — Parī, skumji smaidīdams, atbildēja. — Es aprakstīju visu un precīzi izklāstīju jūsu domas…
— Un kāds bija rezultāts?
— Ģenerālis atdeva man vēstuli ar sava adjutanta starpniecību un lika man pateikt: ja es vēl kaut dienu uzturēšos tajā teritorijā, kas ir viņa pārziņā, tad viņš liks mani arestēt.
— Arestēt! — jaunais cilvēks nočukstēja. — Arestēt! Tevi… manu uzticamāko kalpu!
— Jā, milord!
— Parī, vai tu parakstīji vēstuli ar savu vārdu?
— Ar pilnu vārdu, milord. Adjutants pazina mani vēl Sentdžeimsā un, vecais piebilda ar smagu nopūtu, — Vaitholā!
Jaunais cilvēks nokāra galvu un iegrima skumjās domās.
— Nu labi, tā Monks* izturējās citu klātbūtnē, — viņš atsāka sarunu, cenzdamies apmānīt pats sevi. — Bet, kad jūs palikāt divatā… Ko tad viņš darīja? Runā!
— Ak vai, milord, — Parī atbildēja, — viņš atsūtīja četrus jātniekus, un tie man iedeva zirgu, ar kuru es arī atjāju šurp, kā jūs redzējāt. Jātnieki galopā nogādāja mani līdz nelielajai Tenbijas piestātnei un tur drīzāk iemeta nekā iesēdināja zvejnieku laivā. Tā devās uz Franciju, uz Bretaņu, un, lūk, es esmu šeit!
— O! — jaunais muižnieks čukstēja, spēcīgi spiezdams roku pie krūtīm, lai no tām neizlauztos vaids. — Un vairāk nekā, Parī?
— Nekā, milord.
Pēc šīs īsās Parī atbildes iestājās ilgstošs klusums, kurā bija dzirdama tikai nepazīstamā papēžu klaudzēšana, tik sašutis viņš soļoja pa parketu šurpu turpu.
Vecais vēlējās izmainīt sarunas tēmu, jo šī bija atstājusi pārāk drūmu iespaidu.
— Milord, —viņš painteresējās, — kas tas par troksni pilsētā? Kāpēc cilvēki klaigā: „Lai dzīvo karalis!" Kādu karali viņi domā? Un kāpēc tāda iluminācija?
— Ā, Parī, tu vēl nezini, — jaunais cilvēks ironiski atbildēja. — Francijas karalis apmeklējis savu krietno Bluā pilsētu; visi šie apzeltītie sedli un tauru skaņas ir par godu viņam; visu šo muižnieku zobeni pieder viņam. Viņa māte brauc bagātīgā, ar zeltu un sudrabu izrotātā karietē viņam pa priekšu. Laimīgā māte! Ministrs vāc viņam miljonus un ved viņu pie bagātas līgavas. Lūk, par ko priecājas visi šie cilvēki. Tie mīl savu karali, sagaida viņu ar sajūsmas pilniem saucieniem un kliedz: „Lai dzīvo karalis! Lai dzīvo karalis!"
Džordžs Monks (1608 — 1670) — 17. gadsimta angļu ģenerālis. Pēc Olivera Kromvela nāves sekmēja Stjuartu dinastijas atgriešanos Anglijā.
— Labi, labi, milord, — Parī teica, jo viņu šāds sarunas pavērsiens samulsināja vēl vairāk.
— Tu zini, — nepazīstamais turpināja, — pa to laiku, kamēr te svin svētkus par godu karalim Ludviķim XIV, mana māte un mana māsa sēž bez naudas un bez maizes. Tu zini, ka pēc divām nedēļām, kad visa Eiropa uzzinās to, ko tu man nupat pastāstīji, es būšu kritis negodā, un visi mani izsmies… Parī!.. Vai tas kur redzēts, ka cilvēks ar manu titulu spiests…
— Milord, es jūs lūdzu…
— Tev taisnība, Parī, es esmu nožēlojams gļēvulis, un, ja jau es pats neko nedaru savā labā, kurš gan cits man palīdzēs? Nē, Parī, man ir rokas… ir zobens…
To teikdams, viņš spēcīgi iesita sev pa roku un paņēma pie sienas piekārto zobenu.
— Milord, ko jūs gribat darīt?
— Ko es gribu darīt, Parī? To, ko manā ģimenē dara visi. Mana māte dzīvo no ziedojumiem; mana māsa vāc šos ziedojumus manā labā; kaut kur man ir arī brāļi, kuri arī vāc ziedojumus. Tādēļ arī es, vecākais dzimtā, tāpat kā visi pārējie ķeršos pie dāvanu vākšanas.
Pie pēdējiem vārdiem, kas pārgāja drūmos smieklos, jaunais cilvēks piesprādzēja zobenu, paņēma no lādes cepuri, uzmeta uz pleciem melnu apmetni, ko viņš valkāja ceļā un, piespiedis abas rokas vecajam, kas satraukti vērās viņā, teica:
— Mans labais Parī, liec iekurt kamīnu, ēd, dzer, guli un jūties laimīgs. Būsim laimīgi, mans uzticamais, mans vienīgais draugs! Mēs esam bagāti kā karaļi.
Viņš iesita pa naudas maisiņu, kas smagi nokrita uz grīdas, un viņa smieklos skanēja tik ļaunu vēstoša pieskaņa, ka nelaimīgais Parī pavisam" izbijās.
Kamēr namā visi klaigāja, dziedāja un gatavojās uzņemt ceļotājus, kas bija ieradušies kopā ar karali, nepazīstamais klusiņām izgāja cauri zālei uz ielas un pazuda no vecā acīm, kurš viņu vēroja pa logu.