Rauls devās pie de Giša un sastapa tur de Vardu un Manikanu.
Pēc neizdevušās kaujas de Vārds izlikās Raulu nepazīstam.
De Gišs piecēlās, lai sagaidītu Braželonu.
Sirsnīgi spiezdams drauga roku, Rauls pameta ātru skatienu uz viņa viesiem, pūlēdamies izprast, par ko viņi domā.
De Vārds bija vēss un neizdibināms.
Manikans šķietami bija pilnīgi iegrimis istabas iekārtas pētīšanā.
De Gišs ieveda Raulu blakus kabinetā un piedāvāja apsēsties.
— Tu izskaties braši! — viņš uzslavēja.
— Dīvaini, — Rauls atteica, — mans noskaņojums nemaz nav saulains.
— Tāpat kā man, Raul. Mīlestībā neveicas.
— Jo labāk, grāf. Es justos apbēdināts, ja tev veiktos.
— Nu, tad vari neuztraukties. Es esmu dziļi nelaimīgs un turklāt visapkārt redzu tikai laimes lutekļus.
— Nesaprotu, — Rauls teica. — Mans draugs, lūdzu, paskaidro.
— Tūlīt sapratīsi. Es veltīgi pūlējos apspiest savas jūtas, tās tikai pieņēmās spēkā un pamazām pilnīgi pārņēma mani. Es atcerējos tavus padomus un cīnījos visiem spēkiem; es labi saprotu, kurp es eju. Tas ir ceļš uz bojāeju, es zinu. Labi! Es tomēr iešu uz priekšu.
— Neprāti! Jau pirmais solis tevi pazudinās.
— Lai notiek, kas notikdams!
— Tu tomēr ceri uz panākumiem un domā, ka princese tevi iemīlēs!
— Raul, es neesmu pārliecināts, bet ceru, tāpēc ka bez cerības nav iespējams dzīvot.
— Pieņemsim, ka tu sasniegsi laimi, bet tad tu noteikti iesi bojā.
— Es lūdzu, Raul, nepārtrauc mani; tu mani nepārliecināsi, jo es to negribu. Es tik ilgi pēc tā tiecos, ka vairs nevaru atkāpties, un esmu tā cietis, ka nāve man liktos atpestīšana. Raul, es esmu ne tikai neprātīgi iemīlējies, bet ciešu arī ārprātīgas greizsirdības mokas.
Rauls sažņaudza dūres; varēja nodomāt, ka viņš ir sadusmojies.
— Tas nu gan ir labi! — viņš noteica.
— Labi vai slikti, man viss vienalga. Lūk, ko es lūdzu no tevis, sava drauga un brāļa. Pēdējās trīs dienas princese ir kā apreibusi no sajūsmas. Pirmajā dienā es neuzdrošinājos uz viņu paskatīties, — es viņu ienīdu par to, ka viņa necieš tāpat kā es. Otrā dienā es nevarēju novērst acis no viņas, un ievēroju, ka viņa… Raul, viņa skatījās uz mani ja ne ar līdzjūtību, tad vismaz labvēlīgi. Bet starp mums stāv kāds trešais; viņa atbild ar smaidu tā smaidam. Blakus viņas zirgam vienmēr atrodas cita zirgs, pie viņas auss nepārtraukti skan cita glāstošā balss. Raul, visas šīs dienas mana galva kvēlo kā ugunīs. Man jāaizdzen šī ēna, jāaptumšo tās smaids, jāapklusina viņa balss!
— Tu gribi nogalināt princi? — Rauls iekliedzās.
— Nē, nē. Uz princi es neesmu greizsirdīgs; es neesmu greizsirdīgs uz vīru, bet gan uz mīļāko.
— Uz mīļāko?
— Jā… Vai tad tu neko neesi ievērojis? Ceļā tu biji daudz vērīgāks.
— Tu esi greizsirdīgs uz Bakingemas hercogu?
— Es vai mirstu no griezsirdības!
— Atkal?
— O, šoreiz to viegli nokārtot, es jau aizsūtīju viņam vēstuli.
— Tātad tu viņam rakstīji?
— Bet kā tu to zini?
— Viņš to pats pavēstīja. Skaties.
Rauls pasniedza de Gišam vēstuli, ko bija saņēmis gandrīz vienlaicīgi ar drauga vēstuli.
De Gišs alkatīgā ziņkārē to izlasīja un beidzot sacīja:
— Tā ir dižciltīga un, galvenais, pieklājīga cilvēka vēstule.
— Protams, hercogs taču ir labi audzināts cilvēks. Cerams, ka tava vēstule bija pieklājīga.
— Es tev parādīšu savu vēstuli, ja tu aiziesi pie viņa manā vārdā.
— Tas ir gandrīz neiespējami.
— Kāpēc?
— Hercogs lūdz manu padomu tāpat kā tu.
— Jā, bet es ceru, ka tu man dosi priekšroku. Klausies, es tev lūgšu pateikt hercogam… Tas nav grūti… Kādā no tuvākajām dienām: šodien, rīt, parīt, — vārdu sakot, kad viņš vēlēsies, es satikšos ar viņu Vensenas mežā.
— Hercogs ir svešzemnieks. Turklāt viņa īpašais stāvoklis neļauj viņam pieņemt izaicinājumu… Atceries, ka Vensenas mežs atrodas pavisam netālu no Bastīlijas.
— Sekas skar tikai mani.
— Bet iegansts… Kādu lai es minu?
— Nomierinies, viņš tev to nejautās… Es tāpat kaitinu hercogu kā viņš mani. Lūdzu, ej pie hercoga; es esmu gatavs lūgt, lai viņš pieņem manu izaicinājumu.
— Tas ir lieki… Hercogs jau brīdināja, ka vēlas runāt ar mani. Viņš piedalās kāršu spēlē pie karaļa… Iesim turp. Es viņu izsaukšu ārā galerijā, bet tu turies nomaļus. Man pietiks, ja pārmīšu dažus vārdus.
— Tad iesim!
Pa ceļam Rauls, kurš vienīgais bija abu pušu uzticamības persona, pārdomāja, kā panākt, lai viņi salīgtu mieru.
Viņi ienāca spoži apgaismotajā galerijā, pa kuru kā zvaigznes debesīs slīdēja izdaudzinātās galma skaistules. Rauls uz mirkli aizmirsa de Gišu un aizgrābts vēroja Luīzi. Viņa stāvēja kopā ar draudzenēm un kā apburta, acis nenovērsdama, skatījās uz galminieku grupu, kas bija aplenkuši karali.
Desmit soļus no prinča stāvēja hercogs Bakingems un valdzināja gan angļus, gan frančus ar savu dižciltīgo stāju un grezno tērpu.
Dažs labs no vecajiem galminiekiem vēl atcerējās viņa tēvu, bet salīdzinājums nenāca dēlam par sliktu.
Bakingems sarunājās ar Fukē. Tas viņam stāstīja kaut ko par Belilu.
— Patlaban es nevaru viņu traucēt, — Rauls ieteicās.
— Pagaidi izdevīgu brīdi, bet, lūdzu, nokārtosim to šodien. Es degu kā ugunīs.
— Lūk, kas mums palīdzēs, — Rauls noteica, pamanījis d'Artanjanu jaunā un spožā musketieru kapteiņa mundierī.
Rauls tuvojās d'Artanjanam.
— Ševaljē, jūs meklēja grāfs de Lafērs, — viņš sacīja.
— Es tikko izrunājos ar viņu, — d'Artanjans atbildēja, izklaidīgi skatīdamies apkārt.
Pēkšņi viņa skatiens sastinga kā ērglim, kurš pamanījis laupījumu.
Rauls sekoja viņa skatienam un ieraudzīja, ka de Gišs sveicina d'Artanjanu, tomēr, kam veltīts kapteiņa pētošais un augstprātīgais smaids, viņš tā arī nesaprata.
— Ševaljē, — Rauls lūdza, — jūs varētu man izdarīt lielu pakalpojumu.
— Kādu, mīļais vikont?
— Man jāpasaka pāris vārdu hercogam Bakingemam, bet viņš sarunājas ar Fukē kungu, un es, protams, nedrīkstu iejaukties viņu sarunā.
— Ak tā! Ar Fukē kungu? Vai tad viņš ir šeit? — d'Artanjans apvaicājās.
— Vai tad jūs neredzat? Lūk, tur.
— Tu domā, ka man ir ērtāk viņam pieiet nekā tev?
— Jūs esat svarīga persona.
— Jā, tā laikam ir. Es tik nesen saņēmu šo pakāpi, ka vienmēr par to aizmirstu.
— Redziet, viņš skatās uz jums…. ja es nemaldos.
— Nē, nemaldies vis, šo godu viņš parāda man.
— Tad jau tagad ir īstais brīdis.
— Tu domā?
— Lūdzu, pieejiet viņam.
— Labi, eju.
De Gišs nenolaida acis no Raula; Rauls deva zīmi, ka viss ir kārtībā.
D'Artanjans devās tieši pie grupiņas, kas ielenca hercogu, un pieklājīgi sasveicinājās ar Fukē kungu un pārējiem.
— Esiet sveicināts, d'Artanjana kungs. Mēs runājām par Belilu, — Fukē sacīja īsta augstākās sabiedrības cilvēka manierē, ko citi nespēj apgūt visu mūžu.
— Par Belilu? Lūk, kā! — d'Artanjans atteica. — Tā taču pieder jums, Fukē kungs, vai ne?
— Fukē kungs tikko man stāstīja, ka uzdāvinājis to karalim, — Bakingems piebilda. — Ļoti priecājos jūs satikt, d'Artanjana kungs.
— Ševaljē, bet jūs esat redzējis Belilu? — Fukē vaicāka musketierim.
— Es tur esmu bijis tikai vienu reizi, kungs, — d'Artanjans laipni atbildēja.
— Un cik ilgi jūs tur uzturējāties?
— Tikai vienu dienu, monsenjor.
— Ko jūs redzējāt?
— Visu, ko var ieraudzīt vienā dienā.
— Kungs, jūsu acis vienā dienā var ievērot daudz ko.
Tobrīd Rauls pamāja Bakingemam.
— Superintendanta kungs, — Bakingems teica, — atstāju savā vietā kapteini, kurš labāk par mani orientējas nocietinājumos; mani sauc draugs.
Bakingems devās pie Raula, bet pa ceļam apstājās pie galda, kur spēlēja princese, karaliene māte, jaunā karaliene un karalis.
— Redzi, Raul, — de Gišs noteica. — Viņš… pasteidzies.
Izteicis komplimentu princesei, Bakingems turpināja ceļu pie Raula.
Rauls devās viņam pretī. De Gišs nekustēdamies viņus uzmanīgi vēroja.
Brīdī, kad viņiem bija jāsatiekas, pie Bakingemas hercoga piegāja princis.
Viņa krāsotās lūpas bija savilktas apburošā smaidā.
— Ak, Dievs! — viņš draudzīgi iesāka. — Ko es dzirdēju?
Bakingems atskatījās; viņš nebija dzirdējis prinča tuvošanos.
Hercogs negaidot sarāvās. Viņa vaigi nobālēja.
— Ko jūs dzirdējāt, jūsu augstība? — viņš apvaicājās. — Kas jūs tā pārsteidza?
— Tas pat satrieca mani, kungs! — princis atbildēja. — Šī vēsts apbēdinās visu galmu.
— Jūsu augstība ir ļoti laipns pret mani, — Bakingems sacīja. — Es nojaušu, ka jūs runājat par manu aizbraukšanu.
— Jā gan.
— Ak vai, jūsu augstība, es Parīzē uzturējos tikai piecas vai sešas dienas, un mana aizbraukšana sarūgtinās tikai mani pašu.
De Gišs to izdzirdēja un savukārt nodrebēja.
— Viņa aizbraukšana! — viņš murmināja. — Ko viņš runā?
Filips tikpat laipnā balsī turpināja.
— Es ļoti labi saprotu, ka Anglijas karalis jūs aicina atpakaļ; visiem zināms, ka viņa majestāte Kārlis II nevar bez jums iztikt. Tomēr mums arī ir grūti jūs zaudēt. Atļaujiet man izteikt patiesu nožēlu.
— Jūsu augstība, — hercogs teica, — ticiet man, ka es pametu Francijas galmu…
— Es saprotu — tāpēc, ka jūs aicina. Ja jūs domājat, ka viņa majestāte Kārlis II ievēros manu lūgumu, tad es apņemos lūgt viņu atstāt jūs vēl uz kādu laiku Francijā.
— Es jūtos glaimots, jūsu augstība, — Bakingems atbildēja, — bet es saņēmu kategorisku pavēli. Es nevaru ilgāk palikt Francijā, jo jau tā esmu te uzkavējies pārāk ilgi un riskēju izraisīt mana valdnieka neapmierinātību. Es tikai šodien atcerējos, ka man vajadzēja aizbraukt jau pirms četrām dienām.
— Ak tā! — princis iesaucās.
— Jā, — Bakingems piebilda tik skaļi, lai viņu dzirdētu princese un karaliene. — Es esmu kā tas austrumnieks, kas ieraudzīja brīnišķīgu sapni un uz dažām dienām zaudēja saprātu. Kādā jaukā rītā viņš pamodās vesels, tas ir, pie pilnas saprašanas. Francijas galms apmulsina prātu kā šis sapnis, jūsu augstība, bet galu galā ir jāpamostas un jāaizbrauc. Es nevaru paildzināt savu uzturēšanos šeit, kā jūsu augstība man to laipni piedāvā.
— Kad jūs braucat? — Filips gādīgi apvaicājās.
— Rīt, jūsu augstība… Manas ekipāžas ir gatavas jau trīs dienas.
Karalis nolieca galvu, it kā gribētu teikt: „Ja jau tas ir izlemts, hercog, tad vairs nav par ko runāt."
Bakingems paskatījās uz karalienēm; Austrijas Anna ar skatienu viņu uzmundrināja.
Bakingems par atbildi uzsmaidīja, aiz smaida slēpdams savu satraukumu.
Princis aizgāja.
Šajā brīdī no zāles viņa gala hercogam tuvojās de Gišs.
Rauls izbijās, ka nepacietīgais jauneklis grib pats mest izaicinājumu, un metās viņam pretī.
— Nē, nekas, Raul, tev vairs nav ko uztraukties, — de Gišs sacīja, pastiepdams hercogam pretī abas rokas un aizvilkdams viņu aiz kolonnas.
— O, hercog! — viņš iesaucās. — Piedodiet man par manu vēstuli: es biju traks. Atdodiet man to.
— Tas tiesa, — skumji smaidīdams, jaunais hercogs atbildēja. — Jums vairs nav par ko uz mani dusmoties. Es viņu atstāju un vairs nekad neredzēšu.
Izdzirdis šos draudzīgi teiktos vārdus, Rauls saprata, ka viņa klātbūtne ir lieka, un pagāja sāņus.
Viņš sadūrās ar de Vardu.
De Vārds runāja par Bakingema aizbraukšanu. Viņa sarunu biedrs bija ševaljē de Lorēns.
— Ļoti laicīga aizbraukšana, — de Vārds teica.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka tā dārgo hercogu pasargā no zobena cirtiena.
Abi sāka smieties.
Saraucis uzacis un pietvīcis līdz ausu galiem, Rauls sašutis novērsās.
Ševaljē de Lorēns kaut kur aizgāja, bet de Vārds mierīgi nogaidīja.
— Cienītais kungs, — Rauls vērsās pie de Varda, — jūs nekā nespējat pārvarēt paradumu apvainot cilvēkus, kuru nav klāt. Vakar jūs aizvainojāt d'Artanjana kungu, šodien hercogu Bakingemu.
— Cienītais kungs, — de Vārds atbildēja, — jūs lieliski zināt, ka reizēm es apvainoju arī klātesošos.
De Vārds ar plecu gandrīz skāra Raulu. Abi pārmija naida pilnus skatienus.
Pēkšņi viņiem blakus atskanēja uzsvērti laipna balss:
— Man izklausījās, ka šeit minēja manu vārdu?
Rauls un de Vārds atskatījās. Tas bija d'Artanjans; viņš smaidīdams uzlika roku de Vardam uz pleca.
Rauls atkāpās, lai dotu vietu musketierim.
De Vārds sarāvās, nobāla, bet nekustējās ne no vietas.
Joprojām smaidīdams, d'Artanjans ieņēma Raula atstāto vietu.
— Paldies, mīļo Raul, — viņš noteica. — De Varda kungs, es gribētu ar jums parunāt. Raul, neaizejiet; to, ko es gribu teikt de Varda kungam, drīkst dzirdēt visi.
Smaids viņa sejā izgaisa, skatiens kļuva vēss un ass kā tērauda asmens.
— Esmu jūsu rīcībā, kungs, — de Vārds atbildēja.
— Cienījamais kungs, — d'Artanjans turpināja, — es jau sen meklēju izdevību ar jums aprunāties un tikai šodien man laimējās. Vieta gan nav sevišķi piemērota. Varbūt jūs būtu tik laipns un atnāktu pie manis? Tas ir pavisam tuvu.
— Klausos, kungs, — de Vārds atteica.
— Vai jūs šeit esat viens? — d'Artanjans apvaicājās.
— Nē, kopā ar mani ir divi mani draugi — de Manikans un de Gišs.
— Labi, — d'Artanjans noteica. — Tomēr divi ir par maz. Jūs taču atradīsiet vēl kādu, vai ne?
— Protams, — jauneklis teica, nesaprazdams, ko d'Artanjans grib. — ' Cik vien jūs vēlaties.
— Draugus?
— Jā, kungs.
— Tad, lūdzu, paņemiet viņus līdz. Raul, nāciet arī jūs un atvediet arī de Giša kungu un Bakingemas hercogu.
— Ak Dievs, cik daudz trokšņa, — de Vārds, piespiesti smaidīdams, atteica.
Kapteinis pamāja, aicinādams viņu paciesties, un devās uz savu istabu.
D'Artanjana istaba nebija tukša. Tur viņu gaidīja grāfs de Lafērs.
— Nu kā? — viņš vaicāja, ieraudzījis d'Artanjanu.
— De Varda kungs parāda man godu, apmeklēdams mani kopā ar dažiem saviem un mūsu draugiem.
Aiz musketiera parādījās de Vārds un Manikans.
Viņiem sekoja de Gišs un Bakingems, pārsteigti un nesaprazdami, ko no viņiem vēlas.
Pēdējais ienāca Rauls kopā ar dažiem galminiekiem. Pamanījis grāfu, viņš apstājās tam blakus.
D'Artanjans uzņēma viesus, cik laipni vien iespējams.
Atvainojies katram par traucējumu, viņš pievēsās de Vardam, kurš, par spīti savai savaldībai, tomēr nespēja apslēpt izbrīnu, kam piejaucēs satraukums.
— Cienījamais kungs, — d'Artanjans iesāka, — tagad, kad mēs neesam karaļa pilī un varam runāt skaļi, nepārkāpdami pieklājības normas, es jums pateikšu, kāpēc uzdrošinājos uzaicināt jūs un visus šos kungus. No sava drauga de Lafēra es uzzināju, ka jūs izplatāt par mani aizvainojošas tenkas; man teica, ka jūs uzskatāt mani par savu nāvīgāko ienaidnieku tāpēc, ka es it kā esot bijis jūsu tēva nāvīgākais ienaidnieks.
— Jā, tā ir, cienītais kungs, es to teicu, — atbildēja de Vārds, kura sejā bālumu nomainīja viegls pietvīkums.
— Tātad, vai jūs apvainojat mani par noziegumu vai zemisku rīcību? Lūdzu, izsakiet savu apvainojumu skaidrāk.
— Liecinieku klātbūtnē, cienījamais kungs?
— Protams, liecinieku klātbūtnē; jūs redzat, ka es tīšām izvēlējos viņus par lieciniekiem šajā goda lietā.
— Jūs neprotat novērtēt manu delikātumu, cienītais kungs. Tiesa, es jūs apvainoju, bet neatklāju visus sīkumus. Es apmierinājos ar to, ka izteicu savu naidu cilvēkiem, kuriem jums tas bija jāatstāsta. Jūs neņēmāt vērā manu atturīgumu, kaut arī bijāt tajā ieinteresēts. D'Artanjana kungs, es nepazīstu jūsu parasto saprātīgumu.
D'Artanjans sāka kodīt ūsas.
— Cienījamais kungs, — viņš teica, — man jau bija tas gods lūgt jūs skaidrāk formulēt, ko jūs man pārmetat.
— Visu priekšā?
— Protams.
— Pat ja runa ir par apkaunojošu rīcību?
— Noteikti.
Šīs ainas liecinieki pārmija satrauktus skatienus, bet, redzēdami, ka d'Artanjans nemaz neuztraucas, nomierinājās.
De Vārds joprojām klusēja.
— Runājiet, cienītais kungs, — musketieris mudināja. — Jūs redzat, ka visi gaida.
— Nu, tad klausieties. Mans tēvs mīlēja kādu sievieti, dižciltīgu sievieti, un viņa mīlēja manu tēvu.
D'Artanjans saskatījās ar Atosu.
De Vārds turpināja.
— D'Artanjana kungs pārtvēra vēstuli, kurā tika noteikta satikšanās, un pārģērbies ieradās gaidītā vietā; pēc tam viņš izmantoja tumsu…
— Tā ir taisnība, — d'Artanjans apstiprināja.
Klātesošajiem pārskrēja vieglas šalkas.
— Jā, es rīkojos slikti. Cienītais kungs, ja jau jūs esat tik precīzs, tad piemetiniet vēl, ka šā notikuma laikā man vēl nebija pat divdesmit viens gads.
— Tā tomēr ir apkaunojoša rīcība, — de Vārds teica. — Tik nekorekta rīcība muižniekam nav piedodama.
Atkal ieskanējās šalkoņa, bet šoreiz tajā jautās izbrīns un pat šaubas.
— Tā bija nelāga rīcība, — d'Artanjans noteica. — Es negaidīju, kamēr de Varda kungs mani nosodīs, bet pats sev to rūgti pārmetu. Ar gadiem es kļuvu prātīgāks un godīgāks, un izpirku savu vainu ar ilgstošām nožēlām. Kungi, aicinu jūs par tiesnešiem. Tas notika tūkstoš sešsimt divdesmit sestajā gadā, laikā, par kuru jūs zināt tikai no nostāstiem. Tajā laikā mīlestība nebija sevišķi smalka līdzekļu izvēlē, un sirdsapziņa nebija, kā tagad, iepriecinājuma vai moku avots. Mēs bijām jauni kareivji, kas mūžam cīnījās un vienmēr staigāja ar zobeniem rokā. Mums ik brīdi draudēja nāve; karš mūs padarīja raupjus, bet kardināls lika pasteigties. Vārdu sakot, es nožēloju savu rīcību; vēl vairāk, de Varda kungs, es līdz šim brīdim to sev pārmetu.
— Tas ir skaidrs, jo tāda rīcība nevarēja neizraisīt nožēlu. Taču jūs pazudinājāt šo sievieti. Tā, par kuru jūs stāstījāt, nespēdama izturēt kaunu un pāridarījumu, bēga no Francijas, un no tā laika neviens neko nezina par viņas tālāko likteni.
— Jūs kļūdāties, — grāfs de Lafērs drūmi pasmīnēja, pastiepdams roku uz de Varda pusi, — viņu ir redzējuši, cienītais kungs, un starp mums pat ir cilvēki, kas viņu pazīs pēc mana apraksta. Tā bija divdesmit piecus gadus veca, tieviņa un bāla gaišmate, kas bija apprecējusies Anglijā.
— Apprecējusies? — de Vārds pārjautāja.
— Vai tad jūs to nezinājāt? Redzat nu, mēs zinām vairāk nekā jūs, de Varda kungs. Vai esat dzirdējis, ka parasti viņu sauca par milēdiju, nepievienojot šim titulam nekādu citu vārdu?
— Jā, kungs, es to zinu.
— Ak Dievs! — Bakingems čukstēja.
— Šī sieviete atgriezās atpakaļ Anglijā, no kurienes bija ieradusies. Pirms tam gan viņa trīs reizes mēģināja nogalināt d'Artanjana kungu. Jums šķiet, ka viņai bija tiesības tā rīkoties? Piekrītu, d'Artanjana kungs taču viņu aizvainoja. Slikti vienīgi tas, ka Anglijā šī sieviete savaldzināja kādu jaunu cilvēku, vārdā Feltons, kas kalpoja lordam Vinteram. Jūs nobālējāt, milord Bakingem? Jūsu acis iedegās naidā un skumjās? Tādā gadījumā, milord, pabeidziet šo stāstu un pasakiet de Varda kungam, kas bija šī sieviete, kura ielika dunci jūsu tēva slepkavas rokā.
Visi iekliedzās. Hercogs noslaucīja nosvīdušo pieri.
Uz mirkli iestājās dziļš klusums.
— Jūs redzat, de Varda kungs, — ieteicās d'Artanjans, kuru Atosa stāsts bija sevišķi iespaidojis, jo spilgti atsauca atmiņā pagājušo, — redzat, ka ne jau mana rīcība pazudināja šo sievieti, jo viņas dvēsele jau sen bija pazudusi. Ja tagad viss ir noskaidrots, tad man atliek vienīgi padevīgi lūgt jūsu piedošanu, de Varda kungs, par šo apkaunojošo rīcību, kā es droši vien būtu lūdzis jūsu tēvam, ja viņš būtu dzīvs, kad ēs atgriezos Francijā pēc Kārļa I nogalināšanas.
— Tas ir par daudz, d'Artanjana kungs! — klātesošie izsaucās kā vienā balsī.
— Nē, kungi, — kapteinis sacīja. — De Varda kungs, es ceru, ka tagad starp mums viss ir skaidrs un jums vairs nebūs iemesla par mani izplatīt apkaunojošas tenkas. Mūsu rēķini ir nokārtoti, vai ne?
De Vārds paklanījās un kaut ko nomurmināja.
— Tāpat es ceru, — d'Artanjans turpināja, pieiedams pie jaunekļa, — ka turpmāk jūs atteiksieties no sava paraduma tenkot. Ja jau jūsu sirdsapziņa ir tik jutīga, ka jūs man, vecam karavīram, pēc trīsdesmit pieciem gadiem pārmetat muļķīgu jaunības aušību, ja — es atkārtoju vēlreiz — jūs esat tāds goda aizstāvis, tad arī jūs pats nedrīkstat pārkāpt sirdsapziņas un goda likumus. Tādēļ sargieties, lai manās ausīs nenonāk tādi notikumi, kuros būtu iejaukts jūsu vārds.
— Cienītais kungs, — de Vārds protestēja, — jūs veltīgi man draudat.
— Es vēl nesmu beidzis, de Varda kungs! — d'Artanjans viņu pārtrauca. — Jums nāksies mani uzklausīt.
Klausītāju loks kļuva ciešāks.
— Tikko jūs visu klātbūtnē runājāt par jūsu tēva un kādas sievietes godu. Tas skanēja ļoti labi. Ir patīkami apzināties, ka mūsu bērni ir tik godīgi un delikāti, kādi mēs laikam gan nebijām. Jauki, ka jauneklis tādā vecumā, kad parasti cenšas laupīt sievietes godu, gluži pretēji, ciena un aizsargā šo godu.
De Vārds saknieba lūpas un sažņaudza dūres. Varēja redzēt, ka viņu ļoti satrauc, uz ko mērķēta d'Artanjana runa, kuras sākums nesolīja neko labu.
— Kā tad jūs varējāt atļauties, — d'Artanjans turpināja, — pateikt vikontam de Braželonam, ka viņš nepazīst savu māti?
Raula acis iezibējās.
— Tā ir mana personīgā darīšana, ševaljē! — viņš iesaucās, pasperdams soli uz priekšu.
De Vārds ļauni nosmīnēja.
D'Artanjans ar roku atstūma Raulu.
— Nepārtrauciet mani, jaunais cilvēk! — viņš pavēlēja un, nenolaiz- dams no de Varda valdonīgo skatienu, turpināja.— Es pašlaik runāju par jautājumiem, ko nevar atrisināt ar zobenu. Es to apspriežu ar goda vīriem, kas savu zobenu cilājuši ne reizi vien. Es viņus tīšām uzaicināju. Šie kungi zina, ka noslēpums, par kuru cīnās divkaujā, vairs nav noslēpums. Tādēļ es atkārtoju savu jautājumu de Varda kungam: kādēļ jūs apvainojāt šo jaunekli, aizskardams viņa tēvu un māti?
— Man gan liekas, — de Vārds atbildēja, — mēs drīkstam runāt visu, ko vēlamies, ja varam apstiprināt savus vārdus ar visiem līdzekļiem, kādi tikai ir godīga cilvēka rīcībā.
— Kādi līdzekļi ir šī godīgā cilvēka rīcībā, lai apstiprinātu apvainojumu?
— Zobens.
— Jūs grēkojat ne tikai no loģikas, bet arī no reliģijas un goda viedokļa. Jūs riskējat ar vairāku cilvēku dzīvību, nemaz nerunājot par jūsu pašu, kas man šķiet ļoti apdraudēta. Ja gribat būt konsekvents, tad jums ar jūsu bruņinieciskumu jāatvainojas de Braželona kungam. Pasakiet, ka apmelojāt viņu aiz vieglprātības un visa viņa rīcība liecina par viņa dižciltīgo izcelšanos. De Varda kungs, jūs atvainosieties tāpat kā es, vecs kapteinis, nupat atvainojos tāda zaļknābja priekšā, kā jūs.
— Un ja nu es neatvainošos? — de Vārds noprasīja.
— Tad var notikt…
— Var notikt tas, ko jūs cerat aizkavēt, — de Vārds smīnēdams teica. — Tas loģiski novedīs pie divkaujas, ko karalis ir aizliedzis.
— Nē, cienītais kungs, — kapteinis mierīgi atteica,— jūs maldāties.
— Kas tad notiks?
— Notiks tas, ka es došos pie karaļa, kurš man ir labvēlīgs — man paveicās izdarīt viņam dažus pakalpojumus laikā, kad jūs vēl nemaz nebijāt pasaulē. Pavisam nesen karalis pēc mana lūguma man atsūtīja parakstītu, bet vēl neizpildītu pavēli Bezmo de Monlezēna kungam, Bastī- lijas komandantam. Es teikšu karalim: „Valdniek, kāds cilvēks zemiski apvainojis de Braželona kungu, aizskardams viņa mātes godu. Es ierakstīju šā cilvēka vārdu tajā pavēlē, ko jūsu majestāte man iedeva, un tādēļ Varda kungs nosēdēs trīs gadus Bastīlijā." — D'Artanjans izņēma no kabatas karaļa parakstīto pavēli un parādīja de Vardam.
Redzēdams, ka viņa vārdus jauneklis neņem nopietni, viņš paraustīja plecus un nesteidzīgi devās pie galda, uz kura stāvēja tintnīca ar tik milzīgu spalvu, kas nobiedētu pat Portosu.
De Vārds sāka saprast, ka tie nav tukši draudi. Tolaik Bastīlija biedēja visus. Tādēļ viņš paspēra soli tuvāk Raulam un tikko dzirdami noteica:
— Kungs, es jums atvainojos, kā to pieprasa d'Artanjana kungs. Es esmu spiests to darīt.
— Pag, pag, de Varda kungs, — musketieris nesatricināmā mierā iebilda. Es vis neteicu: „Esmu spiests jums atvainoties." Es teicu: „Mana sirdsapziņa liek jums atvainoties." Ticiet, ka tā būs labāk, turklāt tas pa- tiesāk izteiks jūsu jūtas.
— Labi, es to pieņemu, — de Vārds atteica, — bet piekrītiet, kungi, ka labāk nostāties zem zobena cirtiena nekā pakļauties tādai tirānijai.
— Nē, kungs, zobena cirtiens nespēj pierādīt, vai jums ir taisnība vai nē, tas liecina tikai par jūsu veiklību.
— Cienītais kungs! — de Vārds izsaucās.
— Jūs atkal gribat pateikt kādu nekrietnību? — D'Artanjans viņu pārtrauca. — Tad labāk cietiet klusu!
— Vai tas ir viss? — de Vārds noprasīja.
Siguldas pilsētas BSBLIOK^A
— Viss, — d'Artanjans atbildēja, — es, tāpat kā šie kungi, esmu apmierināts.
— Varat man ticēt, — de Vārds sacīja, — jūsu mēģinājums mūs samierināt ir ļoti neveiksmīgs.
— Kāpēc?
— Tāpēc, ka mēs ar de Braželona kungu šķiramies vēl lielāki ienaidnieki nekā agrāk.
— Attiecībā uz mani jūs kļūdāties, — Rauls iebilda. — Man pret jums vairs nav ne mazākā naida.
De Vārds jutās galīgi iznīcināts. Viņš pārlaida istabai miglainu skatienu.
D'Artanjans laipni paklanījās galminiekiem, kas bija piekrituši uzklausīt šo izskaidrošanos, un visi izklīda, atvadījušies no viņa ar rokas spiedienu.
Neviena roka nestiepās uz de Varda pusi.
— Vai patiešām neatradīšu nevienu, uz ko varētu izgāzt savas dusmas? — jaunais cilvēks satracināts iekliedzās.
— Atradīsiet gan, — viņam pie auss pačukstēja kāda balss, kurā jautās draudi.
De Vārds atskatījās un ieraudzīja Bakingemas hercogu, kurš acīmredzot ar nodomu bija atpalicis no citiem.
— Jūs, kungs? — de Vārds iesaucās.
— Jā, es. Es neesmu Francijas karaļa pavalstnieks un nepalikšu Francijas teritorijā, jo braucu uz Angliju. Man arī uzkrājies pietiekami liels rūgtums un niknums, tāpēc man, tāpat kā jums, nav nekas pretī to pār kādu izgāzt. Man ļoti patīk d'Artanjana kunga principi, bet uz jums es tos nedomāju attiecināt.
Būdams anglis, es jums piedāvāju to, uz ko jūs nesekmīgi pūlējāties izaicināt citus.
— Hercog!
— Tātad, de Varda kungs, ja jūs esat saniknots, vērsiet savas dusmas pret mani. Pēc trīsdesmit četrām stundām es būšu Kalē. Brauksim kopā, tad ceļš neliksies tik garš. Mēs izvilksim zobenus jūras krastā, ko apskalo paisums. Katru dienu sešas stundas krasts pieder Francijai, bet pārējās — Dievam.
— Labi, — de Vārds atteica, — es pieņemu jūsu izaicinājumu.
— Ja jūs mani nogalināsiet, — hercogs piebilda, — tad ar to, dc Varda kungs, izdarīsiet man lielu pakalpojumu.
— Es izdarīšu visu, kas vien manos spēkos, lai jūs būtu apmierināts, — de Vārds atbildēja.
— Esmu jūsu rīcībā, de Varda kungs. Rīt no rīta mans kambarsulainis jums paziņos, cikos es aizceļoju. Mēs ceļosim kopā kā draugi. Man patīk ātrs jājiens. Palieciet sveiks.
Bakingems palocījās de Vardam un atgriezās pie karaļa. De Vārds, galīgi pārskaities, atstāja pili un devās tieši mājup.